kā man neiet ar avīžu blogiem

ka sabiedrība ir mainījusies un ka tā mainās, agresīvi reaģējot uz citādo un komentāros izsakot savu sāpi, var just jau pāris gadus, tomēr nekad šī reakcija nav bijusi tik negatīva kā pēdējo mēnešu laikā. it kā uzkrāto ļaunumu vidējais bloga lasītājs publiskā telpā spētu dzēst, noveļot uz otru un pasaules nebūšanās vainojot pasaules nebūšanu komentētāju.

blogs ir komentārs – gan pēc būtības, gan žanra. tas ir gan dzīves komentārs, kas rakstiski apliecina, ko es šodien ēdu un satiku, ko darīju, redzēju TV, kīno, uz ielas, ko izlasīju, ko dzirdēju un atradu Yuotube. tas ir arī notikumu komentārs, analizējot procesu un izsakot savu vērtējumu, spriedumu, apkopojot informāciju un definējot savu pozīciju sev pašam un citiem.

blogs ir un nav žurnālistika. tā ir informācijas uzkrāšana un izpaušana, bet daudz mazāk krāšana kā izpaušana. tas ir, kaut ko pateikt un uzrakstīt var katrs, nemaz nav jābūt klāt vai jāpēta. to liecina grandiozā informācijas plūsma par janvāra nemieriem, kas sākās pirms tiem un nav beigusies joprojām. jo katram ir ko teikt, katrs jūtas bijis klāt un definējis savu pozīciju. ja ne citādi, tad izsmejot lāga zēnu Aļošu bez zobiem, kas kopā ar kažokādās tērptu būtni kaut ko demonstrē pie saeimas.

blogs var būt bez lasītājiem, bet bez autora tas nav iedomājams. ne jau tāpēc, ka nebūs neviena, kas to raksta, bet nebūs nolasāms, kas raksta. daudz interesantāk ir lasīt konkrētas lietas par konkrētiem cilvēkiem un viņu dzīvi, viņu pasaules skatījumu, piedzīvojumiem un notikumiem nekā sausu ziņu atreferējumu aģentūru un preses vēstījumos.

blogu būšana tomēr ir arī dialogs. starp autoru un lasītāju: autoru, kas definē savu pozīciju, sajūtas un viedokli, un lasītāju, kas savu pozīciju, sajūtas un viedokli salīdzina ar autora pausto un papildina savus priekšstatus. pat tad, ja autors runā ar sevi, viņš runā arī ar potenciālo lasītāju. lasītāji ir bloga sāls, ne velti dažbrīd blogeri samērās ar statistikām.

pie publisko dienasgrāmatu rakstīšanas esmu pieradusi, jo daru to kopš 1992. gada 1. septembra pēcpusdienas. esmu pieradusi arī pie atbildības, ka jebko, kas ir pierakstīts, var izlasīt tas, kam tas nav domāts. kā arī pēc tam komentēt manis rakstīto – verbāli vai rakstiski.

tāpēc mani mazliet izbrīna un joprojām viegli šokē manu publisko un speciāli avīžu mājaslapām rakstīto blogu lasītāju komentāri – katrs izlasa savu un reti kad manis teikto. tas ir, ir kaut kāda siena, kam es netieku pāri, jo eksistē kaut kādi aizspriedumi vai pieņēmumi, ko nav iespējams apiet. tas ir, tas atkal ir mans vērojums, kas atkal tiek aprakstīts blogā – šoreiz pa tiešo pamatblogā, rakstot par maniem atvašu blogiem: Dienā un Latvijas Vēstnesī, kuru ieraksti ieplūst arī šeit, naktineicā.

Dienas latgaliešu blogā komentāri ir gandrīz vai tikai par valodu, nevis saturu. kaut latgaliski es rakstu ne jau tāpēc, lai demonstrētu valodu, bet gan lai pateiktu man būtiskas lietas. reizēm skumji par forši uzrakstītām lietām, ko spēj izlasīt tik maz cilvēku, taču tas nenozīmē, ka es neturpināšu rakstīt – vienīgais adekvātais lasītājs un interpretētājs taču var būt tikai autors. patiesībā latgaliski rakstītie teksti ir dziļāki un dzīvespriecīgāki, bet tās, iespējams, ir tikai manas domas. vienkārši man pašai daudz interesantāk ir rakstīt latgaliski, jo tas paver iespējas atklāt jaunas lietas un darīt daudz ko pirmoreiz – kā pētniekam un radītājam saskaroties ar dzīvo, dzimto valodu, kas iznirst un atklājas slāņu slāņiem, ļaujot iepazīt sevi, savu būtību un izdzirdēt vecāku, vecvecāku un citu cilvēku man teiktos vai manā klātbūtnē sacītos vārdus dziļā bērnībā un tagad, nevis no grāmatām iemācīto latviešu literāro valodu, kur es varu būt tikai huligāns, nevis atklājējs.

Vēstneša blogā komentāri pārsvarā ir par negācijām, par manu vaidēšanu, lai gan man jau šķiet, ka es nevaidu, tas ir, vaidēšana nav mans stils. tāpēc jo lielāks izbrīns, ka tāda reakcija. vai nu latviski es runāju par sarežģītu un runāju samāksloti, vai arī, rakstot blogā latviski un meklējot tēmas, kas mani interesē kā latvieti, ne latgalieti, runāju par vispārīgām lietām, ko pieņemts uztvert tikai noteiktā skatu leņķī. tas ir, vai nu problēma ir manī, jo nemāku izteikties precīzi, skaidri, viegli uztverami, vai arī problēma ir lasītājos, kas domā stereotipiski un nemēģina izkļūt no rāmja, nolasot tikai fonu un detaļas, nevis autora pozīciju un attieksmi.

latgaliešu blogā komentāri ir galvenokārt par valodu – ka tā nav uztverama, ka vajag tulkojumu vai arī ka runāju svešā izloksnē. tas ir, latgaliešu rakstu valoda a priori nav saprotama, nav izlasāma un neattiecas uz vidējo latvieti, bet vidējam latgalietim tā neder, jo tā nav viņa izloksne, pie tam pilns ar vārdiem, ko viņš nezina. tātad acīm redzamā un pirmā nolasāmā saruna starp autoru un lasītāju ir par valodu, nevis par vēstījumu.

savukārt latviešu blogā es esmu ierobežota, jonedrīkstu rakstīt latgaliski. tas ir, lv.lv redakcija speciāli vairākkārt pieteica neko nerakstīt latgaliski. taču tas automātiski ierobežo tēmu loku, jo tiek noliegta vesela un būtiska mana esamības daļa, kā arī manas darbības sfēra, iespējams – auglīgākā un saistošākā tās daļa. šķietami ar lasītāju šeit tāpēc nevajadzētu būt nekādām problēmām, jo rakstu taču latviski. tajā pašā laikā problēmas rodas, jo tā arī neesmu spējusi sajust un saprast auditoriju un savu uzdevumu šajā mistiskajā kontekstā, ko, no vienas puses, veido grāmatveži un ierēdņi, kas lapā meklē likumus un citu oficiālo informāciju, no otras puses, pārējie 4 blogotāji (ne blogeri), kas katrs pārstāv citu nozari, tomēr vaid par vienu – par notiekošo un bieži vecišķā stilā mēģina analizēt informāciju, ko ieguvuši masu medijos, pārsvarā tradicionālajos.

tas gan kopumā neizslēdz veiksmīgus rakstus, tomēr arī nenorāda pozīciju – vai raksta 5 cilvēki vai 5 eksperti (kādās gan jomās?), vai varbūt redakcija izdomāja 5 autorus 5 komentāru kanāliem un nosauca tos par blogiem. turklāt kāpēc interneta portālam, kas publicē oficiālos valsts dokumentus, ir tikai 5 komentētāji, kas pa laikam kaut ko noķērc par lietām, kas drīz vien vairs nav aktuālas. tas ir, kāpēc ir vajadzīgi šie 5, ja vairāk nav neviena.

līdz ar to latgaliešu blogā es rakstu par visu, bet tieku lasīta latgaliešu valodas kontekstā, bet latviešu blogā nerakstu par latgaliešu pasākumiem, priekiem un notikumiem, jo par to rakstu jau latgaliski. tātad latviski es neskaru atsevišķas man būtiskas tēmas un rakstu par apkārtējās pasaules iespaidiem, vērojumiem, ziņu un notikumu nospiedumiem manās sajūtās un domās, manu reakciju. protams, tas nav pretrunā ar manu vienošanos ar redakciju, jo tā prasīja komentēt sabiedrībā notiekošo, nevis līksmoties un aģitēt par laimi un vienotu augšupeju. iespējams, būtu auglīgi kādā portālā noalgot pozitīvo blogeri, kas atlasītu un aprakstītu tikai pozitīvās ziņas. tomēr baidos, ka tiktu noriets vēl ātrāk nekā vaidētāji, kas vismaz pauž savu viedokli un potenciāli melo mazāk.

var jau būt, ka apkārtnes notikumu vērošana un reakcija uz tiem latviešu bloga lasītājiem liekas vaidēšana. tas ir, mans vērojošais skatījums ir vaidošā pasaules pozīcija. vai varbūt tā vienkārši ir ērtāk – pārmest otram vaidēšanu, ja pašam nekas nepatīk un pasaule nešķiet laba. vai varbūt, rakstot latviski, es meloju un atkārtoju kāda cita melus. bet par būtiskajām lietām kaut ko labu, precīzu un ceļošu, nevis ārdošu, varu pateikt tikai latgaliski.

lai vai kā – pasākums turpinās. šeit, lv.lv un diena.lv blogu sadaļās.

One thought on “kā man neiet ar avīžu blogiem”

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *