līdz šim esmu teikusi, ka nekad nepametīšu šo zemi. tomēr pamošanās no pneimatiskā āmura kalšanas un ielas remonta zem mana loga plkst. 3:26 naktī liek pārdomāt, vai tiešām. mans miegs un tiesības uz naktsmieru ir 0.

šobrīd es dzīvoju totalitārā valstī, kur man kā indivīdam, manām vēlmēm un vajadzībām nav nekādas vērtības. mana veselība interesē tikai mani pašu. mana dzīvība attiecas tikai uz mani pašu. mans naktsmiers ir mana problēma. sabiedrībai nav pienākumu pret mani, man ir pienākumi pret sabiedrību – nodokļi, uzvedības normas. toties es varu muldēt savā blogā, jo tas nevienu būtiski neskar. tā man rodas ilūzija par demokrātiju un vārda brīvību.

aizsedzoties aiz mistiskām starptautiskām prasībām un manipulējot ar informāciju, kolektīvās vajadzības dominē pār individuālajām. tiek radīta mākslīga ilūzija, ka katram sabiedrības loceklim kopējās laimes vārdā ir jāupurē, piemēram, zināma daļa ienākumu – lai tas būtu paaugstināts PVN, kas skar gandrīz visas preču grupas, vai samazināta darba alga, kas skar gandrīz visus no valsts budžeta algotos, kā arī citi “sabiedrībā nepopulāri, bet ļoti nepieciešami lēmumi”: skolu, slimnīcu slēgšana, finansējuma samazinājums izglītībai, kultūrai, indivīda sociālā un psiholoģiskā atbalsta mazināšanās.

daļai no mums tas nozīmē neko vairāk… tikai elementāru dzīvībai nepieciešamu apstākļu upurēšanu, jo tiek likvidēta iespēja iegūt medicīnisko palīdzību – plānveida operācijas, kompensējamos medikamentus, ārstu sasniedzamā attālumā un dzīvības nodrošināšanu vajadzīgā laikā, medicīniskos pakalpojumus to cenas dēļ. (ņemot vērā katastrofālos Latvijas ceļus un laicīgas akūtu slimnieku pārvadāšanas iespējas pa tiem, sabiedriskā transporta kustības grafiku reģionos un hronisko slimnieku finansiālos līdzekļus personīgā auto iegādei, uzturēšanai, benzīnam, viesnīcai pie slimnīcas.)

daļai tas nozīmē esošo sociālo apstākļu zaudēšanu vai pieaugošu risku nokļūt nabadzībā. negribas domāt, cik jaunu un darbspējīgu vīriešu šobrīd izdara pašnāvības vai iznīcina sevi pasīvi: nodzeras, nopīpējas, nelieto medikamentus, pārstrādājas, nositas ar mašīnām, pofigā nojāj savu veselību. risks zaudēt visu un nedrošība par nākotni, nespēja ietekmēt to ir bīstami, tas nogurdina un izsūc.

daļai tas nozīmē mazāk izglītības, mazāk veselības, mazāk iespēju. iespējams, neviens no mums nav iedomājies, cik lielai daļai.

tajā pašā laikā šādas sabiedrības, kuras labā upurēties, nemaz nav. nav pingvīnu bara, jo visi nav vienādi un katram ir savas vajadzības – katrai etniskai, lingvistiskai, seksuālai, dzimuma, vecuma grupai savas vajadzības, vīzijas un problēmas.

kopīgu mērķu trūkums? vai varbūt sabiedrības sairums, jo katram jārūpējas par sevi – kā 90. gados, kad ieguva tie, kas kustējās straujāk nekā citi: dibināja kooperatīvus, mācījās svešvalodas, sitās darbos, līda amatos, kāpa augšā, meklēja kontaktus. vājākie un lēnākie tikmēr krita lejup un zaudēja.

1993. gads. zaudētas ilūzijas par Atmodas ideāliem, un konsolidējošos politiskos saukļus (par vai pret neatkarību) nomaina nepieciešamība katram gādāt par savu veselību, dzīvību, izglītību, nākotni. zaudē tie, kas nemāk pielāgoties un izsisties – vecie, mazie, slimie.

2009. gads. indivīda vajadzībām, veselībai, drošībai nav vērtības. katram pašam jāizdzīvo. pabeigta novadu reforma – jauns solis pretī uzrbanizācijai: prom no Latvijas laukiem uz pilsētām un no Latvijas prom pasaulē. samazināts finansējums, finansējuma trūkums, arvien absurdāki lēmumi, totāla varas atsvešināšanās. zaudē tie, kas nespēj rūpēties par savām vajadzībām – vecie, mazie, slimie.

šī valsts eksistē uz ubagu kauliem. es esmu šīs valsts daļa. 1993. gadā es uzzināju, kas ir nabadzība. 2009. gadā es saprotu, kas ir vienaldzība.

mani vecvecvecāki pēc dzimtbūšanas atcelšanas nepārcēlās uz pilsētu un neaizbrauca uz Krievijas rūpnieciskajiem centriem vai citām guberņām labākas zemes un dzīves meklējumos, jo spēja izdzīvot uz tās zemes, kas viņiem bija, un uzcēla mājas. mans vectēvs atgriezās Latvijā pēc 1. Pasaules kara, pēc brīvības cīņām kļuva par zemnieku un uzcēla jaunas mājas, mana vecāmāte nepalika Rīgā amatā un atgriezās mājās. mani vecāki pēc studijām palika mājās un strādāja mazpilsētā, bet pēc pensijas sasniegšanas audzēja govis un par pensiju remontēja mājas.

palikt mājās un neskriet līdzi visiem tūdaliņiem, kas emigrē labākas dzīves meklējumos uz Sibīriju Stolipina reformas laikā, paliek Krievijā pēc revolūcijas, emigrē uz rietumiem 2. Pasaules kara laikā, raujas uz Maskavu vai Rīgu krievu laikos, emigrē uz Īriju vai ASV 90. gados, ir manas dzimtas vērtība. izdzīvot pie krieva, vācieša un pie paša velna, bet savās mājās un uz savas zemes. saglabājot reliģisko piederību, valodu un ieradumus. šī iemesla dēļ es esmu padomju laikos kristīta un iestiprināta katoliete, latgaliski runājoša un rakstoša latgaliete un māku slaukt govi. lai gan daudz ērtāk būtu plīvot nekurienē un fleksibli pielāgoties valdošajiem vējiem.

kad pēc augusta puča jautāju mammai, kas tagad būs, viņa labu laiku klusēja un tad teica: dzīvosim tālāk. klusēsim, nerunāsim, bet dzīvosim. kā dzīvojām agrāk, tā dzīvosim uz priekšu. tajā brīdī es to labi sapratu – skolā Dieva nav, baznīcā runā latgaliski, mājās runā visu ko. bet sapratu, ka to negribu – man vajag vairāk.

kādu laiku man likās, ka ir. ka es varu ietekmēt procesus – runājot, piedaloties, dibinot NVO, iesaistoties, esot. paplašinot robežas un redzot, kā tās paplašinās.

protams, ka es nekur nebraukšu un turpināšu runāt un būt. es negribu emigrēt. ārzemēs man riebjas.

bet cik draugu bērēs ir jāpiedalās, lai evakuētos no šīs bīstamās teritorijas?

9 Comments

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top