Latvijas cena

Nu jau laikam ieslēdzies pirmsvēlēšanu sprints. Kandidāts A sola tik. Pirmo reizi. Kāds sola vairāk? Kandidāts B sola vairāk. Pirmo reizi. Otro reizi. Kurš vairāk? Trešo reizi. Pārdots.

Interesanti, cik lauku slimnīcas un lauku skolas varētu eksistēt par Šlesera kampaņas naudu? Jeb ļaužu stulbumam ir citas mērvienības?

Uz katra kāpņu pakāpiena pa Šlesera avīzei. Sola nonest zvaigzni no debesīm.
Ir mazi meli, lieli meli un aģitācija.
Vai varbūt tā jau ir taisnība.
Ja kaut ko atkārto n reizes, nav iespējams tam neticēt.
A ir labs, A ir labs, A ir labs. Kolektīvā hipnoze.

Ja kaut kam ļoti tici, tas piepildīsies.
Ja kaut kam tici no visas sirds.

Vai solītāji tiešām tic, ka var to, ko sola?
Nez, cik Napoleonu ir Tvaika ielā.
Ja Napoleons klaigā TV, viņam var ticēt. Ja runā trolejbusā, viņam visi nav mājās.
Ja Napoleons kāpj tribīnē, viņam aplaudē. Ja Vanšu tilta trosēs, neiedod pat eklēru.

Esmu domājusi par līderiem un sektantiem.
Lai citi noticētu, ir jātic pašam. Harizmātiskām personībām ir vieglāk. Vēl vieglāk ir apsēstajiem, kas dzīvo paralēli un ar putām uz lūpām.
Cik bieži ticība citam robežojas ar sevis un savas patības noliegumu.

Kolektīvā pašnāvība vai varbūt tā ir Latvijas maniakālā ticība mesijām.
Es pats neko. Ko nu es.
Bet tas pa TV gan – skaisti runā. Un viņš tāds aktīvs. Sola. Un darīs. Gan jau darīs.
Nevar būt, ka visi ir slikti. Šis šoreiz noteikti būs labs.

Kad pret plakātiem un TV iestājas imunitāte, ir jāmeklē jaunos ūdeņos.
Politiķi taustās, taustās jauno mediju vidē internetā. Bet tad mauc ar copy-paste metodi blogus un klipus visos interneta medijos pēc kārtas.

Pēc cik elektrošoka devām iestājas vienaldzība.
Pēc cik smaržu paostīšanas deguns vairs nespēj neko saost.

Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kas to vien dara kā blogo un raksta komentārus.
Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kam par mani piekāst un kas skatās ar Lielā Tēva aci no plakātiem augstu virs manas galvas. Sak, pret tik lielu cinisma devu nevarēs pastāvēt neviens.
Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kuru vietā internetā sēž studentiņi un falsificē īstenību. Vai kuru vietā runā PR kantori.

Ir lieli meli, mazi meli un noklusēšana.
Un interneta klačas.

Vēlēšanas Latvijā ir pārvērtušās par PR kantoru izklaidēm & sacensībām. Kurš kā un ko.
Kandidāti ir produkts, ko pārdod. Tēls, ko veido. Prece, ko iesaiņo.
Piemeklē krāsu un izpausmes. Šis ar zaļu banti, tam dzeltena.
Laikam jau visas krāsas ir aizņemtas. Ja dibinātu jaunu partiju, laikam būtu jāņem rōzā bante.

Lomu spēles.
Šie būs radikāli un par 1 tautu, šie radikāli un par citu tautu. Šie te būs par pozitīvām pārmaiņām. Šitie būs stabili un priekš stabilajiem. Tos varētu noformēt kā jaunos un progresīvos, šitie lai būtu vismaz no ulmaņlaikiem. Katram savs. Gan jau uzķersies.

Kāds tam sakars ar valsti un ar mani.

Un ko man pēc tam darīt ar tiem nopirktajiem politiķiem, ko man smuki iesaiņoja un es nopirku par 1 balsi.
Viņi taču visticamak nemāk neko citu kā vien kandidēt, blogot un solīt.
Vienkāršākais un pasīvais līmenis – iesaiņot sevi kā preci, aptīt banti un kandidēt.

Nez, ko viņi darīs pēc tam.
Kā tad viņi domā tikt ārā no Lielās Likstas. Tā reāli, nevis ar zvaigzni pierē un ar mēnesi uz krūtīm – zvaigžņu dēls, pestītājs un zirnekļcilvēks vienā personā. Saskatījies amerikāņu filmas par pasaules glābšanu.

Kas būs pēc apokalipses? Piemēram, 15. jūnijā.

Profili draugos, tviterī stāvēs klusi. Apklusīs blogu spams un komentāri. Visas interaktīvās saites un kontakti ar tautu un vēlētājiem atslābs.
Varēs aizmirst uz pāris gadiem un izdzīvot atsevišķi.
Kad aģitētāji būs prom un PR kampaņas beigušās.

Un tomēr.
Cik slimnīcas var nopirkt un uzturēt par PR kampaņu naudu?
Cik skolas varētu turpināt eksistēt?
Cik Latvijas ciemi un mazās pilsētas?

Tomēr publicēju Lv.lv

11 thoughts on “Latvijas cena”

  1. Lieliski. Izcili. Neakārtojami. Un šīs blogs man ir ne tikai šodienas, bet pēdējā pusgada-gada lielākais atklājums. Patiešām un patiesi. Un no visas sirds.

  2. > Cik slimnīcas var nopirkt un uzturēt par PR kampaņu naudu?

    Tāda interesanta ideja. Pat kaut kur dzirdēta liekas – tiem, kam nauda ir, to derētu atņemt un izdalīt tiem, kuriem tās naudas nav.
    Tad uzreiz loģisks jautājums: kurš būs tas, kas to atņemto naudu dalīs? Tu? Un kam? Tiem, kuri skaļāk brēc? Vai kā? Un no kurienes tāda pārliecība, ka tu, kam vispār nav sanācis nopelnīt naudu, zini kur to tērēt? Labāk par tiem, kuriem nauda ir, jo tie ir pratuši naudu nopelnīt?

    P.S. NapOleons nevis NapAleons.

    1. Runa ir par naudas izlietojuma ētiskumu.
      Ja mums ir sabiedrība, kas rūpējas viens par otru un ciena citus, palīdzot arī slimajiem, mazajiem, vecajiem, kas neko nevar nopelnīt.
      Nevis nāsī ierāvēju sacensības – kurš no kura un kā.

      PR nauda jau arī ir domāta Tev, man, slimajiem, mazajiem, vecajiem.
      Tikai domāta kāda cita labuma un peļņas, interešu noturēšanai, nevis slimo, mazo, veco dzīvei, izdzīvošanai.

      Laikā, kad laukos slēdz skolas un slimnīcas, transports kursē retāk un maksā dārgāk, nemaksā algu vai nav darba, ir neētiski izšķiest naudu smadzeņu skalošanai. Nevis izglītībai un vienlīdzīgām iespējām visiem.

      Man nauda ir. Jo esmu darbspējīgā vecumā, beigusi augstskolu, man ir darbs, esmu fiziski un garīgi vesela.
      Tomēr nevaru nedomāt par tiem, kam ir citādi.

  3. Labi, vēlreiz un lēnāk. 🙂
    Cilvēce, savas attīstības laikā ir nonākusi pie tāda risinājuma, ka katrs atsevišķs darbaspējīgs indivīds strādā sev, savam personiskajam labumam, bet zināmu daļu no nopelnītā uztic kādai cilvēku grupai, kura šos līdzekļus sadala tiem, kuri paši par sevi nevar parūpēties, kopējām sabiedrības vajadzībām. Šo ienākumu daļu mūsu dienās sauc par nodokļiem, savukārt to ļaužu grupu – par valdību.
    Visi pārējie ienākumi paliek pašam strādājošajam un šos ienākumus viņš var tērēt kā vien vēlas. Var visus ienākumus pārkausēt zelta stieņos un aprakt dārzā zem ābeles, var visu nodzert, var organizēt priekšvēlēšanu kampaņas un var labprātīgi izdalīt sliņķiem un dzērājiem. Atbilstoši pasaules uzskatam.
    Laiku pa laikam uzrodas kādi ļautiņi, kuri ar tādu lietu kārtību nav apmierināti un mēģina katra atsevišķa sabiedrības locekļa ienākumus pārdalīt. Un tad rodas dažādas interesantas teorijas: verdzība, dzimtbūšana, anarhija, bandītisms, komunisms & co.
    Faktiski visas šīs teorijas reducējas uz to, ka atrodas cilvēks, kurš uzskata, ka tas otrs ir dumjš un nezin kā pareizi izmantot naudu, tādēļ to naudu viņam vajag atņemt.
    Un visa tā runāšana par “vienlīdzīgas iespējas visiem” ir trockisms tīrā veidā – būs cilvēki, kuri strādās par putras bļodiņu un visu pārējo atdos tam, kurš, lūk, ir baigi gudrais un sadalīšot šo naudiņu visiem taisnīgi.
    Pasaules pieredze rāda, ka visas šīs teorijas beidzas ar līķu kaudzēm. Bez izņēmuma.
    Ja tev sāp sirsniņa par to, ka kādam ir grūti, tad ir tikai viens ceļš kā stāvokli labot: strādāt vairāk, vairāk maksāt nodokļus un, attiecīgi, vairāk naudas nonāks lauku slimnīcām. Un piedalīties vēlēšanās, lai ievēlētu tādu valdību, kura šo naudu izmantos lietderīgi. Nevis glūnēt uz citiem un bubināt, ka viņam, lūk, naudas ir par daudz un viņš to nepareizi tērē!

    1. katram savs.
      mēs laikam runājam par dažādām lietām.

      nav runa, cik strādāju es, Tu, viņš, viņa un cik naudas vai putras katram no mums ir un kurā caurumā mēs to iebāžam.
      kamēr es esmu jauna, vesela un stipra, man ir piekāst par pensiju līmeņiem, valsts garantijām etc. jo vienmēr varēšu nopelnīt vēl vai arī izdzīvošu šā kā tā – emigrējot vai ar lāpstu rokot zemi un audzējot kartupeļus.

      runa ir par to, ka personas, kas pretendē būt bļodiņas un manu, Tavu, viņa, viņas nodokļu dalītājas nākotnē, vēl ilgi pirms šīs dalīšanas nospļaujas un šķiežas ar naudu savam PR un reklāmām.
      protams, ievēlēs gan jau reklamētos ērmus. tas jau ir mērķis. varēs šķiesties tālāk. un pārējie varēs īdēt par korupciju, savējo būšanu un līdzekļu izsaimniekošanu.
      bet man savā blogā ir iespēja un arī tiesības pateikt, ka man kā šīs sasodītās sabiedrības daļai tas riebjas – šāda naudas izmešana gaisā pirmsvēlēšanu laikā paralēli pieaugošai nabadzībai.

      ja lielai sabiedrības daļai (es runāju par laukiem, tas ir, Latvijas izpratnē – jebkuru vietu ārpus Rīgas centra) iet arvien trakāk un nav putras (skolas, medicīnas sasniedzamā attālumā, naudas transportam), nav ētiski tērēt milzu summas, lai skalotu smadzenes un tiktu pie putras dalīšanas.

      lai es esmu trockiste, bet arī zinu, ka gribu palikt dzīva arī tad, ja piemēram, tuvāko pāris gadu laikā saslimšu, piemēram, ne Rīgā un ne pie slimnīcas vārtiem.
      jo, manuprāt, tiesības saņemt izglītību, informāciju, medicīnisko aprūpi ir jebkuram šīs lēnprātīgās sabiedrības loceklim – man, Tev, viņam, viņai.

      1. Atslēgas vārds slēpjas pēdējā teikumā:

        “… jo, manuprāt, tiesības saņemt izglītību, informāciju, medicīnisko aprūpi ir jebkuram šīs lēnprātīgās sabiedrības loceklim – man, Tev, viņam, viņai….”

        Tiesības. Tiesības nekad nav vienas pašas, bet nāk komplektā ar pienākumiem. Un normālā, civilizētā sabiedrībā pirmais no pienākumiem ir spēt uzturēt pašam sevi, nevis dzīvot kādam uz kakla. Nākamais ir pienākums rūpēties par sabiedrības locekļiem, kuri paši to nespēj – bērniem, invalīdiem, pensionāriem. Un vēl nākamais pienākums ir rūpēties par valsts drošību, armiju, ceļiem, sakariem u.c. infrastruktūru. Sabiedrības pienākums ir uzturēt savu valsti, nevis burkšķēt par to, ka valsts, maita tāda, tevi – jaunu, veselu, darbaspējīgu, stipri apbižo un neizrāda lielu vēlēšanos uzturēt.
        Būs brīvs brīdis, iztaisi eksperimentu: saskaiti cik lielu summu tu nomaksā nodokļos (teiksim, mēnesī) un parēķini vai ar to summu pietiek, lai uzturētu divus vecākus-pensionārus, nodrošinot viņiem “cilvēka cienīgu dzīvi” un cik izmaksā vienam tavam bērnam skola (nams, skolotāju algas, skolas remonts, elektrība, ūdens u.c.). Un cik no šīs summas vēl tu spēj atlicināt pārējiem, t.sk. mazajām lauku skolām un slimnīcām. Un padomā kurš ir tas, kurš nosedz šo starpību, starp tevis nomaksātajiem nodokļiem un reālo patēriņu.
        Un tad atgriezīsimies pie tēmas vai ir ētiski dzīvot uz citu rēķina, vai tev ir tiesības kaut ko pieprasīt.

  4. Cik liela ir mana alga, tik lieli arī mani nodokļi.
    Pārējo nekomentēšu.
    Kamēr varu strādāt, izdzīvošu. Kad nevarēšu, nomiršu, skatoties, klausoties, lasot labākas dzīves solījumus aiz loga, TV un internetā.
    Tāpat kā mani kaimiņi, kas nezkāpēc dzīvo laukos un nav emigrējuši tuvāk ārstiem un skolām.

    Citējot šodien saņemto e-pastu:
    “Strūžānu pamatškola Rēzeknis rajonā teik slāgta, šudiņ sataisēja vīnys nu pādejom biļdem, kū likt školys albumā, palyka tik izlaiduma biļdis.”

    1. “Cik liela ir mana alga, tik lieli arī mani nodokļi.”

      Tad jautājums, kādēl tev ir tik maza alga? Kāpēc tu negribi nodokļos nomaksāt pusmiljonu katru mēnesi? Negribi? Nevari? Jeb tā vienkārši ir ērtāk – var plaši izrunāties par tiem sliktajiem, kas uzvedas neētiski un iznīcina skolas. Lai pati savās acīs varētu izskatīties balta un pūkaina?
      Lūk, te ir īstais jautājums par ētiku.

  5. Tāpēc, ka es daru to, ko es daru. Jo to nedarīs citi.
    Man nav kauns strādāt par velti vai piemaksāt savu naudu, kas iegūta, darot citus darbus.

    Visiem nekad alga nebūs miljonos. Arī tajās skolās, bērnudārzos, dzemdību namos, no kuriem nāk miljonāri. Ja nu vienīgi inflācijas dēļ saražos banknotes ar n-tajām nullēm.

    Bet laikam jau šī saruna ir nonākusi strupceļā.
    Jo man nav nekādas vajadzības rādīt savu labumu vai cita sliktumu.
    Joprojām palieku pie viedokļa, ka paralēli pieaugošai nabadzībai nav normāli organizēt dārgas PR kampaņas un uzdoties par glābējiem, mesijām un saulvežiem, tātad arī potenciālajiem nodokļu, naudas un labumu dalītājiem nākotnē.

  6. Ja ikvienu cilvēka rīcību gribam pakārtot ētiskām vadlīnijām, tad nav jēgas aprobežoties ar krīzes laiku. Piemēram – kā cilvēki vispār (un it īpaši tie, kuri rīkojas ar sabiedrības naudu) var rīkot bezgaumīgas izklaides, ja Āfrikā joprojām ir nabadzība, neārstēta malārija un AIDS, ja mikroelementu trūkuma dēļ, kas vienam cilvēkam izmaksātu vien dažus dolārus, bērni atpaliek fiziskajā un garīgajā attīstībā.

    Austriešu sofists Peter Singer darbā “Famine, Affluence, and_Morality” (1971) pierāda, ka pārtikušam cilvēkam nepalīdzēt trūkumu ciezdamiem bangladešiešiem vai citas tālas zemes iemītniekiem, esot tikpat nemorāli, kā neizglābt no noslīkšanas dīķī iekritušu bērnu, baidoties sabojāt savu pārdesmit dolāru vērto uzvalku un kurpes. Līdzjūtībai nevajadzētu sajust ģeogrāfiskās robežas. Toties no daudzu rīdzinieku un īpaši Rīgas pašvaldības politiķu viedokļa, tas kas notiek Rēzeknes rajona Strūžānu pamatskolā, ir tikpat tālu kā Bangladeša…

    No otras puses, cilvēku un arī zvēru sabiedrībā ne jau viss notiek pēc “utilitāristu aprēķina” (utilitarian calculus) – saskaņā ar lozungu “iespējami lielāks labums iespējami daudziem cilvēkiem”. Pāvu tēviņiem ir ļoti krāšņas astes – līdz šim vienīgais zināmais evolucionārais izskaidrojums ir tas, ka aste apliecina konkrētā indivīda dzīvelīgumu (ja pat ar tādu grandiozu asti varēja izdzīvot, tātad ir gana vesels un stiprs). Cilvēku suga arī nav gluži brīva no šādām iebūvētām pārmērībām. Piemēram, attīstīta valoda, dziesmas, dejas un mūzika – visas šīs paleolīta laikmetā nevajadzīgās izdarības apliecināja senā cilvēka psihisko rūdījumu, kārtības sajūtu un labestību. Iztiku ar mēles kulstīšanu iemācījās pelnīt krietni vēlāk…

    Un kādēļ arī partijām neatvēlēt iespēju padižoties ar kaut ko līdzīgu pāva astei? Partija, kura spēj reklamēties, apliecina – lūk mums ir tik laba organizatoriskā kapacitāte un tik nesavtīgi atbalstītāji, ka mēs spējam jūsu – vēlētāju iepriecināšanai naudu kaisīt vējā. Pirkt “prime time” ētera laiku televīzijā par 30 latiem sekundē. Veidot reklāmas klipus par desmitiem tūkstošu. Ja kādai partijai šādas pāva astes nav – varbūt ka viņa to nevēlas, bet varbūt arī – viņas organizatoriskā kapacitāte to pagaidām neļauj, un tātad arī pie varas nonākuši viņi neko nespēs izdarīt.

    Vienīgi jāpaciešas kamēr paiet drusku laiks – kamēr partiju izdarības līdzinās mežoņu aplidošanas rituālam. Ar laiku viņi to iemācīsies darīt perfektāk. Un arī “izpirks grēkus” – pirms katras vēlēšanu kampaņas nosūtīs palīdzību trūkumcietējiem siltajā zemē, un noglaudīs visas Strūžānu pagasta bērnu spurainās galvas, kuriem vairs nav savas pamatskolas.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *