ievācos dzīvoklī ar lodžiju. uz lodžijas pamestas puķu dobes ar sakaltušiem rožu un vīnstīgu skeletiem, saulē izbalējis suņuburkšķu vainadziņš, sarūsējis vellapēds ciskudrillis, veca slota un tumbočka. bet pie griestiem – 2stāvu būrītis.

abas skrejas (vai kā nu to sauc būrīšiem) ciet. iepriekšējie iedzīvotāji būrīti aizskočojuši, lai putni nedzīvo un nekakā.

tomēr zīlītes nav duras. zīlītes atgriezušās un lupina nost skoču no būrīša. viņas cīnās. 🙂

buritis

kā tik mazas galviņas zina, ka tas ir būrītis un aiz skoča ir mājas? tas taču esot izdarīts jau pirms vairākiem gadiem. un visu laiku esot bijis miers.

lupināšana esot sākusies pagājušajā ziemā. vasarā laikam nevajadzēja, bet, kā šorīt redzēju, cīņa par dzīvojamo platību ir atsākusies. atlidoja, paraustīja un aizlidoja.

tādi man novērojumi par zīlītēm. par vārnām un kovārņiem pastāstīšu citu reizi.

bet zvirbuļi un bezdelīgas tomēr ir paši, paši. bez zvirbuļiem un bezdelīgām mājās nav dzīvības. kā viņi bļaudami ņemas pa krūmiem, prasa ēst un plivinās ap vistu traukiem. kā viņas lido pa gaisu gaisiem un vakarā atgriežas kūtī un skatās ar mazu melnu acs podziņu, kā slauc govi un pabaro kaķi.

ja kaķis ir pazudis, tikai jāpaklausās, kur klaigā bezdelīgas. tur jau viņš arī kaut kur iet pa taciņu no pļavas.

LABOJUMS. zinoši lasītāji norādīja, ka būrīti aizskočojuši nevis iepriekšējie iedzīvotāji, bet iedzīvotāji, kas dzīvojuši pirms aiziepriekšējiem iedzīvotājiem. ļoti sen. kaut kad laikam 90. gadu sākumā vai, vēlākais, vidū. toties zīlītes pie skoča ķērušās tikai pagājušajā ziemā. pēkšņi atcerējās vai izdomāja, ka ir.

Category

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top