reiz Rīgā bija trolejbusi, kas ir trolejbusi – tādi paši ar elektrību braucoši ērmi kā tramvaji, tikai mīkstām riepām. vismaz bērnībā skatījos uz apaļpurnu dzeltenajiem trolejbusiem un domāju, ka viņi ir tādi nekādi – brauc kā normālas mašīnas ar mīkstām gumijas riepām, kas švīkst pa asfaltu, bet piesieti pie stangām kā tādi tramvaji. tas bija vēl tajos laikos, kad pa laikam uz Rīgu braucām ar balto žiguli, Ļeņina ielā dega zilas zvaigznes un bija tie garšīgie kartupeļu salmiņi un saldējums vēl garšoja pēc saldējuma.

šovasar, ejot pa Ģertrūdes ielu, pamanīju trolejbusu, kas nav trolejbuss – aizbrauca pa 1. trolejbusa maršrutu trolejbuss, apstājās pieturā, bet tas nav trolejbuss, jo viņam nav ūsu – brauc brīvs kā ērglis bez elektrības stangām. šoks.

kad rudenī atgriezos no klejojumiem pa pasauli, izrādījās, ka mainījies it viss. tajā skaitā ir vesela virkne trolejbusu, kas tagad dauzās pa Stacijas laukumu, Daugavas krastiem un kam nav nekādu stangu. lai ļaudis nesajauktu, viņiem palicis tikai uzraksts TROLEJBUSS uz purna.

ak jel. to, kā viņi, iebraukuši bezelektrības zonā, ierauj stangas, redzēju. izjaukt un noņemt jau vienmēr ir vieglāk nekā salikt un uzlikt. pa laikam taču tās stangas nokrīt arī pašas un tad šofervīriņi un šofersieviņas velk spožās vestes, attaisa savas durvis, raušas ārā un, atmetuši galvu un izstiepuši zodu, kabina stangas atpakaļ pie vadiem.

kā izskatās, nav nemaz tik viegli trāpīt – citam izdodas uzreiz un viņš mazliet lepns, mazliet nevērīgs un steidzīgs iet uz trolejbusa purnu, pa ceļam novelk netīros cimdus, iekāpj, ar švīkstu aizver durvis un aizbrauc, it kā nekas nebūtu bijis. cits mokās, mokās, pieliek un skrien stūrēt tālāk, pa ceļam raudams nost vesti un neklausīdamies aiz trolejbusa sastājušos mašīnu murdienos.

tāpēc es domāju – kā viņi uzliek atpakaļ? neba jau katru reizi šoperis kāpj ārā un kabina tās stangas. mocījos neziņā, domāju, minēju. jo tās vietas, kur trolejbusi stangas nolaiž, gan ir pa ceļam, bet tās otras ir Daugavas otrā krastā, kur manas takas ved tikai viņpus stikla. un nekad jau blakus negadās neviens stangas ceļošs trolejbuss.

bet mīkla ir uzminēta. ziņkāre ir civilizācijas un trillu dzinulis. pārgāju pāri upei un paskatījos.

nekā tāda. pie vadiem vienkārši ir pieliktas tādas kā režģu plāksnes, kā ^ veida jumtiņi, kuru malām stangas pieskaras un pa slīpuma iekšmalu ieslīd tādā kā korē, kur ir elektrība. šoperim tikai jāapstājas pareizajā vietā un jāpalaiž stangas celties. tu re kā izdomāts! vienkārši.

tagad jūtos daudz labāk, jo zinu. 🙂

nakts

Category

2 Comments

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top