draudzene Kalifornijā un Japāņu jūras monstrs

kopumā man ir atrakstījuši laikam jau 10 cilvēki, kam ir draudzenes Kalifornijā.
jo Kalifornijā tak visi zina, ka olimpiskā uguns izdzēš datoru cietos diskus.
uguns šķīstī visu!

te būs 1 interneta ērma komentārs par to joku. 🙂
ieņirdzu.

bet te – pavisam reāls video ar Japāņu jūras briesmoni!

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=lcodzcCFJ28&eurl=http://www.draugiem.lv/blogs/&feature=player_embedded]

1 diena manā mūžā – piecelties un iet gulēt

esmu piecēlusies.
uz ielas satiku lillā mašīnu ar lillā īpašnieci.
grāmatu visiem vajag, neviens nevar paņemt.
Leikumai tur ir cits uzvārds.
LVAVA runā latgaliski.
apkopēja ir dabūjusi pa kaklu un tagad mazgā grīdu katru dienu.
pie viena viņas sentence “Kas no tās jaunatnes ir – gari zābaki, plika naba”.
darbā esot jālieto maiņas apavi.
gribu gulēt un neko nedarīt.
sāka snigt sniegs.
atzinos, ka nekad mūžā neesmu redzējusi filmu “Baltā tuksneša saule”.
apkopēja ienāca šņākdama un klusēdama izmazgāja.
uz ielas atskanēja būkšķis. avārija.
zālītē zem loga 3 jaunieši uzcēla sniegavīru. un pasludināja skulptūru par atklātu. laikam kolēģi.
veikalā sāka pīkstēt signalizācija. apsargs panāca pārīti, gandrīz izģērba vīrieti. pīkstēja cigaretes, gandrīz tukša paciņa, kas pirkta Krievijā.
vecis brauca ar mersi un izdomāja braukt pa stacijas laukumu. nenobremzēja. aizšļūca pa sniegu un atdūrās pret laimētavas sienu. laime, ka ne pret gājējiem. izskrēja apsargs.
bomzene sēdēja uz krustojuma. viņai blakus bija melns suns saitē. suns satrakojās, sāka riet, rūkt, leca gaisā. gandrīz sakoda vīrieti, kas gaidīja zaļo gaismu. tomēr bomzene noturēja savu suni. vīrietis aizgāja, suns nomierinājās. viņš bija iekodis viņai rokā. kamēr sieviete skatījās uz roku, kāds garāmgājējs tajā ielika monētas.
pie autoostas ļaudis plūda straumēm. cauri pūlim nesās 8. tramvajs. nesamazinot ātrumu, viņš zvanīdams iztriecās cauri pūlim. nevienu nepārgrieza uz pusēm. čigāns baltās biksēs, kas gāja vislēnāk, izbrīnīts paskatījās uz mani. man šķiet, ka viņam tramvajs tomēr drusku pieskārās.
uz krustojuma mētājās gabals automašīnas.
laikam jāiet gulēt.

Najauši

Guoju aizvakar pa īlu. Tymss. Solts. Rībeigs. Cylvāka nivīna. Nakts.

Ausīs īsaskanēja dzīsme nu radejis “Klasika” – Toma Vaita “Krīvu daņcs”. Saprotu, laimei vajag tik moz. Lobu muzyku eistajā šaļtī.

Šudiņ atguoduoju i atrodu Youtubē. Jūceigu klipu.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=ypH_fNDdKio&feature=related]

Sv. Speerka aforisms par medicīnu

Labāk februārī uzzināt, ka janvārī varēji nomirt, nekā janvārī uzzināt, ka februārī mirsi.

Kur myusu nabeja i kur mes bejom

Maņ ruodīs, jiusim patiks.

Nakts atrodums Twiterī. Saite iz tū, kas beja nazkod, kod myusu nabeja, i, ka mes bejom, tod na tī.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=BcDCsCGdOm4]

Nakts atrodums nazkur teiklā. Saite iz tū, kas beja naseņ, kod mes bejom i bejom ite.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=G6eMZkTqCMg]

Zalts zam uodys

Dzeja nav muna stypruo puse. Vysmoz es raugu juos naraksteit i pa leluokai daļai ari tys izadūd. Tok piec tam, ka esi virtualajā vidē otkon i otkon sajāmuse iz golvys syudu spani, ir voi nu juonūsamozgoj teirai, voi ari sevī juoatrūn zalts, kas speid i dubļūs, i sūmozguos.

Eistineibā šudiņ dūmoju, parkū latvīšim niu ir krize. I kur ir pagaisuši latvīšu varūni. Parkū sabīdreiba aiz ļaunuma grīž cyts cytu nūst, bremzej vīns ūtru, rejās i doluos. I parkū jei vysleidza cerej iz breinumu nesieju i jaunu meseju, a kotram, kas rauga pasaceit lobu vuordu, syt pa eikšim, kab jis apklustu.

Skaitu rokstus škārsteiklā i breinojūs, breinojūs, breinojūs. Voi absurdam ir rūbeži?

Kas vēļ ir juonūgalynoj, kab vaira nabyutu nikuo? Kas vēļ juosalauž, juoiznycynoj i juoizsvīž mieslīnī, kab byutu cauri i tukšs?

Krize ir lobs alibi, kab iznycynuotu tū, kas lykts, kruots, taupeits, laseits godu godim i paaudžu paaudzem.

Krizis laikā nav juosaceņš radeit. Var drūsai nūuordeit, sasist, nūkaut – i par tū nikuo nabyus. Krize tok. Taids laiks, na jau cylvāki. Cylvāki kai eņgeli, tik laiks švaks.

Ari izvesšonu laikā na jau cylvāki izvede cylvākus, a laiks beja taids. Kara laikā suove, kam taids laiks. Sadzyna kolhozūs, kam taids laiks. Izkuove lūpu fermys, kam taids laiks. Izgrīze mežus, kam taids laiks. Suove partizanus, kam taids laiks. Suove baņditus, kam taids laiks. Suove partizanu atbaļsteituojus. Suove baņditu atbaļsteituojus. Pakuore. Sadadzynuoja. A kū padareisi – taids laiks.

Mes asam sūli nu totalitarys sabīdreibys. Varbyut mes jau asam totalitara sabīdreiba. Pasoki vuordu, i tevi īliks vuordu cītumā, nūgalynuos ar vuordu i ar vuordim nūrīs tai, ka i naraugi paceļt golvys.

Paraugi atsaškiert. Nūrīs kai suni i apraks anonimā sūmozgu i vamaklu teirumā, viersā labi ka izveļūt opolu @ zeimi.

Skaitu komentarus pi rokstu. I breinojūs – voi rūbeži ir ļaunumam. I kas ir aiz tuo, kur vaira nav nikuo.

Anonimuo ļaunuma impereja komentarūs. Anonimī ļaunuma myužameži, pūri, peisi i dyuksts – napuorīsi. Anonimuo ļaunuma pasauļs, kas aprej naanonimūs i jūs kauleņus izspļaun iz pūra kryuts. Lai balej myužam.

Kur atsarass tī svātī, kas izīs itū ļaunuma bierzi tai, ka ni lapeņa nanūtreisēs. Kur atsarass dīva dāli, kas atvess saulis meitys i napakriss dubļūs i mauceibā. Kur ir tei Gaismys piļs, Gaismys kolni i Gaismys zeme, ka mes poši sevī naradzam ni gaismys spaita. Kur atdzims gaisma, ka apleik vīni vamakli i žuļts.

Latvīši sovim varūnim nūgrīž auss vēļ mozim i gaida, ka tī izīs Luočplieši. A saīt tik cyukys. Kai i vysi cyti.

Niu byutu juotaisa vīns projekts, juomeklej jam nauda – latgalīšu vuordneicai. Izadeve salaseit vīnā auditorejā zynuotnīkus, jim izadeve atrast pamatu sadarbeibai i sadaleit dorbus, nūspraust termeņus. Dareišonys vaine, koč i bez naudys. Tikai ar entuziasmu, partū ka vajag. Taipat kai vajadzēja latgalīšu rokstu volūdys ortografejis, kū tai ari sataisēja – bez vaļsts finansiejuma, par sovu naudu.

Cylvāki ir gotovi struoduot par paļdis, partū ka sabīdreibai ir pīprasiejums. Tok voi sabīdreiba pasaceis tuo plykuo paļdis?

A niu siežu i nikuo navaru. Partū ka varbyut sabīdreibai eistyn nikuo navajag. Tik izlomuot, nūrīt ūtra, aplīt ar sūmozgom i īnirgt acīs – kaida tu niu nateira, kaida niu cyuka, ak jau zagle i ļaužu muoneituoja.

Parkū lai es sādātu nakts vydā i dūmuotu, kur lobai idejai izrakt naudu, kur atrast resursus, kai sapeit teiklus i kontaktus, kab projekts pasacaltu. Kab piec kaidu pīcu godu byutu myusdīneiga latgalīšu vuordneica.

Parkū lai es tiereitu sovu personeigū dzeivi idejai, kas maņ naatness nikuo cyta tikai izlomuošonu, kritiku i spierīni pa pakali – kod izaruodēs, ka vaira naderu, naasu ni jauna, ni šmuka, ni gudra, ni daudzsūlūša, ni vasala, ni stypra.

Parkū lai es veļteitu sovu nakti i laiku projektam, kura rezultatu latgalīšu sabīdreiba paskaiteis kai pošsaprūtamu, paprasēs par veļti i juo autorus i nesiejus gols golā apvainuos zagšonā. Partū ka zūg vysi. I pasaceit “zaglis” ir kai nūsaspļaut. A tu siedi i dūmoj – parkū tai?

Partū ka naguoji ni ar vīnu parteju i pasacieji, ka naīsi. Voi pasacieji, kas napateik. I nadabuoji jumta i aizmuguris.

Partū ka naesi paprasiejuse naudys sovam dorbam, korekturai, olgu sastateišonai i redigiešonai, a atsaļuovuse gruomotu tierguot veikalā i naudu globuot nuokušajai idejai, gruomotai? Kai tys niu ir ar “Susātivi”.

Partū ka par sovu naudu esi dariejuse, naskaitūt ni laika, ni tymā laikā napadareitūs peļnis dorbu. Partū ka naesi gribiejuse zagt, a atdavuse saņtimus. I naīveicamūs, napadareitūs, apsūleitūs dorbus kruovuse skaudzē. I dūmuojuse – pabeigt vēļ itū projektu, itū dorbu, tod gon.

Par anonimu sitīni nav juoatsavainoj. Īsit i pat nav juobāg, partū ka nasyti jau tu – nazkaids anonims niks. A īsyta to realam cylvākam, na anonimam.

Dūmoju par atbiļdeibu – maņ kai cylvākam pret sabīdreibu. I par sabīdreibys atbiļdeibu pret mani.

I tik vīn izdūmuoju, ka zaltam aiz uodys ir nūsašpļaut, cik litru sūmozgu jam lej viersā. Jis tī ir.

Tik par kaidu cenu.

Diena.lv

reita sauleite

Varētu teikt, ka mani nošokēt nav viegli, jo bieza āda.

Tomēr dažas ziņas ir īpašas: turpmāk jaukajā LV tās pilsoņi nevarēs vadīt ārzemēs reģistrētus auto un Latvijas Radio slēdz 97 raidījumus – tymā skaitā ari vīneigūs 30 minotus nedeļā latgaliski!

Gods kalpot Latvijai.

Pyrmū reizi myužā es nagrybu dzeivuot Latvejā. Partū ka apsazynoju – sekys var byut autoritars režims. Kai izeja nu tupika i sabīdreibys olkonums piec mesejis, gluobieja, līdera.

Koč voi paskaitūt Stradeņa rokstu i nūsaverūt solkonū i piec naftalina smyrdūšū tautys partejis reklamu, kas atstruodoj VYSYS klišejis, kam ir juobyut reklamā, tok napasoka NIKUO. [youtube=http://www.youtube.com/watch?v=RFoaiQZazQg]

Sprīžūt piec LaVaGa – Latgalīšu vamaklu gazetys – komentaru, ļaudim ka tik pavemt. I nūgrīzt ūtra.

I taida tauta ak jau ari ir peļniejuse tikai vamaklu priņci i dzeļža knutu.

Itaiduos reizēs es cīši, cīši grybu izaraut nu hermetiskuma i sajust kusteibu – gorā voi braucūt. Cytur nav lobuok, cytur ir cytaiž.

Patīseibā šūreit sasajutu vaca i nūguruse. Paļdis vysim.

Koč izejis nav, partū ka īejis nabeja. Kū dareisi – sasajem, ej, smaidi veļc. Kai Nagļu Matiļde soka – mat jim tai! Lai propulst ar propuļšonu, a maņ te kuopusteni pasiļdeiti i galeite!

Dāvanas

Gāju šovakar pa ielu un domāju, ko lai tādu uzraksta. Ne jau tāpēc, ka drausmīgi gribētos kaut ko uzrakstīt, bet pa laikam laikam vajag kaut ko rakstīt, lai uzrakstītu. Taču ne jau par uzrakstiem ir runa, jo ielas malās manīju gan joprojām spīdošu gaismas reklāmu kubikus, rombus, apļus, elipses un burtus, gan uzrakstus “veikals slēgts”, “veikals aizbraucis”, “closed” un “закрыто”, “iznomā telpas”. Runa ir par dāvanām.

.

Sniegs

Pa sauso asfaltu vējš dzenāja sausa sniega pārslas, garām braucošās mašīnas sagrieza visu virpuļos, un no augšas bira un bira vēl – akurāt kā Ziemassvētkos. Izbāzu mēli, jo nezkāpēc likās, ka noķeršu kādu pārslu, bet laikam nekā – elpā izkusa, nejutu. Toties divi satuntulējušies sievišķi, kas mani tobrīd apdzina, gandrīz ietesa pieturas stabā – vai traks!
Sabakstījušās viņas aizgāja. Būs ko pastāstīt, redzējušas trako uz ielas. Tagad tāds laiks, Tvaika iela aizklapēta, visur vazājas trakie. Tur, tur un šite.
Bet neko nevar darīt – dāvanas krīt no gaisa, jāpagaršo.

.
Dzeltenas prīmuliņas

Uz virtuves galda ieraudzīju plastmasas puķupodu ar ziedošām puķēm. Dzeltenas prīmuliņas.
Izrādās, slimnīcā iestājies puisis. Pa taisno no dzimšanas dienas, nodzēries, pohains, nelaimīgs, noņurcīts, iekšas čupā. Nemaz tā negribējuši ņemt, bet ārste pateikusi, ka jāņem. Ja nu kaut kas nopietni.
Pirmo dienu viņš esot bijis nekāds, lecies un komentējis, gandrīz gribējis aizbēgt no sistēmas – bail, ka durs. Nākošajā aprimis.
Izrādījies, ka viņam jau no bērnības problēmas ar kuņģi un ko vēl ne. Piedzimis par agru, knapi izdzīvojis, mamma teikusi nedzert, bet kā lai nedzer.
Strādājot gaterī. Auksti, grūti, smagi jānes, viss riebjas.
Ārste ar viņu runājās ilgi. – Nu kas tas ir, tik jauns puisis un kā lupata. Saņemties vajag. Sievu meklēt, citu darbu, māju iekārtot, zemi strādāt.
– Sievu viņam? – puisis eksplodējis. – Pašam nekur likties, vēl sievu. Uzkāps uz kakla, miera nebūs. Labāk šitā, brīvam puikam!
– Nu kas tev par brīvību, – ārste teikusi. – No darba līdz pudelei un no pudeles uz darbu.
– Bet es varu arī nedzert, – puisis lielījies.
– Tad nedzer!
– Nedzeršu.
Pēc izrakstīšanās puisis gājis samaksāt par slimnīcu. Ienācis ārstes kabinetā ar papīriem. Sakautrējies, jau uzvilcis āra drēbes. Jau paspējis būt pilsētā – palātas večiem pēc apelsīniem, prasījuši aiziet uz veikalu un nopirkt. Naudu iedevuši. Kas viņam jaunam ko neaiziet, pa visu ledu un sniegu! Lai tik ēd!
Aiz papīriem rokās noslēpta prīmuliņa dzelteniem ziediem.
– Tas jums, – viņš nomurmulējis zem deguna. – Pēc mammas neviens mani tā nav mācījis dzīvot. Nu, tagad pavasaris nāks. Lai zied. Būs vasara, noteikti iestādiet dārzā. Lai zied.
– Būtu sev apelsīnus nopircis, kam tērējies, – ārste bijusi nobažījusies. – Pašam vismaz nauda palika?
– Man visa gana. Es jauns, stiprs, gaterī nopelnīšu. Tas jums.

.
TĀ mūmija

Reiz tā stunda bija situsi, gadsimta jubileja bija klāt. Jubilāre tika apsveikta laikam 2 piegājienos, svinībām toties bija jānotiek melnajā piektdienā, 13. datumā. Bet ko darīt ar jubilāres brāli, kam arī gadsimta jubileja? Tā kā par viņu nezināju un joprojām nezinu neko, neko vajadzīgu un svētīgu nevarēju uzdāvināt. Lai kā gribētos.
Ja jau nevaru uzdāvināt to, ko vajag, dāvināšu to, ko tiešām nevajag. Visbezjēdzīgāko lietu, ko var atrast LV veikalos nepilnas pusstundas laikā, ko biju gatava ziedot šopinga dievam Nekātaktenav. Iedomājos – kaut kas uzvelkams. Kaut kas, kas izskatās apmēram kā vista vai robots, kas tarkšķēdams iet pa galdu.
Iespēros bērnu mantu veikalā un apjuku, visur kaut kādas tizlas un dārgas lelles ar knupjiem, rubikozauri ar astēm un ieročiem. Nenormāli kalni plastmasas mēslu. Tomēr uzreiz nebēgu prom, jo labākās mantas, cik atceros no bērnības, ir pie kases – gumijas, baloni, bumbiņas, piekariņi, piespraudes, uzlīmes. Visādi nieki, kas ir bezjēdzīgi, stulbi un reizē iekārdina labāk par jebkuru rubikozauru un brontoplastu.
Pie kases bija statīvs ar daudziem maziem plauktiņiem. Pilns ar daudziem un dažādiem krāmiem – plika, lipīga vista, plakana želejas bumba, adatains kaut kas, plastmasas svilpes, mutes ermoņikas par 39 santīmiem, uzvelkama zivs ar gumijas spurām. Ņēmu zivi, bet kas tad tas?
Atspere un atsperes galā – roka. Kaut kas, kas varētu būt jebkas. Bēšīgs plastmasas ķermenis, apakšā melnas slēpes, 1 sarkana acs, priekšā atspere, atsperes galā roka. Ja uzvelk, ērms ar slēpēm iet uz priekšu, nejauki tarkšķēdams, un pa priekšu stumj 1 roku, kas karājas izstaipītā atsperē un brauc pa galdu.
Sapratu, ka tas ir kaut kas lielisks. Tieši tas, ko es meklēju. Visstulbākā manta, kas jebkad varētu būt izgudrota.
Drošības labad pārjautāju pārdevējai – vai viņiem nav vēl kaut kā TĀDA. Pārdevēja paskatījās uz mani tā, it kā es rotaļlietu veikalā prasītu pārdot beigtu zivi, un teica, ka nekā TĀDA viņiem nudien neesot. Tikai šis.
Tad es jautāju, kas TAS tāds vispār ir. Pārdevēja samulsa. Viņa nezinot. Cik viņa atceras, veikalā to saucot vienkārši “TĀ mūmija”.
Kopīgi izrakājām visus plauktus un kastes, bet tiešām – neko TĀDU tur vairs nevarēja atrast. TĀ mūmija bija nepārspējama.
Tad es teicu, ka ņemšu. Pārdevēja gan piedāvāja pliko un glumo vistu. Demonstrēja – ja vistu saspiež, tai no tūpļa izlien ūdens burbulis – laikam domāta ola. Skats un sajūta bija tik pretīgi, ka to es nevarēju novēlēt pat draudzenes brālim, ko esmu redzējusi laikam 1 vai 2 reizes mūžā. Jo vairāk tāpēc.
Izrādās, šīs vistas esot ļoti pieprasītas. Sievas pērkot saviem vīriem un pasniedzot uz pannas, ja kaut kas ne tā. Tagad uz Valentīndienu tā mazāk, bet pērk labi.
Saki nu. Es pabrīnījos. Tad nu gan jociņi.
Pārdevēja būrās pie kases. Viņa pagriezās un teica, ka ir problēma. Man palika aukstas kājas – nepārdos. Jau ar žēlumu skatījos uz dīvaino ērmu viņas rokās.
Tomēr nē. Pārdevēja gribēja tikt vaļā no TĀS mūmijas, bet izrādījās, ka brīnumainajam priekšmetam ir pazudis iesaiņojums. Nav ne nosaukuma, ne cenas. Tā jau vienmēr – labākās mantas šai dzīvē taču ir par velti…
Pārdevēja, acīmredzami laimīga, ka atrodas kāds, kam vajag TO dīvaino ērmu, tomēr atrada izeju. Viņa piedāvāja pārdot ērmu par balona cenu. Par 13 santīmiem.
Tā nu TAS tika iesaiņots strīpainā maisiņā – klibais, aklais ērms ar 1 roku un slēpēm. Un tika izdrukāts čeks “Rotaļlietas Ls 0,13″.
Gribētu gan redzēt bērnu, kam patiktu rotaļāties ar kaut ko tādu… Bet tas tā.
Jubilārs gan bija sajūsmā. Laikam spēja novērtēt visbezjēdzīgāko un stulbāko priekšmetu.
Tā tomēr nebija standarta dāvana no veikala ar daiļskanīgu nosaukumu “Dāvanas” – ne inkrustēta alumīnija žirafe, ne bleķa eņģelis, ne plastmasas buda, ne 3 mērkaķīši, ne 7 zilonīši, ne naudas koks, ne gipša zebra.
Tas bija plastmasas ērms ar 1 roku, kas izstaipītā atsperē vārgi slīd pa galdu, kad šis tarkšķēdams ar savām melnajām slēpēm iet uz priekšu un grab. Un lūr ar 1 sarkanu aci.

.
Tā, lūk, es šovakar par dāvanām.
Gan bez īpašām dāvanām, jo rakstīšanas čakras tā arī neatvērās un snaudošie talanti tā arī palika krākdami nāves miegā.
Lai viņiem salda dusa. Varbūt citureiz pamodīsies ātrāk, nekā pielikšu punktu bloga ierakstam.

svētdienas murmulīgajam rītam par godu

saprge

Jauneiba

spb_parka_555

Beidzūt sasajiemu i īguoju Tviterī čīpstēt. Piec puors reižu runuošonys i pīrunuošonys itymā augleigajā naktī, kod gulieju napylnys 4 suņdis i kod maņ kaids, kas naseņ beja atkluojs Dīvu, atlaidit, Tviteri, stuostēja, ka tys obligati ir juodora, partū ka ir juodora, partū ka cytaiž nabyus labi, partū ka cytaiž es mudri byušu uorā, partū ka cytaiž es byušu vaca, atpalykuse i nasekuošu tehnologejom.

Ka teve nav Tviterī, teve nav vyspuor. Tai jis saceja i beja kaifā nu sovu vuordu.

Es īsadūmuoju – vacī laiki, senejī ļauds. Ka teve nav bazneicā, teve nav vyspuor. Tu esi izraideitais, nakryškuons i varbyut – nabašnīks. Ni nu ituo pasauļa, uorpus juo.

Tai beja nazkod. Niu pasauļs mainuos tik bīži i mudri, ka kasdīnys tev juoīsakļaun jaunā bazneicā – jaunā i jaunā tehnologeju pasaulī. Piec diveju mienešu tovs telepons ir vacs. Piec diveju godu tovs dators ir hlams. Ka tu nasekoj leidza, tu pats esi vacs i na nu ituo pasauļa. Siedi pi TV i kiukoj, cikom cyti tviterej škārsteiklā i auž jaunus socialūs teiklus. Cyti škārsteiklā sasateik ar vysu pasauli, cikom tu iz dzeraunis ceļa najauši sasateic ar dzeraunis sābrim staraverim, kas īt nu sīna tolkys i kaneņā nas soldonū pīnu zupai, i nu reita pi pīna golda – pīna pījiemieju Tekli, kas brauc iz pīna mašynys, apsveic vysus vuordadīnuos i nūvielej daudz pīna.

Es jam sacieju, ka zynu par Tviteri, ka tys tok jau seņ nav nikas jauns, ka pat es tī asu jau seņ, jau nu 5. augusta, a maņ napateik, partū ka maņ ir muns iz WordPress bazis taiseitais dīnroksts. Ka es rokstu i kopeju cytur pīraksteitū jimā i maņ vaira pateik gari teksti ni eisi klīdzīni. Roksti, kurūs var īgrimt, navys eisziņu formata viests nu 140 voi 160 zeimu.

Tok jis saceja, ka vaira nivīns nikuo taida naskaita. Pologu naskaita. Nivīnam vaira nav tik daudz laika, kab skaiteitu kuo nabejs vaira par sms 160 zeimu. Voi Tvitera 140. Svareigū var pasaceit puors vuordūs, vyss puorejais ir līkuos informacejis pologs.

Tok es saceju, ka deļkuo tod vyspuor raksteit, ka tu navari pīraksteit tai, ka cylvāku īvalk tekstā i jis tī dzeivoj, elpoj, tic i dūmoj par lītom, kas nazkod tev bejušis svareigys, ka jis skaita i jimā dzymst breinumu pasauli ar puču pučem i demonu demonim, kreitūšom lidmašynom, grymstūšom laivom i piratim, mozom puosoku meitineitem i kačim, kas runoj i dzīd, vysaidim breinumu breinumim, kuo nabyutu bejs, kab tu nabyutu dūmuojs, bejs, rakstiejs i tod pats puorskaitiejs – aiz breinuma nazynuodams, kur liktīs. Partū ka tys reizē ir i tovs, i svešs.

Jis saceja, ka myusu dīnuos nivīns nikuo naskaita, tikai roksta. Roksts aiz roksta, ziņa aiz zinis, dīnroksts aiz dīnroksta, mīdz i lepej, mīdz i lepej, informaceja plyust kai upe lāzanim krostim – polu laikā pa līknem, puorsalej, sasalej, aiznas i atnas. Informacejis ir par daudz, vaira nudi nivīnam nikuo navajag.

Es apjuku. Ziņu ir daudz, moz ir pasauļu, kuo es grybātu satikt.

Jis vaicuoja, kura ir pādejuo gruomota, kū es asu puorskaitiejuse. Jis triumfēja.

Es apjuku vēļ vaira. Es eistyn naskaitu nikuo. Ka naskaita najaušus i vajadzeigus tekstus. Ā, kuknē, cikom vuorejās ēst, es pa vokorim šaļtim skaitu Reginu Ezeru, partū ka jei muok raksteit ar garšu. Kasdīnys pa puors lapeņom – na deļtuo, ka maņ intereseitu, ar kū vyss tys gols golā beigsīs, a partū ka maņ pateik process – škatynuot teikumu aiz teikuma i, cikom buļbys savyrst ar kuopustim i špeka gabalenim suteklī, vērtīs, kai vuordi sasalej i sataisa jaunu pasauli.

Maņ ruodīs, piec juos nivīns vaira nav muociejs raksteit tik vīgli par tik gryutom temom. Pajimt, paceļt i nest, pasaceit i byut atbiļdeigai par sovim vuordim, kab skaiteituojam nu tekstu tyktu breinums i kab jam palyktu vīgļuok. Kab teksts jū na īdzeitu zemē da placu i iznycynuotu ar bejušuo laika suopi kai videjā latvīšu prozā, kas vaid i par sevi, i vysa pasauļa nabyušonom. A kab teksts juo dzeivi padareitu vīgluoku. Pasaceitu kū nabejs taidu, kuo jam vajag i kas nas iz prīšku i īdvasmoj byut.

Iz Zīmysssvātku maņ izduovynuoja divejis gruomotys. Vīnu es atškeiru i aizškeiru. Jai ir vuoks šmuki dzaltonā kruosā i burtim ir teiri nikuo fonts. Tok es puorskaitieju laikam puors riņdeņu i saprotu, ka lobuok skaiteišu svešus blogus, na svešus mūrgus. Poetismi ir myruši. Jī solkonai smird piec vacu duku. Kai škapī biškriesleni i naftalins, sasajaucs ar peliejuma i duniejuma smoku. Kai taida vacu sīvīšu smoka, kod jūs kačs nasatur meizolu i jūs nu valerjankys pudelis izaliejušuo smoka sasajauc ar “Dzintara” smaržom “Intriga” voi “Reidzineicys nūslāpums”, a vēļ drupeit ūž piec saulispuču eļļā captu blīņu i nazkuo sveša.

Ūtru gruomotu es škeiru apjiemeibys pylna. Koč i malnūs vuokūs. Tei beja nazkaida jauna i ak jau jauka autoreite, par kū maita Ceplis niu pīrakstēja najauku recenzeju. Atsasādu Esplanadē autobusa beiguos, atškeiru gruomotu i brauču gostūs iz Imantu. Poša beju lapna iz seve – kai braucu sabīdriskajā transportā i skaitu gruomotu. Tai nabeja bejs godim – na deļtuo, kab es transportā naskaiteitu, a deļtuo, ka kasdīnys nabraukoju. Da i naskaitu tože. Raksteit eistyn ir vīgļuok. Ir interesnuok byut pošam deļ seve autoram, na broduot, leist, grimt, ceļtīs i krist, izalauzt, izkuopelēt pa svešu tekstu, kas gols golā aizvad na tī, kur vastu poša fantazeja. Vīgļuok ir byut pošam par radeituoju i dīvu, na vērtīs, kai ūtrys ar speideigu sintetikys paruku i ar sudobra folejā īteitu vāzu spielej dīvu i izalīk par radeituoju.

Muna laime nabeja ilga. Teksts varbyut i beja nikuo, koč šaļtim naveikli jaunekleigs i nanūsleipāti breivs i reizē sapeits kai jauns kumeļs, kam nivīns vēļ nav īvuiciejs, kai apsaīt ar sovom garajom kuojom, kas matās aiz vysa i kam saiminīks vēļ izlics pynāklus, kab napraška zyrgabārns nanūbāgtu paceļu. Šaļtim taišni īsuocieja tekstā ir breinums, partū ka jis vēļ nav nūgurs viltuot i izdūmuot dzeivi, maluot i sepinēt par tū, kuo nikod nabeja bejs voi varbyut kuo nikod nabyus pa eistam. Partū ka jam vyss vēļ ruodīs kai breinums.

Kai tyku da pyrmuos pošnuoveibys, par reizis gruomotu aiztaisieju cīši. Tys beja laikam pi Botaniskuo duorza. Daguoja sēdēt i vērtīs uorā pa autobusa lūgu tymsā i dūmuot – kurā šaļtī radeituojs apmauc paruku i suoc izalikt. Kurā šaļtī izdeviejs ir nūticiejs, ka juo sudobra folejā īteituo vāza spēs izškeļt iudini nu kliņts.

Ka nav kačam pīna, to juo naizgluobs nikaids teksts. Koč kū tik stereotipiski vacu tik jauna cylvāka i jauna autora tekstā nabeju dūmuojuse īraudzeit. Pat napasaceņšu daskaiteit da gola – voi autore izspielej vacū spēli i beiguos pasoka būra vuordus: “Hop, vyss beja tikai mali!”, voi ari aizbrauc pa vacom ramom i beiguos daslādz ar atslāgu – tai tam byus byut.

Ka es asu puorskaitiejuse Luoča “Zvejnīka dālu”, Jaunsudrabeņa “Aiju”, Repšis “Guņszeimi”, Aizpurītis “Nakts mauduotuoju” i vēļ padsmit romanu par boltuos suknēs apsamaukušūs navaineigūs ci mauceigūs jaunovu pošnuoveibom nalaimeigys ļūbisteibys piec, kam maņ vēļ vīns? Pareizi, nikam. Ka es grybu īraudzeit tekstā svešys dzeivis i smierts, es skaitu svešus blogus. Voi verūs pa lūgu. Voi eju pa īlu. Voi izdūmoju.

Koč patīseibā maņ ir pīkuost par jaunuokū latvīšu prozu. Ka jei naīīt munā dzeivē i napajem muna pruota kai breinums, taitod juos nav. Dzeive ir par eisu, kab es skaiteitu dryumus, garlaiceigus i nastyprus tekstus, raudzeitu saprast svešu pasauļu haosā nūkleidušus i pseidomuokslinīciskā i viltuoti rodūšā manīrē izškeidušus vuordus ar aizpluovuojušom i naprecizom nūzeimem, par kū vaira navolda ni autors kai skaiteituojs, ni skaiteituojs kai autors, a poši vuordi maun sovuos nūzeimēs kai aizamaļdiejušys i vīnā akvarejā sasvīstys vysaidu jiuru zivs, kas sovā storpā rejās i grīžās kai suni, kūž vīna ūtrai nūst spurys i aplaiž vīna ūtru ar lipeigom slimeibom, nūspruogst i maun ar vādaru iz augšu kai pīsapyutuši parašuti.

A skaiteituojam gudrai juomaun ar golvu – taida jau ir tei sirrealistiski metamorfoziskuo i pluovojūši postmodernuo literatura, taidai jai byus byut. I nivīnam nav tīseibu i pruota pasaceit – karalīne ir vaca i plyka, juos ciči kircinej tukši, partū ka jimūs nav ni pīna, ni vieža.

Ir vaira nikai skaidrys, ka es naskaiteišu ari nikaidu Tviteri, koč tī byutu 30 zeimis voi 25 zeimis teksta. Varbyut vīneigi šaļtim, kod tys 140 zeimu garais teikums i teksts byus vītā i jimā nazkas īsazibēs kai smiļkšu gryuds upismolā, rosys lase zuolē i ka jimā byus nazkas taids, kas sajims munu pruotu i viereibu i nalaiss vaļā.

A dzeive poša patīseibā ir breinumu pylna. Spēj tik īraudzeit. Vysi tī ļauds, jūs karakteri, jūs pozys, jūs izanesšona i lela, jūs vuorguos vītys i kompleksi. Verīs i breinojīs.

Maņ pateik vērtīs iz ļaužu. Kai jī doncoj iedneicā pi golda, partū ka pa radeju skaņ lipeigs meļdeņš, kai jī dzīd bolsā tukšā koridorā, kod dūmoj, ka ni aiz vīnu durovu nivīna nav, kai jī veikalā skaļā postoruos tīsys bolsā skaita žurnala rokstu par citplanetīšu atīšonu.

Īsadūmoj, stuov buoba pumpainā humpalu mietelī, iz golvys zeče ni zeče, nazkas adeits i sasprausts ar leiku odotu i jei bolsā skaita pi tomatu i ogūrču, mandarinu i apeļsinu stenda: “Tā diena nāks, viņi atlidos zilos kuģos un atnesīs kosmosa neremdināmās gudrības, kurām līdzās jebkurš rietumu zinātnieks sajutīsies kā kusls bērns. Jo patiesā gudrība ir druīdu spēks, kas iekalts senajos akmeņos, kas vēsta par citplanētiešu atnākšanu. Ne velti tie novietoti pusaplī, kas atgādina Sīriusa kontūru, ja uz to raugās no Mēness puses un neņem vērā debesu frakcijas marginālos starus, kas atstarojas tukšajā telpā un pazūd.” Voi koč kū taidu. Tikpat pravītisku i puorpasauleigu. Koč kū tikpat unikali šokejūšu i fascinejūši baisu i reizē breineigu kai jukušuo buoba pi ogūrču i tomatu stenda.

Pasauļs ir breinumu pylns. Navajag nivīna teksta, partū ka vyss taipat skaņ kai izdūmuots i izaver vysleidza kai nūsepineits. Verīs i breinojīs, kai tai var. A var. Dzeive.

Šudiņ beju iz baigi lobū pasuokumu. Jaunīšu energejis i trokuma atombumbu – jaunuos inteligeņcis forumu. Nazkai īraudzieju itū informaceju i dūmuoju, ka ak jau kaida parteja vervej kadrus i luopej sovus ideju krizis izāstūs caurumus. Dabiska pīsardzeiba, kod politizeits ir vyss i vysur vari atsaraut kodeišonu i smadziņu skoluošonu. Nūliemu aizīt apsavārtu – kai tys teik dareits i voi teik dareits.

Lobuo ziņa – nateik dareits. Nabeja pat žurnalistu, tys ir, es jūs namanieju. Tok organizatoru izjimtuos kinys byuškūšys Youtube. Ari labi.

Medeju pi ituos ideju i jauneibys trokuma atombumbys nabeja. Lobys zinis nivīnu nainteresej. Kuru medeju lai intereseitu jaunīši, kas dūmoj, ka jī zyna, kai tikt uorā nu globaluos i Latvejis krizis. Medejus interesej pyust krizis burbuli leluoku. Bīdeit i šausmynuot. A jaunīšim nūsaspļaut, jī dzierkstej i skaņ, runoj, sprīž i taisuos izdareit breinumu lītys. Ak jau i izdareis.

Tai es, īdama iz tīni, dūmoju – kas ir jaunīši i da cik godu ļauds ir jaunīši. Šaļtim es sev pasaruodu tik vaca kai muote zeme – sasačerveliese i sakoltuse kai vaca bruņurupuča mugura, iz kurys stuov četri zylūni i tur zemi. Voi ari zeme, iz kurys stuov četri zylūni i tur bruņurupuci, iz kura stuov treis zylūni, kas tur bruņurupuci, iz kura stuov diveji zylūni, kas tur bruņurupuci, kas tur zylūni, kas natur nikuo, a kam iz suona ir izkruosuota zyla pučeite ar dzaltonu videņu. Nu, koč kai tai.

A tod cytu dīnu es nūsaspļaunu par pareizū dzeivi, apmaucu kedys, šļiucu ar jom pa apladuojušū ītvi, šļudzineju i šliukoju, dzīžu bolsā leidza dzīsmem, kas skaņ munuos austeņuos, rūkys sabuozuse puscaurūs bikšu kārmynūs, kapuce, dzeive, juoskrīn. Nu kaids tī vacums, pi valna. Pīkuost.

Šudiņ saprotu, ka cylvāks ir jauns, cikom jis tic, ka jis var apgrīzt pasauli ūtraiž. Tu navari? Es varu. Partū ka es zynu, kai tū dora – pajem vāzu, atsasper pret bruņurupuča muguru, pastum nūst vīnu zylūni i grīž. Tai, kab zylūni varātu apsamaineit vītom, atsapyust i suokt vysu nu suokuma.

Vēļ es saprotu, ka cylvāks var apgrīzt pasauli ūtraiž, ka jis jem grīžamū mītu i grīž, navys soka, ka kaidam byutu juogrīž, partū ka byutu labi, ka kaids pagrīztu. Keduos ir spāks. Vaira nakai spicpapiežūs. Kedys ir tiuļuok zemei.

Tok vyss ir daudz vīnkuoršuok. Ka es tycu, ka es varu, i ka maņ tuo vajag. Ka atsarūn vēļ koč vīns, kas tic, ka es varu, i kam tože vajag. Tod tai i byus. Partū ka tai ir juobyut – es jau asu tū tai izdūmuojuse.

Paruodeišu foršu cacku – jū sataisēja japuoni. Maņ pateik ideja, muzyka i meitiņu suknis. Maņ vyspuor pateik daudz kas nu japuoņu, jim ir nazkaida taida skaidreiba, kas ir tikai sprostā Latvejis dzeraunis sātā, kas dzeivoj harmonejā. Partū ka fen šui i vyss cyts ir tikai logiska i nu līkuo breiva pasauļa kuorteiba. Kai stidzenis nu ustobys iz klāvu i nu klāva iz pyuni i dīvkūceņš i peliejumu kryumeni pi pierts. Tik mes naasam muociejuši tuos stidzenis nūsaukt kai nabejs, pataiseit par mūdi, publicēt speideigā gruomotā i izdūt Japuonā.

Kaidu nedeli voi pusūtru atpakaļ, kod beja lelī soltumi, pi ustobys lūga daguoja irbeitis. Zīmys mikrieslī pa snīgu mozim piedenim kai vistenis, plyukuoja ustobys prīškā zuoli i sieklenis, koklus staipeidamys. Es siedieju pi kuknis lūga, iežu batviņu zupu ar vuškys gali i tymā šaļtī saprotu – itū momentu es atguoduošu vysu dzeivi. Dzeiva radeiba nu teirumu i pļovu atīt ustobys prīškā. Breinums.

Taipat kai es atguodoju cytu breinumu. Kai es bierneibā vīna poša eju pa pļovu, nav nivīna cylvāka, tik pasauļs apleik – lels, lels, augsts, augsts. I maņ apleik pa pļovu staigoj bacjani (starki), cyluodami garuos kuojis i maklādami nazkū zuolē. Jī ir tik leli i bolti, a es asu tik moza i sorkonā mieteleitī. Jī nasabeist nu mane nicik, tik pasakuop molā i palaiž mani īt tuoļuok. Es eju pa pļovu, i putyni pasaškir munā prīškā, napuortraukdami ēst i staiguot sovu ceļu. Leli, bolti putyni vysapleik i klusums. Taidā reizē dzeive dasadur pi dvēselis i tu palīc bogotuoks, i nazkas īsaskaņ i vaira nabeidz skanēt nikod.

Tei ari ir jauneiba – vērtīs iz apleicejūs ar bārna acim i ticēt, ka vysi ir lobi i vyss ir lobs. Ka pasauļs paīs sūleiti pretim, paleidzēs, atbaļsteis, byus prīceigs par tevi. Ka pasauļs paīs nūst nu ceļa, tok ni tu maiseisi pasauļam, ni pasauļs tev. Ka pretim guojiejs iz šaurys lapys pasaraus molā, kab palaistu teve garom, i nagribēs nikuo ļauna. Ka pasauļs navielēs tev ļauna, nakūss, narībs, nasmuodēs i napadareis okla, kūrsla, vaca i klyba. Ka jam byus prīca, ka tu ej, dori, dzeivoj i tev saīt tik labi.

Jauneiba ir puorlīceiba, ka tu vari vysu. Ka ar 25, 140 voi 14622 zeimem tu vari puormaineit pasauli. Ka ir gona ar vīnu vuordu i vyss izamaina. Ka tu soki vīnu vuordu i vaira nikuo nav pa vacam, vyss ir jauns. Ka tu soki tikai vīnu vuordu, i muna dvēsele teik vasala.

Tai ir juodzeivoj. Vīnu šaļteņu pa prīšku dzeivei i vīnu drupaneņu viers zemis. Cytaiž a nikai.

Nu diena.lv

Back to top