Varas gāšana un puisīši baltgalvīši

Reiz dzīvoja puisīši baltgalvīši. Nevienam ļauna nevēlēja. Ziemassvētkos skaitīja dzejolīti, Jaungada eglītē sēdēja klēpī Salatētim, brauca ar slēpēm pa mežu un izlaidumā māmiņām pasniedza puķes.

Būtu bijuši krievu laiki, viņi visi būtu dzīvi. Rikucītis un Jānītis, visi, visi.

Vakar noskatījos filmu. Jocīgākais, ka filma bija par mani. Kāds no radiniekiem reiz, sensenos laikos, kad manis vēl nebija, bija sācis filmēt dzīvi.
No sākuma kadri bija pārdomāti un atgādināja kinohroniku – melnbalta filma, raustās pleķi un strīpas, zirgs iet pa tīrumu, aiz tā arājs, tīrumā aug ābele, pa ceļu aizbrauc jocīga mašīna. Tad dabas ainas. Tad Trāķu pils. Kartupeļu talka – visi radinieki vēl dzīvi un tievi. Tikai manis vēl nav.
Tad parādījās bērni. No sākuma guļoši zīdaiņi, tad neveikli mazuļi, vēlāk kartona lidmašīnas lipināšanā iegrimuši pusaudži.
Bērni smaidīja un neko nerunāja. Kāpēc lai viņi runātu ar tēti vai ar onkuli. Melot tarkšķošai kamerai cilvēki iemācās vēlāk.
Filmai nebija skaņas. Tāpēc bija jocīgi vērot pieaugušo centienus kaut ko paskaidrot.

Bērnudārza izlaidumā bērni gāja rotaļās un skaitīja dzejoļus. Viņu sejas bija sastingušas – viņi skatījās vienā punktā un runāja iemācītu tekstu. Mammas smaidīja. Tad bērni nodziedāja dziesmiņu, ko nevarēja dzirdēt. Pēc tam fotografējās saulītē pie pirmsskolas iestādes numur tādas un tādas. Varēja redzēt, ka fotogrāfs staigāja izrīkodams – tu pa labi, tu pa kreisi, tu priekšā, tevi neredz. Bērnu plikie ceļgali un saulē izgaismotās sejas spīdēja, viņi nemierīgi trinās un tupēja.
– Kādi visi maziņi, – teica radiniece. – Re, Jānītis atkal dīdās. Tas jau nekad nebija mierā!
Viņa skatījās uz pārgaismoto laukumu ar daudzu bērnu sejām un augumiem, redzēt tur neko nevarēja, bet viņa zināja, kur jāskatās – 2. rindā 3. no kreisās, nē, aiz Māriņas pie Pēterīša un Ringoldiņa blakus Ieviņai.

Kadrā parādījās strīpas un plankumi, gar malām zibsnīja izplūduši pleķi. Tas bija bijis tik sen, filma bojāta. No tik senseniem laikiem, kas ir saglabājušies tikai atmiņās.
– Viņi visi būtu dzīvi, – viņa teica. – Būtu bijuši krievu laiki, viņi visi būtu dzīvi. Rikucītis un Jānītis, visi, visi.
Sieviete atcerējās Rikucīša bēres. Kā pie kapa neviens neesot gājis klāt, jo visiem licies, ka tūlīt sprāgs. Rikucītis nomira deviņdesmitajos, sapinās puisītis ar bandītiem, uzspridzināja bērniņu.
– Nebūtu nākuši tie laiki, visi būtu dzīvi, – viņa gandrīz raudāja.
Rikucītis bija radinieku puika, kas bieži nāca uz bērnu dzimšanas dienām, slēpoja mežā. Tepat, vienā pagalmā, uzauguši. Puisīši baltgalvīši.
Nebūtu slikto laiku, nebūtu bandītu. Nebūtu bandītu, Rikucītis nebūtu bandīts. Nebūtu viņa nāves.

Tad parādījos es.
Ir jocīgi klausīties un saprast, ka tas tur guļošais un nevarīgais esi tu pati. Atmiņas sākas vēlāk. Līdz tam it kā nekā nebūtu bijis.
Tad es pie jāņogu krūma. Balta galva starp lapām, bērns lasa ogas. Es nemanīju, ka mani filmēja, tomēr tā biju es.
Es atceros, ka kaut kad spogulī izskatījos tā. Kad lielākais gardums bija kukurūzas nūjiņu paka “Кукурузные палочки” un viss bija pavisam citādi.
Skatīties vecas fotogrāfijas un filmas ir kā ieraudzīt sevi vecā spogulī – tā vairs nebūs nekad.

Mēs visi būtu dzīvi, ja ne to nedrošo laiku. Ja ne visu to nejaušību, neveiksmju, iekrišanu, nodevību un pašu stulbuma.
Ja ne deviņdesmito gadu noziedzības un mantu kāres, ja ne politisko un ekonomisko karu, ja ne kautiņu, zvērību un vienaldzības, ja ne utopisku ideju un savas nezināšanas pasargāt sevi un izvēlēties dzīvības ceļu.
Ja ne Piektā gada, ja ne sarkano strēlnieku un ne Brīvības cīņu, ja ne izvešanu un izvedēju, ja ne izceļošanas un trimdas, ja ne Dziesmotās revolūcijas, ja ne barikāžu un visu bijušo vēlēšanu un referendumu.

Dzīve ir garlaicīga, ja to dzīvo no brīža uz brīdi. Tikai pieskaršanās nezināmajam dod garšu un reizēm apdedzina.
Izvēloties kardinālas lietas, var apjaust savu iespēju robežas.

Ja visu laiku būtu bijuši padomju laiki, nekas tāpat nebūtu vienkārši. Nekas taču nebūtu turpinājies bezgalīgi un nemainīgi droši.
Laiks nekad nestāv uz vietas kā vecā filmā ar bērniem, kas bradā pa jūru un mētājas ar smiltīm. Laiks piedāvā nemitīgas izvēles un izmaiņas. Katrs mirklis turpina iepriekšējo, katra izvēle ir ceļš uz nākošo izvēli un katrs notikums ir bijušo izvēļu summa.
Tas, ko tu šobrīd dari, ir tava izvēle. Kamēr tu dari šo, tu nedari neko citu.
Neviens tev neliek darīt to, ko tu dari. Tā ir tava izvēle vai tavu izvēļu sekas. Kaut ko mainīt vari tikai tu pats, izvēloties kaut ko citu.

Ja nebūtu bijis visu to laiku, kas ir bijuši. Vai es vispār būtu es.
Vienmēr kaut kas ir jāizvēlas. Būt tā vai citādi, darīt to vai šito. Teikt vai , piekrist un akceptēt vai iet pretī un noliegt.

Pirms dažām dienām manā blogā pēkšņi parādījās dīvaini atslēgas vārdi – kāds internetā bija meklējis vārdus “varas gāšana”, “varas gasana”, “gazt valdibu” un nonācis pie maniem rakstiem, kuros figurēja vārdi “vara”, “valdība”, “gāzt”. Nosmējos un gandrīz aizmirsu.
Līdz uzzināju par internetā publiskotajiem aicinājumiem vardarbīgi gāzt valsts varu un Drošības policijas aktivitātēm, meklējot vainīgos.
Ātri vien vainīgā lapa tika slēgta, bet tās kloni izvietoti citur internetā – uz ārvalstu serveriem, kur Latvijas policijas rokas nesniedzas. Tie kloni arī darīja domīgu – pārāk profesionāli, ātri un pārāk labi noliktas kopijas.

Latvijas blogeru vidū sākās komentāru kari – kurš par, kurš pret. Svaigā piemiņā absurdā Veidenbauma vajāšana, kad sarkastisku paņirgāšanos par masu domāšanas simboliem, piemēram, Gūtmaņa alu, bāreņu glābšanas akciju Ziemassvētkos, viena genocīda veida izvirzīšanu priekšplānā uztvēra kā vardarbīgu vēršanos pret latvju tautas svētumiem, bāreņiem, pat genocīda turpināšanu.
Šādas absurdas raganu medības veido augsni slēgtu kopienu dzimšanai. Drošības policija pret blogeriem. Kurš kuru. Varas vai interneta anonimitāte.

Daļa blogeru pārpublicēja slēgtās lapas klonēto vietņu adreses, daļa pauda neizpratni, daļa sauca apdomāties un nesēt vardarbību svešu politisku spēku interesēs.
Tomēr liela daļa, lai arī ar saviem komentāriem, pārpublicēja informāciju. Tajā skaitā – Latvijas prese.
Lai kas būtu bijsi akcijas organizators, savu viņš ir sasniedzis – iekļuvis informācijas telpā. Turklāt blogi kļuvuši par vienu no medijiem, kas paralēli portāliem, vortāliem izplata un komentē informāciju.

Nekas nav vienkārši. Jāizvēlas ir visu laiku. Visu laiku ir vēlēšanas.
Puisīši baltgalvīši, ko nu.

Publicēts te.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *