Tauku atsūkšana

Lai taupītu siksnas un varētu tās sajozt par 15 caurumiem ciešāk, kas noteikti izskatīsies daudz labāk Starptautiskā Tauku vērotāju fonda acīs (turpmāk tekstā STVF) un tā veicinās finansējuma piesaisti siksnu sprādžu spodrināšanai, no šodienas atļautā vēdera apjoms tiek samazināts par 15 %.

Visiem, kuru vēderu apkārtmērs pēc 24. janvāra neatbildīs MK izsludināto noteikumu diktētajai normatīvajā prasībai, vēdera apjoms tiks samazināts, veicot ķirurģisku iejaukšanos un atdalot liekos audus.
Iegūtie resursi tiks ieguldīti sprādžu spodrināšanas šķidruma importa nodrošināšanai un vēdera samazināšanas akcijas kampaņas veikšanai.
Personas, kas nepakļausies normai, tiks atbrīvotas no ieņemamā amata un administratīvi sodītas. Par pretošanos tauku atdalīšanas ķirurgiem draud kriminālā atbildība.

Tauku atsūkšanas procesu vadīs un organizēs Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisija. Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisijas darbu pārraudzīs Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku pārraudzības un kontroles birojs.

Izdzirdējusi radio šo ziņu, Leokādija ķēra pie mobilā un zvanīja māsai. Kur lai liek taukus? Viņas abas bija šokā.
Māsa tikko bija atgriezusies no tirgus un āva koridorā botes. Pavisam jaukas botes, mantotas no mazdēla. Vieglas un ērtas, ienēsātas nespiež vecās kājas.
– Jāmaina pret gaļu. Gaļu lieto visā Eiropā, tai vērtība nekritīsies, – Eleonora zināja visu. Viņa tikko bija atgriezusies no gaļas paviljona un zināja, kā ir.
– Bet ja nu vajag taukus miršanai? Ar gaļu taču nesamaksāsi par zārku un izvadīšanu. – Leokādija bija praktiska. Lai arī sēdēja mājās, arī zināja visu, jo klausījās radio.
– Kamēr domāsi, cauri būs – ne tu nomirsi, ne tev būs tauku, – Eleonora lamāja Leokādiju. – Jāmaina!
Leokādija vēl neko, bet Eleonora jau bija burās:
– Jāzvana uz radio! Kas tā par lietu, ka vairs nevar normāli nomirt!
– Pa, pa, pa, – bubināja Leokādija, – bet par tādu izrunāšanos var arī likt nomirt, lai attaisnotu ieguldītos resursus. Pa radio teica – ilgāka dzīvošana tiek pielīdzināta 5 % no vēdera un sodīta ar tauku atsūkšanu.
– Atsūkšanu! – Eleonora eksplodēja, – kādu atsūkšanu! Griezīs ar nazi! Labsvīrs esot teicis, Zina no piena paviljona zināja.
– Burkās! Un zem grīdas! Neviens vells neatradīs! – Leokādijai bija ideja.
– Sanāks kā krievu laikos. Kamēr pūdēja burkās, palika bešā. Tauki sapuva, laiki nomainījās. – Eleonora bija drusku jaunāka un gribēja ieknābt taupīgajai māsai. – Vai kā toreiz – ielika burkā, sak, audzēs taukus klāt, bet nekā – tauki sarāvās.
– Toreiz tā bija Baltijas burka, tagad liks Eiropas burkā, no zviedru stikla.
Eleonora nopūtās vien. Cik tās vecenes ir stulbas. Griez kā gribi, tauki pil no visām malām. Un tādas grib pārdzīvot krīzi.
Zina gan zināja, ka burkā nevajag. Vajag samainīt pret gaļu un likt bundžās. Stāv gadiem, neviena krīze nerauj un neviens bacilis nemaitā.
Mirstamo naudu Eleonora jau bija samainījusi pret gaļu. Vēl no burkas bija jāizņem pēdējie tauki, tad lai izput visa stikla rūpniecība. Eleonorai visi vēji pūtīs pāri, viņai ir Eiropas gaļa. Kā visiem.

Alfrēds radio šodien runāja aizžņaugtā balsīs, pa laikam nokladzinot, cik slikti viss ir. Nekā nav. Nav nekā. Nebūs nekā. Nekā nebūs.
Un ja ķersies pie radio, tiešām nebūs nekā un nekā nebūs nekad.
Ne tauku, ne tauku procenta.

Antons un Anna, izslaukuši govis, pienu kāsa caur dubulto marli un cerēja, ka tauku lodītes aizķersies kāstuvē un nenonāks kannā. Piena noņēmēja Mirta bija brīdinājusi jau labu laiku iepriekš – vēl vienu reizi būs tauki par lieliem, nelies mašīnā. Lai lej grāvī vai dzer paši.
Izdzert tik daudz nevarēja ne Antons, ne Anna. Tad taču viņu pašu vēderi būtu pārāk lieli. Un kurš tad klausītos, ka tas nav no Eiropas, bet pašu taukiem.

Mirtai reiz arī bija gana – arī viņai par liekajiem taukiem skaloja galvu. Un galva viņai jau labu laiku nebija nekāda taukainā, kaut šampūnu nelietoja jau gadiem.
Piena noņēmēja gan ņēmās visādi – uz krējuma burkas uzrakstīja, ka krējuma izstrādājums un ka tikai 12 %, pat mazāk par tiem sasodītajiem normatīvo aktu diktētajiem 15 %. Pienu viņa pārdeva ar 0,5 % un 0,05 % tauku atzīmi. Uz sviesta burkas uzlīmēja, ka augu tauku maisījums – lai nepamana, ka piena tauki.
Par to viņa norāvās no Taukkopības ministrijas, jo taukkopis nevar jaukt nozares, tad neienāks partnerības un atbalsta maksājumi.

Ignats ierakstīja avīzē, cik viss ir drausmīgi, un apjuka. Viss tiešām ir drausmīgi. Par rakstu viņam iedos mazāk tauku nekā pērn. Lai gan par rakstīšanu un elektrību viņam jāmaksā vairāk. Un no drausmīgā drausmīguma apkārt Ignatam palika tik drausmīgi, ka viņš rakstu nosauca “7 drausmīgas ziņas par drausmīgo”.

Līga noglaudīja savu vēderu. Nezināja, puisītis vai meitenīte. Bērnudārzā vietas nebūs tāpat, vīrs aizlaidies peļņā. Teicās braukt atpakaļ, vairs neko nemaksā. Dzīvošot uz vecajiem taukiem. Kamēr posta laiki pārskrien pāri.
Gan jau dzīvu bērnu negriezīs ārā. Nav tak tauki. Lai arī vēders tāds, ka ne kurpes sasiet.
Līga smaidīja, viņai būs bērniņš. Ja vēl drusku pacietīsies un nevienam neko neteiks, varbūt Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisija nepamanīs, ka viņai ir resns vēders.

Monika nopūtās, apsēdusies uz ķeblīša. Drīz nevarēs strādāt, jo nevarēs nopirkt kompensējamās tievēšanas zāles. Bet tie, kuriem vēderi par resniem, nedrīkst strādāt.
Vismaz tā viņa bija izlasījusi internetā. Ka tā tagad būs. Visiem visu nost, par 15 līdz 35 vienībām.
Ja viņa ilgi nedzers tās dārgās zāles, paliks pavisam, pavisam resna. Tauki spiedīsies pa acīm ārā, ja gribēs apaut kājas. Bet zāles dārgas, jāstrādā. Viņa pat īsti nezināja, ko lai dara – nestrādāt vai nebūt. Ja viņas nebūtu, tad nevajadzētu strādāt. Bet, ja viņa nestrādātu, tad drīz nevajadzētu būt.

Katram Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisijas darbiniekam iedeva tauku sūcamo aparātu ar hromētiem rokturiem, kā arī metramēru vēderu mērīšanai ar iedaļām no 1 līdz 115 % un zeltītiem cipariņiem.
Tā kā valstī bija taupības režīms, katram pienācās tikai viens metramērs.

Gatavojoties atzīmēt Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisijas dibināšanu, Komisijas sekretāres vietniece, Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas priekšnieka meita, sasmērēja taukmaizītes, bet Komisijas priekšsēdētājs Taukmūļu kongresa Taucības departamenta priekšnieka mazdēls, no bļodiņas iedzēra kausētus taukus.

Dzīve kā pa taukiem!

No lv.lv

Dzeja. Bez PVN

susativs_afisa_moza

21. janvars jau reit, 21 % PVN jau kluot.

Tok tikai 21. janvarī dzeja ir bez PVN. Navys -21 % nūdūkļa, a +21 % pīvīnuotuos vierteibys latgaliskuma.

Vaira informacejis:

latgaliski – lakuga.lv,

latvyski – lnb.lv

Spēlēs latgalīšu grupa “Bez PVN“.

kā man neiet ar avīžu blogiem

ka sabiedrība ir mainījusies un ka tā mainās, agresīvi reaģējot uz citādo un komentāros izsakot savu sāpi, var just jau pāris gadus, tomēr nekad šī reakcija nav bijusi tik negatīva kā pēdējo mēnešu laikā. it kā uzkrāto ļaunumu vidējais bloga lasītājs publiskā telpā spētu dzēst, noveļot uz otru un pasaules nebūšanās vainojot pasaules nebūšanu komentētāju.

blogs ir komentārs – gan pēc būtības, gan žanra. tas ir gan dzīves komentārs, kas rakstiski apliecina, ko es šodien ēdu un satiku, ko darīju, redzēju TV, kīno, uz ielas, ko izlasīju, ko dzirdēju un atradu Yuotube. tas ir arī notikumu komentārs, analizējot procesu un izsakot savu vērtējumu, spriedumu, apkopojot informāciju un definējot savu pozīciju sev pašam un citiem.

blogs ir un nav žurnālistika. tā ir informācijas uzkrāšana un izpaušana, bet daudz mazāk krāšana kā izpaušana. tas ir, kaut ko pateikt un uzrakstīt var katrs, nemaz nav jābūt klāt vai jāpēta. to liecina grandiozā informācijas plūsma par janvāra nemieriem, kas sākās pirms tiem un nav beigusies joprojām. jo katram ir ko teikt, katrs jūtas bijis klāt un definējis savu pozīciju. ja ne citādi, tad izsmejot lāga zēnu Aļošu bez zobiem, kas kopā ar kažokādās tērptu būtni kaut ko demonstrē pie saeimas.

blogs var būt bez lasītājiem, bet bez autora tas nav iedomājams. ne jau tāpēc, ka nebūs neviena, kas to raksta, bet nebūs nolasāms, kas raksta. daudz interesantāk ir lasīt konkrētas lietas par konkrētiem cilvēkiem un viņu dzīvi, viņu pasaules skatījumu, piedzīvojumiem un notikumiem nekā sausu ziņu atreferējumu aģentūru un preses vēstījumos.

blogu būšana tomēr ir arī dialogs. starp autoru un lasītāju: autoru, kas definē savu pozīciju, sajūtas un viedokli, un lasītāju, kas savu pozīciju, sajūtas un viedokli salīdzina ar autora pausto un papildina savus priekšstatus. pat tad, ja autors runā ar sevi, viņš runā arī ar potenciālo lasītāju. lasītāji ir bloga sāls, ne velti dažbrīd blogeri samērās ar statistikām.

pie publisko dienasgrāmatu rakstīšanas esmu pieradusi, jo daru to kopš 1992. gada 1. septembra pēcpusdienas. esmu pieradusi arī pie atbildības, ka jebko, kas ir pierakstīts, var izlasīt tas, kam tas nav domāts. kā arī pēc tam komentēt manis rakstīto – verbāli vai rakstiski.

tāpēc mani mazliet izbrīna un joprojām viegli šokē manu publisko un speciāli avīžu mājaslapām rakstīto blogu lasītāju komentāri – katrs izlasa savu un reti kad manis teikto. tas ir, ir kaut kāda siena, kam es netieku pāri, jo eksistē kaut kādi aizspriedumi vai pieņēmumi, ko nav iespējams apiet. tas ir, tas atkal ir mans vērojums, kas atkal tiek aprakstīts blogā – šoreiz pa tiešo pamatblogā, rakstot par maniem atvašu blogiem: Dienā un Latvijas Vēstnesī, kuru ieraksti ieplūst arī šeit, naktineicā.

Dienas latgaliešu blogā komentāri ir gandrīz vai tikai par valodu, nevis saturu. kaut latgaliski es rakstu ne jau tāpēc, lai demonstrētu valodu, bet gan lai pateiktu man būtiskas lietas. reizēm skumji par forši uzrakstītām lietām, ko spēj izlasīt tik maz cilvēku, taču tas nenozīmē, ka es neturpināšu rakstīt – vienīgais adekvātais lasītājs un interpretētājs taču var būt tikai autors. patiesībā latgaliski rakstītie teksti ir dziļāki un dzīvespriecīgāki, bet tās, iespējams, ir tikai manas domas. vienkārši man pašai daudz interesantāk ir rakstīt latgaliski, jo tas paver iespējas atklāt jaunas lietas un darīt daudz ko pirmoreiz – kā pētniekam un radītājam saskaroties ar dzīvo, dzimto valodu, kas iznirst un atklājas slāņu slāņiem, ļaujot iepazīt sevi, savu būtību un izdzirdēt vecāku, vecvecāku un citu cilvēku man teiktos vai manā klātbūtnē sacītos vārdus dziļā bērnībā un tagad, nevis no grāmatām iemācīto latviešu literāro valodu, kur es varu būt tikai huligāns, nevis atklājējs.

Vēstneša blogā komentāri pārsvarā ir par negācijām, par manu vaidēšanu, lai gan man jau šķiet, ka es nevaidu, tas ir, vaidēšana nav mans stils. tāpēc jo lielāks izbrīns, ka tāda reakcija. vai nu latviski es runāju par sarežģītu un runāju samāksloti, vai arī, rakstot blogā latviski un meklējot tēmas, kas mani interesē kā latvieti, ne latgalieti, runāju par vispārīgām lietām, ko pieņemts uztvert tikai noteiktā skatu leņķī. tas ir, vai nu problēma ir manī, jo nemāku izteikties precīzi, skaidri, viegli uztverami, vai arī problēma ir lasītājos, kas domā stereotipiski un nemēģina izkļūt no rāmja, nolasot tikai fonu un detaļas, nevis autora pozīciju un attieksmi.

latgaliešu blogā komentāri ir galvenokārt par valodu – ka tā nav uztverama, ka vajag tulkojumu vai arī ka runāju svešā izloksnē. tas ir, latgaliešu rakstu valoda a priori nav saprotama, nav izlasāma un neattiecas uz vidējo latvieti, bet vidējam latgalietim tā neder, jo tā nav viņa izloksne, pie tam pilns ar vārdiem, ko viņš nezina. tātad acīm redzamā un pirmā nolasāmā saruna starp autoru un lasītāju ir par valodu, nevis par vēstījumu.

savukārt latviešu blogā es esmu ierobežota, jonedrīkstu rakstīt latgaliski. tas ir, lv.lv redakcija speciāli vairākkārt pieteica neko nerakstīt latgaliski. taču tas automātiski ierobežo tēmu loku, jo tiek noliegta vesela un būtiska mana esamības daļa, kā arī manas darbības sfēra, iespējams – auglīgākā un saistošākā tās daļa. šķietami ar lasītāju šeit tāpēc nevajadzētu būt nekādām problēmām, jo rakstu taču latviski. tajā pašā laikā problēmas rodas, jo tā arī neesmu spējusi sajust un saprast auditoriju un savu uzdevumu šajā mistiskajā kontekstā, ko, no vienas puses, veido grāmatveži un ierēdņi, kas lapā meklē likumus un citu oficiālo informāciju, no otras puses, pārējie 4 blogotāji (ne blogeri), kas katrs pārstāv citu nozari, tomēr vaid par vienu – par notiekošo un bieži vecišķā stilā mēģina analizēt informāciju, ko ieguvuši masu medijos, pārsvarā tradicionālajos.

tas gan kopumā neizslēdz veiksmīgus rakstus, tomēr arī nenorāda pozīciju – vai raksta 5 cilvēki vai 5 eksperti (kādās gan jomās?), vai varbūt redakcija izdomāja 5 autorus 5 komentāru kanāliem un nosauca tos par blogiem. turklāt kāpēc interneta portālam, kas publicē oficiālos valsts dokumentus, ir tikai 5 komentētāji, kas pa laikam kaut ko noķērc par lietām, kas drīz vien vairs nav aktuālas. tas ir, kāpēc ir vajadzīgi šie 5, ja vairāk nav neviena.

līdz ar to latgaliešu blogā es rakstu par visu, bet tieku lasīta latgaliešu valodas kontekstā, bet latviešu blogā nerakstu par latgaliešu pasākumiem, priekiem un notikumiem, jo par to rakstu jau latgaliski. tātad latviski es neskaru atsevišķas man būtiskas tēmas un rakstu par apkārtējās pasaules iespaidiem, vērojumiem, ziņu un notikumu nospiedumiem manās sajūtās un domās, manu reakciju. protams, tas nav pretrunā ar manu vienošanos ar redakciju, jo tā prasīja komentēt sabiedrībā notiekošo, nevis līksmoties un aģitēt par laimi un vienotu augšupeju. iespējams, būtu auglīgi kādā portālā noalgot pozitīvo blogeri, kas atlasītu un aprakstītu tikai pozitīvās ziņas. tomēr baidos, ka tiktu noriets vēl ātrāk nekā vaidētāji, kas vismaz pauž savu viedokli un potenciāli melo mazāk.

var jau būt, ka apkārtnes notikumu vērošana un reakcija uz tiem latviešu bloga lasītājiem liekas vaidēšana. tas ir, mans vērojošais skatījums ir vaidošā pasaules pozīcija. vai varbūt tā vienkārši ir ērtāk – pārmest otram vaidēšanu, ja pašam nekas nepatīk un pasaule nešķiet laba. vai varbūt, rakstot latviski, es meloju un atkārtoju kāda cita melus. bet par būtiskajām lietām kaut ko labu, precīzu un ceļošu, nevis ārdošu, varu pateikt tikai latgaliski.

lai vai kā – pasākums turpinās. šeit, lv.lv un diena.lv blogu sadaļās.

žurceņa Piška

šudiņ zvons nu redaktoris. Katōļu Dzeivē nazkas otkon publiceits, i otkon ir bāda! :D:D:D
babys bļaun.
ni es zynu, kas tī nu mane publiceits, ni par kū juobļaun. 😀
izaruod, nazkaidā apmuoteibā asu 1 žurku nazkaidā vacā stuostā nūsaukuse par Pišku.

naprosit maņ, deļkuo tai. tys beja seņ, i nazkaidu vuordu vajadzēja.
pi tam ni dzeivai, a izdūmuotai žurkai.
maņ jau ar telim myužeigi ir problema. navar izdūmuot vuorda. piec tam pošai aizamierst.
a kur ta vēļ ar virtuālim breinumim nazkaidā seņ pabeigtā i aizmierstā stuostā, kas nazkur aizmigriejs internetā.

koč byutu par Fišku saukuse. tai redaktore.
a es breinojūs – Fišku?
nu, babom napateik tei Piška. jei smejās.
i, Jezus Marija, jau nūpubliceiti cik turpynuojumi. pi nūbeiguma tik īsavēre tuo vuorda. niu nūbeigumu īlykom, i tī Tys vuords. až samulsa i naizrunuoja.

saprotu, ka Piška ir nazkaids nanormali napīkluojeigs i vulgars vuords.
kū zyna tikai dzili ticeigys babys, kas īt iz bazneicu i skaita Katōļu Dzeivi.
turpynuojom sarunu, i es pruotā puorskaitieju vysus dzymumorganus obejim dzymumim, tok nikai navarieju īsaguoduot, kurs ir eistais. tikpat labi kotrys nu jūs. ka tai padūmoj, nūsaukums der vysim organim.

pasacieju, ka F latgaliski tok i byus tys pat P.
koč ni acī nabeju dūmuojuse nikaidu Fišku.
bet itik lingvistisks arguments nebeja apstreidams. ak jau, ka P.

tai vot niu siežu naktī i dūmoju.
moz cylvākam dzeivē cyrka i problemu.
juoroksta vēļ nazkaidi stuosti i juoreikoj pasuokumi. 😀

Revolūcija ar pēcapmaksu

Klausoties sprādzienos un policijas sirēnās, nevaru nedomāt par šī vakara izklaižu sekām. Ne jau par samaksu un maksātāju par izdauzītajiem logiem, apķēzītajām ēku fasādēm, sasistajiem datoriem un mašīnām, cietušajiem un aizturētajiem cilvēkiem protestētāju un policistu vidū, bet par sabiedrības noskaņojumu, varas un cilvēka dialogu nākotnē.
Nekur jau nepazudīsim. Tepat vien būs jādzīvo – pūlim, kas, skandējot “Latvija, Latvija!” kā hokejā, devās uzbrukumā, policijai, kas stāvēja pretī, partiju vadībai, kas komentēja savu nostāju, un valdībai, kas vēl tikai paudīs viedokli.
Tepat vien būs jāstaigā. Pa tām pašām ielām, ko vieni centās ieņemt un otri aizstāvēt – te vieni, te otri. Gar tām pašām ēkām, pa tiem pašiem bruģakmeņiem. Vienam otru jāsatiek, jāievēl un jāstrādā.
Tikai nekas nepaliek bez sekām. Vardarbība rada vardarbību.

Mītiņā Doma laukumā piedalījās daudz vecu cilvēku, dziedādami dziesmas pēc scenārija un turēdami plakātus – tūdaliņu revolūcija. Ja mēs dziedāsim gana skaisti un skaļi, vara sadzirdēs, nokaunēsies – būs skolas un slimnīcas, pensijas un apkure, nenoņems 10% finasējuma un 35% algu, neliks iet bezalgas atvaļinājumā.
Gājienā uz Saeimu un grautiņā piedalījās daudz jaunu cilvēku, klaigādami saukļus un fotografēdami. Kā burziņā pēc koncerta. Ja mēs tā reāli pabļausim, viņi izdzirdēs un nobīsies. Interesanti taču.
Vēl kādam citam protestēšana un pūļa kūdīšana ir darbs, kam sagatavojas jau laikus, līdzi ņemot olas, degmaisījumu un laužņus. Vēl kādam – tusovka, ikdiena, forša izkaušanās. Vēl kādam iemesls iedzeršanai.

Vecie paburkšķēs par 100 “stulbajām galvām”, kas jau kļuvušas par folkloras tēlu, tautas ienaidnieku un nemirstīgo briesmoni, kas ataudzē savas galvas pēc katrām Saeimas vēlēšanām, kad visi, kā likts, balso “par mazāko ļaunumu”.
Jaunie? Nākošo reizi demolēs vēl vairāk? Ies demonstrācijās? Metīs nevis ar olām, krāsu un akmeņiem, bet Molotova kokteiļa pudelēm? Kamēr policija kādu ievainos, nogalinās? Tad protestēs vēl skaļāk?

Starp citu, degmaisījuma recepte tika ievietota arī mājaslapā, kas kalpoja par šīs akcijas iedvesmas avotu un ko tik cītīgi viens otram pāradresēja Latvijas interneta lietotāji. Sak, esmu advancēts, māku savā blogā ielikt linku. Un es gan zinu, kur tagad dzīvo. Tās lapas kloni, kaut Drošības policija lapu slēgusi.
Internetā kā caurā maisā – ber, cik gribi, viss pazudīs. Bet arī kā ar izlietu ūdeni – slēp, kā gribi, vienmēr atradīsies kāda kopija.
Gūgles tantei šajās dienās bija daudz darba: “13. datums valdibas gasana”, “varas gasana 13. janvari”, “valsts varas vardarbīga gāšana”. Brīnos, ka vardarbīgais protests pārsteidza vāji sagatavotus.

Policija izskatījās kusla pret šo pārspēku. Nenovērtēja interneta paaudzes spēju mobilizēties un iedvesmoties tīklā. Negaidīja. Tāpat kā mašīnu īpašnieki, kas tās atstāja ielas malā. Sak, padziedās un aizies.
Bet kas būtu noticis, ja policija būtu lietojusi nopietnāku spēku laikā, kad tusētāji meta ar olām, drazām un akmeņiem, bet novērotāji fotografēja un folklorists Ansis spēlēja savu garmošku? Ja būtu bojāgājušie?
Rīt atriebībā izdemolētu Rātslaukumu?

Gan tīkla kamerās, gan video un foto reportāžās varēja vērot, kā vieni uzbrūk un kaitina, otri aizstāv, bet trešie fotografē – ar mobilajiem telefoniem, digitālajiem nieciņiem un nopietnākiem aparātiem. Trešie – ziņkārīgie, novērotāji un dokumentētāji, potenciālais pūļa rašanās avots.
Šķiet, strāva elektroierīcēm šajā valstī vēl ir. Tāpat kā ir arī par kredītiem un uz nomaksu pirktā tehnika, par ko gan jau vēl nav samaksāta visa summa.
Būs bildes, ko ielikt draugos. Sak, es arī tur biju. Visu redzēju. Bija cool.

Domāju arī par Nacionālo bibliotēku, “Letoniku” Jēkaba ielā. Labi, protams, ka Vecrīgā nebija stikla brīnuma Gaismas pils, bet gan veca mūra ēka ar paaugstiem mūriem. Izdemolēja, kur jau nu metot trāpīja. Pa datoriem, mēbelēm, kaut kādām avīzēm un grāmatām.
Nez, bibliotēka bija apdrošināta? Turklāt apdrošināta pret masu nekārtību nodarītajiem postījumiem?
Viens pīpis, saeima vai bibliotēka. Pūlis trako.
Nez, izsita arī baznīcu vitrāžas, katoļu un luterāņu garīdzniecības logus?
Bibliotēkā tomēr iekšā neesot tikuši. Ne tā kā “Latvijas Balzama” veikalā – skatlogus ārā, paši iekšā. Kam tautai saukļi un augstas lietas, ka tik vīns un izpriecas, jo katrā revolūcijā ir marodieri. Arī Tallinā un Rīgā.
Katrai revolūcijai ir iemesli un sekas. Tāpat kā ir līderi un provokatori.

Tad nu sēžu un domāju – par izsistajiem bibliotēkas logiem, par sasistajiem bibliotēkas datoriem un par šņabja veikala vitrīnām.
Sanākusi skaļa uz kredīta ņemtu lietu dauzīšana un procesa dokumentēšana ar mantām, kas ņemtas uz kredīta. Revolūcija uz kredīta – par visu būs jāsamaksā.

Vai par šī vakara izklaidēm maksās revolucionāri, viņu vecāki, apdrošinātāji, īpašnieki vai mēs visi.
Un vai mēs maksāsim tikai par sasistajām mantām vai arī par saduzušo uzticību vienam pret otru un par iespēju brīvi protestēt bez draudiem tikt nosistam un bez draudiem nosist citus.

P. S.

Ilustrācijai fotogrāfijas no Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēkas Vecrīgā, Jēkaba ielā 6/8.
Uz nezināmu laiku LNB lasītavas Jēkaba ielā 6/8 būs slēgtas.
Sveiciens sesijai un studentiem!

Varas gāšana un puisīši baltgalvīši

Reiz dzīvoja puisīši baltgalvīši. Nevienam ļauna nevēlēja. Ziemassvētkos skaitīja dzejolīti, Jaungada eglītē sēdēja klēpī Salatētim, brauca ar slēpēm pa mežu un izlaidumā māmiņām pasniedza puķes.

Būtu bijuši krievu laiki, viņi visi būtu dzīvi. Rikucītis un Jānītis, visi, visi.

Vakar noskatījos filmu. Jocīgākais, ka filma bija par mani. Kāds no radiniekiem reiz, sensenos laikos, kad manis vēl nebija, bija sācis filmēt dzīvi.
No sākuma kadri bija pārdomāti un atgādināja kinohroniku – melnbalta filma, raustās pleķi un strīpas, zirgs iet pa tīrumu, aiz tā arājs, tīrumā aug ābele, pa ceļu aizbrauc jocīga mašīna. Tad dabas ainas. Tad Trāķu pils. Kartupeļu talka – visi radinieki vēl dzīvi un tievi. Tikai manis vēl nav.
Tad parādījās bērni. No sākuma guļoši zīdaiņi, tad neveikli mazuļi, vēlāk kartona lidmašīnas lipināšanā iegrimuši pusaudži.
Bērni smaidīja un neko nerunāja. Kāpēc lai viņi runātu ar tēti vai ar onkuli. Melot tarkšķošai kamerai cilvēki iemācās vēlāk.
Filmai nebija skaņas. Tāpēc bija jocīgi vērot pieaugušo centienus kaut ko paskaidrot.

Bērnudārza izlaidumā bērni gāja rotaļās un skaitīja dzejoļus. Viņu sejas bija sastingušas – viņi skatījās vienā punktā un runāja iemācītu tekstu. Mammas smaidīja. Tad bērni nodziedāja dziesmiņu, ko nevarēja dzirdēt. Pēc tam fotografējās saulītē pie pirmsskolas iestādes numur tādas un tādas. Varēja redzēt, ka fotogrāfs staigāja izrīkodams – tu pa labi, tu pa kreisi, tu priekšā, tevi neredz. Bērnu plikie ceļgali un saulē izgaismotās sejas spīdēja, viņi nemierīgi trinās un tupēja.
– Kādi visi maziņi, – teica radiniece. – Re, Jānītis atkal dīdās. Tas jau nekad nebija mierā!
Viņa skatījās uz pārgaismoto laukumu ar daudzu bērnu sejām un augumiem, redzēt tur neko nevarēja, bet viņa zināja, kur jāskatās – 2. rindā 3. no kreisās, nē, aiz Māriņas pie Pēterīša un Ringoldiņa blakus Ieviņai.

Kadrā parādījās strīpas un plankumi, gar malām zibsnīja izplūduši pleķi. Tas bija bijis tik sen, filma bojāta. No tik senseniem laikiem, kas ir saglabājušies tikai atmiņās.
– Viņi visi būtu dzīvi, – viņa teica. – Būtu bijuši krievu laiki, viņi visi būtu dzīvi. Rikucītis un Jānītis, visi, visi.
Sieviete atcerējās Rikucīša bēres. Kā pie kapa neviens neesot gājis klāt, jo visiem licies, ka tūlīt sprāgs. Rikucītis nomira deviņdesmitajos, sapinās puisītis ar bandītiem, uzspridzināja bērniņu.
– Nebūtu nākuši tie laiki, visi būtu dzīvi, – viņa gandrīz raudāja.
Rikucītis bija radinieku puika, kas bieži nāca uz bērnu dzimšanas dienām, slēpoja mežā. Tepat, vienā pagalmā, uzauguši. Puisīši baltgalvīši.
Nebūtu slikto laiku, nebūtu bandītu. Nebūtu bandītu, Rikucītis nebūtu bandīts. Nebūtu viņa nāves.

Tad parādījos es.
Ir jocīgi klausīties un saprast, ka tas tur guļošais un nevarīgais esi tu pati. Atmiņas sākas vēlāk. Līdz tam it kā nekā nebūtu bijis.
Tad es pie jāņogu krūma. Balta galva starp lapām, bērns lasa ogas. Es nemanīju, ka mani filmēja, tomēr tā biju es.
Es atceros, ka kaut kad spogulī izskatījos tā. Kad lielākais gardums bija kukurūzas nūjiņu paka “Кукурузные палочки” un viss bija pavisam citādi.
Skatīties vecas fotogrāfijas un filmas ir kā ieraudzīt sevi vecā spogulī – tā vairs nebūs nekad.

Mēs visi būtu dzīvi, ja ne to nedrošo laiku. Ja ne visu to nejaušību, neveiksmju, iekrišanu, nodevību un pašu stulbuma.
Ja ne deviņdesmito gadu noziedzības un mantu kāres, ja ne politisko un ekonomisko karu, ja ne kautiņu, zvērību un vienaldzības, ja ne utopisku ideju un savas nezināšanas pasargāt sevi un izvēlēties dzīvības ceļu.
Ja ne Piektā gada, ja ne sarkano strēlnieku un ne Brīvības cīņu, ja ne izvešanu un izvedēju, ja ne izceļošanas un trimdas, ja ne Dziesmotās revolūcijas, ja ne barikāžu un visu bijušo vēlēšanu un referendumu.

Dzīve ir garlaicīga, ja to dzīvo no brīža uz brīdi. Tikai pieskaršanās nezināmajam dod garšu un reizēm apdedzina.
Izvēloties kardinālas lietas, var apjaust savu iespēju robežas.

Ja visu laiku būtu bijuši padomju laiki, nekas tāpat nebūtu vienkārši. Nekas taču nebūtu turpinājies bezgalīgi un nemainīgi droši.
Laiks nekad nestāv uz vietas kā vecā filmā ar bērniem, kas bradā pa jūru un mētājas ar smiltīm. Laiks piedāvā nemitīgas izvēles un izmaiņas. Katrs mirklis turpina iepriekšējo, katra izvēle ir ceļš uz nākošo izvēli un katrs notikums ir bijušo izvēļu summa.
Tas, ko tu šobrīd dari, ir tava izvēle. Kamēr tu dari šo, tu nedari neko citu.
Neviens tev neliek darīt to, ko tu dari. Tā ir tava izvēle vai tavu izvēļu sekas. Kaut ko mainīt vari tikai tu pats, izvēloties kaut ko citu.

Ja nebūtu bijis visu to laiku, kas ir bijuši. Vai es vispār būtu es.
Vienmēr kaut kas ir jāizvēlas. Būt tā vai citādi, darīt to vai šito. Teikt vai , piekrist un akceptēt vai iet pretī un noliegt.

Pirms dažām dienām manā blogā pēkšņi parādījās dīvaini atslēgas vārdi – kāds internetā bija meklējis vārdus “varas gāšana”, “varas gasana”, “gazt valdibu” un nonācis pie maniem rakstiem, kuros figurēja vārdi “vara”, “valdība”, “gāzt”. Nosmējos un gandrīz aizmirsu.
Līdz uzzināju par internetā publiskotajiem aicinājumiem vardarbīgi gāzt valsts varu un Drošības policijas aktivitātēm, meklējot vainīgos.
Ātri vien vainīgā lapa tika slēgta, bet tās kloni izvietoti citur internetā – uz ārvalstu serveriem, kur Latvijas policijas rokas nesniedzas. Tie kloni arī darīja domīgu – pārāk profesionāli, ātri un pārāk labi noliktas kopijas.

Latvijas blogeru vidū sākās komentāru kari – kurš par, kurš pret. Svaigā piemiņā absurdā Veidenbauma vajāšana, kad sarkastisku paņirgāšanos par masu domāšanas simboliem, piemēram, Gūtmaņa alu, bāreņu glābšanas akciju Ziemassvētkos, viena genocīda veida izvirzīšanu priekšplānā uztvēra kā vardarbīgu vēršanos pret latvju tautas svētumiem, bāreņiem, pat genocīda turpināšanu.
Šādas absurdas raganu medības veido augsni slēgtu kopienu dzimšanai. Drošības policija pret blogeriem. Kurš kuru. Varas vai interneta anonimitāte.

Daļa blogeru pārpublicēja slēgtās lapas klonēto vietņu adreses, daļa pauda neizpratni, daļa sauca apdomāties un nesēt vardarbību svešu politisku spēku interesēs.
Tomēr liela daļa, lai arī ar saviem komentāriem, pārpublicēja informāciju. Tajā skaitā – Latvijas prese.
Lai kas būtu bijsi akcijas organizators, savu viņš ir sasniedzis – iekļuvis informācijas telpā. Turklāt blogi kļuvuši par vienu no medijiem, kas paralēli portāliem, vortāliem izplata un komentē informāciju.

Nekas nav vienkārši. Jāizvēlas ir visu laiku. Visu laiku ir vēlēšanas.
Puisīši baltgalvīši, ko nu.

Publicēts te.

varas gāšana internetā

par miroņiem labu vai neko.

kamēr Latvijas presē par Latviju runā sliktu, mums vēl ir demokrātija. kamēr ir iespējams pateikt jā un nē, ir iespējama saruna – iespējams, ka ir iespējama saruna.

latvieši kā pelēkā arāju un vaidētāju tauta jūt zināmu katarsi – beidzot atkal viss ir ļoti, ļoti slikti. beidzot ziņās ir tikai sliktās ziņas. katra jauna sliktā ziņa portālos un raidījumos sajūsmina – naudas nav tam un tam, slēdz to un to. Eiropā ir ziema un nav gāzes – kolosāli. Latvijā nav naudas un ir krīze – kolosāli.

vēl no rīta pie sevis brīnījos, ka jau 2. dienu bloga meklētājā figurē vārdi “varas gāšana”, “gazt valdibu”, “valdibas gasana” un manā blogā kāds visu laiku lūr tādus rakstus kā “LU apgānīšana un valsts varas gāšanas mēģinājums“.

gāju uz darbu un radio dzirdēju, ka internetā nopludināts aicinājums vardarbīgi gāzt varu.  tagad drošības policija meklējot vainīgos.

gan jau atradīs dažus vietējās blogosfēras  Veidenbaumus un pakārs. vai dažus ērmusfēras Kažas vai ko nu tur vēl šoruden sunīja par publiski paustiem aicinājumiem izņemt naudu no bankām. diez vai atradīs šīs ziņas klonētājus uz ārvalstu serveriem. tas ir, īstos kūdītājus uz vardarbību. jā, es apskatījos kūdīšanas lapu, un man kā filologam nepatika valoda. tāpēc arī neklonēju informāciju.

smieklīgi. mazos varas gāzējus medī internetā, lielie gāzēji brauc ar mersedesiem. vai nu ar ko viņi tur brauc. vai varbūt nekad nevajag pārāk zemu novērtēt interneta spēku – savāksies flešmobs 13. janvārī un par prieku vērotājiem un kūdītājiem, kas visticamāk sēdēs drošībā, naivie revolucionāri ar dakšām, tas ir, ar laptopiem ies pretī dragūniem un ielūzīs Daugavā.

pēc manas pairgošanās Dienā par ierēdņiem un valsts darba strādātājiem, tas ir, poverpointa prezentāciju sūtītājiem esmu saņēmusi vairāk prezentāciju nekā, iespējams, visā līdzšinējā interneta lietošanas praksē. joks. pagaidām suņu un kaķu bildes ar ķīniešu teicieniem uzvar.

pēdējā laika notikumus un informācijas plūsmu vēroju kā absurda teātri. lasu kā absurda romānu. turklāt drīz pilnmēness.

tomēr viena piesūtītā prezentācija par Latvijas valdību man ļoti patika. gandrīz kā romāns. tikai es nemāku šeit pielikt ppt failu, tikai atsauci uz to. tāpēc šoreiz mani varbūt neapsūdzēs valsts varas gāšanā.

demokrātijai sveiks!

Napruota cena

ritins

Par itū rokstu dūmuoju jau nu paguojušuo goda beigu, tok rūkys vys nadaguoja.

Kod beja breivs, gribējēs vīnkuorši atsapryust i nikuo nadareit. Partū ka vajag koč puors dīnys pa ratam breivys, kab dzeivuotu i struoduotu tuoļuok.Juoizelpoj, kab varātu īelpuot.

Vysys nalaimis ceļās nu seve komuošonys. Kas namuok atsapyust, namuok i struoduot. Tai i jemās, i pliešās – tolka nikaida. Kai taids vampirs apsavainoj iz vysa pasauļa i kai mozs bārns bļaun – maņ, maņ, maņ! I gruob vysys cackys sev: sātu, mašynu, datoru, muzykys centru. Īsajiudz kreditu komotā i valk, valk, struoduodams dorbu, kas rībās i nadora laimeigu.

Kod beja kas juodora, tod beja juodora. Kaidi tī vaira dīnroksti voi kas. Kas moksoj naudu, pasyuta muzyku. Tys ir, nūpierk munu laiku.

Koč kū tī var pierkt voi puordūt – kū grybu, tū doru. Tys ir, doru tū, kū grybu i kū doru, tū grybu. Doru tū, kas maņ pateik i kū maņ dzeivē ir juopadora, a reizem maņ par tū samoksoj. Ni maņ kredita, ni saisteibu. Poša atbiļdeiga par sevi i sovu dzeivi.

Cytaiž nav tolka – par varis raudzeit kū ta padareit tik deļtuo, ka par tū moksoj naudu. Partū ka patīseibā naudys navajag daudz. Naudys vajag tikai deļ cacku i lupotu, stila i roziņu. Izdzeivuošonai ir gona ar buļbu maisu i skuobim kuopustim.

Laimeigi cylvāki laika naskaita. Ni ari spāka, kas dalykts, dorūt sev pateikamu dorbu. Laimei vajag moz – byut laimeigam.

Laime ir kas ta vaira par šmukajom cackom, kū nūpierkt veikalā. Voi stuņdem, kas paguojušys pi dorba devieja datora, dzonojūt monitorā bumbenis, šaunūt cytplanetīšus voi da vamta apsaverūt svešus profilus nacionalajā apsareibynuošonys portalā, kur par kotru lītu ir juomoksoj. Tai i saīt – struoduot, kab varātu apsavērt, kas ir vierīs tovu profilu draugūs. I kab vokorā varātu pasavērt nacionalū serialu “Napruota cena” ar nacionalajim aktīrim nacionaluos kaisleibuos par taidim pošim durakim kai tu pats.

Maņ pateik ituo seriala nūsaukums. Eisti nazynu, kū tī ruoda, a nūsaukums šmuks – napruota cena. Par vysu, kas padareits, ir juomoksoj. Ka aiz laika naesi apdūmuojs, juomoksoj vaira. Par šmukajom cackom iz kredita juomoksoj ilgi i daudz. A par moza bārna bļaušonu “maņ, maņ, maņ” juomoksoj vysu dzeivi.

Dzeivē ir moksys izgleiteiba. Par pīredzi ir juomoksoj daudz i ilgi. A taipat par duraku nūmiersi.

Asu īvāruojuse, ka vaļsts dorbā struodojūšim ir vysu vaira laika. Navar saprast, kū jī dora i voi eistyn birokratejis sistema ir tik brīsmeiga, ka jei aprein cylvākus i pataisa par pūra smutim i nūzombeitim nabarāgim.

Ka kaids Tev iz e-postu regulari syuta poverpointa prezentacejis ar teiklā atrostom smīkleigom kaču, suņu biļdem i kīnīšu teicīnim par dzeivis jāgu, vystycamuok jis a) ir īriednis, b) struodoj nu 9 da 17 stuņžu, c) jam eisti napateik juo dorbs, bet kai nabejs tok juodzeivoj – aļdzeņa nalela, a regulara, plus, premejis i komandiejumi.Saīt nūmoksuot kreditus, saīt i pošam kas nabejs. Daudz jau nā. Pa biškeņam.

Patīseibā maņ gryuts īsadūmuot, pa kuru laiku es varātu sēdēt i taiseit prezentaceju ar nazkaidom smīkleigom suņu, kaču, kāmeišu i dzāruoju biļdem par tū, kai maņ rībās dorbs i kai es gaidu pīktdīnis, ka maņ nav laika sataiseit prezentaceju par tū, kū es asu padariejuse i kas juodora iz prīšku.

Ka dora, to dora. Par tū narunoj voi runoj tod, kod juodaboj nauda jaunim dorbim. Ka dorbs ir sirdslīta i pats tī esi ar vysu sirdi.

Voi vaļsts videjais īriednis i vaļsts dorba struoduotuojs nastruodoj nu sirds? I parkū jam napateik juo dorbs, ka juosēd pi monitora i juosamūka?

Varbyut deļtuo myusu vaļsts ari ir taidā pakalē, ka jū puorvolda nalaimeigi cylvāki, kas namuok ni struoduot, ni atsapyust. To godim dzonoj duraku i struodoj nu 9 da 17 stuņžu, to raun caurom naktim i pījem nazkaidus guņsgrāka dziesšonys lāmumus, kas izslādz vīns ūtru i tymā skaitā – atteisteibu i pastuoveišonu. Voi ari godim ilgi pasivi eksistej normu rūbežūs bez aizadegšonys par sovu dorbu.

Ak jau ir izjāmumi. Es nu sirds ceru, ka ir daudz izjāmumu. Ka ir cylvāki, kas vaļsts puorvaļdē i vaļsts dorbā dag par sovu dorbu i par sovu vaļsti. Kab tik jī napuordagtu.

Es tik dūmoju – cik tuoli itys vyss Latvejis krizis absurda teatris var īt. Televizoru nasaveru, radeju nasaklausu, avīzis naskaitu. Tok i da mane ir izalauzuse jei – mistiskuo sīvīte krize.

Aiz krizis vuorda var nūglobuot daudz. Ari absurdu. I sovu namuoceišonu i nagribeišonu dūmuot aiz laika, kū dareit, ka nikuo nav i nabyus. Vosorā kaļt rogovys, zīmā – rotus. Vosorā dūmuot par snīga vātru, zīmā par applyudušu iudiņa nūvodsistemu. Kod nauda ir, nadūmuot par tim, kam naudys nav, i par laiku, kod naudys nabyus.

Tai i saīt – sūpluok četrim Latvejis godalaikim: pavasaram, vosorai, rudiņam i zīmai niu suocīs catūrtais godalaiks – stihiska nalaime. Latvejā izkryta snīgs.

Vys soka – cik labi, ka mes dzeivojam taidā klimatiskajā jūslā, kur nav zemistriču i vulkanu. I myusim ir vysi četri godalaiki.

Tok izaruod, ka mes dzeivojam klimatiskajā jūslā, kur regulari nūteik stihiskys nalaimis – leits i aizdambeita iudiņa nūvodsistema ar puorplyudušom ūļneicom vosorā, vātrys i laivu katastrofys rudinī, pylna jiura nabašnīku – izskoloj tik pa kaidam krostā, snīgs i lads zīmā, šludzinejūšys mašynys i autobusi gruovūs, mīlesteiba i pola iudiņu īšona pavasarī – geju guojīni i lada aizdambiejumi Daugovā.

Tai vot i dzeivojam – nu katastrofys da katastrofys. A niu ari krize.

Krize latvīšim ir zīdu laiki, buoriņu tauta var izavērst seve komuošonā – vyss eistyn ir cīši, cīši brīsmeigi! Ziņuos beidzūt ir tikai švakuos zinis. Pat tautys varūņs jenotsuņs Cukurdukss pagaiss mežā i aizguojs zīmys mīgā. Narunuosim par slāgtom slimneicom i školom, bezdorbu, ministru slimeibom, miļjonu projektim, nakaiseitom īlom i vysu pourejū, par kū es nikuo nazynu.

Ka latvīši (ar tū dūmoju Latvejis cylvākus naatkareigi nu tauteibys) ļūbeitu sevi i sovu zemi, vaļsti i puorejūs cylvākus, ka jī cīneitu sevi i cytus, varbyut jim zīmā byutu rogovys. Na tikai džipi i gumejis kalaši.

Nūbeigumā grybu tik pasaceit, ka lobus dorbus var izdareit ari bez naudys. Dzeivuot nimoz namoksoj tik daudz, kab byutu juojem nu ūtra.

Zogta monta lobumā naīt. Agri voi vieli jei aizīt prūm, partū ka nav peļneita. Cīnej ūtra, i pats paliksi cīnejams. Najem nu ūtra, i pats paliksi bogots. Nazūdz, tod nanūzags ari tev.

Laimeigu i lobim cylvākim bogotu itū godu!

mīlestība

Berlīne, 5. janv., LETA–AFP. Vācijā divi sešus un septiņus gadus veci bērni, romantisku jūtu vadīti, mēģinājuši Jaungada rītā pamest dzimteni, lai salaulātos Āfrikā, pirmdien paziņoja policija.

Mika un Anna-Lena “ir ļoti iemīlējušies un izlēma salaulāties siltajā Āfrikā, kā liecinieci ņemot līdzi piecus gadus veco Annas-Lenas mazo māsu”, sacīja policijas pārstāvis Holgers Jurečko.

Ideja par romantisko ceļojumu dzima brīdī, kad, abām ģimenēm kopīgi svinot Jauno gadu, Mika abām meitenēm stāstīja par savām nesenajām brīvdienām Itālijā. “Tajā brīdī bērni sāka kalt plānus nākotnei,” sacīja Jurečko.

Uzaustot pirmajam 2009. gada rītam, trijotne sāka savu plānu realizāciju, sapakojot visas nepieciešamās mantas savam ceļojumam, tostarp saulesbrilles, peldbikses, piepūšamo matraci un pārtiku.

Kamēr vecāki gulēja, viņi pameta savu māju Hannoveres piepilsētā un devās uz kilometru attālo tramvaja pieturu, no kurienes aizbrauca līdz centrālajai stacijai.

Gaidot vilcienu uz lidostu, viņi piesaistīja apsarga uzmanību, kurš izsauca policiju.

Diviem policistiem izdevās pārliecināt jaunos mīlniekus, ka viņiem būs grūti nonākt Āfrikā bez naudas un lidmašīnas biļetes.

Kā mierinājums bērniem tika veltīts īpašs ceļojums par Hannoveres stacijas policijas galveno iecirkni, kur viņus īpaši iepriecināja arestantu kameras.

Atvieglotie vecāki viņus savāca stacijā, sacīja policijas pārstāvis, piebilstot, ka “viņi joprojām var realizēt savu plānu kaut kad vēlāk”.

vistas dziesma

talanti_m

Stāsts par vistu skolas ēdnīcā. No tiem laikiem, kad vēl nebija blogu, interneta un datora un kad publiskās dienasgrāmatas bija jāraksta uz papīra.

Tas ir, bija tikai informātika, kur uz krāsainā kompja varēja paskatīties, kā darbojas dators un tad bija jākārto ieskaite – uzzīmēt kaut ko Paint.Es uzzīmēju pelēku sunīti zaļā pļavā. Un man negribēja likt ieskaiti, jo nebiju izmantojusi visus rīkus – apļus, elipses, kubus. Tas nekas, ka pati jutos nenormāli lepna – ar peli biju pēc ilgām mocībām spējusi uzzīmēt sunīti. Tas nekas, ka pie datora ar peli sēdēju pirmo reizi mūžā.

Klasē bija divi krāsainie datori – smaržoja kā pasaka. Balts monitora klucis, liels ekrāns. Tastatūra, pele, peles paliktnis. Un visu var izdarīt viegli un ātri.

Citādi uz katra galda bija mazi datoriņi ar melniem ekrāniem. Tur bija jāzīmē vistas ar komandām – punkts tur un tur, līnija tur un tur, pildījums tur un tur. Augstākā pilotāža bija uzzīmēt dzīvnieku. Nevis māju no dažām taisnām līnijām.

Tajos datoriņos bija arī spēle – varēja dzenāt mazu ērmiņu pa labirintu. Bet kamēr izdarīja visu vajadzīgo, stunda bija cauri un pie spēles netikām.

Toties bija jāsēž un kladē jāraksta par programmēšanas valodām. Un kam tas viss…

Toties vēl pēc diviem gadiem, kad man vaicāja – Tev e-pasts ir? Atbildēju – man riebjas informātika.

Epasts man ir jau gandrīz 10 gadus. Tā paiet dzīve.

Bet kompi ar Windows Vista es tomēr nenopirku. Lai iet ellē!

Back to top