dzīves labākie mirkļi

klade

Vienmēr esmu rakstījusi. Cik sevi atceros, vienmēr esmu rakstījusi. Jāsaka, pirmo reizi, kad to darīju, nemācēju neko. Nevienu burtu. Bet vilku kricelīgas līnijas sarkanā blociņā – kā mammas rokraksts. Tieši to sajūtu atceros – cik forši aizpildās balta plakne. Man šķiet, es pat zināju, ko rakstu. Tikai mamma pēc laika bija aizmirsusi un nemācēja izlasīt.

Lai vai kā, lasīt es iemācījos krietni pēc tam. No sākuma pieaugušie sauca burtus un es rakstīju. Tas tomēr ir labi – pierakstīt savu stāstu. Pat tad, ja pati nevari to izlasīt. Ar nemācēšanu lasīt visus biju nomocījusi, jo mūžīgi vajadzēja te lasīt priekšā, te saukt tos burtus. Tāda baisā ņemšanās ap tekstiem visai saimei. Kurš vells zināja, ka ar tekstiem sapīšos un palikšu tekstos arī vēlāk – tikai pārsvarā vienatnē.

Kopš laikam 1990. gada es rakstu publiskās dienasgrāmatas. Jo tas ir veids, kā tekstos būt kopā ar kādu. No sākuma burtnīcās, tad kladēs, vēlāk datorā, pēc tam draugiem.lv dienasgrāmatā un blogā, tviterī un skaipā, visur. Lai pateiktu, kas es esmu, ko redzu un domāju. Reizēm tas ir elles darbs – pabeigt. Reizēm tā ir pacelšanās – sākt un pabeigt.

Iespējams, tagad, kad esmu notinusies no lv.lv (varbūt atgriezīšos, bet citādi) un arī diena.lv neko neesmu rakstījusi jau divus mēnešus un arī neprasās, jo laikam kaut kas ir mainījies manī vai Dienā, bet varbūt gan manī, gan Dienā, un kad draugiem.lv dienasgrāmatas modro lasītāju un novērotāju viedā acs sasaista, un kad tvitera sīkgabaliņu fragmentārisms tomēr nogurdina – jo tas ir līdzīgi kā skaipā, ar jautājumiem un atbildēm, jo tad tam ir jēga, nevis gāzt telpā savus tekstu blāķus. Nu jā, iespējams, tagad es varētu sākt apdzīvot šito blogu. Jo līdz šim tā tomēr bija tikai vieta, kur kaut ko iekopēt.

Nu, kaut kā tā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *