vistas dziesma

talanti_m

Stāsts par vistu skolas ēdnīcā. No tiem laikiem, kad vēl nebija blogu, interneta un datora un kad publiskās dienasgrāmatas bija jāraksta uz papīra.

Tas ir, bija tikai informātika, kur uz krāsainā kompja varēja paskatīties, kā darbojas dators un tad bija jākārto ieskaite – uzzīmēt kaut ko Paint.Es uzzīmēju pelēku sunīti zaļā pļavā. Un man negribēja likt ieskaiti, jo nebiju izmantojusi visus rīkus – apļus, elipses, kubus. Tas nekas, ka pati jutos nenormāli lepna – ar peli biju pēc ilgām mocībām spējusi uzzīmēt sunīti. Tas nekas, ka pie datora ar peli sēdēju pirmo reizi mūžā.

Klasē bija divi krāsainie datori – smaržoja kā pasaka. Balts monitora klucis, liels ekrāns. Tastatūra, pele, peles paliktnis. Un visu var izdarīt viegli un ātri.

Citādi uz katra galda bija mazi datoriņi ar melniem ekrāniem. Tur bija jāzīmē vistas ar komandām – punkts tur un tur, līnija tur un tur, pildījums tur un tur. Augstākā pilotāža bija uzzīmēt dzīvnieku. Nevis māju no dažām taisnām līnijām.

Tajos datoriņos bija arī spēle – varēja dzenāt mazu ērmiņu pa labirintu. Bet kamēr izdarīja visu vajadzīgo, stunda bija cauri un pie spēles netikām.

Toties bija jāsēž un kladē jāraksta par programmēšanas valodām. Un kam tas viss…

Toties vēl pēc diviem gadiem, kad man vaicāja – Tev e-pasts ir? Atbildēju – man riebjas informātika.

Epasts man ir jau gandrīz 10 gadus. Tā paiet dzīve.

Bet kompi ar Windows Vista es tomēr nenopirku. Lai iet ellē!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *