atmiņa

institūta vestibilā pamanīju rāmīti ar melnu lentu.
nezinu, kas viņš bija, bet staigāja tāds vīriņš pelēkā vestē ar daudzām kabatām. reizēm mēs pat saskatījāmies.
reiz es izdomāju, ka sveicināšu visus, kas uz mani paskatās.
kopš tās reizes mēs sākām sveicināties.
tā arī neuzzināju, kā viņu sauc un ko viņš te dara.
tad man pieleca – ja es to gribu zināt, man tas šovakar vai rīt pa dienu jāizlasa rāmītī.
jo citādi tas mūžīgi paliks vīriņš ar pelēko vesti ar daudzajām kabatām, ar ko mēs sākām sveicināties, jo es viņu pasveicināju.
bet saki nu. tā tā dzīve paiet.
pēc pāris dienām vai pat stundām es būšu aizmirsusi, ka jebkad ir bijis tāds vīriņš.
nākošgad vestibilā nebūs ne rāmīša, ne tā cilvēka.
tā tas notiek.
būtu muļķīgi iedomāties, ka mēs eksistēsim ilgāk par ielām, pa ko staigājam. vai karotēm, ar ko ēdam.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *