Vajadzīgi cilvēki // Нужны люди

Redz, kā sanāk. Šodien stāvēju ielas malā un gaidīju zaļo gaismu, uz luksofora staba ieraudzīju pa pusei nodriskātu uzlīmi. Būtu es gājusi mazliet ātrāk, neko nebūtu ieraudzījusi. Būtu es skatījusies citur, neko neredzētu. Bet es tur biju un redzēju – no uzlīmes palicis tikai uzraksts “vajadzīgi cilvēki нужны люди”. Redzēju un domāju. Domāju un rakstu.

Zinu jau, zinu – tur vajadzēja būt šādam tekstam: “DARBS Steidzami vajadzīgi cilvēki РАБОТА Срочно нужны люди”.
Zinu. Uzlīme sola darbu, laimes oāzi krīzes un dzīves sistajiem. Kas nestrādā, tam nebūs ēst.
Kādam gan vajadzētu būt darbam, ja to ir jāreklamē laikā, kad nav darba. Vai varbūt tie ir pirms vēlēšanām solītie cik tur tūkstoši darba vietu. Piesakies un saņem pēc vēlēšanām. Pirmajiem 10 tūkstošiem alga zem iztikas minimuma un netiks aplikta ar nodokļiem.
Vai varbūt darbs ir jaunu uzlīmju lipināšana. Līdzīgi kā Krievijā, kur nereti starp daudzajiem privātsludinājumiem, ar ko aplipināti visi stabi, virsmas un kastes, parādās sludinājums “Steidzami vajadzīgi sludinājumu līmētāji” – apburtais loks ir sācies: vieniem kaut ko vajag, otri piedāvā lipināt, trešie lipina, ceturtie lasa, bet pa to laiku otrie meklē trešos, kas lipinās.

Zinu, bet varu tikai apbrīnot neatlaidību. Kas būtu Rīgas ielas bez zīmītēm “Steidzami novājēt”, “Похудеть на лето” un tādā garā bezgalīgi. Neskaitot piedāvājumus studēt Bībeli, pārdot vai īrēt dzīvokli. Atrastie un pazudušie kaķīši, sunīši un cilvēki.
Laikam taču šīm lapiņām ir arī mērķauditorija. Iet, iet pa ielu un pēkšņi izdomā, piemēram, īrēt dzīvokli. Vai novājēt. Vai sākt strādāt.

Bet es tomēr par tiem cilvēkiem. Pareizāk sakot, par vajadzīgajiem cilvēkiem.

Vieni vajadzīgie cilvēki ir tie, ko ir jāredz. Ja neredzi, kurš ir vajadzīgais cilvēks, dzīvē tālu netiksi. Vai varbūt pat tiksi, jo kādam citam būsi vajadzīgs, bet tomēr ne tik ātri. Un dabūsi arī pa galvu, ja kādā brīdī nebūsi vajadzīgs.
Vajadzīgie cilvēki pārvietojas svarīgi. Parasti viņiem rokās ir žvadzoša atslēgu bunte un telefons. Viņš te tikai tā izskrējis, jo vajadzēja. Bet vispār runājiet ātri.
Vajadzīgo cilvēku laiks ir dārgs. Viņi var nolikt mašīnas uz gājēju pārejas, autobusa pieturās un pretī vārtiem – viņiem ir jāpiedod, jo viņi ir vajadzīgi.
Viņi nekad neatzvana. Numuru telefonā nesaglabā. Ja tev vajag, tu arī meklē.
Lai ieraudzītu vajadzīgos cilvēkus, brilles nevajag. Viņus var ieraudzīt tāpat, ja ir smalka oža uz tādām lietām. Vai arī – ja ir tik akls un viņus neredz, uzkāpj viņiem uz varžacīm, tad pats vainīgs un dabū pa kaklu.
Pa kaklu jau dabū šā kā tā, bet, ja zina, ka sitējs ir vajadzīgais cilvēks, neko nesaka un varbūt pat tiek pie bļodas. Ja nezina, neredz un nejūt… nu, tad vienkārši kuļas, kā māk.

Tad vēl ir tādi vajadzīgie cilvēki, kas reizēm noder. Tie, ko vēlams turēt sev tuvumā. Tādas kā lāga dvēseles, bezmaksas psihoterapeiti, santehniķi un tādā garā. Cilvēki, kam var piezvanīt gandrīz jebkurā diennakts stundā.
Pirms pāris gadiem ieklīdu kaut kādā jocīgā kaut kāda jocīga soma vai krieva lekcijā par draudzību. Soms bija atbraucis uz Sanktpēterburgu vai varbūt krievs bija atgriezies no Somijas un stāstīja krievu studentiem (un tādiem nejaušiem universitātē iebridējiem kā man), kas ir draudzība.
Neko vairs neatceros. Lekcija bija diezgan baisa, un ārā spīdēja saule, lai arī nesen bija lijis lietus. Nez kāpēc ļoti labi atceros nevis auditoriju, bet laika apstākļus un tādu kā applūdušo pagrabu smaku gaisā, bet varbūt tā bija smaka no Ņevas un kanāliem. Vakara sauli slīpiem stariem un peļķi fakultātes durvju priekšā, kam bija jākāpj pāri pa izļurkātiem dēļiem, kas zem soļiem cilājās un plakšķēja netīri duļķainā ūdenī.
Tomēr lekcijas galvenā tēze mani mulsināja visvairāk. Proti, somi draudzējas tāpēc, ka ir patīkami būt kopā ar cilvēkiem, iedzert kopā alu un palamāt valdību, bet krievi draudzējas tāpēc, ka vajag ļoti daudz paziņu, kuru vidū vajadzības gadījumā atrast atbalstu – paziņas autoinspekcijā, galdniecībā, poliklīnikā, universālveikalā vai paziņu paziņas, kas strādā autoinspekcijā, galdniecībā, poliklīnikā, universālveikalā un vajadzības gadījumā var palīdzēt kulties pa dzīvi.
Tas ir, somi no saviem draugiem pat negaida, ka kāds no viņiem varētu palīdzēt pielikt izlietni, savukārt krievi neredz vajadzību draudzēties ar tādiem, kas nemāk ne pielikt izlietni, ne pieinstalēt printeri.
Nevarēju saprast, vai esmu soms vai krievs. Secināju, ka laikam soms, jo svarīgāk par izlietni vai printeri, ko galu galā var pielikt arī par naudu, ir savējie, ar ko var papļāpāt par dzīvi un sasodītajām izlietnēm un printeriem.
Bet kas zina. Varbūt tomēr ir labi, ja ir liels paziņu pulks – tāds kā atbalsta tīkls, kurā ir policisti, ugunsdzēsēji, ārsti, skolotāji, datoristi, reklāmisti utt.
Vieglāk izdzīvot, ja neesi viens. Ja ir draugs, ar ko parunāties, paburkšķet un pasmieties par dzīvi. Vai draugs, kas zina, kā restartēt datoru, dzīvi un visu pārējo padarīšanu.
Vai vismaz tvitera konts, kurā iemest ziņu un cerēt, ka kāds paķers un atbildēs, varbūt pat palīdzēs. Starp citu, tviterī esmu tikusi pie paziņām, haltūrām, padomiem. Pat nostopējusi mašīnu un dabūjusi kaķi. Tas ir, kaķi es tomēr nedabūju, jo atteicos.
Vajadzīgie cilvēki mētājas visās malās. Spēj tikai nodibināt draudzīgas attiecības. Sevišķi bada laikos noder katrs, kam ir labi padomi, sakari, idejas vai vismaz govs un jautrs prāts uzmundrināt citus.

Vai valstij vajadzīgi cilvēki? Mazi, veci, jauni, stipri, slimi, veseli, noguruši, nelaimīgi, dzīvespriecīgi, nīgri, kašķīgi, laimīgi, azartiski?
Vajadzīgi nodokļu maksātāji. Lai vieni uzturētu otrus, otrie trešos un trešie pirmos. Lai slimajiem ir zāles, mazajiem skola un vecajiem pensija.
Vajadzīgi jaunie un stiprie – viņi ir sistēmas dzinējs, riteņi, korpuss un spēks.
Vajadzīgi vecie, slimie un nogurušie – viņi reiz bija, viņi varētu būt, ja atpūstos, ja viņiem paietu pretī.
Vajadzīgi mazie – viņi būs. Droši vien, ka būs. Ja neaizbrauks līdzi mammai un tētim uz ārzemēm vai vispār piedzims.

Patiesībā es nezinu, vai cilvēki ir vajadzīgi. Tas šajā laikā ir visbriesmīgākais.
Briesmīgāk par to, ka nav naudas, ir neziņa, ko darīt ar naudu. Briesmīgāk par valsts zaudējumu ir nemācēšana dzīvot savā valstī.
Šajā bloga ierakstā es šā kā tā ne pie kāda gala netiku: cilvēki ir vajadzīgi, cilvēki nav vajadzīgi. Ir vajadzīgi, jo ir vajadzīgi. Nav vajadzīgi, jo nav vajadzīgi.

Bet nobeigumā es vienalga gribu pastāstīt par sunīti Tobīti, kam ir 11 gadu, no tiem pēdējos 3 viņš ir nodzīvojis dzīvnieku pansijā “Ulubele”.
Izlasīju rakstu un komentārus mazā cilvēka ziņu aģentūrā tribine.lv, un man palika tā jocīgi.
Suns ir slims, viņam ir audzējs. Tomēr cilvēki nevēlas viņu iemidzināt, jo “Tobīša actiņās liesmo īsts dzīvotgribas ugunskurs, kuru mēs šobrīd neuzdrošināmies nodzēst”, un aicina ziedot naudu suņa pārtikai un medikamentiem.
Kas varētu būt bezjēdzīgāk kā ziedot veca un uz nāvi slima suņa barošanai un ārstēšanai, ja, kā šovakar lasu, piemēram, diena.lv, ir nolemts: par 10% tiks samazinātas visas vecuma un izdienas pensijas, vecāku pabalsti, par 20% algas valsts finansēto iestāžu darbiniekiem, par 70% pensijas strādājošajiem pensionāriem utt.
Lasīju komentārus par sunīti Tobīti un brīnījos. Katram taču ir izvēle – ziedot vai neziedot. Ziedot vecam sunim vai bērnu slimnīcai, patversmei vai radio.
Arī man laukos ir divi veci suņi. Ripsis, kas ir pirkts laikam vēl par krievu rubļiem – ne tāds redz, ne dzird, bet asti luncina, ja saož. Maksis, kas atnāca pats, jo kaut kur bija jāiet – pēc sašaušanas un operācijas palicis pavisam stīvs, bet priecīgs un laimīgs, īsts suņa prieks, slapjais purns un astes vēzeklis.

Bet varbūt runa nav par vecu un slimu suni.
Lasot “(..) uzskatu, ka tuvu pie nāves gultas esošiem penžām labāk piedāvāt vieglu un ātru nāvi, nevis “dzīvot uz bezbožna dārgām zālēm vai pie sistēmām” un galus atdot mēnesi vai divus vēlāk, ja to vietā var glābt strādātspējīgus cilvēkus” vai ” (..) jaunus cilvēkus vai dzīvniekus, kas var būt noderīgi darbam (ja vien tie nav nelabojami garīgi slimi, kāpēc no viņiem jēgas nekad un nekādas nebūs, tikai maksāsim nodokļus, lai tie turpina siekaloties un tupi smaidīt), nevajadzētu glābt”, es lasu par nevajadzīgo cilvēku: veco, slimo, aklo, nederīgo eitanāziju.

Tātad ir vajadzīgie cilvēki un nevajadzīgie. Vajadzīgie strādā, maksā nodokļus un uztur valsti. Nevajadzīgajiem atņem slimnīcas, kompensējamos medikamentus un ļauj klusiņām nomirt.
Tikai vai lēmumu par tiem, kas nav vajadzīgi, var pieņemt tie, kas šobrīd ir vajadzīgi. Vai varbūt šobrīd vajadzīgie var lemt tikai katrs par savu nākotni, kad paši kļūs lieki, slimi, veci un nevajadzīgi.

______________________________________________________________

Raksts tika sagatavots publicēšanai lv.lv blogā, bet netiek tur publicēts, jo es, autore, pati to vairs nevar izdarīt. Tas ir, kaut kāda reforma, kaut kas izlabots, beidzot viss notiek glīti un sprauni, bet tiesību mazāk.

Gan jau rīt kāds atnāks uz darbu un publicēs. Labi, ka šis nav piektdienas vakars, jo tad manis cepto rakstu publicētu tikai pirmdien – sak, nedēļa uz priekšu vai atpakaļ.

Tā nu sanāk – labāk atpakaļ nekā uz priekšu. Jo tas ir solis atpakaļ – interneta medijā pazaudēt ātrumu un tiešamību. Ieslēdzot cenzūras iespējas. Vai manā gadījumā pašcenzūru, jo nemāku rakstīt kādam, kas lems – der vai nē. Tas pārāk atgādina sacerējumus skolā – atzīmes dēļ bīdelēt miltus atbilstoši tā brīža učenes gaumei (cenšoties uzminēt, kas ir topā, un pielāgoties) un cept noteiktu vārdu skaitu, kas atbilst kaut kādiem debiliem skolēna prasmju normatīviem.

Kam vara, tam vara. Kam portāls, tam atslēgas. Ja ne čakarēties ar korektūru un cept mistiskus “uzlabojumus”, tad vismaz liegt iespēju publicēt pašam. Pēc 2 pamanītām teksta “uzlabošanām” un konfliktiem to sakarā tiku pie personas apraksta labojuma un pašas iekļautas piezīmes : “Teksti publicēti autores redakcijā” un jau uzelpoju. Manuprāt, tikai loģiski – autora tiesības uz savu tekstu un katru tā burtu un kļūdu. Ja grib labot, jāsaskaņo. Jo sevišķi, ja tas ir blogs. Lai gan  par blogiem viņi to vairs nesauc. Arī labi.

Pēc korektūras atcelšanas jau nopriecājos, ka beidzot tas būs mans teksts un pēc tam nebūs jātērē laiks pārlasot, vai atkal nav ielaboti kādi pārcentīgas korektores brīnumi, viņai krīzes laikā tak jau cenšoties pierādīt savu neaizvietojamību un acīgumu. Tomēr nē. Atkal jauni brīnumi – tagad var saglabāt tikai kā melnrakstu, publicē laikam taču cits.

Nu vai zin… Sanāk, ka a priori tieku atzīta par neuzticamu personu, kas nejēdz savirknēt vārdus tā, lai puspasauli nesarīdītu pret citu puspasauli, nesaceltu dzimtu un rasu naidu un vismaz indīgu burkšķēšanu komentāros, ja ne revolūciju. Ja jau vairs nevar uzticēties un pirms publicēšanas jāpārbauda.

Labi, ka pamanīju pēc šitā sviesta (eksperta viedokļa) uzrakstīšanas. Jau tā bija grūti atbrīvoties un rakstīt. Pareizāk sakot, tas tā arī nenotika un cepu kā skolas sacerējumu – ciest nevaru sacerējumus. Tagad tikai nīgrums.

Gan jau taisnība vien ir – viņi mani uzaicināja, viņi dod darbu, viņi arī čakarē. Bet es nemāku pielāgoties un eksistēt. Sak, kaut kādi skolas gadu kompleksi – ja tev neuzticas, tāpēc riebsi vēl vairāk. Vai notīsies no spēles laukuma.

Nudien, laikam esmu kaut kāds lielceļa bandīts vai valodas mauka, kas sagraus lv.lv labo slavu lupatās. 🙁

________________________________________________________

13. jūnijā pieleca lv.lv gļuks

baidoties, ka teksts rakstot pazudīs, nospiedu “saglabāt melnrakstu”.
tad nu tagad arī stāv melnraksts – bez iespējas publicēt. tas ir, kā melnrakstu tekstu var tikai bezgalīgi labot, bet iespējas publicēt nav.
tas ir, ja grib publicēt, nedrīkst saglabāt.

ērmu bars… citējot sevi: “datorpuišu līkās rociņas”. 😀

netaisos iespringt. ja kāds no redakcijas pamanīs, lai publicē. ja ne, lai stāv.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *