trolejbusi trolejbusi

reiz Rīgā bija trolejbusi, kas ir trolejbusi – tādi paši ar elektrību braucoši ērmi kā tramvaji, tikai mīkstām riepām. vismaz bērnībā skatījos uz apaļpurnu dzeltenajiem trolejbusiem un domāju, ka viņi ir tādi nekādi – brauc kā normālas mašīnas ar mīkstām gumijas riepām, kas švīkst pa asfaltu, bet piesieti pie stangām kā tādi tramvaji. tas bija vēl tajos laikos, kad pa laikam uz Rīgu braucām ar balto žiguli, Ļeņina ielā dega zilas zvaigznes un bija tie garšīgie kartupeļu salmiņi un saldējums vēl garšoja pēc saldējuma.

šovasar, ejot pa Ģertrūdes ielu, pamanīju trolejbusu, kas nav trolejbuss – aizbrauca pa 1. trolejbusa maršrutu trolejbuss, apstājās pieturā, bet tas nav trolejbuss, jo viņam nav ūsu – brauc brīvs kā ērglis bez elektrības stangām. šoks.

kad rudenī atgriezos no klejojumiem pa pasauli, izrādījās, ka mainījies it viss. tajā skaitā ir vesela virkne trolejbusu, kas tagad dauzās pa Stacijas laukumu, Daugavas krastiem un kam nav nekādu stangu. lai ļaudis nesajauktu, viņiem palicis tikai uzraksts TROLEJBUSS uz purna.

ak jel. to, kā viņi, iebraukuši bezelektrības zonā, ierauj stangas, redzēju. izjaukt un noņemt jau vienmēr ir vieglāk nekā salikt un uzlikt. pa laikam taču tās stangas nokrīt arī pašas un tad šofervīriņi un šofersieviņas velk spožās vestes, attaisa savas durvis, raušas ārā un, atmetuši galvu un izstiepuši zodu, kabina stangas atpakaļ pie vadiem.

kā izskatās, nav nemaz tik viegli trāpīt – citam izdodas uzreiz un viņš mazliet lepns, mazliet nevērīgs un steidzīgs iet uz trolejbusa purnu, pa ceļam novelk netīros cimdus, iekāpj, ar švīkstu aizver durvis un aizbrauc, it kā nekas nebūtu bijis. cits mokās, mokās, pieliek un skrien stūrēt tālāk, pa ceļam raudams nost vesti un neklausīdamies aiz trolejbusa sastājušos mašīnu murdienos.

tāpēc es domāju – kā viņi uzliek atpakaļ? neba jau katru reizi šoperis kāpj ārā un kabina tās stangas. mocījos neziņā, domāju, minēju. jo tās vietas, kur trolejbusi stangas nolaiž, gan ir pa ceļam, bet tās otras ir Daugavas otrā krastā, kur manas takas ved tikai viņpus stikla. un nekad jau blakus negadās neviens stangas ceļošs trolejbuss.

bet mīkla ir uzminēta. ziņkāre ir civilizācijas un trillu dzinulis. pārgāju pāri upei un paskatījos.

nekā tāda. pie vadiem vienkārši ir pieliktas tādas kā režģu plāksnes, kā ^ veida jumtiņi, kuru malām stangas pieskaras un pa slīpuma iekšmalu ieslīd tādā kā korē, kur ir elektrība. šoperim tikai jāapstājas pareizajā vietā un jāpalaiž stangas celties. tu re kā izdomāts! vienkārši.

tagad jūtos daudz labāk, jo zinu. 🙂

nakts

Sergeja Kozlova "Ezeits myglā"

Sergeja Kozlova “Ezeits myglā”

muns tulkuojums latgaliski nu krīvu volūdys.

dzismis_aile

Ezeits myglā

Treisdesmit ūdeņu izskrēja pļovā i suoce spēlēt iz sovu smolkūs, spīdzūšūs vijūleišu.
Mieness izleida nu padebešu i smaideidams aizmuove pa dabasim.
– Mmmū!… – aiz upis nūsapyute gūvs. Aizarēja suņs, i pa stidzeņu aizskrēja četrudesmit mienesneicys začeišu.
Iz upis pasacēle mygla, i biedeigs bolts zyrgs īsleiga jimā da kryušu, i niule ruodējēs – lela bolta raudive maun pa myglu i sprausluodama vys nūlīc jimā golvu.
Ezeits sēdēja iz kaļneņa zam prīdis i vērēs iz mienesneicys gaismys apspeidātuos līknis, kas sleika myglā.
Beja tik breineigai, ka jis pa šaļtei nūtreisēja: voi tys vyss jam gadīnī nasaruoda sapynā?
A ūdeni napīkuse spēlēt iz sovu vijūleišu, mienesneicys začeiši doncuoja, a suņs gauduoja.
– Pastuosteišu, naticēs! – padūmuoja Ezeits i suoce vērtīs vēļ viereiguok, kab atguoduotu ituo vysa skaistuma, da pādejuos zuoleitis.
– Redz, i zvaigzne nūkryta, – jis īsavēre, – zuole nūsalīce pa kreisi, nu egleitis palykuse vīna viersyune, i niu jei maun sūpluok zyrgam… A interesnai, – dūmuoja Ezeits, – ka zyrgs liksīs gulēt, jis nanūsleiks myglā?
Jis pamazeņam suoce laistīs nu kolna, kab tyktu myglā i pasavārtu, kai ir tī vydā.
– Redz, – saceja Ezeits. – Nikuo navar redzēt. I depis navar redzēt. Zyrgs! – jis pasauce. Tok zyrgs nikuo nasaceja.
– Kur že palyka zyrgs? – padūmuoja Ezeits. I bryda taišni. Vysapleik beja kluss, tymss i slapnis, tik augšā nu viersa sluobai laistējēs vokora bluozme.
Bryda jis ilgi ilgi i pieški sajuta, ka zemis zam juo nav i jis nazkur kreit. – Plunkš!…
– Asu upē, – saprota Ezeits, až nūsaļs nu bailis. I suoce sistīs ar depem iz vysom pusem.
Kod jis izmuove iz iudiņa, beja tikpat tymss kai da tuo i Ezeits pat nazynuoja, kur ir krosts.
– Lai upe poša mani nas! – jis nūsprīde.
Nūsapyute tik dzili, cik varēja, i jū suoce nest iz leju pa straumei.
Upe šveikstēja ap akmistenim, burbulēja vierputēs, i Ezeits sajuta, ka ir vysā puormiercs i dreiži nūsleiks.
Pieški nazkas dasadyure pi juo pakalejuos depis.
– Atlaidit, – nazkas īsarunuoja bez bolsa, – kas jius esit i kai tykot ite?
– Es asu Ezeits, – taipat bez skanis atsaceja Ezeits. – Es īkrytu upē.
– Tod siestit maņ iz mugurys, – bez bolsa nūsaceja nazkas. – Es nūvesšu jiusu da krosta.
Ezeits izasāda iz nazkuo šauruos mugurys i par minotu jau beja krostā.
– Paļdis! – jis pasaceja bolsā.
– Nav par kū! – bez skanis nūsaceja nazkas, kuo Ezeits daža naredzēja, i pagaisa viļņūs.
– Ot tev i stuosts… – nūsapurynuodams dūmuoja pi seve Ezeits. – Voi ta kaids nūticēs?!
I aizakiuluoja myglā.

dzismis_aile

Zuolis rudiņa dzīsme

Skanis i bolsi

– Pa pusmīgam, Luoceit, var īsadūmuot vysakuo, kuo tik gribi, i vyss, kū tu īsadūmuosi, byus kai dzeivs. I tod ta…
– Nu!
– Tod ta…
– Nu runoj že!
– I tod ta… dzieržamys skanis i bolsi. – Ezeits vērēs iz Luoceiša ar lelom opolom acim, dūmuot, ka itamā šaļtī, vot taišni niule, byutu īsadūmuojs par kū ta taidu, par pošu svareiguokū.
– I kū tu dzierdieji? – kluseņom nūšveikstēja Luoceits.
– Šudiņ?
– Aha.
– Žubeiti, – saceja Ezeits.
– A vakar?
– Vardivi.
– A kū jei saceja?
– Jei dzīduoja. – I Ezeits aiztaisēja acs.
– Tu jū dzierdi i niu?
– Dzieržu, – saceja Ezeits ar aiztaiseitom acim.
– Es ari aiztaiseišu acs. – Luoceits aiztaiseja acs i nūsastuoja tiuļuok Ezeišam, kab lobuok dzierdeitu.
– Dzierdi? – vaicuoja Ezeits.
– Nā, – saceja Luoceits
– Laidīs mīgā.
– Tod vajag atsaguļt zemē, – saceja Luoceits. I nūsagula.
– A es pi teve. – Ezeits atsasāda sūpluok. – Tu tik īsadūmoj: jei sēd i dzīd.
– Īsadūmuoju.
– A niu… Dzierdi? – I Ezeits kai dirigeidams suoce maut ar depi. – Aizdzīduoja!
– Nadzieržu, – saceja Luoceits. – Sēd, acs izbūzuse, i klusej.
– Parunoj ar jū, – saceja Ezeits. – Dagrīz viereibys.
– Kai?
– Soki: “Mes ar Ezeiti atguojom nu tuolejuo meža iz jiusu koncertu”.
Luoceits kustynuoja lyupys.
– Pasaceju.
– Nu?
– Klusej.
– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Lobuok tu siest, a es nūsaguļšu. Taaai. – I jis, bubynuodams nazkū, īsakuortuoja sūpluok Luoceišam zuolē.
A dīna īsyla, i gars, slaids rudiņs muove prīdēs i grīzēs kreitūšuos lopuos.
Luoceits jau seņ beja attaisiejs acs i niu vērēs iz dzaltonbryunūs kūku, iz vieja, kas saruove grumbuos pļančku, a Ezeits vys ņūrdēja i kluseņom runuoja, gulādams sūpluok zuolē.
– Dzierdi, Ezeit, – saceja Luoceits, – deļkuo myusim itei vardive, kuo? Īsim, salaseisim sieņu, izcepsim! A maņ deļ teve ir nūglobuots uobeleits.
– Nā, – ocu naattaisiejs vaļā, saceja Ezeits. – Jei aizdzīduos.
– Nu i, aizdzīduos. Tolks to kaids?
– Ek tu! – saceja Ezeits. – Sieņtenis! Uobeleiši!.. Kab tu zynuojs, kai tys ir – ituos skanis i bolsi!

Ka tu nūgloboj sauli, maņ palīk biedeigai

Viers kolna ir mygla i ružovi oranži atspeidumi. Cauru dīnu leja leits, tod nūstuoja, izleida saule, aizguoja aiz kolna, i niu kolns palyka taids.
Beja cīši šmukai, tai šmukai, ka Ezeits ar Luoceiti tik vērēs i vīns ūtram nikuo nasaceja.
A kolns vysu laiku mainējēs: oranžais aizguoja pa kreisi, ružovais – pa labi, a gaiši zylais tyka tymsi zyls i palyka augšā.
Ezeišam i Luoceišam jau seņ patyka itei spēle: aiztaisi acs, a kod atpliessi, vyss jau cytaižuok.
– Taisi mudruok vaļā, – šveikstēja Ezeits. – Cīši breineigai!
Niu oranžais beja izteciejs šaurā dzeislā puori vysam kolnam, a ružovais i gaiši zylais vysā pagaiss.
Mygla beja tī augšuok, a pats kolns beja kai apteits ar oranžu baņti.
Jī otkon dataisēja acs, i, kod piec vīnys šaļtenis attaisēja, vyss otkon beja puorsamainiejs.
Oranžais myrguoja vītvītom nu kreisuos i lobuos pusis, ružovais pieški pasaruodēja pa labi, ružovi zylais beja pagaiss, a kolns vyss beja palics taids tymss, svineigs, i nu juo vīnkuorši navarēja nūlaist ocu, Ezeits i Luoceits otkon dataisēja i attaisēja acs: kolns beja mīreigs, taids kai myglā, ar vīglu ružovu atbluozmi nu lobuos pusis, tok jī napaspēja ni ocu aiztaiseit, kai itei bluozme jau beja pagaisuse.
Iz Ezeiša i Luoceiša vērēs kolns – īsatiņs myglā i cīši šmuks.
I pieški, varbyut tys Ezeišam i Luoceišam tik tai pasaruodēja, nazkas aizarunuoja:
– Jiusim pateik vērtīs iz mane?
– Nui, – saceja Ezeits.
– A kas? Kas runoj? – kluseņom vaicuoja Luoceits.
– Es asu šmuks?
– Nui, – saceja Ezeits.
– A kod es jiusim pateiku lobuok – nu reita voi vokorā?
Niu i Luoceits saprota, ka runoj kolns.
– Maņ nu reita, – saceja Luoceits.
– A parkū?
– Tod prīškā ir vasala dīna i…
– A tev, Ezeit?
– Ka tu nūgloboj sauli, maņ palīk biedeigai, – saceja Ezeits. – Tok maņ vaira pateik vērtīs iz teve pa vokorim.
– A parkū?
– Ka verīs pa vokorim, dūmuot, stuovi tī viersyunē, i var redzēt tuoli, tuoli.
– Kū ta tu redzieji šudiņ, Ezeit? – vaicuoja kolns.
– Šudiņ saule vys gribēja nūsaglobuot, tok nazkas juos nalaide, a es nadūmuoju ni par kū, es tik vierūs.
– A es… Mes… Te attaisom acs, te dataisom. Mes tai spielejam, – saceja Luoceits.
Vokora bluozme mudri pagaisa.
I, kod beja jau pavysam satimss, zyli zalī dabasi pieški atsaruove nu kolna, i jis vyss tyka skaidri radzams – malns iz buoli zyluos streipis, kas jū atdaleja nu tymsūs dabasu.

Atļaunit pavakarēt reizē ar jiusim

– Začs prosuos vakarēt.
– Lai vakarej, – saceja Ezeits i iznese iz gaņku vēļ vīnu peitū krāslu.
– Var īīt? – vaicuoja Začs. Jis stuovēja pi gaņku, cikom Luoceits runuoja ar Ezeiti.
– Ej! – saceja Ezeits.
Začs izkuope pa trepem i cīteigai iztryna depis iz palavika.
– Triņ, triņ! – saceja Luoceits. – Ezeišam pateik, ka ir teirs.
– Dreikst atsasēst? – vaicuoja Začs.
– Siest, – saceja Luoceits. I Ezeits ar Luoceiti tože atsasāda.
– A kai mes vakarēsim?
Ezeits nasaceja nikuo.
– Siedi timseņā i klusej, – saceja Luoceits.
– A runuot dreikst? – vaicuoja Začs. Ezeits otkon nūklusēja.
– Runoj, – saceja Luoceits.
– Es vakareju pyrmū reizi, – saceja Začs, – partū nazynu nūsacejumu. Nasasyrdit iz mane, labi?
– Mes nasasyrdam, – saceja Ezeits.
– Kai izzynuoju, ka jius taisitēs vakarēt, par reizi skrieju da tovys sātys, Ezeit, i tik vērtīs nu tūs tī kryumu. Redz, dūmuoju, cik šmuki jī vakarej! I kab maņ tai byutu! Nūskrieju da sātys, nūcieļu nu čardaka vacu krāslu, atsasādu i siedieju…
– Nu i kai? – pavaicuoja Luoceits.
– Da nikai. Palyka tymss, – saceja Začs. – Nā, dūmuoju, tys nav tai prostai – siedi i gaidi. Tī nazkas cyts. Pasapraseišu, dūmuoju, vakarēt ar Ezeiti i Luoceiti. A ka gadīnī pajem?
– Ak tai, – saceja Luoceits.
– A mes jau vakarejam? – pavaicuoja Začs. Ezeits vērēs, kai lieneņom apsalaiž tymsa, kai palejuos sasastuoj mygla, i tikpat kai nasaklausēja Zača.
– A vakarejūt var dzīduot? – vaicuoja Začs. Ezeits nasaceja nikuo.
– Dzīdi, – saceja Luoceits.
– A kū?
Nivīns jam nikuo naatsaceja.
– A var ļusteigu? Varbyut es ļusteigu nūdzīduošu, a to nazkai na sevī?
– Dzīdi! – saceja Luoceits.
– La-la-lā! La-la-lā! – Začs aizadzīduoja pylnā bolsā. I Ezeišam palyka pavysam biedeigai. Luoceišam beja kauns Ezeiša prīškā, ka jis, redz, atviļcs leidza Zači i Začs niu pļurkst – nasaprassi kū – i niu vēļ bļaun vysā bolsā. Tok Luoceits nazynuoja, kū dareit, partū suoce dzīduot leidza ar Zači.
– La-la-lā! Tra-la-lā! – klīdze Luoceits.
– La-la-lā! La-la-lā! – dzīduoja Začs. A tymsa palyka vys bīzuoka i bīzuoka, i Ezeišam beja vīnkuorši suopeigai dzierdēt tū vysu.
– Varbyut paklusēsim, – saceja Ezeits. – Pasaklausit, cik kluss!
Začs ar Luoceiti nūklusa i īsaklauseja. Puori pļovai i mežam muove rudiņa klusums.
– A kū, – šveiksteidams prasēja Začs, – niu darēt?
– Kuš! – saceja Luoceits.
– Mes itai vakarejam? – nūšveikstēja Začs. Luoceits pamuove.
– Klusēt… da tymsa?
Palyka vysā tymss, i viers pošu egļu viersyuņu pasaruodēja zeļteita mienesneicys škēle.
Nu tuo Ezeišam i Luoceišam par reizis palyka syltuoks. Jī pasavēre vīns iz ūtra, i kotrys nu jūs tymsā juta, kai jī smaida vīns ūtram.

Kai paruodeit klusumu

– Maņ cīši pateik rudiņa apsalaidušuos dīnys, – saceja Ezeits. – Sauleite speid buola kai apmauta, ir vyss taids myglains, myglains…
– Mīreigai, – saceja Luoceits.
– Nui. Dūmuot, vyss byutu nūsastuojs i stuovātu.
– Kur? – vaicuoja Luoceits.
– Nā, vyspuor. Stuov i nasakust.
– Kas?
– Nu, kai tu nasaprūti? Nikas.
– Nikas stuov i nasakust?
– Nui. Nikas nasakust.
– A ūdi? Verīs, kai lidoj! Ī-īīī! Ī-īīī! – I Luoceits suoce maut ar depem, ruodeidams, kai lidoj ūds.
– Ūdi vēļ vaira, – te Ezeits apklusa, maklādams eistū vuordu, – paruoda nakusteigumu, – beiguos jis pasaceja.
Luoceits atsasāda:
– Kai tys ir?
Jī obeji gulēja zuoleitē upismolā i siļdējēs buolajā rudiņa sauleitē. Aiz upis, treisādams ar apsem, gulēja malns mežs.
– Nu, redzi kur, verīs! – Ezeits pīsacēle i aizskrēja. – Redzi?
– Kū?
– Cik mežs ir nakusteigs?
– Nā, – saceja Luoceits. – Es radzu, kai tu skrīņ.
– Tu nasaver iz mane, a iz meža! – I Ezeits skrēja vēļ reizi. – Nu?
– Saīt, ka maņ iz teve nav juosaver?
– Nasaver.
– Labi, – saceja Luoceits i aizagrīze prūm.
– Da parkū tu vyspuor nasaver?
– Tu tok pats saceji, kab es nasavārtu iz teve.
– Nā, tu verīs, tik iz mani i iz mežu reizē, saproti? Es skrīšu, a jis paliks stuovēt. Es ruodeišu juo nakusteigumu.
– Labi, – saceja Luoceits. – Paraudzeisim. – I izplēte acs, vārdamīs iz Ezeiša. – Skrīņ!
Ezeits skrēja.
– Mudruok! – saceja Luoceits.
Ezeits skrēja mudruok.
– Stuovi! – aizaklīdze Luoceits. – Suoksim nu suokuma.
– Parkū?
– Da es nikai navaru par reizis pasavērt i iz teve, i iz meža: tu tai smīkleigi skrīņ, Ezeit!
– A tu verīs i iz mane, i iz meža, saprūti? Es skrīnu, mežs stuov. Es paruodu juo nakusteigumu.
– A tu navari skrīt lelim paliecīnim?
– Parkū?
– Paraugi.
– Kas es, kaids kengurs?
– Nu tok nā, a tu tai – ar kuojeņom, kuojeņom, i es nikai navaru ocu atraut.
– Tys nav svareigi, kai es skrīnu, saproti? Svareigi ir tys, ka es skrīnu, a jis stuov.
– Labi, – saceja Luoceits. – Skrīņ!
Ezeits otkon skrēja.
– Nu?
– Ar taidim mozim sūleišim naparuodeisi, – saceja Luoceits. – Ite vajag lākuot itai!
I jis aizlēce kai eists kengurs.
– Stuovi! – klīdze Ezeits. – Klausīs!
Luoceits sastynga.
– Dzierdi, cik kluss?
– Dzieržu.
– A ka es aizaklīgšu, to ar klīdzīni paruodeišu klusumu.
– Āāāāā! – aizaklīdze Luoceits.
– Niu saproti?
– Nui! Vajag klīgt i mest kiuliņus! Āāāāā! – Luoceits aizaklīdze par jaunu i puormete kiulīni par golvu.
– Nā! – klīdze Ezeits. – Vajag skrīt i pasalēkt. Verīs! – I suoce laksteit pa pļovu.
– Nā! – klīdze Luoceits. – Vajag skrīt, krist, pīlēkt kuojuos i liduot.
– Kai tys ir? – Ezeits apsastuoja.
– A tai! – i Luoceits laidēs lejā nu stuovuo upis krosta.
– I es! – aizaklīdze Ezeits iz vēlēs nu krosta pakaļ Luoceišam.
– La-la-lā! – aizaklīdze Luoceits, ruopuodams atpakaļ augšā.
– Tra-la-lā! – Ezeits nūtrallynuoja kai putyns.
– Ai-jai-jai! – vysā reiklē aizaklīdze Luoceits i otkon nūlēce nu stuovuo krosta.
I tai da poša vokora jī skraidēja, lakstēja, vēlēs nu krosta i klīdze pylnā bolsā, ruodūt meža nakusteigumu i klusumu.

Dzymtajā mežā

Začs nu reita kai izguoja nu sātys, tai i pagaisa rudiņa meža naapgalejamā skaistumā.
– Jau seņ beja laiks krist snīgam, – dūmuoja Začs. – Tok mežs stuov sylts i dzeivs. – Začam ceļā gadējēs Meža Pele.
– Pasastaigoj? – saceja Začs.
– Elpoju, – saceja Peleite. – Navaru atsaelpuot.
– Varbyut zīma ir aizmiersuse par myusim? – pavaicuoja Začs. – Pi vysu atguoja, a mežā i naīsavēre.
– Ak jau, – saceja Peleite i nūškurynuoja ūsenis.
– A maņ tai ruodīs, saceja Začs. – Ka jau juos nav i da ituo, vaira i nabyus.
– Tu kuo! – saceja Peleite. – Tai navar byut! Tai vēļ nav bejs, kab zīma puorītu car suonim.
– A ka naatīs?
– Kū tī runuot, Zač? Skraidi, elpoj, loksti, cikom depis lāc, i nadūmoj ni par kū.
– Es tai namuoku, – saceja Začs. – Maņ vyss juozyna iz prīšku.
– Daudz gribeisi zynuot, mudri vacs paliksi.
– Zači napalīk vaci, – saceja Začs. – Zači mierst jauni.
– Parkū ta tai?
– Mes skrīnam, saprūti? A kusteiba – tei ir dzeive.
– Hi-hi! – saceja Peleite. – I kai vēļ byusi vacs.
Jī reizē guoja pa stidzeņu i navarēja atsaprīcuot par sovu mežu.
Jis vyss beja kai caurspeideigs, meiksts, sovs. I nu tuo, ka jimā beja cik labi, Začam i Peleitei ap sirdi apsamete biedeigi.
– Tu nabādoj, – saceja Začs
– Es nabādoju.
– Bādoj, es radzu.
– Da vysā nabādoju, tik nazkai skumeigai.
– Puorīs, – saceja Začs. – Pīsnigs snīga, byus juojauc pādi. Nu reita da vokora tik skraidi i jauc.
– A parkū?
– Glupuo tu. Apēss.
– A tu skrīņ ar pakali pa prīšku, – saceja Peleite. – Itai! – I suoce skrīt pa stidzeņu ar muguru pa prīšku, ar purneņu pret Zači.
– Breineigi! – aizaklīdze Začs. I aizskrēja taipat.
– Redzi? – saceja Peleite. – Niu nivīns naīsaguoduos, kas tu esi.
– A es… A es… Zyni, kū es tevi īvuiceišu? Es īvuiceišu tevi ēst myzys, grybi?
– Es myzys naādu, – saceja Peleite.
– Tod… Tod… Īvuiceišu tevi skraideit!
– Navajag, – saceja Peleite.
– A kai ta lai es tev atmoksoju?
– A nikai, – saceja Meža Pele. – Byutu cīši labi, kab tev paleidziejs muns padūms.
– Paļdis tev! – saceja Začs. I smaideigs, rausteidams ūsys, aizskrēja nu Peleitis ar pakali pa prīšku.
– Breineigi! – dūmuoja Začs. – Niu mane nivīns nanūgius. Vajag tik labi sasatrenēt, cikom nav pīsnidzs snīga.
Jis skrēja ar pakali pa prīšku pa sovu meilū mežu, laizdamīs līknēs i rausdamīs iz kaļneņu.
– Saīt! – Začs klīdze pi seve vysā bolsā i gondreiž apsarauduoja nu prīcys, ka niu dzymtajā mežā juo nivīns naatrass.

Prīdis cykurzs

Rudiņa mežā gaišs vokors. Aizapeikstēja i apklusa nazynoms putyns. Začs aizskrēja pi ryuča, nūsasāda i stuoja klauseitīs, kai ūrdz iudiņs.
– Iudiņ, iudiņ, iz kurīni tu skrīņ? – pavaicuoja Začs.
– Nu akmisteņa iz akmisteņu pa akmistenim skrīnu!
– Pa akmistenim. Labi jam! – padūmuoja Začs. – Kab maņ tai byutu.
Atguoja Skudra.
– Kuo staigoj apleik? – pavaicuoja Začs. – Mudri zīma, a tu volkojīs pa mežu?
– Vajag, – saceja Skudra. Īsmēle viedreitī iudiņa i guoja prūm.
– Stuovi! Parunuosim, – saceja Začs. Skudra nūstuoja.
– Par kū?
– Par kū gribi.
– Maņ nav laika runuot, – saceja Skudra. – Iudiņa juonas. – I aizguoja.
– Tod to dzeive! – nūsapyute Začs. – Skudrys suokušys nosuot iudini, nav ar kū i parunuot. Ogruok koč kaida nabejs sieņs atsarostu, varātu kū puorsprīst. A niu i sieņs nazkur nūsaglobuojušys.
– A tu parunoj ar mani, – saceja Prīdis Cykurzs. Jis gulēja sūpluok pi ryuča. – Es vacs, vysa kuo asu redziejs.
– Kū ta tu esi redziejs? – pavaicuoja Začs.
– Dabasus, – saceja Cykurzs.
– Kas ta jūs nav redziejs? Dzie, kur ir!
– Nā-a, es tī beju, augšā, – nūsapyute Cykurzs. – Mani ļūbēja Viejs. Gadējēs, atlidoj, – Vasals, Cykurz! – Vasals, es soku, kur beji pagaiss?
– Beju aizalaids da jiurys, stumdieju laivys. – Tai beja. A tu kuo taids biedeigs?
– Nazynu, – saceja Začs.
– Ek, dzeive beja! Nu reita pīsamūst, vyss mežs ānā, a pi myusu jau sauleite! Sauleite sasylda. Viejs atskrīn – šveikstim, prīcojamīs! A pa nakti zvaigznis. Tai i verās acīs. Maņ vīna patyka. Taida zaļa, mīleiga. Tik pasaruoda, jau i muns Viejeņš kluot. – Laissimēs, – soka, – da zvaigznis, Cykurz! – Tuoli tok! – Myusim tys nikuo! – Sajem i tik ness.
– Labi stuosti, dzedeņ, – nūsapyute Začs.
– Dzeivuojom labi, Zač. A kū tī runuot. Kuo ta pats taids kai apsamuocs, jauns tok?
– A kur ta jis niule, Viejs?
– Lidinej. Viejs, jis vysod jauns. A es, redzi, vacs, nūkrytu. Kam es vajadzeigs.
– Tev biedeigai, dzedeņ?
– Nā-a, Zači. Guļu, verūs dabasūs, klausūs iudineitī, īraugu zaļū zvaigzneiti – par Vieju īguodoju.

Zuolis rudiņa dzīsme

Mežā palyka solts i kluss. Začs īsaklausēja – ni skanis. Tik viņā krostā apseitē treisēja pādejuo lopa.
Začs nūguoja da upis. Jei lieni laidēs leikumā ar gryutim i tymsim iudinim. Začs pīsaslēje iz pakalis kuoju i pakustynuoja auss.
– Solts? – pavaicuoja jam Zuoleite.
– Br-r-r! – saceja Začs.
– Maņ tože, – saceja Zuoleite.
– I maņ! I maņ!
– Kas tī runoj? – vaicuoja Začs.
– Ite mes – zuole.
Začs atsagula
– Oi, cik sylts! Cik sylts! Cik sylts!
– Pasyldi myusu! I myusu! I myusu!
Začs stuoja laksteit i guļtīs. Palāc i atsagulst iz zemis.
– Ei, Zači! – nu kaļneņa iz juo sauce Luoceits. – Kū tī dori?
– Syldu zuoli, – saceja Začs.
– Nadzieržu!
– Zuoli syldu! – aizaklīdze Začs. – Ej šur, siļdeisim kūpā!
Luoceits nūsalaide nu kaļneņa.
– Sasyldi myusu! Sasyldi! Sasyldi! – klīdze zuoleitis.
– Redzi? – saceja Začs. – Jom solts! – Otkon palēce i nūsagula.
– Pi myusu! Pi myusu!
– Ite! Ite! – klīdze nu vysu pušu.
– Kuo gaidi? – saceja Začs. – Guļstīs!
I Luoceits nūsagula.
– Cik sylts! Oi, cik sylts!
– I mani pasyldi, Luoceit!
– I myusu! I myusu!
Začs lēce i gula. A Luoceits kluseņom suoce veļtīs: nu mugurys iz suonu, nu suonu iz vādara.
– Sasyldi! Sasyldi! Myusim solts! – klīdze zuole. Luoceits vēlēs. Začs lakstēje, i mudri sasasiļdēja vysa pļova.
– Gribit, mes jiusim nūdzīduosim zuolis rudiņa dzīsmi? – paprasēja pymuo zuoleite.
– Dzīdit, – saceja Začs.
I zuole suoce dzīduot. Luoceits – veļtīs, a Začs – laksteit.
– Ei! Kū jius tī dorit? – Nu kaļneņa klīdze Ezeits.
– Syldam zuoli! – klīdze Začs.
– Kū?
– Syldam zuoli! – klīdze Luoceits.
– Sasaļsit! – aizaklīdze nu kaļneņa Ezeits. A zuoleitis izaslēja vysā augumā i aizdzīduoja skalim bolsim.
Dzīduoja vysa upismolys pļova.
I pādejuo lopa, kas treisēja viņā krostā, suoce viļkt leidza.
I prīžu adatenis, i egļu cykurži, i pat ziernūkļa aizmierstais teikls – vysi izaslēje, pasmaidēja i nu vysa spāka suoce viļkt zuolis pādejū rudiņa dzīsmi.

Varaveiksne

Luoceits dasaspīde ar muguru pi cepļa. Jam beja sylts sylts i ni nasagribēja kustēt.
Aiz lūga sviļpuoja viejs, skanēja kūki, styklā syta leits, a Luoceits sēdēja ar cīši acim i dūmuoja par vosoru.
Nu suoku Luoceits dūmuoja par vysu, i itys “par vysu” jam beja sauleite i syltums. A piečuok spylgtajā vosorys sauleitē, syltumā Luoceits īraudzēja Skudru.
Skudra sēdēja iz calma, izbūzuse malnuos acs, i nazkū vys runuoja, runuoja, tok Luoceits nikuo nadzierdēja.
– Tok dzierdi mani? – beidzūt da Luoceiša izalauze Skudrys bolss. – Struoduot vajag kasdīnys, kasdīnys, kasdīnys!
Luoceits pamuove ar golvu, tok Skudra napagaisa, a klīdze vys skaļuok.
– Slinkums, jis teve nūbeigs!
– Kū jei dasasēja maņ? – padūmuoja Luoceits. – Es tok taidys Skudrys vysā naatguodoju.
– Vysā apsalaiduši ar slinkumu! – klīdze Skudra. – Kū jius dorit nu dīnys iz dīnu? Atbiļdi!
– Atsapyušam, – bolsā atsacēja Luoceits pi cepļa. – Vosora tok.
– Vosora! – Skudra aizasirdēja. – A struoduos kas?
– Mes i struodojam.
– Kū ta jius izdarējet?
– Voi ta moz, – saceja Luoceits. I vēļ cīšuok dasaspīde pi cepļa suonu.
– Nā, tu pasoki – kū?
– Strodam būri.
– I vēļ?
– Beņčeiti salykom.
– Kur?
– Pi upis.
– Deļkuo?
– Sēdēt pa vokorim. Aizkur guni i siedi. – I Luoceišam ocu prīškā pasaruodēja, kai jī ar Ezeiti naktī sēd pi upis zam zvaigžņu, čajnīkā vuorej čaju, klausuos, kai iudinī loksta i sytās zivs, i čajnīks nu suoku seic, a piečuok burbulej, i zvaigznis kreit taišni zuolē i lelys, syltys kustīs pi kuoju.
I Luoceišam tai sasagribēja taidys vosorys nakts, tai sasagribēja atsaguļt meikstā zuoleitē, verūtīs dabasūs, ka Luoceits Skudrai saceja:
– Ej šur, siest pi cepļa, a es īšu iz tīni, iz vosoru.
– A tu panessi solmu munā vītā? – pavaicuoja Skudra.
– Es, – saceja Luoceits.
– A sešys prīdis skujis?
– Es, – saceja Luoceits.
– A div cykuržus i četrys putyna spolvys?
– Vysu nūnesšu, – saceja Luoceits. – Tik ej šur, siest pi cepļa, nui?
– Nā, pagaidi, – saceja Skudra. – Struoduot vajag kotram. – Jei pacēle kuojeņu. – Kasdīnys…
– Stuovi, – aizaklīdze Luoceits. – Klausīs munys komandys: skrīšus da cepļa, marš!
I Skudra izskrēja nu vosorys i nūsāda pi cepļa, a Luoceits tai tik īleida juos vītā.
Niu Luoceits sēdēja iz calma vosorā, a Skudra vālā rudinī pi cepļa Luoceiša sātā.
– Tu pasiedi, – Luoceits saceja Skudrai, – ka atīs Ezeits, padzyrdi jū ar čaju.
I Luoceits aizskrēja pa meikstū, syltū zuoli, īskrēja upē i suoce sist ar depem pa iudini, i, ka pasavērt damīgtom acim, kasreizis tī beja eista varaveiksne, i kasreizis Luoceits naticēja, i kasreizis Luoceits juos redzēja nu jauna.
– Ei, – Skudra aizaklīdze vosorā. – A kas sūlēja struoduot?
– Pagaidi! – saceja Luoceits. I sasavībdams otkon suoce laisteitīs ar iudini i damīgtajuos acīs giut varaveiksni.
– Kotram ir pīnuokums – struoduot, – runuoja Skudra, dasamīguse pi korstuo cepļa. – Kasdīnys.
– Apsarībuse, – padūmuoja Luoceits. – Nu kai jei nasaprūt, ka tei ir vosora, ka jei ir eisa, ka jei tiuleņ, tiuleņ beigsīs i kasreizis maņ depēs laistuos varaveiksne.
– Skudra! – Luoceits aizaklīdze nu sovys vosorys. – Nažvūrdz! Voi ta es nastruodoju? Voi ta itei atpyuta?
I jis otkon īsyta ar depi pa iudini, samīdze acs i īraudzēja varaveiksni.

Ezeiša kolns

Ezeits jau seņ nabeja redziejs taidu dabasu. Jau seņ tai nabeja bejs, kab jis itai nūsastuotu i palyktu. I ka kurs jam i pavaicuoja, kuo jis tai nūsastuojs, kuo tai stuov. Ezeits vysleidza ni par kū navarēja atbiļdēt.
– Kur tu verīs, Ezeit? – pavaicuoja Vuovere.
– Ai, – saceja Ezeits. I pamete ar depi.
– Kuo tu tī īsavieri? – pavaicuoja Skudra.
– Klusej, – saceja Vuovere.
– Aizadūmuojs, – Skudra nūsacēja pi seve i aizskrēja sovuos dzeluos.
A Ezeišam pieški pasaruodēja, ka jis itū mežu īraudziejs pyrmū reizi, itū kolnu, itū pļovu.
Ka da šam jis nikuo taida nikod nav redziejs.
– Kai ta itai? – dūmuoja Ezeits. – Es tok tik reižu asu skriejs pa itū stidzeņu, stuoviejs iz ituo kolna.
I kūki beja taidi cytaidi – vīgli, kai caurspeideigi, kai pylni ar sovu klusumu i mīru, ka Ezeits napazyna nu bierneibys zynomūs vītu.
– Kas ta tys? – bubynuoja Ezeits. – Ogruok ituo vysa naasu redziejs?
I putyni, tī nadaudzī putyni, kas beja palykuši mežā, niu Ezeišam ruodējēs pavysam cytaidi.
– Ite na Vuorna, ite nazkaids Ierglis grīž iz meža, – dūmuoja Ezeits. – Nikod naasu redziejs cik lela putyna.
– Vys stuovi? – vaicuoja Skudra. – Es, dzie, kaidu solmu atstīpu, a jis vys stuov.
– Namaisi jam, – saceja Vuovere. – Jis dūmoj.
– Dūmoj, dūmoj, – ūrce Skudra. – Kas ta mežā nūtyktu, kab vysi dūmuojuši.
– Padūmuos i vyss, – saceja Vuovere. – Namaisi.
– Vysi jius slaisti, – saceja Skudra. – Vysi jius cyts aiz cyta turitēs. – I aizskrēja.
A Ezeits pi seve Vuoverei pasacēja paļdis, partū ka jis sarunu dzierdēja nazkai tuoli tuoli – dūmuot, juos runuotu dabasūs, a jis byutu jiurys dybynā.
– Kaida jei loba, – Ezeits padūmuoja par Vuoveri. – Parkū es juos da šam nikod naasu satics?
Atguoja Luoceits.
– Nu kū? – jis saceja. – Kū dareisim?
Ezeits vērēs iz meža, iz kolna, iz Vuornys, kas grīzēs aiz upis, i pieški saprota, ka jam tai nasagryb nikuo atsaceit, tai nasagryb nūsalaist nu sova kolna… I jis suoce dūmuot par tim, kuru lobuos sirds deļ jis beja tics itymā kolnā.

Putyns

Vysu vosoru Začs veja viervi, i pret rudini jei tyka tik gara kai da dabasu.
– Dataiseišu kuosi, – dūmuoja Začs, – aizsvīsšu da zvaigznis i…
Atskrēja Vuovere:
– Kū tī dori, Zač?
– Viervi nūveju, – saceja Začs.
– A deļkuo?
– Izleisšu dabasūs, – saceja Začs. – Gribi, pajimšu teve leidza?
– Pajem, – saceja Vuovere.
Naktī izbyra zvaigznis. Začs aizsvīde kuosi da pošys leluokuos zvaigznis, i vierve kai smolks ziernūkļa teiklys nūsastīpe nu zemis da dabasu.
– Leiņ, – saceja Začs.
– A tu?
– Es aiz teve.
Začs leida jei pakaļ, tok jis namuocēja leist pa viervi, partū stypri atpalyka.
– Kur tu? Leiņ mudruok, – nu tymsa klīdze Vuovere. A Začs leida i leida, i jau suoce atpalikt.
– Kur tu tī esi? – nu tymsa vaicuoja Vuovere. Jei jau seņ beja izleiduse iz zvaigznis i gaidēja Zača. A Začs leiguojuos pa vydu, storp dabasim iz zemi, i jam vaira nabeja spāka ni leist iz augšu, ni laistīs iz zemi.
– Nu kū tu tī? – nu tymsa pavaicuoja Vuovere.
– Spāka nav. Navaru, – saceja Začs.
– Tu kai pa zareņam, kai pa zareņam, – saceja Vuovere.
Začs leiguojuos tymsā, juo auss kustynuoja naksneigs viejeņš, tuoli zam seve jis redzēja dzymtū mežu, a augšā – lelu zvaigzni i saprota, ka tiuleņ palaiss vaļā depis i nūkriss.
– Vysu vosoru pynu viervi, – biedeigs dūmuoja Začs, – i redz kai…
– Ei! – pieški jis nu zemis izdzierda zynomu bolsu. – Kas tī kircinej?
I cyts zynoms bolss atsacēja:
– Tuoli, navar redzēt.
– Kai tu dūmoj, Ezeit, kas tī varātu byut?
– Putyns, – saceja Ezeits.
– Kaids ta putyns iz dabasu vyds?
– Rats, – gribeja saceit Začs. Tok nūklusēja.
– Tys ir Začs, – nu zvaigznis klīdze Vuovere. – Leida dabasūs i redz kur aizasprīde.
– Luoceit, juo vajag gluobt!
– Izgluobit mane, – kluseņom saceja Začs.
– Nu kura laika Zači suokuši leist dabasūs, – nūbubinēja Luoceits i paruove aiz viervis.
– Oi, – klusom saceja Začs.
– Kai gluobsim? – vaicuoja Ezeits.
– Tiuleņ, – saceja Luoceits. I aizskrēja.
– Zači! – aizaklīdze Ezeits. – Tu tī?
– Es, – klusom saceja Začs.
– Nadzieržu!
– Es, – Začs saceja skaļuok. Kab jis klīgtu pavysam skali, jis nūkrystu.
– Tī jis, jis! – Vuovere bļuove nu zvaigznis.
– Turīs, Zači! – klīdze Ezeits. – Luoceits nazkū ir izdūmuojs.
Luoceits atsagrīze ar pologu.
– Turi, – jis saceja. I divejus golus īdeve Ezeišam.
– Zači! – Luoceits klīdze tymsā. – Taišni zam teve mes izstīpem pologu, dzierdi? Lēc!
– Maņ bais, – saceja Začs.
– Jam bais, – klīdze Vuovere. Jei iz zvaigznis beja lobuok dzieržams.
– Lēc, ite kam soka! – Luoceits aizaklīdze vēļ skaļuok i, atsalīkuši atpakaļ, jī ar Ezeiti izstīpe pologu, kai na varēja.
– Nu!
– Lēc! – sauce Vuovere.
Začs atlaide depis i liduoja, liduoja, liduoja, tik malnais naksneigais viejs sviļpuoja storp ausim.
– Kur ta pologs? Kur ta zeme? – dūmuoja Začs i nazynuoja, ka jis kai lels putyns ar lelim spuornim lidoj viers zemis i vaira nikai navar nūkrist.

dzismis_aile

Syltā, klusā reitā iz zīmys vyds

Lelais rudiņa viejs

Kur radīs, kur nā da Ezeiša i Luoceiša atskrēja Začs.
– Ei! – jis aizaklīdze. – Eje-jei! Eje-je-jeeei!
– Nu, kas ir? Runoj, – saceja Luoceits.
– Eje-je-jeei! – bļuove Začs.
– Nu tok runoj! – Ezeits aizasirdēja.
– Eje-je-jei! Je-jei! Je-jeeei! – I Začs aizbāga.
– Kas ta jam?
– Nazynu, – saceja Luoceits. A Začs kai putyns laidēs pa mežu i bļaustējēs spolgā zača bolsā.
– Kas ir ar jū? – vaicuoja Vuovere.
– Nikuo nasaprūtu, – saceja Skudra. A Začs apleide pylnu riņči i otkon izskrēja iz Luoceiša pļavenis.
– Saceisi kū voi nā? – klīdze Luoceits. Začs pieški nūstuoja, kai sastynga, pasacēle iz pakalis depu i…
– Nu tok! – sauce Ezeits.
– Ha-ha-ha-ha-haa! – Začs sasasmēja pats i laidēs nu vysa spāka paceļu.
– Varbyut jis nu pruota nūguojs, nu pruota nūguojs, nu pruota nūguojs? – kladzinēja Žogota.
– Da nā, jis pi pruota, jis pi pruota, jis pi pruota! – kloudzinēja Dzeņs.
I vīns pats Začs nivīnam nikuo navaicuoja, nivīnam nikuo nasaceja i breivs kai viejs lidout liduoja pa mežu.
– Zyni, – saceja Luoceits. – Maņ ruodīs, jis sevi ir īsadūmuojs par… vieju. Jis maņ nazkai to saceja:
“Īsadūmoj, Luoceit, ka es palyktu par vieju?”
– Tys breineigai, – saceja Ezeits. – Tik Začs jau nikod da nikuo taida nadasadūmuos.
A jam nabeja taisneiba. Partū ka Začs itymā vīgli saulainuos dīnys reitā eistyn beja sasajuts kai breivs rudiņa viejs, kas lidoj puori teirumim i mežim.

Mes atīsim i elpuosim

Jau nazcik dīnu nabeja saulis. Mežs stuovēja tukšs, kluss. Daža vuornys naliduoja – tik tukšs beja mežs.
– Cauri ir, taisīs iz zīmu, – saceja Luoceits.
– A kur putyni? – vaicuoja Ezeits.
– Taisuos. Syltynoj lygzdys.
– A Vuovere kur?
– Izlīk sovu caurumu ar sausu vylnu.
– A Začs?
– Sēd sovā olā, elpoj. Gryb pīelpuot iz vysys zīmys.
– Vot duraks, – pasmaidēja Ezeits.
– Es jam saceju: pyrms zīmys napīelpuosi.
– A jis?
– Pīelpuošu, soka. Elpuošu i elpuošu.
– Laižam pi juo, varbyut kai paleidzēsim. – I jī atsapruovēja pi Zača.
Zača ola beja kolna trešajā pusē. Nu vīnys pusis Ezeiša sāta, nu cytys – Luoceiša sāta, a nu trešuos – Zača ola.
– Redz, – saceja Luoceits. – Ite. Ei, Zač! – jis aizaklīdze.
– Nu, – nu olys atguoja apsluops bolss.
– Kū tī dori? – vaicuoja Ezeits.
– Elpoju.
– Daudz pīelpuoji?
– Vēļ nā. Puseiti.
– Gribi, mes paelpuosim nu viersa? – vaicuoja Luoceits.
– Nasaīs, – beja dzieržams nu olys. – Maņ durovys.
– A tu pataisi škierbeņu, – saceja Ezeits.
– Attaisi vaļā par drupaneņu, a mes elpuosim, – saceja Luoceits.
– Bu-bu-bu, – atskanēja nu olys.
– Kū?
– Tiuleņ, – saceja Začs. – Nu, elpojit!
Ezeits ar Luoceiti atsagula placu pu placa i suoce elpuot.
– Fu!.. Fu!.. – elpuoja Ezeits.
– Fu-u!.. Fu-u!.. – elpuoja Luoceits.
– Nu, kai? – aizaklīdze Ezeits.
– Palīk syltuoks, – saceja Začs. – Elpojit.
– A niu? – par minotu vaicuoja Luoceits.
– Nav kuo elpuot, – saceja Začs.
– Ej šī da myusu! – klīdze Ezeits.
– Dataisi durovys i leiņ uorā!
Začs dacierta durovys i izleida uorā.
– Nu, kai?
– Kai piertī, – saceja Začs.
– Verīs vīn, trejatā to lobuok, – saceja Luoceits.
– Mes niu vysu zīmu īsim da teve i elpuosim, – saceja Ezeits.
– A ka saļsi zemē, ej da mane, – saceja Luoceits.
– Voi pi mane, – saceja Ezeits.
– Paļdis, – saceja Začs. – Kai to, ka aizīšu. Tik jius da mane naejit, labi?
– A parkū?..
– Pādi, – saceja Začs. – Pīluočuosit, i tod mani kas nabejs jims i apēss.

Rudmīseite

Tei beja naradzāta rudiņa dīna! Beja tik daudz zyluma, tik daudz gunī dagūšu lopu, tik daudz saulis, ka pret vokoru Luoceits apsarauduoja.
– Parkū ta tu tai? – pavaicuoja Ezeits.
– Nazynu, – saceja Luoceits. – Rauduot gribīs.
– Tok tu pasaver…
– Es redzieju, – saceja Luoceits. – Partū i raužu.
– Kuo ta ite rauduot? Vajag prīcuotīs, – saceja Ezeits.
– Es nu prīcys i raužu. – saceja Luoceits.
– Voi ta nu prīcys raud?
– I kai vēļ! – I Luoceits apsarauduoja.
– Apsamīrej, kuo ta tu! – Ezeits nūgluostēja Luoceiti ar depi. – Nu reita otkon byus saule i otkon laissīs lopys, i putyni liduos prūm.
– Liduos prūm, – aizarauduoja Luoceits. I suoce rauduot vēļ vaira.
– Tok jī atliduos, – saceja Ezeits. – Jī atsagrīzs. Puorīs zīma, snīgs izkuss, i jī atsagrīzs.
– Zīma. – Luoceits ryugtai rauduoja i vyss treisēja.
– Nui, zīma. Tok jei puorīs i otkon vyss byus.
– Nagrybu! Nagrybu, dzierdi?
– Kuo tu nagrybi?
– Kab vyss beigtūs, aizliduotu! – aizaklīdze Luoceits.
– Tys tok na iz ilgu, – saceja Ezeits. – Tu tok pats zyni. A cik zīmā šmuki!
– Zīmā es tože rauduošu.
– Zīmā? Deļkuo ta?
– Maņ juos byus žāl. – I Luoceits niu tai aizarauduoja, ka Ezeits saprota: ar vuordim ite napaleidzeisi.
– Skrīnam! – jis īsasauce.
– Iz kurīni? – Luoceits pacēle sarauduotuos acs.
– Skrīnam, soku! – I Ezeits sajēme Luoceiti aiz depis i ruove iz mežu.
– Iz kurīni to tu mani veļc?
Jī paskrēja garom vacajam aizlyuzušajam bārzam, puorguoja puori ryuceišam pa sapyvušū tiļteņu, puoruope puori nūcierstajai apsei i, pynūtīs pa apdagušajim calmim, pasacēle kolnā.
– Verīs! – saceja Ezeits i paruodēja Luoceišam rudmīseiti.
– Mozuo zaltainuo sieņteņa, sasalīkuse celeišūs, mikrieslī sēdēja syunuos.
– Redzi? – saceja Ezeits. – jei nav ni papa, ni mamys, ni Ezeiša, ni Luoceiša, jei ir vysā vīna – i naraud.

Nasaver iz mane tai, Ezeit

– Kai to, tu dzierdi? Kai to, ka es, – saceja Luoceits. Ezeits pamuove.
– Kai to, ka es atīšu da teve, lai kas i nūtyktu. Es pi teve byušu vysod.
Ezeits kluseņom vērēs iz Luoceiša i nasaceja nikuo.
– Kuo ta tu klusej?
– Es tycu, – saceja Ezeits.
Ezeits īkryta vylku dūbē i nūsēdēja tī nedeļu. Jū najauši atroda Vuovere: jei skrēja cauri i izdzierda Ezeiša bolsu.
Luoceits nedeļu meklēja Ezeiti, izasyta nu spāka i, ka pi juo atskrēja Vuovere, izvylka Ezeiti nu dūbis i atnese iz sātu.
Ezeits gulēja, da poša daguna sasagts ar dečim, i kluseņom vērēs iz Luoceiša.
– Nasaver iz mane tai, – saceja Luoceits. – Navaru, ka iz mane tai verās.
Ezeits aiztaisēja acs.
– Nu tai, niu tu kai nūmirs.
Ezeits attaisēja acs.
– Pasmaidi, – saceja Luoceits.
Ezeits paraudzēja, tok jam saguoja tai sluobai.
– Niu es tevi dzirdeišu ar buļjonu, – saceja Luoceits. – Vuovere atnese svežnis sieņs, es pīvuorieju buļjona.
Jis īlēja buļjonu kruškeņā i pacēle Ezeiša golvu.
– Nā, ni tai, – saceja Luoceits. – Tu atsasiest.
– Navaru.
– Es tev aizlikšu spylvynu. Nu tai.
– Maņ gryuts, – saceja Ezeits.
– Pacīt.
Luoceits atslēja Ezeiti ar muguru pret sīnu i sapruovēja spylvynu.
– Maņ solts, – saceja Ezeits.
– Tiuleņ, tiuleņ. – Luoceits izkuope iz čardaka i apsedze Ezeiti ar kažuku.
– Kai tu nanūsoli? Nakts to taidys soltys! – aizarunuoja Luoceits.
– Es lakstieju, – saceja Ezeits.
– Septenis dīnys?
– Es pa naktim lakstieju.
– Kū ta tu iedi?
– Nikuo, – saceja Ezeits. – Īdūsi maņ buļjona?
– Oi, nui! Dzer, – saceja Luoceits.
– Ezeits pajēme puors guļdzeišu i aiztaisēja acs.
– Dzer, dzer!
– Pīkusu, – saceja Ezeits.
– Nā, dzer! – I Luoceits stuoja dzirdeit Ezeiti nu lizeicenis.
– Navaru vaira.
– Par mani!
Ezeits nūreja.
– Par Vuoveri!
Ezeits izdzēre.
– Par Zači! Tu nazyni, kai jis paleidzēja!
– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Atsapyusšu.
– Izdzer par Zači, jis ceņtēs.
Ezeits nūreja.
– Par Kāmeiti!
– A kū Kāmeits padarēja?
– Nikuo. Kasdīnys skrēja šur i vaicuoja par tevi.
– Lai pagaida. Spāka nav, – saceja Ezeits.
– Šaļtim atskrēja i nu reita, – saceja Luoceits. – Apēd lizeiceņu.
Ezeits nūreja.
– A niu – par Palādu!
– A kaids ite Palādai sakars?
– Kai? Nā, par Palādu tu izdzersi treis lizeikys.
– A parkū?
– Tok es iz juos treis nakts liduoju. Teve meklējem.
– Iz Palādys?
– Nu ka!
– Maloj!, – saceja Ezeits.
– Kab mani zmejs parautu!
– Kai ta tu iz juos tyki viersā?
– Tu zyni, cik jei stypra? Izasādu iz kokla i liduoju. Byutu tu redziejs, kai myusu nūsabeida Začs.
– Kai?
– Izdzersi, pasaceišu.
Ezeits izdzēre treis lizeikys piec kuortys i otkon aiztaisēja acs.
– Kai? – jis pavaicuoja.
– Kas?
– Kai Začs nūsabeida nu jiusu?
– Ā! Začs? Vari īsadūmuot? Es lidoju. A tī – jis. Pajem vēļ lizeiceņu. Jiuti, kaids smuords? O!
Ezeits izdzēre.
– Nu tai. Sēd, škurynoj auss. Te mes.
– Ar Palādu?
– Nui. Jis ka-ai podlāc, ka-ai skrīn! Palāda čut naīliduoja kūkā. Niu par Palādu.
– Nā. Vaira navaru a ni, – saceja Ezeits. – Lobuok atsaguļšu.
Luoceits nūguļdēja Ezeiti vacajā vītā i sasadze ar kažuku.
– Nu kai, – vaicuoja Luoceits, – sylts?
– Nui, – saceja Ezeits. – A par Palādu izdūmuoji? Soki.
– Da tu kū? Paliksi vasals, paliduosim reizē.
– Paliduosim, – tik tikū dzieržamai damygdams nūšveikstēja Ezeits.

Kai Začam sapynā pasaruodēja Ezeits i Luoceits

Pa pyrmū snīgu Začs atskrēja da Luoceiša.
– Luoceit, tu esi pats lobuokais nu vysu, kū es zynu, – saceja Začs.
– A Ezeits?
– Ezeits tože lobs, tok tu – pats lobuokais!
– Tok kas ar tevi, Zač? Dasasiest, apsamīrej. Kuo loksti?
– Es šudiņ pīsacieļu i saprotu, – saceja Začs, – ka par tevi lobuoka nav iz vysa pasauļa.
Īguoja Ezeits.
– Vasals, Luoceit! – jis saceja. – Vasals, Zač! Kuo ta jius siedit ustobā – uorā snīgs!
– Es taisiejūs īt da teve, – saceja Luoceits. – A te atskrīn jis i soka, ka es asu pats lobuokais.
– Tai ir, – saceja Ezeits. – Voi ta tu nazynuoji?
– Tai ir, jis ir pats lobuokais? – saceja Začs.
– I kai vēļ! – Ezeits pasmaidēja Luoceišam i aizasāda aiz golda. – Dzersim čaju!
Jī suoce dzert čaju.
– Niu pasaklausit, kuo es šudiņ nūsepinieju, – saceja Začs. – Dūmuot, es mežā byutu palics vysā vīns. Dūmuot, nivīna, nivīna nav – ni putynu, ni vuoveru, ni začu – nivīna. “Kū ta es niu dareišu?” – es padūmuoju mīgā. I guoju pa mežu. A mežs vyss snīgā – nivīna, nivīna. Es i tī, i tī – treis reizis apskrieju vysu mežu, tok ni dzeivys dvēselis, varit īsadūmuot?
– Baileigai, – saceja Ezeits.
– Nui, – saceja Luoceits.
– I daža nivīna pāda nav, – saceja Začs. – A dabasūs – vata.
– Kai – vata? – pavaicuoja Ezeits.
– A tai – dabasi bīzi, kai nu vata. I māmai. Kai zam deča.
– Nu kurīnis tu zyni, ka māmai? – pavaicuoja Luoceits.
– A es klīdžu. Aizaklīdzu i īsaklausu… Māmai.
– Nu, nu! – saceja Ezeits.
– I te… I te…
– Kas?
– I te… Varit īsadūmuot? Zam vacuo calma, kas ir mežmalī…
– Aiz kaļneņa?
– Nā, pi upis. Zam vacuo calma, kas ir mežmalī pi upis, izleida…
– Nu tok! – saceja Luoceits.
– Tu, – saceja Začs. – Luoceit!
– Kū ta es tī darieju, zam calma?
– A tu lobuok pavaicoj, kū tu darieji, ka izleidi!
– A kū es darieju?
– Tu izleidi i tai kluseņom, kluseņom sacieji: “Nabādoj, Zač, mes vysi asam vīni.” Daguoji da mane, apskuovi i dabuozi pīri pi munys pīris… I maņ palyka tik labi, kas es apsarauduoju…
– A es? – pavaicuoja Luoceits.
– I tu, – saceja Začs. – Stuovim i raudojam.
– A es? – pavaicuoja Ezeits.
– A teve nabeja, – saceja Začs. – Vysā vaira nivīna nabeja. Vari īsadūmuot? – Začs pasagrīze iz Luoceiti. – Pūsts mežs, vata dabasi, ni-vī-na, a mes stuovim i raudojam.
– Tai nikod nav, – saceja Ezeits. – Maņ vajadzēja pasajuovēt.
– Tok tys že sapynā, – saceja Luoceits.
– Vysleidza. Jius vīnkuorši rauduojot i naredzējet, kai es izleidu nu kryumu. Izguoju, stuovu, verūs – jius raudit; nu, padūmuoju – raud, ak jau ir īmeslis – i nasuoku maiseit.
– Nabeja teve, – saceja Začs.
– Nā, beju.
– Nabeja!
– A es soku – beju! – saceja Ezeits. – Es vīnkuorši nagribieju jiusim maiseit rauduot.
– Kai to, ka beja, – saceja Luoceits. – Es juo redzieju ar acs kakteņu.
– A kuo ta tu napasacieji maņ? – saceja Začs.
– Es redzieju, tu esi biedeigs. Nu suoku, dūmuoju, nūmīreišu, a piec tuo i pasaceišu. A piec tuo – kū ta tī saceit? Ezeits, jis tok vysod ir ar mani.
– A pa munam mes vys tok bejom vīni, – saceja Začs.
– Tev tai izavēre, – saceja Ezeits.
– Pasaruodēja, – saceja Luoceits.
– A ka tai, kas maņ beja leidza?
– A tev kas naviņ beja leidza?
– Nui.
– Maiseņš, – saceja Ezeits.
– Ar būrkuonim, – saceja Luoceits.
– Pareizi! – saceja Začs. – Jius zynit, kas jius deļ mane esit? Jius deļ mane esit poši, poši lobuokī nu vysu, kas ir iz pasauļa!

Krauklis

Pabyra smolks snīdzeņš i beidzēs, tik viejs vīgleņom leiguoja kūku viersyunis.
Zuole, nanūbyrušuos lopys, zori – vyss nu soltuma nūbuolēja, palyka gaišuoks.
Tok mežs vys stuovēja lels i skaists, tik tukšs i skumeigs.
Krauklis sēdēja iz zora i guoduoja sovu senejū dūmu.
„Otkon zīma,” dūmuoja Krauklis. – „Otkon vysu aizness ar snīgu, pīputynuos, eglis nūsormuos, bārzu zori nu soltuma paliks troski. Paspīss saule, tok na ilgai i gaišai, a agrajā zīmys mikrieslī liduosim tik mes, kraukli. Liduosim i krauksim.”
Atguoja mikrieslis.
“Liduošu,” padūmuoja Krauklis. I nagaideitai vīgli aizsleidēja nu īsiļdeituos vītys.
Jis liduojam, tolkam navycynuodams spuornu, ar tikkū radzamom placu kusteibom izalosūt ceļu storp kūkim.
“Nivīna,” – nūsapyute Krauklis. – “Kur ta jī vysi nūsaglobuojuši?”
I mežs eistyn beja tukšs i slapnis.
– Ser-r-r! – bolsā pasaceja Krauklis. Jis nūsalaide iz vaca calma pļovys vydā i lānom pagrīze golvu ar zylom acim.
– Vuorna, – Ezeišam saceja Luoceits.
– Kur?
– Eu kur, iz calma.
Jī sēdēja zam lelys eglis i vērēs, kai mežā pīsalej palākais mikrieslis.
– Īsim parunuotu ar jū, – saceja Ezeits.
– A kū tu jai saceisi?
– A nikuo. Pasaukšu čaja dzartu. Pasaceišu: “Dreiži byus tymss. Īsim, Vuorna, čaja dzartu.”
– Ejam, – saceja Luoceits. Jī izleida nu eglis zamyškys i daguoja pi Kraukļa.
– Dreiži paliks tymss, – saceja Ezeits. – Vuorna, ejam dzartu čaja.
– Es asu Krrrrrauklis, – aizsmacs lieneņom saceja Krauklis. – Es čaja nadzeru.
– A myusim ir avīšu zapts, – saceja Luoceits.
– I sieņtenis!
Krauklis pasavēre iz Ezeiša i Luoceiša ar senejom akmiņa acim i padūmuoja: “Eee-ek-k!…”
– Es čaja nadzeru., – jis saceja.
– Pacīnuošu ar madu, – saceja Luoceits.
– A myusim ir bryuklinis i dzērvinis, – saceja Ezeits.
Krauklis nikuo nasaceja. Jis smogai izplēte spuornus i aizmuove puori pļovai.Sabīziejušajā mikrieslī jis ruodējēs tik lels, ka Ezeits ar Luoceiti daža atsasāda.
– Ot ite i putyns! – saceja Luoceits. – Īs taids ar tevi čaja dzartu!
– Tys ir jis, Krauklis, – saceja Ezeits.
– Vysleidza putyns. “Pasauksim, pasauksim!” – jis drāznēja Ezeiti. – Pasaucem.
– Nu i kas? – saceja Ezeits. – Jis pīrass. Īsadūmoj, vys vīns i vīns. A cytu reizi – kai to, ka atīs…
Jau gondreiž tymsā Krauklis liduoja viers teiruma, redzēja nazkaidys tuolejis guņtenis i tikpat kai ni parkū nadūmuoja, tik plotai i styprai cēle i nūlaide sovus spuornus.

Gadīnī, ka mane vyspuor nav

Vēļ pavysam nadaudz i aizadegs zvaigznis, izleiss mieness i maus, aizaleiguodams puori rudiņa teirumim. Piečuok mieness īsavērs mežā, šaļteņu pastuovēs, aizagivs aiz pošys garuokuos eglis viersyunis, i tod juo īsavērs Ezeits ar Luoceiti.
– Pasaver, – saceis Ezeits.
– Nui, – saceis Luoceits.
A mieness pasaceļs vēļ augšuok i pīlīs vysu pasauli ar soltu i naspūdru gaismu.
Itymā soltajā rudinī tai beja kasvokors. I kas vokors Ezeits ar Loceiti sasatyka to pi Ezeiša, to Luoceiša i runuoja par kū nabejs.
Tai i šudiņ Ezeits saceja Luoceišam:
– Kai vys tik labi, ka mes asam vīns ūtram!
Luoceits pamuove ar golvu.
– Tu tik īsadūmoj: mane nav, tu siedi vīns pats i nav ar kū apsarunuot.
– A kur tu esi?
– A mane nav.
– Tai navar byut, – saceja Luoceits.
– Maņ tože tai ruodīs, – saceja Ezeits. – A pieški mane vysā nav. Tu esi vīns. Kū tu dareisi?
– Īšu da teve.
– Iz kurīni?
– Kai – iz kurīni? Iz sātu. Atīšu i saceišu: “Kuo ta tu naatguoji, Ezeit?” A tu saceisi…
– Ak tu, glupais. Kū ta es saceišu, ka mane nav.
– Ka teve nav sātā, tok tu esi guojs da mane. Aizskrīšu iz sātu. A tu te! I suokšu…
– Kū ta?
– Lomuot.
– Parkū ta?
– Kai – parkū? Partū, ka tu naizdarieji, kai mes nūrunuojom.
– A kū nūrunuojom?
– Kai ta maņ zynuot? Tok tev ir juobyut pi mane voi pi seve sātā.
– Tok mane vysā nav. Saprūti?
– Tok redz kur tu siedi!
– Ite es niule siežu, a ka mane vysā nabyus, kur es byušu?
– Pi mane voi pi seve.
– Tys ir tod, ka es asu.
– Kai to, – saceja Luoceits.
– A ka mane vysā nav?
– Tod tu siedi pi upis i verīs iz mieneša.
– I pi upis naasu.
– Tod tu esi kur ta nūguojs i vēļ naesi atsagrīzs. Es aizskrīšu, puormekleišu vysu mežu i atrasšu teve!
– Tu jau vysu puormeklieji, – saceja Ezeits. – I naatrodi.
– Skrīšu iz cytu mežu.
– I tī nav.
– Apgrīzšu vysu ar kuojom gaisā, i tu atsarassi.
– Nav mane. Nikur nav.
– Tod, tod…. Tod es skrīšu iz teiruma, – saceja Luoceits. – I aizaklīgšu: “Eeee-zeeeeeeit!”, i tu izdzerssi i aizaklīgsi: “Luo-ceeeeeit!” Tai.
– Nā, – saceja Ezeits. – Mane nav ni par druponys. Saprūti?
– Kuo tu dasasieji maņ? – aizasirdēja Luoceits. – Ka teve nav, to i mane nav. Saproti?
– Nā, tu esi, a mane to nav.
Luoceits apklusa i sasavībe.
– Nu, Luoceit!
Luoceits nikuo nasaceja. Jis vērēs, kai mieness, pasacieļs augši viers meža, lej puori jim ar Ezeiti sovu soltū gaismu.

Syltā, klusā reitā iz zīmys vyds

Goduos tai – kurynoj cepli, verīs gunī i dūmoj: redz, kaida jei, leluo zīma!
I pieški naktī pasamūst nu nazkaida trūkšņa. Viejs tī, dūmoj, trokoj vātra, tok nā – skaņa ni taida, a kai nu tuolīnis, skaņ cīši zynomai. Kas ta tī?
I tu damīdz nu jauna. Nu reita izej iz slīkšņa – mežs vyss myglā i nikur nav radzams ni snīga salenis. Kur ta jei lykuos, zīma?
Nūkuop nu slīkšņa i īraugi… pļaņčku.
Rikteigu pļaņčku iz zīmys vyds. I nu vysu kūku ceļās pārs. Kas ta tys?
A tī naktī guojs leits. Lels styprys leits. I nūmozguojs snīgu. I padziņs soltumu. I mežā tics tik sylts, kai ir tik agri rudiņūs.
Tai dūmuoja Luoceits klusā syltā reitā iz zīmys vyds.
– Kū ta niu lai dora? – dūmuoja Luoceits. – Kurynuot cepli voi nā? Plēst deļ kurynuošonys skolus voi nā? I kai tys vyspuor ir – otkon vosora?
I Luoceits skrēja pi Ezeiša piec padūma.
Ezeits, dzili aizadūmuojs, staiguoja ap sovu sātu.
– Nasaprūtu, – bubynuoja Ezeits, – kai tys tai, leits iz zīmys vyds?
I te atskrēja Luoceits.
– Nu, kai? – jis klīdze jau nu tuolīnis.
– Kai, kai? Cepli izkurynuoji? – vaicuoja Ezeits.
– Nā, – saceja Luoceits.
– Skolu pīpliesi?
– Na-a! – saceja Luoceits.
– A kū to tu darieji?
– Dūmuoju, – saceja Luoceits.
– Es tože.
I jī stuoja obejūs staiguot apleik Ezeiša sātai i dūmuot reizē.
– Kai tu dūmoj, – saceja Ezeits. – Ka ir bejs leits i niu ir mygla, varbyut otkon byus soltumi?
– Nadūmoju, – saceja Luoceits.
– Saīt, ka soltumu vaira navar byut. Saīt, var byut tikai sylts.
– Tai saīt. – saceja Luoceits.
– A kab byutu sylts, juopasaruod saulei.
– Tai saīt. – saceja Luoceits.
– A ka ir sauleite, ir labi pi upis.
– Myužam nabyutu īsaguoduojs, – saceja Luoceits.
– Tod varbyut mes varim jimt i reitiškys ēst pi upis, – pīduovuoja Ezeits.
– Nui, – saceja Luoceits.
I jī īlyka skalinī sieņs, madu, čainiku, kruškenis i guoja iz upi.
– Iz kurīni jius ejit? – vaicuoja Vuovere.
– Iz upi, – saceja Ezeits. – Reitiškuos.
– Pajemit mani leidza!
– Eima!
I vuovere pajēme rīksteņus i krušku i steidzēs leidza.
– Eima, – saceja Luoceits.
Nu zuolis izleida Kāmeits.
– Beju jau damidzs, – jis saceja. – A te iudiņs! Iz kurīni jius?
– Reitiškuos, iz upi, – saceja Začs. – Īsim reizē!
– Maņ iedīņs vysod ir leidza, saceja Kāmeits i dasadyure vīnam nu sovu byudu, kas beja pīsapyuts kai maiss. Tik kruškenis nav, – i guoja leidza.
Nūguoja da upis, īkiure guņkuru, nūsasasāda ēst reitišku. Izleida saule.
Saule apspeidēje upi, viņu krostu i draugus, kas ēde reitiškys. Mygla izgaisa.
– Kab nabejs leita, – sasavībs saceja Kāmeits, – mes tok tai i nabyutu sasatykuši da pavasara.
– Kab nabejs leita, – saceja Vuovere, – tai i naatsavadeitu.
– Kab na Ezeiša, – saceja Luoceits, – nivīnam i pruotā nabyutu īguojs itymā atkusnī paēst reitiškys pi upis.
A Ezeits, dataisiejs acs, dzēre čaju, klausējēs klusumu, aiz upis pieški smolkai i skaidrai aizadzīduojušū putynu i dūmuoja – kab na jūs vysu, deļkuo ta itam zīmeigajam mežam byutu vajadzeigs syltums?

dzismis_aile

Piecvuords

Nav pruota dorba nazkū publicēt teiklā, pyrms tys nav pasaruodiejs gruomotā ar cītajim vuokim i prīveiti – taida jau ir latvīšu gruomotnīceibys tradiceja. Tok, nu ūtrys pusis, kam maņ vuoki i prīveite, ka maņ ir teksts. 2006. goda rudinī krīvu literaturys lopā www.lib.ru atrodu itū Sergeja Kozlova stuostu (ci puosoku?) i īsaļūbieju jimā. Nazkod beja muļtiks, tuo es tai nu bierneibys eisti napīmiņu – na jau bārnim jis beja dūmuots, dreižuok lelajim. A itys stuosts pīstuov rudiņam – palākom apsalaidušom dīnom, kod saule pasaruod i pagaist kai nūguruse, kai nikaida.
Varbyut nu tuo laika, kai tulkuoju itū stuostu, es poša asu cyta i rudiņs ir cyts. Pyrmom kuortom saprotu, ka latgaliski var daudz – vaira nakai ruodīs. Ka ar sovim vuordim var pasaceit, kū cyts ir dūmuojs i sajuts. Ka pasauļs izaplieš i jimā palīk par vīnu zuolis rudiņa dzīsmi vaira.

Niu par autoru. Teiklā izzynuoju, ka krīvu dzejnīks i rakstnīks Sergejs Kozlovs ir dzims 1939. goda 22. augustā Moskovā i mirs 2010. goda 9. janvarī. Taisneiba, ka moz kas zyna jū pošu, a vysi paziest i ļūbej juo gruomotu varūņus: Ezeiti, Luoceiti, Zači i cytus. Piec juo dorbu sataiseits nazcik multiplikacejis kinu, pazeistamuokuos nu jūs ir „Ezeits myglā” i „Lauvāns i bruņurupucs”. Zynamuokuos gruomotys ir “Ezeits myglā”, “Ezeits i jiura”, “Kai Ezeleits šyva kažuku”. Ak jau nu bierneibys kotrys nu myusu atguodoj ari taidys kinuos dzieržamys bārnu dzīsmeitis kai:
“Я на солнышке лежу,
Я на солнышко гляжу”
voi
“Облака,
Белогривые лошадки”.
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=BK_EREb1gWo]

A vyss suocēs jau bierneibā, kod juo meiluokuo gruomota beja Danieļa Defo “Robinsons Kruzo”, vieļuok – Bunina, Jesenina i Pasternaka dorbi. Koč S. Kozlova sapyns beja izavuiceit par liduotuoju, jis īsastuoja Literaturys institutā, kū veice ar diplomdorbu – dzejūļu kruojuma manuskriptu. Pyrma palikt par profesionalu rakstnīku, jis struoduoja tipograpejā, gaļdnīceibā, brauce iz kuģa par kačagaru i laidēs geologiskajuos ekspedicejuos, struoduoja ari par dzīduošonys škūluotuoju i ekskurseju vadeituoju.
Stuostus par puosoku mežu i juo īdzeivuotuojim S. Kozlovs suoce raksteit 20. gs. 60. godūs, i jī rūnās i pa šai dīnai. Puosokys dūmuotys bārnim, tok sovpateiguos filozofiskuos raksteibys deļ aizskar kotra skaiteituoja sirdi i naatstuoj vīnaldzeigus ari lelūs.
Kotram zvārānam ir sova sāta, karakters i dzeive, jī taipat kai cylvāki guodoj iedīni i molku, kurynoj cepli i verās gunī, sepinej i cer, bādojās i ir prīceigi, klausuos meža bolsūs i skonūs, viejā, leitā i kūku šveiksteišonā. Jī īt cyts da cyta gostūs, vakarej, pasastaigoj, sasastreid i salobst, apsavainoj cyts iz cyta i cīnoj cyts cytu ar sienim, ūgom i čaju ar madu.
Piec puosokys “Ezeits myglā” 1975. godā tyka sataiseita, piečuok ari latvyski puorskaņuota multiplikacejis kina “Ezeits myglā”, kas daudzim labi zynoma jau nu bierneibys.
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=Y6_UdeS0V2U]

Poša puosoka “Ezeits myglā” ir daļa nu leluoka kruojuma, kas kai gruomota ar taidu pošu nūsaukumu izguojuse tik 1989. godā. Gruomota suocās ar itū puosoku, i tuoļuok jai ir div dalis: “Zuolis rudiņa dzīsme” i “Syltā, klusā reitā iz zīmys vyds”.
Nazkai pyrma puors godu najauši puorskaitieju nazcik S. Kozlova dorbu, i īsaļūbieju itymā sovpateigajā pasaulī. Puors puosoku asu puorcāluse ari latgaliski – vīnkuorši taipat, sovys prīcys piec. Izaruodēja, ka juos pateik ari cytim, partū napasenim tyka publiceitys žurnalā “Katōļu Dzeive” i teikla vītā “LaKuGA”, www.lakuga.lv. Kab itymā puosoku mežā īvest vēļ vaira skaiteituoju, īsadūmuoju īlikt ari ite. A varbyut kaidam nūder. :O)

© Sergejs Kozlovs, 1989
Teikla olūts: Сергей Козлов Ежик в тумане. // lib.ru
Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.
© saprge, 2006-2008
Teikla olūts: Sergejs Kozlovs Ezeits myglā // Lakuga.lv
Papeira olūts: Katōļu Dzeive

naktineica.lv

patientia vincit omnia

ievācos dzīvoklī ar lodžiju. uz lodžijas pamestas puķu dobes ar sakaltušiem rožu un vīnstīgu skeletiem, saulē izbalējis suņuburkšķu vainadziņš, sarūsējis vellapēds ciskudrillis, veca slota un tumbočka. bet pie griestiem – 2stāvu būrītis.

abas skrejas (vai kā nu to sauc būrīšiem) ciet. iepriekšējie iedzīvotāji būrīti aizskočojuši, lai putni nedzīvo un nekakā.

tomēr zīlītes nav duras. zīlītes atgriezušās un lupina nost skoču no būrīša. viņas cīnās. 🙂

buritis

kā tik mazas galviņas zina, ka tas ir būrītis un aiz skoča ir mājas? tas taču esot izdarīts jau pirms vairākiem gadiem. un visu laiku esot bijis miers.

lupināšana esot sākusies pagājušajā ziemā. vasarā laikam nevajadzēja, bet, kā šorīt redzēju, cīņa par dzīvojamo platību ir atsākusies. atlidoja, paraustīja un aizlidoja.

tādi man novērojumi par zīlītēm. par vārnām un kovārņiem pastāstīšu citu reizi.

bet zvirbuļi un bezdelīgas tomēr ir paši, paši. bez zvirbuļiem un bezdelīgām mājās nav dzīvības. kā viņi bļaudami ņemas pa krūmiem, prasa ēst un plivinās ap vistu traukiem. kā viņas lido pa gaisu gaisiem un vakarā atgriežas kūtī un skatās ar mazu melnu acs podziņu, kā slauc govi un pabaro kaķi.

ja kaķis ir pazudis, tikai jāpaklausās, kur klaigā bezdelīgas. tur jau viņš arī kaut kur iet pa taciņu no pļavas.

LABOJUMS. zinoši lasītāji norādīja, ka būrīti aizskočojuši nevis iepriekšējie iedzīvotāji, bet iedzīvotāji, kas dzīvojuši pirms aiziepriekšējiem iedzīvotājiem. ļoti sen. kaut kad laikam 90. gadu sākumā vai, vēlākais, vidū. toties zīlītes pie skoča ķērušās tikai pagājušajā ziemā. pēkšņi atcerējās vai izdomāja, ka ir.

Meža zemneicys vēļ ražoj

zemneicys

Vīna bezdeleiga pavasara naatnas, vīna dzērve vosorys naaiznas. Tok, ka vīna bezdeleiga voi dzērve nasuoks liduot, i puorejuos napasaceļs spuornūs.

Vysod vajag kaida, kas pasoka pyrmais. Kab puorejī saceitu NUI voi bļautu NĀ.

Vysod jau kaids ir i pādejais – kod laiks jau gondreiž izabeidzs, a jis vēļ rauga byut i ražuot.

Ražuot – tys ir struodnīkim ryupneicā taiseit plastmasa skryuvis voi uobeļneicai duorzā dūt bogotu ražu. Tok tys ir ari struoduot.

Tai vīnkuorši. Babys muosa Ane, atguojuse gostūs i īraudziejuse, ka nazkas pītambureits i nazkas byus, vys vaicuoja:

– Kū jau tī pīražuoja? Goldauts byus voi skusts?

Kas zyna, kur jei tuo vuorda beja atroduse – nūsaklausiejuse pa radeju par ražuošonys ruodeituoju pasaceļšonu i pa jūkam izdūmuojuse tai saceit par vysu. Voi pajāmuse nu sovys muotis.

Vuordi īt i aizīt, volūda palīk. Ka palīk tikai vuordi, tei ir myrušys volūdys vuordineica.

Tai kai tūmār atguoduoju ituos lopys paroli, tod ite pādejūs ituos vosorys meža zemneicu karteņa – 26. septembra raža. Salasieju čajai. Deļtuo juos taidys jau drupeit apkoltušys.Tik pret cytu vokoru atguoduoju, ka juoparuoda i ļaudim, ka vēļ ir.

Vēļ jau zīd, tok ūgu nazyn voi vaira byus. Koč slīkys vēļ ruopoj pa zemi i soltumu tik mudri nabyus, cauri ir. Jau taida kai pyrmuo solna vītom puorguojuse – vyss it kai labi, a muotruoji jau kai apkoltuši, kai soltuma aprauti.

Tai ar tym pyrmajim, tai ar pādejim. Nasatic, a jī ir.

.

Tai kai atguoduoju paroli, īlyku diena.lv

dzīves labākie mirkļi

klade

Vienmēr esmu rakstījusi. Cik sevi atceros, vienmēr esmu rakstījusi. Jāsaka, pirmo reizi, kad to darīju, nemācēju neko. Nevienu burtu. Bet vilku kricelīgas līnijas sarkanā blociņā – kā mammas rokraksts. Tieši to sajūtu atceros – cik forši aizpildās balta plakne. Man šķiet, es pat zināju, ko rakstu. Tikai mamma pēc laika bija aizmirsusi un nemācēja izlasīt.

Lai vai kā, lasīt es iemācījos krietni pēc tam. No sākuma pieaugušie sauca burtus un es rakstīju. Tas tomēr ir labi – pierakstīt savu stāstu. Pat tad, ja pati nevari to izlasīt. Ar nemācēšanu lasīt visus biju nomocījusi, jo mūžīgi vajadzēja te lasīt priekšā, te saukt tos burtus. Tāda baisā ņemšanās ap tekstiem visai saimei. Kurš vells zināja, ka ar tekstiem sapīšos un palikšu tekstos arī vēlāk – tikai pārsvarā vienatnē.

Kopš laikam 1990. gada es rakstu publiskās dienasgrāmatas. Jo tas ir veids, kā tekstos būt kopā ar kādu. No sākuma burtnīcās, tad kladēs, vēlāk datorā, pēc tam draugiem.lv dienasgrāmatā un blogā, tviterī un skaipā, visur. Lai pateiktu, kas es esmu, ko redzu un domāju. Reizēm tas ir elles darbs – pabeigt. Reizēm tā ir pacelšanās – sākt un pabeigt.

Iespējams, tagad, kad esmu notinusies no lv.lv (varbūt atgriezīšos, bet citādi) un arī diena.lv neko neesmu rakstījusi jau divus mēnešus un arī neprasās, jo laikam kaut kas ir mainījies manī vai Dienā, bet varbūt gan manī, gan Dienā, un kad draugiem.lv dienasgrāmatas modro lasītāju un novērotāju viedā acs sasaista, un kad tvitera sīkgabaliņu fragmentārisms tomēr nogurdina – jo tas ir līdzīgi kā skaipā, ar jautājumiem un atbildēm, jo tad tam ir jēga, nevis gāzt telpā savus tekstu blāķus. Nu jā, iespējams, tagad es varētu sākt apdzīvot šito blogu. Jo līdz šim tā tomēr bija tikai vieta, kur kaut ko iekopēt.

Nu, kaut kā tā.

Vokora stygys kartenis. Gunta

@muora @kristonka @ammarita – kabaču kruojumi ir leluoki, tik jī vysi naīleida kadrā. :)

gultā gultas izpriecas. jauna mīkla priekš @piliens – kas ir svuoķis?

pìeķaulêt atminējums @piliens konkursam. :) Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcas 263. lappuse.

alus tiešām bija labs. auksts, neprognozējams un dzīvs. grādi bija norādīti /- apmēram.

Back to top