Sāku rakstīt latgaliski un atcerējos, ka lv.lv tak ir jāraksta latviski. Neko darīt, esmu tā pieradusi pie paralelitātes, ka lielākoties pat nepamanu, kādā valodā rakstu. Bet ne jau par to gribēju rakstīt.

Patiesībā vispār negribēju rakstīt, bet nevaru nepapriecāties par pagaidām jautrāko šodienas ziņu – “Drīzumā uz ielas vairs nedrīkstēs atklāti dzert kvasu, kefīru un citus dzērienus, kuros alkohola koncentrācija ir 0.5 grādi.” Drošības labad paskatījos kalendārā, vai nav aprīlis.Pirmsvēlēšanu laiks ir smieklīgs. Ne dienas bez pārsteigumiem un populisma. PR dzirnavas maļ un maļ. PR dzirnavas maļ lēni un izmaļ tautas varoņus un dievus. Par kādu no viņiem jau vienalga būs jābalso.

No rīta atvēru Tviteri un ieraudzīju ziņu par briestošo kefīra un kvasa dzeršanas aizliegumu. Raksts atrodams šeit.
Nenopriecāties. Nenoņirgties.

Ziņu portāls www.db.lv raksta: Rīgas domes Drošības un kārtības jautājumu komiteja esot atbalstījusi grozījumus pašvaldības noteikumos par alkohola (ne)lietošanu uz ielas.
Alkohols, redz, ir ne vien šņabis, liķieris, alus un punšs. Alkohols ir arī kvass un kefīrs, jo arī tajos ir alkohols. Piemēram, “Ulmaņlaiku kvasam” tas norādīts arī uz etiķetes maziem burtiņiem, alkohols 0,5 %.

Svētdien vakarā gājām pa ielu ar slotu un kvasa pudeli, kas 1:1 atgādina alus pudeli, un vēl norunājām – vai ta nu šito ar neaizliegs. Vai ta nu policija neliks maksāt – pudele pa gabalu mats matā atgādina alus pudeli. Tas nekas, ka iekšā kvass.
Nosmējāmies un aizmirsām. Izrādās, tiešām.

Laikam drīkstēs dzert tikai mākslīgos cukura kvasus, kas ražoti no koncentrātiem un garšo pēc limonādes un cukurūdens. Un kefīra vietā jādzer piens.
Vai varbūt tā ir ilgi solītā piensaimniecības nozares glābšana? Reklāmas sauklis “Piens uz tavām lūpām”, dzert pienu ir cool. Nenormāli kruti un stilīgi staigāt ar piena tetrapaku. Visi tā dara.

Dzert alkoholu uz ielas nedrīkst. Nekad gan neesmu sapratusi šī aizlieguma būtību.
Nerādīt nedzērājiem, ka eksistē alkohols? Tad jau nedrīkst dzert no pudeles, kas atgādina alkohola pudeli. Un var dzert no sulas tetrapakas vai Kolas pudeles. Vai celofāna vai papīra maisiņā ievīkstītas alkohola pudeles. Lai tik bērni neredz.
Nepiedzerties uz ielas? Bet tad jau aizliegums attiecas tikai uz procesu, nevis sekām – nevienam nenāk prātā aizvākt no ielām vecas bomzenes ar retiem zobiem un apčurājušos večus, kas guļ uz ietves. Vai pusaudžus jautrā ālēšanās prātā, jaunēkļus ar sapravītu dūšu, jauņuves ķiķinošā stāvoklī, saimes tēvus ar līganu gaitu.

Varētu pieņemt, ka reto zobu bomzenes un čurājošie veči vismaz var noderēt kā uzskates materiāls – dzersi, arī tāds paliksi. Es pat teiktu, ka derētu mācību ekskursijas pa Maskačku un tirgus rajonu, kur sevišķi liela veco dzērāju koncentrācija.
Skolotāja iet ar rādāmkoku un demonstrē – te, lūk, aknu cirozes sekas, dzeltena seja un zobi no pīpēšanas, te nolaidīgs apģērbs un psiholoģiskie traucējumi, te urīna nesaturēšana.
Bet ko ar tām jauņuvēm un jaunēkļiem? Kā dzēruši, tā dzer. Uz priekšu slēpjot arī kefīra paku un kvasa pudeli.

“(..) visiem sen jau ir bijis jāsaprot, ka alkohols ir jālieto mājās, bāros vai restorānos,” tā “Dienas Biznesa” rakstā apgalvo Modris Jaunups.
Savu kefīru dzer tikai virtuvē, bārā un restorānā.
Vai varbūt tur arī sakne – dzer un maksā restorānā, nevis uz ielas veikalā pirkto.

Pirms pāris gadiem sēdējām un dzērām alu Maskavas centrā. No pudeles. Gaidot vilcienu uz Sibīriju un pāris stundās cenšoties saost metropoles gaisu – šodienas burzmu, orķestri gājēju tunelī, čigāniešu bara ķērcienus, ielencot un aptīrot kādu neveiklu gājēju, pūļa ņurdoņu, burzmu, gadsimtu putekļus, kas sanesti no visas Krievijas un sasēdušies Maskavas porās, gaisā parauti un skrien pa plašo ielu vagām. Aizķerdami zelta cakas un marmora plāksnes, betona stabus, gājēju kājas, reklāmu draskas un klaiņojošo suņu astes.
Viens nu gan. Dzerot alu pilsētas centrā un skatoties uz miliciju, kas aiziet ar automātiem un nepievērš uzmanību, jo neesmu kaukāziete, melnā, gruzīniete un izskatos daudz maz balta, krieviska, sava, sajutu kaut kādu kontrastu. Brīvību dzert un reizē tos automātus milicijai pie sāniem.
Kas gribēs aizliegt Krievijai dzert, tas ilgi tronī nenoturēsies. Tā skaidroja vecis vilciena vagonā. Dzēra visi. No rīta viņam nokrita brilles un saplīsa. Bija aizmidzis 2. stāvā ar visām brillēm. Pēc tam sēdēja rāms un dzēra tālāk.
Tas tomēr labāk nekā citam vecim citā reizē. Kas no 2. stāva vagonā nokrita viss un arī drusku saplīsa. Arī sēdēja rāms un neko vairs neteica.

Tā nu pie sevis domāju – te aizliedz sēdēt zālienā, te atkal taisās atļaut. Vismaz pa laikam atkal un atkal parādās tāda ziņa. Te aizliedz alkohola tirdzniecību, te jau pašu alkoholu. Te atkal grasās aizliegt visu, kur ir alkohols.

Starp citu, maizes mīklu arī raudzē un tur gan jau ir kādi % alkohola – arī izceptā maizē. Aizliegsim raudzēto maizi arī. Ja nu kāds noreibst.

Uz ielas turpmāk drīkstēs ēst tikai neraudzētās maizes plāceņus.
Un ko darīt ar bērzu sulām? Tecina un raudzē! Nelegālas alkohola ražotnes viscaur Latvijā. Galvu nost!

Nez, kas tālāk. Ko vēl.

Rakstu ieliku lv.lv

Category
Tags

One Comment

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top