Dāvanas

Gāju šovakar pa ielu un domāju, ko lai tādu uzraksta. Ne jau tāpēc, ka drausmīgi gribētos kaut ko uzrakstīt, bet pa laikam laikam vajag kaut ko rakstīt, lai uzrakstītu. Taču ne jau par uzrakstiem ir runa, jo ielas malās manīju gan joprojām spīdošu gaismas reklāmu kubikus, rombus, apļus, elipses un burtus, gan uzrakstus “veikals slēgts”, “veikals aizbraucis”, “closed” un “закрыто”, “iznomā telpas”. Runa ir par dāvanām.

.

Sniegs

Pa sauso asfaltu vējš dzenāja sausa sniega pārslas, garām braucošās mašīnas sagrieza visu virpuļos, un no augšas bira un bira vēl – akurāt kā Ziemassvētkos. Izbāzu mēli, jo nezkāpēc likās, ka noķeršu kādu pārslu, bet laikam nekā – elpā izkusa, nejutu. Toties divi satuntulējušies sievišķi, kas mani tobrīd apdzina, gandrīz ietesa pieturas stabā – vai traks!
Sabakstījušās viņas aizgāja. Būs ko pastāstīt, redzējušas trako uz ielas. Tagad tāds laiks, Tvaika iela aizklapēta, visur vazājas trakie. Tur, tur un šite.
Bet neko nevar darīt – dāvanas krīt no gaisa, jāpagaršo.

.
Dzeltenas prīmuliņas

Uz virtuves galda ieraudzīju plastmasas puķupodu ar ziedošām puķēm. Dzeltenas prīmuliņas.
Izrādās, slimnīcā iestājies puisis. Pa taisno no dzimšanas dienas, nodzēries, pohains, nelaimīgs, noņurcīts, iekšas čupā. Nemaz tā negribējuši ņemt, bet ārste pateikusi, ka jāņem. Ja nu kaut kas nopietni.
Pirmo dienu viņš esot bijis nekāds, lecies un komentējis, gandrīz gribējis aizbēgt no sistēmas – bail, ka durs. Nākošajā aprimis.
Izrādījies, ka viņam jau no bērnības problēmas ar kuņģi un ko vēl ne. Piedzimis par agru, knapi izdzīvojis, mamma teikusi nedzert, bet kā lai nedzer.
Strādājot gaterī. Auksti, grūti, smagi jānes, viss riebjas.
Ārste ar viņu runājās ilgi. – Nu kas tas ir, tik jauns puisis un kā lupata. Saņemties vajag. Sievu meklēt, citu darbu, māju iekārtot, zemi strādāt.
– Sievu viņam? – puisis eksplodējis. – Pašam nekur likties, vēl sievu. Uzkāps uz kakla, miera nebūs. Labāk šitā, brīvam puikam!
– Nu kas tev par brīvību, – ārste teikusi. – No darba līdz pudelei un no pudeles uz darbu.
– Bet es varu arī nedzert, – puisis lielījies.
– Tad nedzer!
– Nedzeršu.
Pēc izrakstīšanās puisis gājis samaksāt par slimnīcu. Ienācis ārstes kabinetā ar papīriem. Sakautrējies, jau uzvilcis āra drēbes. Jau paspējis būt pilsētā – palātas večiem pēc apelsīniem, prasījuši aiziet uz veikalu un nopirkt. Naudu iedevuši. Kas viņam jaunam ko neaiziet, pa visu ledu un sniegu! Lai tik ēd!
Aiz papīriem rokās noslēpta prīmuliņa dzelteniem ziediem.
– Tas jums, – viņš nomurmulējis zem deguna. – Pēc mammas neviens mani tā nav mācījis dzīvot. Nu, tagad pavasaris nāks. Lai zied. Būs vasara, noteikti iestādiet dārzā. Lai zied.
– Būtu sev apelsīnus nopircis, kam tērējies, – ārste bijusi nobažījusies. – Pašam vismaz nauda palika?
– Man visa gana. Es jauns, stiprs, gaterī nopelnīšu. Tas jums.

.
TĀ mūmija

Reiz tā stunda bija situsi, gadsimta jubileja bija klāt. Jubilāre tika apsveikta laikam 2 piegājienos, svinībām toties bija jānotiek melnajā piektdienā, 13. datumā. Bet ko darīt ar jubilāres brāli, kam arī gadsimta jubileja? Tā kā par viņu nezināju un joprojām nezinu neko, neko vajadzīgu un svētīgu nevarēju uzdāvināt. Lai kā gribētos.
Ja jau nevaru uzdāvināt to, ko vajag, dāvināšu to, ko tiešām nevajag. Visbezjēdzīgāko lietu, ko var atrast LV veikalos nepilnas pusstundas laikā, ko biju gatava ziedot šopinga dievam Nekātaktenav. Iedomājos – kaut kas uzvelkams. Kaut kas, kas izskatās apmēram kā vista vai robots, kas tarkšķēdams iet pa galdu.
Iespēros bērnu mantu veikalā un apjuku, visur kaut kādas tizlas un dārgas lelles ar knupjiem, rubikozauri ar astēm un ieročiem. Nenormāli kalni plastmasas mēslu. Tomēr uzreiz nebēgu prom, jo labākās mantas, cik atceros no bērnības, ir pie kases – gumijas, baloni, bumbiņas, piekariņi, piespraudes, uzlīmes. Visādi nieki, kas ir bezjēdzīgi, stulbi un reizē iekārdina labāk par jebkuru rubikozauru un brontoplastu.
Pie kases bija statīvs ar daudziem maziem plauktiņiem. Pilns ar daudziem un dažādiem krāmiem – plika, lipīga vista, plakana želejas bumba, adatains kaut kas, plastmasas svilpes, mutes ermoņikas par 39 santīmiem, uzvelkama zivs ar gumijas spurām. Ņēmu zivi, bet kas tad tas?
Atspere un atsperes galā – roka. Kaut kas, kas varētu būt jebkas. Bēšīgs plastmasas ķermenis, apakšā melnas slēpes, 1 sarkana acs, priekšā atspere, atsperes galā roka. Ja uzvelk, ērms ar slēpēm iet uz priekšu, nejauki tarkšķēdams, un pa priekšu stumj 1 roku, kas karājas izstaipītā atsperē un brauc pa galdu.
Sapratu, ka tas ir kaut kas lielisks. Tieši tas, ko es meklēju. Visstulbākā manta, kas jebkad varētu būt izgudrota.
Drošības labad pārjautāju pārdevējai – vai viņiem nav vēl kaut kā TĀDA. Pārdevēja paskatījās uz mani tā, it kā es rotaļlietu veikalā prasītu pārdot beigtu zivi, un teica, ka nekā TĀDA viņiem nudien neesot. Tikai šis.
Tad es jautāju, kas TAS tāds vispār ir. Pārdevēja samulsa. Viņa nezinot. Cik viņa atceras, veikalā to saucot vienkārši “TĀ mūmija”.
Kopīgi izrakājām visus plauktus un kastes, bet tiešām – neko TĀDU tur vairs nevarēja atrast. TĀ mūmija bija nepārspējama.
Tad es teicu, ka ņemšu. Pārdevēja gan piedāvāja pliko un glumo vistu. Demonstrēja – ja vistu saspiež, tai no tūpļa izlien ūdens burbulis – laikam domāta ola. Skats un sajūta bija tik pretīgi, ka to es nevarēju novēlēt pat draudzenes brālim, ko esmu redzējusi laikam 1 vai 2 reizes mūžā. Jo vairāk tāpēc.
Izrādās, šīs vistas esot ļoti pieprasītas. Sievas pērkot saviem vīriem un pasniedzot uz pannas, ja kaut kas ne tā. Tagad uz Valentīndienu tā mazāk, bet pērk labi.
Saki nu. Es pabrīnījos. Tad nu gan jociņi.
Pārdevēja būrās pie kases. Viņa pagriezās un teica, ka ir problēma. Man palika aukstas kājas – nepārdos. Jau ar žēlumu skatījos uz dīvaino ērmu viņas rokās.
Tomēr nē. Pārdevēja gribēja tikt vaļā no TĀS mūmijas, bet izrādījās, ka brīnumainajam priekšmetam ir pazudis iesaiņojums. Nav ne nosaukuma, ne cenas. Tā jau vienmēr – labākās mantas šai dzīvē taču ir par velti…
Pārdevēja, acīmredzami laimīga, ka atrodas kāds, kam vajag TO dīvaino ērmu, tomēr atrada izeju. Viņa piedāvāja pārdot ērmu par balona cenu. Par 13 santīmiem.
Tā nu TAS tika iesaiņots strīpainā maisiņā – klibais, aklais ērms ar 1 roku un slēpēm. Un tika izdrukāts čeks “Rotaļlietas Ls 0,13″.
Gribētu gan redzēt bērnu, kam patiktu rotaļāties ar kaut ko tādu… Bet tas tā.
Jubilārs gan bija sajūsmā. Laikam spēja novērtēt visbezjēdzīgāko un stulbāko priekšmetu.
Tā tomēr nebija standarta dāvana no veikala ar daiļskanīgu nosaukumu “Dāvanas” – ne inkrustēta alumīnija žirafe, ne bleķa eņģelis, ne plastmasas buda, ne 3 mērkaķīši, ne 7 zilonīši, ne naudas koks, ne gipša zebra.
Tas bija plastmasas ērms ar 1 roku, kas izstaipītā atsperē vārgi slīd pa galdu, kad šis tarkšķēdams ar savām melnajām slēpēm iet uz priekšu un grab. Un lūr ar 1 sarkanu aci.

.
Tā, lūk, es šovakar par dāvanām.
Gan bez īpašām dāvanām, jo rakstīšanas čakras tā arī neatvērās un snaudošie talanti tā arī palika krākdami nāves miegā.
Lai viņiem salda dusa. Varbūt citureiz pamodīsies ātrāk, nekā pielikšu punktu bloga ierakstam.

2 thoughts on “Dāvanas”

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *