Kopotie raksti

Tā kā esmu slima (un to varēja gaidīt pēc tās trakās pārņemšanās ar ceļu, stresu, termiņiem un nakšu darbu), izdomāju parakstīt šite. Protams, man akal ir kaudze nepadarītu darbu, bet nekas tāds, ko nevar atlikt vienu dienu. Ja dzīvei pietrūkst krāsu un miera, dzīve noliek pie vietas. Kaut vai ar mērenu temperatūru – lai netraucē domāt, bet nevar neko fundamentālu.

Pastāstīšu par savā elektroniskajā piezīmju grāmatiņā (ko cits sauktu par draugiem.lv dienasgrāmatu) sakrātajiem brīnumiem. Visā nopietnībā dažas reizes esmu apsvērusi domu izdzēst profilu, jo nekāda liela labuma no tā nav. Tajā pašā laikā tas savā ziņā vilina – fiksi kaut ko pierakstīt un vērot publikas reakciju. Pie tam šauras publikas, kur nav neviena svešā. Rakstīt kā melnrakstus tomēr nav tas vai publicēt slēpti. Turklāt var vērot, kādi vēji pūš un ko tauta (savējie) domā vispār. Bet tas nu tā. Tā pasākuma komercialitāte un sprastums spēcīgi sit pa nervu. Viss tas balagāns.

Vairs arī netulkoju latgaliešu versiju. Viņi laikam aizmirsa, ka tāda versija ir. Tas ir, nomainīja paroles un nepaziņoja nevienam no versijas adminiem (vismaz nav dzirdēts, ka kāds tur būtu iekšā). Lieki teikt, ka brēku necēlu. Par ko komercprojekts nemaksā, par to nesaņem darbu. Lai kā es cienītu latgaliešu valodu, par darbu ir pieņemts maksāt.

Bet tas nu tā. Manas publiskās pārdomas. Ko domāju pa īstam, šeit neteikšu. Tāpat kā šeit nepublicēšu sīkus sviesta krikumus, kas saskalda uzmanību. Protams, lielie kluči tīklā nav izlasāmi. Toties pasaka par mani mazāk nekā nejauši krikumi.

26. novembrī sēdēju Luksemburgas filharmonijā un klausījos Šopēnu un Prokofjevu Maskavas ebreju pēcteča Jevgēnija Kisina izpildījumā. Par pirmo man tika sastāstīts, ka visiem patīk, par otro – ka intelektuāli tverama mūzika un kas ne. Tāpēc patikt tas nevar, to var tikai saprast.

Finālā tas Šopēns tā arī aizpeldēja.  Man jau likās par sausu. Var jau būt, ka tehniski bija ideāli, bet nu kaut kas neaizgāja – priekš manis. Nebija ne ta dzirksteles, ne ta asuma. Prokofjevam dažas vietas bija tādas mīlīgas – kur bija klusāk un mierīgāk.  Man patika.
Šopēns – it kā kaut kas jau cēlās, bet nepacēlās. Tā arī nospēlēja. Varbūt glīti, bet ne pa īstam. Lai gan skaitījās kaut kāds nenormāli smalks pianists. Bet varbūt tas Šopēns tāds arī ir. Vai tad es zinu.
Pianists bija krievs, Kisins. Ar lielu matu ērkuli un seju
kā kluci. Klanījās un klanījās. 1 brīdi tikai pasmaidīja.
Tā jau iet tiem brīnumbērniem, kas 11 mēnešu vecumā dzied Bahu un 11 gadu vecumā jau koncertē.
Kad paliek nepilni 40, viss jau riebjas.

Vispār interesanti vērot sabiedrisku pasākumu rituālus. Kā vieni krāc gulēdami, citi aizvērtām acīm klausās un līgojas, citi plaukšķina, citi sit kājas, citi lec kājās. Puķes gan tikai 1 sievišķis padeva. Toties 2. Šopēna gabala laikā nezkāpēc pēkšņi atcerējos ekspedīcijā dzirdēto stāstu par to, kā tante nosita jenotsuni un dedzināja uz lauka līķi. Un kā viņai bija bailīgi, jo tam lopam – “bolti zūbi, sorkonys lyupys!”

Kāpēc tante sita? A ko viņš vazājas pagalmā! Gan jau traks. Sakodīs vēl sunīti. Izgāja ar sakumiem un nosita. Vēsi. “Da maņ jau taipat laiks grobā leist! Kož nūsytu zarazu.”

Koncerta laikā sāku smieties. Te nu bija Kisins, Šopēns vai Prokofjevs. Te arī smalkā publika. Te nu bija klasiskā mūzika un daile. Speerx līksmo un ķiķina saujā par kaut kādu beigtu jenotsuni.

Lai nebūtu gana tikai ar tādu jautrību, atgriezusies mājās, saņēmu šādu ielūgumu:

Milie kolegi!
Ludzu skat. pielikuma Ielugumu uz enciklopedijas “100 LATVIJAS SIEVIETES kultura un politika” atversanu
s.g.12.decembri plkst.16.00 LU Lielaja aula.
Centisimies Ielugumus Jums izsutit ari drukata veida ( taupibas rezima galvenokart ar kurjerpastu).
Busiet mili gaiditas un gaiditi, arī gadījumā, ja kurjerpasts Jus nesasniegs.
Patiesa ciena un pateiciba par sadarbiba,
Ausma Cimdina

Brīdi domāju, kāds sakars kurjerpastam ar taupības režīmu, pēc tam – kā kurjerpasts atradīs manas mājas. Tad pieleca – kurjerpasts ir kāds idiots, kas tos ielūgumus iznēsā pa Rīgu. Lētais darbaspēks. Savukārt man vai nu jāpietiek ar pdf failu, vai arī jāgaida ielūgums pa parasto pastu.

Pasākums būšot nenormāli smalks. Gan jau būs arī kanapē. Tas ir, faķa pasākumi pēdējo gadu laikā bez prezidenta nenotiek. Tā ka nieks par tām 100 sievietēm, 100 bābas būs klāt kā likts! (Bāba – persona bez dzimuma un vecuma ierobežojumiem, piekopj bābiskuma politiku visās dzīves sfērās.)

Gan jau atkal mani neielaidīs. Tāpat kā pavasarī – apsargs pateica, ka jānāk laicīgi. Vai arī kad prezidents jau ir aizgājis.

Tā kā 1 prezidentu es jau gandrīz nolaidu no kātiem kaimiņu kāpostu laukā, piesardzība ir vietā.

Toreiz palūdzu autogrāfu. Kladē, kam uz vāka bija kolāža no dzelzs atsperēm, košļenēm, skrūvēm un fig zina kā vēl. Ulmanis paskatījās, bet neko. Apsargs tad tikai pieskrēja klāt un iedeva citu pildspalvu. Lai gan vienkāršāk būtu bijis spridzekli uzlīmēt uz klades vāka – starp tām atsperēm un skrūvēm.

Tad vēl palasījos spamu, kas bija pienācis no valsts iestāžu darbiniekiem. Strādāt par ierēdni ir diagnoze – šie cilvēki citiem sūta drausmīgas PPT prezentācijas ar rūķiem un sivēniem, bildes, kolāžas, fotošopa brīnumus un vells zina ko. Nebrīnos, ka šitā valsts iet uz galu – to pārvalda ļaudis, kam riebjas viņu darbs un kas glābiņu meklē interneta drazā. Kolektīvā apreibināšanās.

Spams, lai cik jocīgi nebūtu, bija par darbu un dzeršanu. Kā riebjas strādāt un cik labi nestrādāt. Uzskatāmam piemēram iekopēšu arī te (ņemts laikam no šejienes).

Пусть от работы еще никто не умирал, но зачем рисковать?
Пиво делает меня умнее и сильнее, а других — симпатичнее.
Труд окупится потом. Лень — сейчас!
Жадные живут дольше и лучше.

Varbūt valsts iestādēs strādā lūzeri, kam nekur citur nav kur likties? Vai arī darbs tur nelauž kaulus, bet prātu gan. Sistēma padara trulu un spamatkarīgu. Sak, laba diena, kas nobumbulēta.

Vēl gribu padalīties ar novembrī nejauši uzietu stāstu. Labāks par visu latvju prozu! Iz dzīves, bet bez gaudām un žēlabām.

90. gados uz J.Asara ielas puspagrabā, kur tagad pārtikas veikals, pie gandrīz paša Pērnavas ielas stūra, arī bij pārtikas veikals.(dažus gadus starplaikā tur tehniku tirgoja). Un tas veikals bij savienots ar kafejnīcu uz Pērnavas ielas ar koridoru. Tur kur tagad firma “Edit” bulciņas tirgo.
Reiz vakarā veikalā ienāca 3 spēcīgi puiši, parādija stobrus un palūdza naudiņu. Pārdevēja, veca krievu vecenīte ( jau pilnā) , sāka bļaut “streļai, suka” utt Krodziņš bij pilns ar vietējiem dzērājiem. Daži
no viņiem bij izveduši suņus pastaigāties. :))
Pa koridoru metās uz veikalu. Suņi rej, vecenes bļauj, veči lamājas. Cirks.:))
Laupitāji aizmuka atpakaļ neskatīdamies.

Drīz vien pēc tam uzzināju, ka bilde, ko kaut kad drausmīgi sen aizsūtīju, dabūjusi kaut kādu balvu. Patiesību sakot, tā arī nav sanācis painteresēties, ko par to dod – pildspalvu, krūzīti vai sienas kalendāru. Kaut kā par daudz visa kā, lai skraidītu apkārt.

Arī pēc kaut kādā antīkā Gaujas konkursā vinnētas flešatmiņas nebiju gājusi laikam pusgadu un jau sen norakstījusi. Tomēr atradās ļaudis, kas to izdarīja. Tad nu tagad man ir mazs nieciņš. Ne pārāk praktisks, jo bail, ka sadrups. Bet tāds knibulis.

nu tā apmēram. tā arī dzīvojam.

ak jā, man kaut kur kaut kādā ne ta blogā, ne ta lapā izleca kaut kāds horoskops. ierēcu par bļizņeciem un viņu dislokācijas vietām:

-Где найти:
У книжного киоска, в книжном магазине, в читальном зале библиотеки. В общем везде, куда может занести любознательного Близнеца. В поездах тоже немало Близнецов, они все куда-то ездят. В командировке Близнец не ограничится только служебными обязанностями, он обегает все достопримечательности и закоулки, так что через день сможет указывать маршрут приезжим не хуже аборигенов.

šeit es atcerējos, kā Luksemburgā kaut kādiem franciski runājošiem ērmiem vāciski skaidroju, kur atrodas kas tur. pati neatceros kas. bet zināju, kur tas ir. 😀
turklāt viņi saprata un runāja vāciski. a kas cits atlika.
jāpiebilst, ka tas bija pie stacijas kādas 5 vai 10 min pēc izkāpšanas no lidostas busa. 😀

Cita starpā šajās dienās uzzināju, ka radiniekiem nekas nekaiš – viņi ir dzīvi, sveiki un veseli:

Rore Katimbo kalnā Indonēzijai piederošās Sulavesi salas Lore Lindu nacionālajā parkā zinātniekiem augustā izdevies novērot trīs dzīvus pundurtarsijus Tarsius pumilus. Viena no zemeslodes retākajām un mazākajām (10 cm gari, sver 57 gramus) primātu sugām ilgu laiku tika uzskatīta par izmirušu, jo zinātniekiem pundurtarsijus nebija izdevies manīt kopš 1921.gada (tikai 2000.gadā viens pundurtarsijs tika atrasts beigts). Tātad mūsu mazākais radinieks bija nevis pazudis, bet tikai labi noslēpies.

Varbūt šī vai cita iemesla dēļ 4. decembrī uz darbu gāju ar zobenu. Īstu. Tikai neasinātu. Ja nu uzbrūk kāds pundurtarsijs.

Izrādās, uz ielas neviens nepievērš uzmanību, ka persona iet ar neietītu dzelzs zobenu! Vēsi!

Tāpēc arī nav ko brīnīties, ka ir tā, kā ir. Valstī krīze, man temperatūra.

Pa kaut kādiem murgiem Dienā ieliku 1 pastaigas bildes un dažus tekstus. Nekam smalkākam nebija dūšas. Un ja nav, tad nevajag. Gan jau kaut kad atkal būs un varēs.

Ai, man apnika. Bet jautrības nekad nav par daudz. Visādu krikumu.

1 thought on “Kopotie raksti

  1. Ausma

    Vēl ko aizmirsu. Ļoti, ļoti patika Jūsu raksts par tām pamestajām, tukšajām lauku mājām kurām tie skaisto puķu māju nosaukumi. Es to izlasīju kādā lapā ”Diena” internetā. Pēc kādām dienām gribējās to ilasīt vēlreiz, taču nekur nevaru to vairs atrast. Ļoti žēl. Varbūt varu lūgt Jūsu palīdzību kā atrast šo rakstiņu? Ar patiesu cieņu.

    Reply

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.