Formula

dzismis_aile

Da nu i nahuj šito dzīvi, viss apriebies. Fāča atkal kaut ko zvanīja, ka zeme jāar. Da lai viņš iet dirsā ar visu savu fakeno zemi! Ja pašam to zemi vajag, lai ar! Atradies saimnieks. Ne sūda viņš nejēdz.
Nostājies pagalma vidū, kladzināja, ka traktoram akumulators čupā, bet es tik dauzoties pa pasauli, nemaz ar savu galvu nedomājot. Mācītājs atradies. Pašam mēle karas pēc krutkas, vot i viss.
Da pats viņš to traktoru nobeidza, mežā braukdams. Kā kurš paprasa, tā jau skrien halturkā, mēli izkāris. Dzenas pēc tā sūda lata kā traks. Nu i viņu. Tāpat visu nodzer. Tāpēc jau skrien. Ja dzert nedotu, nekur neskrietu un nerautos. Tipa es nezinu.
Pats būtu vismaz bārdu nodzinis. A to staigā kā losis un citus māca. Mati taukaini, pašam zobu nav. Da besī ārā. Nolaidies kā lops. Tikai citiem morāli lasīt un par baigo gudrīti iztaisīties. Nu i viņu!
Mutere neko pretī nesaka, a ko viņa daudz var papīkstēt. Tik saka – iešu prom, iešu prom. Da sūdu viņa aizies. Kur viņa liksies, kam viņa tāda vajadzīga. Pašai zobu priekšā nav. To vien zina kā man morāles lasīt. Pati būtu fāčam ko pateikusi. Nē, klusē. Mani tikai zāģē. Zina, ka fāters tāpat viņu neklausīsies.
Aizlasījos no pagalma pa kluso, tipa istabā iegāju, pa logu ārā un tad pa ābeļdārzu gar šķūni un kolhoza garāžām tiku uz ceļa. Lai viņi tur lamājas, kamēr sapūst. Gudrinieki. Gan jau liksies mierā.
Kur tad lai es viņam to akumulatoru ņemu, no dirsas lai izrauju? Pats nokāvis, pats lai meklē jaunu. Domā, es nezinu, kā viņš brauc. Tur ne tikai traktoru var sajāt. Mauc pa ceļiem un neceļiem, dračī tā, ka kauc un svilst, iet kā tanks bez ceļa.
Da viņš vispār braukt nemāk. Kad piedzeras, vispār zaglohs. Neko ne dzird, ne redz. Ābeli nonesa, Tomašiem suni sabrauca.
Da sūds tur bija, ne suns. Klibs un apkārt tikai vazājās, māju nesargāja. Tie vēl bļaustījās, tipa tiesā sūdzēšot, naudu prasīšot. Da kādu naudu. Tas suns vairāk aprija kā nosargāja. Vairāk pie veikala sēdēja nekā mājā.
Ja pie butkas piesiets būtu sabraukts, ta gan. A tā otrā miesta galā uz ceļa. Kas viņiem tur ko maksās. Un būtu jau par ko. Da vēl fāters pats to suni apraka. Vispār nekādu klapatu.

Pie Dziņkas bija reālais bazars, Jurka, Koļka bija, Svetka bija, da visi bija novākušies un lika kopā fiatu. Dziņkam afigenais suns, tāds rižs un baigi borzais. Lien virsū un siekalojas. Es jau neko, bet Jurkam riebjas. A tas suns kā stulbs, taisni pie Jurkas tik lien. Tik bakstās apkārt un pa kājām maisās.
Baigi niknais esot, rīkli varot pārkost – a ne par ko. Tipa aizkaitināsi, a viņš, klaukts, un rīkli ciet. I neatlauzīsi zobus, ciet kā slazdā. Kamēr noglušīs un pats izdomās palaist. Da viņš ne kā suņi, ka iekož un bēg vai kož atkal, tur rej vai ko. Šitas vienreiz iekož, tak līdz kaulam. Un nelaiž vaļā. Šitas pats nosprāgs, a nebēgs.
Dziņka vēl tracināja viņu, sita ar lupatu. A tas duraks blenza tikai un neko. Kamēr jau sagrāba lupatu un nelaida vaļā. Riktīgi bija! Dziņka atspērās, a tāpat tas suns viņu aizvilka ka dreņi babuški. Viņš vēl teica, lai mēs pamēģinām noturēt. Da sūdu tur noturēsi. Tas suns zems kā muca un baigi muskuļainais. Neesot jau tīrās sugas, bet tāpat baigais monstrs. Es ta tādu negribētu. Kamēr pašam rīkli pārkodīs.
Tā jau tas suns neko, i smilkst, i asti luncina. Da kas viņam tur par asti, kaut kāds puļķis pakaļā iebāzts. Visiem biezajiem tādi suņi ir. Dziņka dabūjis kaut kādu jaukteni, tagad baigi lielīgais. Tā jau suns neko, bet nu aprij daudz, ēd kā cūka. Dziņkas mutere žēlojās. Labāk cūku būtu turējuši, vismaz žēl nebūtu. Šitas ne māju sargā, nekā. Pat nerej. Guļ un krāc. Es pats dzirdēju – riktīgi kā vecis dod vaļā!
Ar to fiatu Dziņka reāli iegrābās. Tā varbūt neko, bet nu nočakarējāmies varbūt nedēļu, kamēr palaidām. Visas iekšas sapuvušas, izpūtēja vispār nav. Visu ko likām un bakstījām, a nekust un viss. Kamēr jau salaidām kopā ar drāti un Jurka izdomāja savu karburatoru atnest. Sveces dabūja visas no jauna likt, vadus Dziņka atveda no svalkas. Tās trubas arī bija cauras.
Gaisu tas fiats netur, riepas momentā tukšas. Pakaļā kreisā puse par pusstundu jau uz diskiem sēž. Da ko var gribēt, sūds vien tur ir, ne mašīna. Kuzovs vēl tipa labs, tikai labais spārns lupatās un jumtam bukte. To mēs iztaisnojām. Citi spārni turas un apakša nav caura, riepas ta gan nekādas, visas kameras jāpārliek, ja grib braukt. Motors neko varbūt, a vot kārba klaudz un trinas. Dziņka jau teica, ka jāpārliek cita. Jāizrubī no kāda lūžņa svalkā, viņam tur pazīšanās, var tikt pie sistām mašīnām pa lēto.

Oi, nahuj, kā mēs braucām! Reāli kā formulā! Dziņka bija pie stūres, krucīja pa pagalmu, tad mēs visi salīdām iekšā un maucām uz ceļa. Koļka priekšā, mēs ar Jurku aizmugurē. Svetka ielīda pa vidu.
Tā neko mašīna, maza tik. Rēca drausmīgi un, kad metām uz ceļa abarotus, smirdēja vien. Kaut kāds baigais peregars nāca no apakšas, tipa sūdīgs benža vai kas tur. Da izpūtēja arī nebija, pa taisno no trubas visi tie sūdi nāca. Salīda salonā un koda rīklē. Da teicu Svetkai, lai aiztaisa logu, da viņa tik – vemšu, vemšu.
Dziņka tik zviedza un krucījās pa ceļu – da viņam kas. Brauc, brauc un samet stūri. Fiatam ta neko, uz ceļa turējās labi. Vot ar žiguli afiģetj. Skrituļi viņam šauri, pats augsts. Da i baigās jau krievam mašīnas – hlami. Kā sametīsi, tā vien skaties – jau apgāzīsies.
Vot hohma bija, kad Jurka, nu tas priduraks no fermas mājām, ar žiguli apmeta kūleni – jei bogu, uz līdzenas vietas! Da viņš vispār duraks, braukt nemāk. Kā sagāzēja, da vēl sameta, vot i aizgāja dzelži pa gaisu. Afigenais skats. Pats reāli atkalbasījās no bratana, da tas ne viņa žigulis bija. Bratka viņam nesen kā izgāja no cietuma. Žiguli bija no koriša paņēmis vienai halturkai un dabūja maksāt.
Da Jurkam visi mājā kā apdauzīti, fāčam toč nevar dot dzert. Kā iedzer, lien virsū – kamēr jau dabū pa purnu. Tad ir miers. Da i nafig, viņam purns kā makakai – tādi šrami, ka točna knapi kopā salikts feiss. Aci izsita kaut kad pirms gada, nedēļu atgulēja fermā, tad aizveda ar ātrajiem. Tas vasarā bija. Točna vasarā, kāreiz pēc Jāņiem. Kaut kādas razborkas vai kas viņiem tur. Da fermas mājās viņi visi kaut kādi apdauzīti.
Tas fiats afigenais zvērs, nebiju gaidījis. Reāli močī! Dziņka tik lielījās, ka klāt dabūjis diskus un rezerves riepu. Da nahujam viņam tā riepa, vēl nav iztirgojis savējās, kas palika no vecās tačkas. Da i kāda tur riepa, tāda pati kā šitās. Gaisu laiž un izļodzījušās, taisni neiet, tā vien skaties, ka diegi izlīdīs.
Folksvāgens vai kas viņam pirms šitā bija – tā i nesataisīja braukšanai, visas iekšas bija lupatās, da i tilts čupā. Aizveda uz to svalku, sūdu tur dabūja. Es jau teicu, lai neved. Vadiem vai kam noderētu. Pašam visa kā vajag. Vietas jau neatņemtu, tāpat pie mājas visādi sūdi mētājas.
Pa trepi pie kolhoza fermām fiats gāja kā tanks. Dziņka iemeta ceļā pa kreisi, až nokauca. Jei bogu, formula! Da šitādu mašīnu pameklēt! Iemaucām tur tajās skābbarības tvertnēs – nu, kur tās betona sienas gar abām malām un to skābbarību vai ko tur veda. Nu, kad vēl kolhozi bija. Mutere teica, viņa te strādājusi jaunībā.
Tur vēl tipa drusku kā zeme, kā salmi vai kas. Kaut kāda huiņa pa virsu saaugusi, baigās nātres. Dziņka ka močīja virsū, domāju, iebuksēsim. A ņi figa! Izvilka rēkdams un aizgāja, sliedes ta točna kā aiz tanka palika! Tur jau reālie sūdi, riktīgi melna zeme. Tāpēc tās nātres un viss. Mutere vēl pavasarī gāja pēc komposta.
Aizmauca rūkdams, nekas viņam netika un neiebuksēja nekur! Tikai kačāja baigi. Svetka tik kauca, kad mēs iemaucām tajās nātrēs. Da ko viņa, bāba, zina no mašīnām! Nav jau žigulis, izvilks – abaroti šitam afigenie. Motors reāli labais.
Vot, tik tormozi te bija, te nebija. Citādi jau nahujam viņi vajadzīgi, var iztikt tāpat, bet līkumos tik ar gāzi varēja iziet – da i nenobremzētu neko, ja arī būtu tās bremzes. Sanestu uz grants un viss. Afiģetj, kā Dziņka laida, līkumā reāli mauca pa iekšas malu! Da kur viņš liktos, ka kāds pretī – nezāles tādas, ka nu ņihuja nav redzams. Da es laikam tā nevarētu.
Viņš baigais pidars, solīja iemācīt man braukt, a tā tik ņirgājas. Viņam jau piekāst. Vot, būtu man mašīna, vot, viņš redzētu. Pats i iemācītos, i brauktu, i redzētu viņi. Kas es, duraks kāds, ka nemāku? Da es visu māku. Ar traktoru cik reizes neesu braucis, toreiz malku vedām. Un vēl pie siena divas vasaras.
Pagriezienā pie meža ka sameta to sūda fiatu, es až padomāju – dirsā mēs būsim. Iemaucos ar purnu Dziņkam pakausī, baigais sitiens bija! Tipa noskanēja visa galva, kaut kas nokrakšķēja. Apmetāmies par 180, nu reāli! Kur pakaļa bija, tur tagad purns. Afiģetj, baigā juška! Labi, ka ne grāvī. Koļka ar pieri bija iemaucis stiklā, tagad besījās un lamāja Dziņku. Kur svoločs braucot, ka ceļa neredzot.
A Dziņka baigais, tik norēcās, dadeva gāzi un laida riņķus pa ceļu. Knapi turējās uz tās sūda grants. Afiģeķ, es taicu, lai beidz – nafigam mums grāvī tikt. Izvilkt ta izvilks, tik fāča man sados pa rīkli. Da vēl nedos naudu benžam. A naudu solīja. Viņš par mežu dabūja labi, gatarī samaksāja gandrīz visu. Ja dabūšu naudu benžam, Dziņka točna iedos pabraukt. Viņš teica.
Da i pašiem nafig krist kaut kādā grāvī. Te reāli dziļie abās pusēs. Nafig zarnas izlaist kaut kāda sūda fiata dēļ.
A, vot, Svetka ka nolaida! Izvēmās pa riktīgam, kaut kādi kartupeļi vai kas viņai tur bija. Nu i smirdēja! Nahujam visu salonu pielaida ar saviem vemekļiem kā cūka. Tik vemstījās vēl un teica, lai laiž ārā. Dziņka zviedza un braucīja savu pakausi, kur es viņam ar purnu iemaucos.
Da viņam kas, visi logi vaļā. Ne jau viņam tā stulbā Svetka blakus sēdēja. Kuce, varēja priekšā sēdēt, tur varētu kaut visu paneli apvemt, kaut Dziņkam priekšu notaisīt. Nē, ielīda man blakus, bļin, kuce. Uz drēbēm arī bija ticis. Ko ēd, ka nevar turēt! Sarijusies plikus kartupeļus, tagad korķē vaļā.
Kad Dziņka brauc, visi apsprāgt var, neko viņš neredzēs. Da pats tā teica. Pohui viņam par citiem, ka tik pats pie ruļa. Reāli sviestā sagājis.
Cik prasu, lai iemāca, tik šis tipa sola, tipa nē. Pateica man, lai benzīnu dabūju, neiešot savas naudas tērēt. Izprasīju fāčam piecīti, atstiepu kannu. Tā i tik runāja, runāja. Kaut kas saplīsis bija, mašīna negāja. Dziņkam toreiz kaut kāds besīgs moskābelis pagalmā stāvēja. Besī moskviči, a ko padarīsi. Kamēr sataisīja, benzīna vairāk nebija. Teica, iedos pabraukt ar fiatu, kad sataisīsim. Visu nedēļu nočakarējos. Da kas viņu zina. Varbūt i iedos.
Svetka ir stāvoklī no Dziņkas un netaisa cauri. Kārstījās kaklā, kamēr dabūja. Kad Dziņkas vēl te nebija, mēs tipa kopā bijām, nu, tipa pāris. Es vēl viņu uz skolu kaut kad vedu ar fāča riteni. Toreiz vēl pats gāju skolā.
A tad Dziņka vairs negāja savā profenē un palika te dzīvot. Tad šī salaida ar viņu. Kuce. Visu grīdu novēma, nu viņu nafig.
Izspļāvu asinis pa logu. Nahuj. Nahuj šito dzīvi. Svetka vēl pavasarī bija ar mani. Solīja, ka runās ar savu muteri par naudu. Viņām tur mantojums vai kas bija, kaut kādus piecus sotakus dabūja. Tipa zemi pārdeva vai ko tur.
Tā i neparunāja. Tur riktīgi mašīnai būtu sanācis – ne šitādam hlamam. Par pieci sotaki var tādu riktīgi labo dabūt. Jurkas bratans kaut kad teica. Viņam čomaki par pieci sotaki tādu dampi varot dabūt – uzreiz braucams, i taisīt nevajag. Da ne šitāda huiņa kā fiats. Riktīgi laba mašīna, ar bremzēm, CD atskaņotāju un tumbām.
Dziņka apstājās un izlaida Svetku pie grāvja nomazgāties. Da viņai visa priekša novemta, riktīgā cūka. Visas iekšas trīcēja, kad izkāpām no mašīnas. Kaut kā jocīgi pa ceļu staigāt, tipa nekas neraustās un nekratās.
Dziņka no bardačoka izvilka kaut kādas lupatas, nometa aizmugurē uz grīdas. Teicu, lai pats tur sēž. Domāju, moš palaidīs pie stūres vai vismaz ļaus pasēdēt priekšā. Šis noņirdzās un iestūma mani aizmugurē, aizcirta durvis, gandrīz trāpīja pa potīti. Losis riktīgais. Pats ieleca pie stūres un laida prom. Tie duraki palika stāvam.
Bļāvu, lai laiž pie stūres, ja grib dzīvot, Dziņka piedeva gāzi un močīja. Mašīna raustījās, neslēdzās robā. Pa laikam noslāpa. Tad tik piedeva gāzi. Svetka kaut ko brēca no pakaļas, Dziņka skatījās spogulī un zviedza. Svetka skrienot pakaļ. Da kur viņa mašīnu panāks, stulbā bāba! Jurka ar Koļku palika turpat uz vietas. Da kas viņiem. Zina, ka tāpat savāks.
Dziņka apmeta mašīnu apkārt, reāli nokaucās. Nu, duraks, tādā ātrumā! Pakaļā palika baigās sliedes, riktīgās vagas izara. Savācām Svetku, viņa vēl baigi besījās, bet, tikusi priekšā sēdēt, neko daudz neteica. Koļka ar Jurku ielīda man blakus aizmugurē. Koļka vēl čortojās, ka vēmekļos jāsēd. Viņam trāpījās taisni pa vidu Svetkas vietā, es jau tur nelīdu. Lai necer.
Braucām uz kalnu. Iebraucām uzpildīties pie Beņčika. Par kannu viņš prasa piecīti un cigarkas. Viņam viens pazīstams kontrabandas benžu ved, tipa glabāšanai. Viņš jau citiem netirgo, tikai Jurkam pa draugam. Šķūnī saliktas baigās cisternas. Atved no Krievijas, vēlāk tirgo prom. Beņčiks tik sargā. Notecina pa kluso un pārdod. Es jau teicu, ka vienreiz uzies gaisā. Da kas mums tur. Ka tik pārdod.
Rādīja reālos abarotus, uz taisnā gabala laidām uz 180, vairāk nevarēja pavilkt. Rēca kā zvērs, toč likās, ka sakritīs gabalos. Kratījās.
Uz ceļa pie kaltēm izbrauca traktors, pizģec, kur viņam svoločam taisni bija jābrauc! Dziņka ielika zemajā robā un laida garām pa labo pusi, riktīgi gar pašu grāvi. Nobremzējās kaut kā uz septiņdesmit, tad piedeva gāzi un močīja prom.
Uzzinās fāčs, toč sados pa rīkli. Tas viņa koriša traktors bija. Vēl grāvī iemočīja, mūs ieraudzījis. Duraks, bļin.
Ai, nafig, fāters jau tāpat laikam trešo dienu riktīgā pālī, tik lamāties zina. Kā to meža naudu dabūja, tā visu piļī iekšā. Dzer kā lops, nekust. Mēs gan tā kulturāli, pa biškam. Kāds tur baigais kaifs pārdzerties līdz nemaņai. Dažreiz jau var. Man jau tas alkohols ne visai. Tik ka kompānijas pēc. Jautrāk.
Mutere kaut ko sadirsās. Besījās, bļaustījās vakar visu dienu. Nu viņu nafig, aizlaidos prom pa kluso. Šorīt vispār reali sagāja huiņā. Tipa govs vai kas tur jāpārsien. Nu i nahuj. Lai iestāda to savu govi. Tāpat neatmaksājas. Vairāk rīklē jāsagrūž nekā par pienu dabū. Da i lai iesāla savu naudu, baigi jau vajag. Kas tur ir, kaut kādas kapeikas. Nekā tur nav.
Dziņka jau sen teica, ka mašīna esot zvērs. Tikai pāris dzelži jānomaina. Par lēto atpircis no sava čoma. Par nepilnu sotaku. Da viņš laiž – kur viņam tāda nauda. Viņiem mājā nav ne pensiju, ne pabalstu. Vēl ticētu, ka par pussotaku. Bet šitā – nu neticu.
Da to fiatu viņam atdeva kaut kāds brālēns vai kas tur par zemes aršanu. Tipa detaļām. Koļka izmuldējās, dirsā līdējs, svoločs. Cik sen man pakaļā laizījās, tipa baigais bratans, koļījās klāt. Tad pārmetās pie Dziņkas. Kā tas attinās no savas profenes, tā viss sagāja totālā sviestā. Sūdam viņš Dziņkam vajadzīgs. Da sūdam Dziņkam kaut kāds sūda Koļka.
Dziņka profenē gāja, brauca kaut kur uz Bebreni vai kur tur. Viņš gadi divi vecāks par mums ar Koļku. Jurka gan viņa gada, tikai nekur nemācās. Kā izmeta no skolas, tā pa māju dzīvo. Da kamēr Jurkam bračka nesēdēja, nebija ne vainas. Viņi baigo piķi pa pilsētu kāsa. A ne par ko.
Jurka vispār tāds nekāds. Mēs viņu turam tikai tāpēc, ka viņam savi gali pie kontrabandas. Var na haļavu krutku un cigarkas dabūt. Benžu arī viņam lētāk dod. Viņa bratans arī mums baigais čoms, māk izkrucīties un zina visu ko. Viņs par cietumu stāstīja. Da nav tur nekas briesmīgs. Vajag tikai zināt, kam pieblatoties, un nevajag muldēt lieku.
Tam Dziņkas čomam pašam esot mersis ar lietajiem diskiem. Fiatu turējis tikai tipa uz medībām braukt, Dziņka pats vēlāk teica. Da neticu. Koļka tik teica, ka Dziņka laiž par to sotaku. Muld viņš, da i viss. Kādi vēl lietie diski, kāds brālēns.
Pakaļa un jumts fiatam bija samīcīti, esot ietesies kokā, kad metis kūleni. Es turēju apakšā kuvaldu, Jurka taisnoja. Viņam reālie musīši. Kad mauc, ta nograb vien un bleķis izliecas. Svetka gribēja krāsot, padzinām nahuj. Kam tas vajadzīgs.
Tas vecis ar savu traktoru visu garīgo izjauca. Kur lien uz ceļa, ka braukt nemāk! Koļka vēl teica, ka labi izgājis. Dziņka zvērs. Cits būtu nobijies un iemaucis trakčam sānā, a viņš smuki apbrauca. Uz septiņdesmit pa pašu malu! Laizījās Dziņkam pakaļā tā, ka nemetas. Besī ārā.
Dziņkam patika, pūta Koļkam līdzi. Atgāzās sēdeklī un lielījās, ka varējis jau laist uz pilno, tik mašīnas žēl. Tai zālē tak varēja būt arī akmeņi. Duraks nelaimīgais.
Svetka pinkšķēja, galvu atsitusi pret jumtu. Da ko viņa, dura, vienmēr priekšā lien. Būtu sēdējusi aizmugurē, neko nesasistu. Kā satinās ar Dziņku, vienmēr viņa priekšā sēž. Un tas duraks arī laiž.
Dziņka tik sarēca, lai klusē. Pareizi dara. Tā, kuce, visu pasauli piebļaus, ja dosi vaļu. Ko viņa mums pakaļ vazājas, nesaprotu. It kā citi negribētu priekšā sēdēt. Atradusies princese.
Jurka vēl gruzījās, ka traktors laikam grāvī iemaucis. Sūdi būs. Gan jau redzēja fiatu, tagad veči purnā sados. Koļka bļaustījās, ka neko nedos. Sūdu viņi redzēja. Pie kaltēm ta bija kaut kādi veči, a ko viņi tur sūdu skatījās. Gan jau pats bija apkodies, ja jau ar traktoru grāvī mauca. Nav ko. Da kas to fiatu šite zina, braukts ta ar viņu nebija.
Riktīgi sadirsāmies. Svetka vēl gaudoja kaut ko. Nu bļin, riktīga kuce. Kā kas, tā rīkle vaļā. Dziņka močīja uz pilno, bet nekādus fiata navarotus vairs nerādīja. Nafigam arī vajag.
Nebija vairs nekāda kaifa braukt. Jurka gribēja vēl uz pienotavas pusi, kur asfalts. Da ko viņš tur. Tur menti uz krustojuma var sēdēt. Viņi, maitas, citreiz tur sēž. Citādi jau neko, tāpat viņiem neviens sūdu nemaksā, lai iet ieskrieties! Dziņkam vien cik sakrājies sodos, tur desmit mašīnas varētu nopirkt. Da i kur viņam tāda nauda, lai maksātu.
Tik zin, kaut kā tā nepatīkami. Atkal taisnojies, muti dzisini. Viņi citreiz ilgi nelaiž vaļā, morāli lasa. Tāpat neko padarīt nevar. Pat pretī dirsties nedrīkst.
Dziņka laida pa karjera ceļu uz grantsbedrēm. Pa ceļu vēl neko, bet klajumā reāli sanesa pa smiltīm. Dziņka piegāzēja, fiats tipa paspolēja, bet aizgāja, neiebuksēja nekur. Jei bogu, zvērs!
Oi, kā mēs laidām – davaj ar pilnu fugu kalnā, smiltis vien juka. Ierakāmies ar visiem skrituļiem zemē, tad nesām zarus un rakām ārā. Tas huiņa noslāpa pavisam un nevarēja palaist.
Jurka davai taisīt vāku vaļā, skatīties. Nu, bļīns! Riktīgā svalka. Aizdedzē vadi atvienojušies gandrīz, pie dzesētāja caurule pušu, nekas negāja kopā, iekšās totālais vāks. Kad motoram uzspļauj, novārās vien un piedeg plānā garoziņā. Riktīgi pārkarsis. Olas var cept.
Da tādu hlamu par velti nevajag. Viss sapuvis. Vēl kad taisījām, kaut kā nelikās tik traki. Tagad klajumā baigais sūds.
Dziņka ka izbesījās, ka močīja! Paņēma kaut kādu afigeno akmeni un ka mauca pa stikliem, jei bogu kā filmās. Ahujeķ, kā mēs močījām. Jumtu ieliecām līdz sēdekļiem, dzelžus sadzinām riepās. Tur tāpat viss salāpīts. Kameras laiž gaisu, cik tur vajag, lai diski ietu pa lupatām. Pakaļas riepa jau bija gandrīz tukša. Dziņka vēl teica – tā vien licies, ka pa kreisi velk.
Dziņka tik teica kapotu nesist. Moš kas noderēs detaļām. Da nafig. Da kas tur var noderēt, tas pussadegušais motors vai vecie dzelži? Jurka spļaudījās vien. Aizlauza nagu pret dzelžiem un reāli savedās. Man jau likās, ka kausies. Riktīgi salecās abi. Dziņka tik bļāva, ka akumulatoru vajag. Jurka vilka ārā savas detaļas, ko bija aizdevis. Viņam līdzi pat maiss bija, izvilka no bikšu kabatas kaut kādu plēves kuli ar pupainu veceni. O, jopcik, tādu drāzt rītā, vakarā, lai pupi kratās!
Koļka tik atkal laizījās klāt. Da viņš vienreiz pats atrausies pa pūrduli! Kur var vienmēr dirsā līst. Da viņš tāpat visiem riebjas!
To tanku mēs iztīrījām pa tukšo. Akumulatoru, motoru, visus vadus. Sēdekļus izplēsām, ai, pat nezinu, nafig tā vajadzēja. Beigās visus sūdus sametām salonā iekšā, nu, tur tipa porolonu, tukšās pudeles un visu ko citu.
Dziņka pielaida uguni. No sākuma nedega, tikai smirdēja. Tad aizsvilās un sāka degt. Tā ķīmija izkusa, pilnīgi tā kā plūda, kā tecēja. Baigā huiņa. Bākā vēl bija benža. O, ka laida gaisā! Pieliecāmies pie zemes. Labi, ka Jurka bija pasaucis visus nost. Tur tuvumā toč bez matiem paliktu!
Šitā uz karjera malas mežā bija super. Riktīgi visu varēja redzēt, toč kā filmā. Tikai tā dura Svetka spiedza, da viņai vispār nervi čupā ar to grūtniecību. Normāla vecene bija, tikai netaisa cauri. Dziņka teica, ka šai bail. Da ko viņš zina. Jau trīs mēneši stāvoklī, laikam no kapusvētkiem.
Oj, kā mēs toreiz apkodāmies! Sēdējām pie Dziņkas radiem, tur bija afiģetj visāda ēdamā. Dziņka uzlika muzonu, viņam maģis ar tumbām. MP3 ņem. Kad uzliek uz loga, visa dzerevņa skan, da i vēl aiz kalna līdz pat cūku fermām. Jobanais muzons! Viņam visādi afigenie diski, riktīga kaste pilna ar CD. Tā stulbā Agilera i visādas tur Svetkas Britnijas nestāv ne tuvu. Basi iet caur zarnām!
Mēs tur toreiz kodām zem liepām, ahujeķ odu bija, dedzinājām ugunskuru, pļāvām iekšā krutku. Jurkam līdzi bija vesela piena kanna. Dabūjis no čomaka par haltūru. Tipa dzinuši kaut kādas mašīnas pāri robežai. Da ne dzinuši, bet kaut ko nesuši. Da viņš jau nesaka, nafig i vajag. Varbūt to kannu Jurka vispār tikai atnesa no saviem čomakiem. Viņam caur bratanu labie gali. Viņam nauda vienmēr turas un cigarkas arī.
Kā mēs apkodāmies! Ņihuja neatceros.
Pamodos vakarā Dziņkas istabā uz gultas. Dziņka kaut ko krāmējās pa skapi un teica, ka Svetkai vairs neesot meņu, laikam bērns būšot. Viņš apsēdās uz manas gultas, saprotiet, Dziņka uz manas gultas sēdēja un stāstīja to visu! Ka Svetka stāvoklī. Ka bērns no viņa. Ka cauri netaisot.
Pirms trim mēnešiem tas bija, tagad Svetkai jau reālā puza, bikses neiet ciet. Viņa nevar pieliekties un vispār kā tāds baigais tormozs. Ta šito nevar, ta to. Ta viņai spiež, ta nelabi. Da nu viņu.
Mana muča jau teica, ka tam skuķim visi mājās neesot, ar tādu vēderu staipīties puišiem līdzi. Būtu sēdējusi mājās un ko sašuvusi vai noadījusi bērnam. Cik tur vairs laika palicis.
Da mana mutere vispār tikai morāles lasa. Ja pa viņai, man vēl vajadzētu iet skolā un vēlāk mācīties par galdnieku. Nahujam vajadzīgs. Kam tie galdnieki vajadzīgi.
Mutere vispār neko, citādi liek mierā. Tik reizēm izbesās, saiet pa īso un močī smadzenes. Govij to un šito. Zajebis viņa ar visu viņas govi. Ja pašai vajag, lai tur to savu govi, ko citiem dzīvot neļauj! Tāpat tur naudas nekādas nav, tikai čakars.
Šorīt reāli izvedās. Stāvēja virtuvē un auroja. Viņa varot arī aiziet pie Ritas – ar govi, televizoru. Mēbeles paņemšot līdzi. Varēšot mēs abi ar tēvu dzert un nodzerties.
Da viņa ko, čoknuta? Brokastis paēst normāli nedeva, tik kliedza.
Ritka man laba māsa, tikai baigā dura. Pēc videnes apprecējās ar kaut kādu duraku, baigo losi, gadus desmit vecāku. Uz mājām nebrauc, da i nahujam vajadzīgs. Tik nervus maitā. Lai es to vai šito. Istabu kārtojot, kūtij jumtu labojot.
Da sabruks tāpat tā kūts, sijas sapuvušas. Tur jau sen vajadzēja labot, gadus desmit vai divdesmit atpakaļ. Sencim tik nospļauties.
Nekur viņa neies. Baigi mutere Ritkai vai viņas vecim vajadzīga. Un tā govs vēl. Safanojusies un viss.

To fiatu mēs iznesām pa tukšo, damīcījām līdz galam, beigās sakūrām uguni. Nu vot, un tad tā bāka gāja pa gaisu! Da jei bogu kā filmās, baigais sprādziens bija, fiats až palēcās. Domāt, ka nebūtu iebuksējis līdz kapotam. Melns un sarkans. Un baigais karstums.
Svetka tik bļāva, oi, ņimagu, dzemdēšu. Da nu, kas viņu zarazu klausījās! Nebija laika. Mēs skatījāmies, kā deg. Benzīna riktīgi daudz vēl bija, tecēja pa smiltīm, dega priedītes. Nu i skats! Kaukdams dega. Pilnīgi kā rūca. Filmās parasti tikai tas sprādziens, viņi jau nekad nerāda, kā deg.
Jobanie ugunsdzēsēji atbrauca, taisījās dzēst, laida kaut kādu ķīmiju virsū. Mēs no meža skatījāmies. Svetka tik gaudoja, ka dzemdēs, Dziņka iemauca viņai, lai klusē. Aizvērusies būtu. Citas normālas sievietes deviņus mēnešus staigā, viņa te trešajā dzemdēs. Zajebala kuce. Ieraudzīs ugunsdzēsēji, izsauks mentus. Tur tak reālās ziepas var sanākt!
Lejā bija baigi interesanti. Ugunsdzēsēji riktīgi rāvās, cik putu sagāza. Nedzēsa ar ūdeni kā pavasarī kūlu vai toreiz Jurkas fātera pirti, bet laida baltu ķīmiju virsū. Jurka tik zviedza par mums – kādu ūdeni! Benzīnu tu ar ūdeni nodzēsīsi!
Atbrauca menti ar migalkām. Baigi ņēmās. Nu bija sūdi. Mēs noslēpāmies aiz kokiem un nogūlāmies uz vēdera – lai neredz, ka mēs te augšā mežā. Baigi kruta bija! Pat Svetka blenza un nekā neteica.
Kad ugunsdzēsēji nodzēsa pažaru un dzelži vairs nebija karsti, menti līda iekšā, skatījās zem kapota. Tipa salīdzināja numurus, kaut ko rakstīja, beigās lamājās. Laikam cerēja, ka iekšā būs līķi. Da viņi ko, duraki, jau no sākuma neredzēja, ka iekšā viss tukšs?
Ugunsdzēsēji savāca savas parpalas un aizbrauca. Menti vēl rakstīja papīrus. Domājām, ka ies uz mežu, Jurka jau gribēja tīties. Beigās aizbrauca arī šitie. Koļka gribēja iet skatīties, Dziņka neļāva. Jurka ar teica, ka nevajag. Vēl piešūs lietu, varbūt tepat aiz meža līkuma stāv un skatās. Kas tur var redzēt, cik tālu šie aizbrauca.
Mēs tik savācām akumulatoru un vēl visus tos dzelžus un gājām prom. Atnāksim rīt un visu apskatīsiemies. Lai tad piešujas – gājām garām un viss. Neviens tak nezina, ka Dziņkam tas fiats bija.
Da i nafig, mož nevajadzēja dedzināt. Varbūt vēl varētu pielaist motoru, kaut kā jau izraktu ārā no smiltīm. Tas fiats Dziņkam tak bija tikai nedēļu vai divas. Bet nu sūds arī bija, visas iekšas salasītas pa svalkām.
Dziņka iedams man teica, ka gaterī atkal esot robs. Vecis teicis, ka strādniekus vajagot. Da ņihuja viņš nemaksā. Pats, pizdzjuks tāds, norāvies no mentiem, tipa drošības sietu neesot vai kā tur. Žoržikam nogrieza roku, viņš tagad invalīds, ot svoločs. Viņam maksās pensiju. Tipa var neko nedarīt, tikai iet uz pastu pēc naudas. Zajebalo, es ar tā gribētu! Rokas ta žēl, a citādi nekas.
Svetka visu ceļu vaidēja, kamēr gājām pa mežu un tad pa pļavu uz Dziņkas māju pusi. Pagāja, pagāja, tad tupās pie zemes, Dziņka viņai pāris reizes iemauca, lai aizver žaunas un nemaitā garīgo. Šī vēl vairāk. Dziņka reāli atvēzējās un mauca, Svetka nožāvās un rāpus līda prom. Dziņka sagāja pa īso un močīja šai pa pakaļu ar kāju. Tā neko, tik apvēlās uz sāna un sarāvās kamolā.
Tā jau viņa ir stulba, bet man palika kaut kā tā pretīgi. Nu, tipa ne žēl, bet tipa kaut kā ne sevī. Ka viņu var visu laiku sist kā lopu, a tā dura arī neko nesaka pretī, ļaujas. Toč kuce. Beigās neizturēju un iemaucu Dziņkam pa purnu.
Reāli panesās. Viņš gribēja sist man ar dzelžiem, Jurka atņēma. Sitāmies tāpat kulakiem. Reāli atspārdīju. Jurka neko, tikai teica, lai pa seju nemočīju ar zābakiem.
Pametām turpat mežā. Atčohnīsies, pats aizies uz mājām. Svetka palika kliegdama, tad skrēja mums pakaļ. Skats par rubli, kā viņai tas vēders un pupi kratījās. Kā govij.

Mājās bija bardaks, vistas palaistas pa dārzu, fāters atrubījies savā gultā. Cerams, visu naudu nebūs nodzēris. Vajadzētu paprasīt benžam, kamēr vēl kaut kas turas.
Da nu i nafig. Atcerējos par fiatu. Mašīnas arī vairāk nav. Sencis jau mašīnai nedos, lāpīs to savu traktoru. Ja līdz tam būs palikusi kaut kāda nauda. Viņš jau dzer pa nopietnam – nedēļu no vietas.
Mučas nebija nekur, palika kaut kā tā jocīgi. Virtuvē nogriezu batona šķēli, iegāju istabā paskatīties teļļuku, a tur ņihuja. Tukša vieta. Man jau palika kaut kā ne sevī. Tinos fiksi uz kūti. Tukša. Govs nebija arī ganībās. Mučas mantu nebija. Nu bļaģ, toč aizvākusies. Mēbeles atstājusi.
Da i kādas tur mēbeles. Sekcijai durvis izlauztas un dīvānam atsperes iekritušas, pa vidu bedrē segas sabāztas. Galds ta vēl neko. Kad uzsedz galdautu, pavisam normāli. Muča jau teica, lai mācos par galdnieku, kladzināja jau nezcik gadu. Bija pat uzzinājusi, kad profenē eksāmeni, sarunājusi govij slaucēju, gribēja vest mani uz skolu. Zajebalo, apnicis – atkal mācīties.

Notinos pie Jurkas. Viņa mutere nekā neteica, da neko i nezināja. Viņam afigenā mutere – baigi piļī, nedēļām matus nesukā. Zobi viņai tikai daži, tie paši dzelteni. Karoče, ragana. Es sev tādu negribētu, pietiek ar fāteru.
Ierijām kaut kādu paiku, un abi gājām pie Koļkas taisīt vāģi. Koļkas fātera čomaks bija sametinājis kuzovu, tipa visu apakšu kā no jauna salaidis, bija tikai jāsaliek kopā. Nekas īpašs. Solīja man samaksāt. Koļkas fāters solīja atdot veco žiguļa motoru. Jurkas paziņam esot jauns volksvāgena kuzovs, atdošot par divdesmit latiem. Tikai labais spārns sadračīts lupatās un nav riteņu. Iekšas arī iznestas pa tīro. Vēl kaut ko salasītu. Varbūt pat kustētu. Darbs jau baigais, a ko padarīsi.
Koļka iznāca pretī pagalmā un stāstīja, ka pie Svetkas gājis kā trako namā. Toč dzemdēšot. Babuška kliegusi, mutere skrējusi. Vecis, nu, tas muteres piedzīvotājs, jau pa dienu aizgājis uz mežu medībās. Ja vēl tas būtu, ta točna māju nonestu! Atskrējuši ātrie un aizrāvuši Svetku uz slimnīcu. Tipa bīstami esot.
Toč mož dzemdēs. Kas tur jēdzīgs var sanākt no trešā mēneša, nekā tur nebūs. Sīkā ta točno nebūs. Ka tik pati izdzīvotu. Paliku stāvam. Svetka nomirs. Iedomājos, kā viņas mutere kauc, kā zārku laiž bedrē. Stulbi.
Nolikām vāģi uz riteņiem, pamazām salikām iekšas. Palika savienot vadus un salikt lukturus. Nokrāsojuši sarkanā krāsā. Riktīgi smuka. Kad saliks faras, vispār kruta būs.
Es ar šitādu gribētu. Sarkanu un lai vēl drusku ož pēc krāsas. Tipa jaunu. Bet man jau nav tādu galu. Koļkas vecais iet pāri robežai, ved preci. Citu nedēļu sotaku dabū, viņam ir nauda un iespējas.
A vot ka man tāda būtu. Ar jaunām riepām un zvērīgajiem apgriezieniem. Sarkana kā ferrari, gluda. Bez buktēm. Jei bogu, zemāk par pusotru sotaku toč nebrauktu! Kā formulā!

Kad aizgāju uz mājām, jau bija pāri pusnaktij. Tumšs, vilka jau uz rudeni, riktīgi auksti. Kūts durvis vaļā. Reāli pretīgi.
Fāters gaidīja virtuvē pie galda. Pats nebija vīžojis sataisīt ēst, tipa gaidīja, ka muča atnāks. Piepisās, kur tik ilgi biju. Reāli izvedies. Da man kāda daļa. Kamēr šis apkodies gulējis, mutere aizlasījusies no mājas. Stulbi kaut kā. Da neko neteicu.
Parasti viņš kož nedēļu, tagad bija pamodies un riktīgi gruzījās uz mani. Menti bijuši. Kur es vazājoties. Jaunieši mašīnu nozaguši, izkomplektējuši. Grantsbedrēs tā zagtā mašīna atrasta sadedzināta. Es taču neesot iepinies bandā?
Da ko viņš pišas klāt. Kāds man sakars. Nekas tur nav zagts. Dziņka nopirka par nepilnu sotaku no sava čoma.
Fāters pīpēja. Parasti muča virtuvē neļauj, dzen ārā, bet tagad nekā. Pelnus viņš bēra krūzē, piesargādamies, lai netiek uz vaskadrānas. Nu un.
Ar to mašīnu pirms mēneša cilvēks notriekts. Pamests grāvī un nosalis. Izsludināta meklēšana. Fāters bija riktīgi safanojies un brauca man augumā.
Da ko viņš zina. Menti kaut ko saskalojuši un viss.
Fiatam priekšā uz jumta bija reālā bukte, spārns vispār lupatās. Fara izsista, da i kapotu grūti attaisīt. Jurka vēl taisnoja jumtu un brīnījās, ka jocīgi saliekts. It kā kaut kas smags uzkritis. Vēl domājām, mož lāstekas ziemā vai kas.
Tas varētu būt no tā cilvēka. Stulbi. Bet Dziņka taču nebrauktu ar tādu mašīnu. Viņš tak nevarētu nosist cilvēku.
Da kā viņi zina, ka ar šito mašīnu. Vai tad redzēja kāds vai ko. Ja jau būtu redzējuši, tas tak cilvēks nebūtu nosalis. Tad jau būtu atraduši laicīgāk. Fāters tik blefo un cauri.
Da lai viņš iet. Kāda atšķirība. Tas cilvēks jau sen aprakts, fiats sadedzis.
Tikai žēl kaut kā. Tipa tā arī nedabūju pabraukt pie stūres.
Maita tas Dziņka tomēr. Varbūt viņš arī varētu kādu nosist, nu, tipa pamest ceļa malā, lai nosalst. Viņš ne to vien varētu. Man reizēm no viņa riktīgi ir bail. Kad viņš tā paskatās.
Ar Jurku ir citādi. Pat ar Jurkas bratanu, kas iznāca no cietuma, ir citādi. Viņš afigenna lamājas un māk visādus prijomus, bet maita viņš nav. Jurkas bratanam forši aņuki, viņš riktīgi zviedz par visu. Reizēm saiet īsajā un palaiž kulakus, bet citādi ir normāls vecis.
Ar Dziņku es nezinu. Viņš nemāk tā pa jokam. Koļka ta spraucas viņam pakaļā, tipa grib dabūt sev par baigo korišu. Bet baidās pat vairāk nekā citi. Esmu redzējis, kā Koļka raustās, kad Dziņka kaut ko ne tā.
Jurka gan ne. Kas viņam ko bīties. Jurka pats visus var samočīt. Jurka foršs vecis. Riktīgi labi var ietusēt.
Varbūt nevajadzēja to sūda Dziņku sist, a ko viņš Svetku tā. Toč kaut kā stulbi palika. Pateiks vēl, ka man skauž. Da lai iesāla. Bet nebija forši, kā viņš darīja – palaida priekšā sēdēt, gar pupiem grābstījās, a tad ar kulaku pa sāniem, plecu. Un tad vēl ar kāju.
Lai kāda, Svetka mūsējā. Koļku tak viņš šitā nesistu – ne par ko, bez kāda tolka. Kā tādu suni.

No rīta pie Koļkas likām vadus viņa fātera mašīnai. Fāters pats izgāja pagalmā, runāja ar kaut ko pa mabilku, tad izdzina no garāžas volksvāgenu un aizbrauca darīšanās. Ja mēs šovakar pabeigšot, iedošot desmitnieku pa virsu.
Kamēr bakstījāmies pie mašīnas, gar dārza malu atnāca Svetkas babuška. Da ko viņai te, atlīda tik noblenzties. Koļka jau teica, ka gar mājas paksi lūrot, kāda mašīna tagad būs. Tad iznēsās visiem, visi runās. Ciest nevaru. Svetka arī teica, ka riebjas. Babuška visu zina un visu laiku runā. Par visiem visu izstāsta.
– Puisīši, – viņa nāca mums klāt. Izrāva pa ceļam no dārza kaut kādu usni, tipa baigi kārtīgā izliekas. Fu, jēls metas, cik stulbi. Ko var mīlināties. Neesam mēs mazie bērni. Koļkam jau palika septiņpadsmit. – Puisīši, – viņa teica. – Ziniet, kādi jaunumi.
Da ciest nevaru, viņa vienmēr tā sāk. Kamēr visas peļu oliņas izbazarē. Svetka normāla, viņai muča arī neko, tikai ģīmis kā zirgam. Bet nu babuška riktīgā ragana. Muld par visiem un mierā neliekas.
– Puisīši, – viņa pielīda pie pašas mašīnas, grābājās pa kapotu ar šķībajiem pirkstiem. Reālā ragana. Tādu filmēt un mazus bērnus biedēt. Brīnums, ka Svetkai nav tāda gurķa deguna vietā.
– Puisīši, Svetka slimnīcā uz saglabāšanu. Septītā mēnesī. Grūti jau iet, maz cerību. Piedzims tas bērniņš bez laika, kur tad liks. Pati arī pie sistēmām, visa sazāļota. Kur tādu liks, ko darīs, tādu maziņu. Vai vēl pati izdzīvos.
Babuška rausa asaras. Viņai tādi krunkaini vaigi, slapjums iztek pa visām grumbām, un ar roku saslaucīt nekā nevar. Kaut kā stulbi. Nošņauca savu gurķa degunu, noslaucīja gar jakas sāniem, tad atkal grābājās gar mašīnas virsu. Uz sarkanās lakas palika mitruma aplīši, kas iztvaikoja. Tādi netīri triepieni. Riktīga ragana.
– Kurš tas maita bija, kas sita. Grūsnu gotiņu kājām nesper, te meitenei viss vēders vienos zilumos. Ārsti galvas vien šūpojuši, kur tik jaunam bērnam prāts. Policijai, policijai visus atdot. Lai saliek cietumos tos razbainiekus, lai zina, kā ir. Sievieti sist.
Dziņka. Man ieskrēja prātā. Kamēr tā vecene vāvuļoja, atcerējos, kā viņš sita. Mauca ar kulaku Svetkai pa muguru, pa plecu. Un tad ar kājām. Un tā arī ļāvās, tikai sarāvās kamolā. It kā ne reizi vien tā bijis. It kā tas sūda Dziņka vienmēr tā.
A ko viņa, kuce, neteica. Ko viņa neteica, ka Dziņka tā. Ka sit. Ka viņa stāvoklī jau septiņi mēneši. Ka tik sen.

Pirms septiņiem mēnešiem Dziņka vēl bija profenē un uz mājām nebrauca. A ko viņam te ziemā bija meklēt. Kamēr izmeta par nesekmību.
Bļin. Svetka tad bija mana džusene. Sanāk, ka viņa no manis stāvoklī. Afiģeķ. Kā lai pasaka muterei. Da neko. Labi, ka muča prom.
Svetkai dārziņš bija. Kaut kādas puķes. Viņa ravēja, kad es iebraucu viņai pakaļ ar riteni. Piecēlās. Poga kleitai bija vaļā, viņa sakautrējās, aiztaisīja. Smuka viņa. Tas pagājušajā vasarā bija. Tad mums vēl nekā nebija, viņa pat bučoties negribēja. Tikai vēlāk laikam rudenī pēc klases vakara ļāvās, kad reizē gājām no skolas. Viņai foršas lūpas. Viņa vēl teica, ka varbūt nevajag.
Nafig viņa ar to Dziņku. Kāpēc viņa pameta mani. Viss būtu bijis čikiniekā, ja viņa ar mani palikusi.
Lai Koļka pinas ar Dziņku, lai lien tam svoločam pakaļā. Kāpēc Svetka aizgāja no manis.

Jurka atnāca no veikala, viņi ar Koļku regulēja gaismas. Man bija kaut kā jocīgi. Automātiski spiedu pedāļus, liku atpakaļgaitā. Pat nedzirdēju, ko viņi saka. Svetka varbūt neizdzīvos. Da dura viņa bija, bet kaut kā vienalga.
Mājās ņihuja nebūs, ko ēst. Moš kādu vistu nokaut. Da kas viņu izvārīs vai ko. Fāters atkal augumā sabrauks. Moš menti atkal atvilksies, pratinās vai ko. Moš neiet uz mājām. Dziņka arī nav rādījies.
Jurka gan teica, ka dzīvs i vesels. Vakarā pa tumsu atvilcies uz mājām. Jurkas bratans tur bijis, redzējis. Viss purns asinīs. Šodien nav redzēts.
Nafig viņu. Ka tikai dzīvs.

Aizgāju uz mājām jau pa labu tumsu. Durvis bija vaļā, iekšā runāja ļaudis. Muča bija atbraukusi pēc ledusskapja. Ritka ar savu vīru vāca kopā mantas. Muča dzīvos pie viņiem. Auklēs sīko.
Ritka izņēma no somas paiku. Sagrieza desu, mēs visi ēdām. Baigi labā baltmaize, tāda mīksta. Un ar sviestu. Muterei nekad nebija naudas. Viņa jau pirktu, bet nebija.
– Puikam te nav ko darīt, – pagriezies pret manu muteri, pateica Ritkas vīrs.
– Ja gribi, brauc līdzi jau tagad, – viņš pēkšņi man teica. – Lai tas tavs fāters iet par burbuli. Iestāsies skolā, pabeigsi mehāniķus. Varēsi skrūvēt mašīnas. Tev tak padodas.
Viņš to laikam pa nopietnam. Skatījās, bet man tā stulbi. Rokas visas ar eļļām, pirksti apdauzīti. Da tas sūda suns arī ieskrāpēja, kamēr dauzījāmies. Un kreklam caurums no dzelžiem. Kaut kur aizķērās.
– Strādātu darbnīcā. Tagad tak visādu cilvēku vajag. Rokas tev īstajā vietā.
Darbnīcā strādātu. Nebūtu slikti. Visu laiku ar mašīnām. Mož varētu pabraukt. Vismaz pamēģinātu, kā iet. Iesēstos iekšā, gāzīti. Pedāļus.
Māja visa izārdīta. Kaut kāda citāda. Galīgi sveša. Visas tās apdauzītās mēbeles. Da ko es te. Jābrauc tik prom.
Skatījos uz muču. Viņa neteica nekā, tik ēda maizi, pieturēdama ar rokām, lai nekrīt drupačas. Kura nokrita, to salasīja un mutē. Ārā jau riktīgi nakts, fāča nebija. Sazin kur dauzās. Mož aizdzēries.
Muča patiesībā baigi labā, tikai pa laikam kaut kādi zajobi uznāk. Morāles lasa. Citādi man ir baigi sakarīga mutere. Viņai smukas acis. Mana mamma vislabākā.
Ritka pasauca ārā ķert vistas. Kamēr vēl kaut ko redz un nav riktīgā nakts. Tumšs jau bija, bet ne tik stipri, kā likās istabā. Iekšā iedegta uguns, tad jau ārā liekas melns.
Vistas uz nakti salīdušas pa krūmiem, kūtī neiet. Tur sesks vai kas, pirms kādas nedēļas naktī divas nokoda. Tagad vistas neiet iekšā. Baidās. Kamēr vēl vasara, neko. Rudenī pašas salīdīs siltumā.
Forši tā bija. Mēs ar Ritku divatā pa tumsu meklējām vistas. Sēdēja zaros un ķērca, kad paņēmām rokās. Mašīnā bija kaste, likām iekšā. Dažas noleca no zara un aizplanēja tumsā. Pieplaka pie zemes, tad bēga. Ķērca kaut ko. Gailis reāli iemočīja ar knābi pa roku, bet es fiksi sagrābu. Grūtāk bija ar mazajām cacarkām. Lidoja pa pagalmu kā trakas. Kamēr jau Ritkai apnika. Izbesījās un pateica, lai iet ellē ar visām vistām. Ka tikai lielākās salasītas. Šitie zvirbuļi tāpat ne suņa nedēj.
Viņa iegāja istabā, bet es stāvēju pagalmā. Vistas nomierinājās un, tumsā neko neredzēdamas, klīda pa pagalmu. Salasīju visas. Viena sēdēja uz sētas un staipīja kaklu, gribēdama kaut ko ieraudzīt. Gar sētmali pielīdu tuvāk. Gandrīz aizbēga, bet noķēru aiz kājas. Ķērca kā traka, bet es šo pieglaudu sev klāt. Vista nomierinājās, tikai elpoja smagi un pa laikam mēģināja izrauties. Smuka viņa. Raibu cekulu, mazu sekstīti.
Ja varētu pieradināt, ka nāk klāt. Ja viņa uz vārda klausītu kā suns.
Mēs dzīvosim pilsētā. Tur būs kūtiņa un vistu dārzs. Es strādāšu darbnīcā. Redzēšu visādas mašīnas. Ritkas vīram fords. Nekāda vaina, tikai amortizatori klaudz un priekšā nevienādas faras. Vajadzētu salikt īstās.

No mājas iznāca māsa ar vīru – saliks visu mašīnā un brauks. Viņi nesa kaut kādus grozus. Kastei ar vistām uzlika traukus. Ledusskapis jau bija piekabē. Abi jaunie krēsli, ko viņi mammai uzdāvināja pirms gada.
Jocīgi, ka fāters bija pazudis ar galiem. Vakar likās, ka ir jau atčoknījies. Viņam tā vienmēr – dzer, dzer un tad lasa man morāli. Piedzēris arī lamājas, bet tas ir citādi. Vakar jau likās, ka beidzis dzert.
Labi, ka fāča nav mājās. Tas jau mierā neliktos. Šitā jau nu nepalaistu aizbraukt. Noriebies.
Kamēr viņi tur ņēmās ar piekabi, ieskrēju istabā pēc savām mantām. Mamma jau bija salikusi manas drēbes, kaut kādas grāmatas. Savācu makšķeri un savus dzelžus. Nekā liela jau tur nav, tikai skrūves. Fāters neļauj nest istabā. A es skapī veselu kasti. Da nu viņu. Pašam zem gultas piebāzts ar visādiem hlamiem.
Galda atvilktnē arī bija visādas mantas. Ritka ienāca istabā, vaicāja, vai ilgi. Iedeva kasti. Laikam no veikala. Tomātu mērce, iepakojumā 20 gabalu. Foršā kaste, ar cietajām malām.
Koļkam jāatdod kasetes! Ieraudzīju un nobijos. Toreiz paņēmu, visu laiku aizmirstas. Koļka vēl teica, ka atraus galvu. Tas pa jokam bija. Bet vienalga.
Ritka sacīja, ka nav laika. Da nu. Paspēs viņa. Koļka mans draugs, man jāatdod.
Izskrēju pa durvīm, Ritka vēl nobļāvās, vai visu paņēmis. Viņi negaidīs. Tumšs jau.

Pagalmā pie Koļkas neviena nebija. Suns izlīda no būdas, paskatījās un ielīda atpakaļ. Istaba tukša. Kur viņi pa tumsu dauzās. Varbūt pie lopiem.
Uz galda bija visāda paika. Tipa svinējuši. Nevienam tak nebija dzimenes. Mož mašīnas dēļ. Ka sataisīta. Mani jau nepasauca.
Paņēmu šoceni un nolauzu gabalu, tāpat nepamanīs. Riktīgi laba bija. Kamēr grozījos, uz galda pamanīju mašīnas atslēgas. Nevajadzēja jau ņemt, bet pašas paņēmās.
Attaisīju durvis, iesēdos. Oda pēc krāsas, pēc cigaretēm. Ne jau Elitas, bet kaut kā labāka. Marļiks vismaz!
Durvis aiztaisījās viegli. Ne tā kā žiguļiem vai folksvāgeniem – ka no visa spēka jācērt. Koļkas tēvs čortojās, ka pēdējā vasara ar to sūda folksvāgenu. Kaut bedrē i grūd. Tehniskās nav jau no ziemas.
Nekādā bedrē negrūdīs. Ir jau sarunāts ņēmējs. Mašīnai nav ne vainas, tik daži sotaki remontam. Man laikam nekad nebūs tādas naudas.
Noklakšķēja vien un ciet. Un spogulis. Pagriezu, lai var redzēt sevi. Tad pakaļējo sēdekli. Lai priekšas sēdekli var redzēt.
Es braucu, a blakus krutā vecene. Pupi afigenie. Visādi navaroti, rocene jauna un stipra, ātrumi paši pārslēdzas. Un reālā vecene blakus.
No kabatas izvilku atslēgas un iebāzu aizdedzē. Toč nevajadzēja, bet pagriezu. Pielēca pats. Nebiju gaidījis, ka tā. Ierūcās, palēcās, noslāpa. Nu ja, ielikts robā.
Palaidu atkal. Sajūgu. Pirmo. Mašīna gāja rīstīdamās. Izgriezu uz ceļa.
Afiģetj! Ja fāters mani redzētu! Vienmēr teica, ka braukt nemāku.
Ar mašīnu ir tāpat kā ar traktoru, tikai vieglāk. Stūre pati griežas. Un pedāļi! Nu i nafig, šitādu monstru!
Uz ceļa gāja smuki, stūre pati gulēja rokās. Nav ne jāgroza, ne ko. Pati zina ceļu. Un riepas. Visas cietas un labas. Nenēsāja nekur. Tikai traktoram grantovkas trepe tā neiet cauri, bet nu šite atkal ātrums.
Cirtu uz visu klapi, grantovka neko, taisnais gabals. Šite mēs ar fiatu braucām, vēl Svetka teica, lai piebremzē, viņai sūdīgi.
Svetka. Kā viņa tagad.

Tā mašīna toč baigā, uz līkumiem nemaz nejūt. Nesas labi. Un tik mierīgi. Tipa sanes, bet noturas. Riktīgi labā.
Ne tā kā ar Dziņkas fiatu. Tur toč likās, ka aizies pa gaisu.
Šitā viņi formulā brauc. Pedāli piespiež, aiziet rēkdams. Un viņi tik močī.
Sarkanā komanda zvērs. Mūsējie.
Nahuj šito dzīvi!

Pēkšņi ienāca prātā, ka es nemaz nezinu, kā Svetkai istabā tagad izskatās. Viņa taisīja remontu, krāsoja logus un grīdu. Viņai visādi plakāti – Agilera tur, Britnija. Visādi džeki no Sīrupa.
Žēl kaut kā. Un bail.
Kā viņa tagad.
Tik tieva un smuka jau laikam nebūs nekad. Es zinu, ka vecenēm pēc dzemdībām pupi karājas un vēders izstaipīts.
Viņa toreiz teica, ka vairs neies ar mani. Sēdējām viņas istabā, viņa toreiz to remontu. Viss pēc krāsas oda.
Dziņka jau bija atpakaļ, un mēs sakāvāmies. A ne par ko. Viņš nedeva braukt ar mašīnu. Un vispār.
Un tad viņš ar Svetku. Gaidīja šo pie skolas. Reizē gāja. Runāja. Tad Svetka mani atšuva. Viņai esot cits.
Izbesījos riktīgi, a neko. Ko es tur varēju.
Uz skolu arī vairs nebraucu. Muterei nebija naudas. Neko daudz neteica, tikai lamājās. Labi es šitā nebeigšot. Par zarazu izaugšot. Ko viņa zina.
Nāsīs iecirtās vēmekļu smaka. Viņa skrien – pupi kratās, vēders tāds smags. Da duraks Dziņka.
Svetka.

Mēs braucām no skolas, viņa sēdēja man blakus autobusā. Rokas lipa pie siltā dermantīna. Putekļi, busam kratoties pa grantovku, cēlās augšā un turējās gaisā. Visa mute pilna, nāsis sausas. Smirdēja pēc benža un eļļām.
Viņa izvilka lūpeni un krāsojās. Nevarēja trāpīt un piepūlē saspieda lūpas, tad mēģināja izlīdzināt krāsu. Somā viņai vēl bija skolas grāmatas, visādas lietas. Viņa izvilka ābolus, tad pati nokautrējās un savējo ielika atpakaļ. Bija aizmirsusi par tām lūpām.
Bet lūpene viņai garšoja pēc kaut kā ķīmiska un salda. Viņas vaigi.
Viņa teica, ka nevajag. Mutere redzēs. Bet neredzēja tak. Mēs vēl pa mežu gājām. Viņai bija blūze ar siksnu. Es tā atceros to siksnu. Viņas āda. Cik tieva viņa bija. Un ļifonam tā sprādze.

Fig, kaut kāds īblis priekšā.
Kur brauc! Afiģetj. Duraks. Gaismas.
Dzelži aizgāja pa gaisu. Tikai jutu, ka sanes. Kaut kas pa stiklu.
Bļaģ.

naktineica

11 thoughts on “Formula”

  1. Satriecoši skumjš un patiess stāsts ….. lielās Latgales mazās ikdienas traģēdijas:(
    Saprge, liels žetons !

  2. Bezgala skumji,nesaprotu kas smieklīgs atrodams mirstošā,izputinātā un izvarotā zemē

  3. Autorei pietrūcis mēra sajūtas, kā arī, šķiet, ka pēdējo gadu pieredzes reālos kontaktos ar mūsdienu jaunatni, tik vien, cik kaut ko no 90tajiem atceras, droši vien. Kopiespaids viegli nepatīkams, pārāk jau spīd cauri hipstera ņirgāšanās par lumpeņiem.

    1. Teksts ir tapis 2005. gadā, iedvesmojoties no pusaudža, kas Viļānos uz Gaigalavas ceļa mani gandrīz nonesa no kātiem ar vecu fiatu, virpuļodams pa smilšaino asfaltu. 🙂

      Citējot tā laika e-dienasgrāmatu:
      “2005-10-20
      Laikam diveju stuņžu laikā izcepu stuostu, par kuru pyrms tam nabeju dūmuojuse ni šaļti. Tik zynuoju, ka nazkū raksteišu. It kai beja dūma par referatu, it kai īsazibēja ideja īgrimt 21 (bet bez stuņdem trejom tys nikod nasabeidz). Tik zynu, ka nūdūmuoju – a varbyut latgaliski?
      Labi, ka tei nabeja dzeja.
      Da i vyspuor. Kaids tam tolks.”

  4. Te der apstāties un drusku padomāt! Tāda ir mūsdienu dzīve?! Mazliet baisi! Teiktā patiesumu apstiprina komentārs par hipsteriem un lumpeņiem. Visi citi ir vainīgi, tikai ne es!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *