PVN apokalipse

kā gadījās, kā ne, bet šodien man beidzot bija laiks. pēc visiem trakajiem pārskrējieniem un darbu ķeršanas, atskaitēm un papīriem, murgiem un ņemšanās apsēdos pie kompja, jo nekur nebija jābūt un telefons gandrīz nezvanīja.

iegāju internetveikalā un nopirku Gaujas pēcteci. tas ir, visu cieņu Gaujai. strādā labi, jaudīgi un paklausīgi. kā reti kurš.

tikai pēc 1 korpusa remonta par Ls 35 saņemties vēl 1 korpusa remontam (kas vairs nav ieskrūvēt 1 skrūvi un nomainīt 2 plastmasas detaļas vākam) nespēju. plus, braukt kaut kur ellē ratā uz Ganību dambi, kur nevar normāli iebraukt, jo ir baltā svītra un jābrauc kaut kur uz priekšu un jāapgriežas celiņā – nu nē. ja Gauja nesvētu 5 kg, es varbūt padomātu. bet tas nav portatīvais dators. un man vajag mazu, vieglu kompīti, kas nesver pusi no lidmašīnas rokas bagāžas.

protams, pārāk bieži neiepērkos internetā. jo cik es vispār iepērkos. maz. man riebjas iepirkties.

būtu atlikusi vēl mēnešiem, bet saņēmos. pēc drauga bombardēšanas skaipā un sms – vai beidzot nopirki kompi. vakar tas nebija reāli. tas nebija reāli pirms svētkiem. šodien izdevās.

pie viena atcerējos veco plānu par ārējo cieto disku. būs ķiršu sarkans un caur USB – lai mazāk vadu.

sazvanoties izrādījās, ka jāmaksā jaunais PVN. jau šogad. to gan es tā nesapratu un pārvaicāju – ja rēķinu saņemu un apmaksāju šogad, kāpēc jau tagad būtu jāmaksā par 3 % vairāk?

izrādījās, ka par to viņi nebija padomājuši. ka gan izrakstīt rēķinu, gan apmaksāt var vēl šodien (tas bija ap pusdienlaiku). problēma tika atrisināta.

ar pirkšanu ir tāpat kā ar zvanīšanu – man riebjas zvanīt un man riebjas iepirkties. pie vienām sāpēm saņēmos nopirkt vēl dažas parpalas, kas tiek atliktas jau no apmēram vasaras. ne no šī gada vasaras. 😀

lapā bija smalks uzraksts izmantot gada pēdējo dienu (tas gan manā gadījumā nebija iemesls, tomēr jauks bonuss): “Atgādinām arī – vēl šodien vari pagūt iepirkties par cenām ar veco labo 18 % PVN. ”

man gan bija drusku zobs uz to veikalu, jo līgumu saskaņošanas process kaut kur iestrēga un pie jaunumiem neparādījās 1 grāmata. bet gan jau arī gada beigas. visu nevar paspēt. gan jau.

arī šajā veikalā varot pirkt tikai ar jauno PVN. jo viņi nevarot paspēt apstrādāt, pārbaudīt pasūtījumu un izsūtīt rēķinu.

protams, kā gan man zināt, kāds ir jaunais PVN, ja cenas joprojām ir ar veco. un kā gan lai es zinu par problēmām, ja pirmajā lapā nav sarkans uzraksts “PVN maiņas dēļ no 30.12. 12:00 līdz 5. janv. 12:00 iepirkties nav iespējams”.

tad nu tagad man būs dažas parpalas, kas bija uz vietas. bet kopumā – nekā iepriecinoša. bardaks ir, bardakam būs būt.

1. janvārī, tas ir, laikam arī 5., 6., 7. u. c. janvāros mūs sagaidīs iepirkšanās haoss – kā pēc pasaules gala veikali (gan reālie, gan virtuālie) mainīs cenas.

ar to arī visus apsveicu. gan pārdevējus un grāmatvežus, gan mājaslapu administratorus un cenu lipinātājus, gan pircējus. visus.

jautrus svētkus cenu pārlipinātājiem! jautru iepirkšanos!

atmiņa

institūta vestibilā pamanīju rāmīti ar melnu lentu.
nezinu, kas viņš bija, bet staigāja tāds vīriņš pelēkā vestē ar daudzām kabatām. reizēm mēs pat saskatījāmies.
reiz es izdomāju, ka sveicināšu visus, kas uz mani paskatās.
kopš tās reizes mēs sākām sveicināties.
tā arī neuzzināju, kā viņu sauc un ko viņš te dara.
tad man pieleca – ja es to gribu zināt, man tas šovakar vai rīt pa dienu jāizlasa rāmītī.
jo citādi tas mūžīgi paliks vīriņš ar pelēko vesti ar daudzajām kabatām, ar ko mēs sākām sveicināties, jo es viņu pasveicināju.
bet saki nu. tā tā dzīve paiet.
pēc pāris dienām vai pat stundām es būšu aizmirsusi, ka jebkad ir bijis tāds vīriņš.
nākošgad vestibilā nebūs ne rāmīša, ne tā cilvēka.
tā tas notiek.
būtu muļķīgi iedomāties, ka mēs eksistēsim ilgāk par ielām, pa ko staigājam. vai karotēm, ar ko ēdam.

Daugavpils policija

šodien mani apturēja ceļu policija. 3. reizi mūžā.
1reiz es pati viņus apturēju, toreiz policists atveda no savām mājām zaļu striķi, ar ko aizsiet ciet durvis, lai netaisās vaļā.

braucu pāri tiltam no autoostas. krustojumā stāvēja 3 patruļmašīnas.
jau gandrīz biju pabraukusi garām, tad iespīdinājās zizlis.
atvēru logu, pienāca 2 metri policista (galvu īsti nesaskatīju).

policists: labvakar, jums siksna.
es: – siksna?
un skatos uz drošības jostu. tā uz vietas.
– siksna. nu, siksna karājas. tur ārā.
– ā.
izrādās, jostas gals ietaisījies durvīs, galiņš karājas ārā.

attaisīju durvis, savācu jostu, atvadījāmies, es aizbraucu.
josta pat nebija netīra.

Cik maksā kilograms cilvēku gaļas?

Es reši palīku sirdeiga. Bet šudiņ beju. Tvaiku nūlaižu LV.lv blogā.

Biju nozvērējusies nerakstīt šeit tik ilgi, kamēr nebūšu normāli izgulējusies un atpūtusies, lai tad priecīgi varētu aprakstīt savus ar jauno šampūnu izmazgātos un pērļu mirdzumā dzirkstošos matus, jaunos ar abrazīvo zobupastu nospodrinātos zobus un jaunās krūtis, kas paceltas ar jaunajiem high-tech krūšturiem slejas kā mieti vismaz, ja ne mākoņstūmēju platformas.

Tautai būs būt priecīgai, domāt labas domas, lasīt pozitīvus blogus, rosinošus rakstus un priecāties mūžīgā Donalda Daka smaidā – vienmēr vienā leņķī attēlotā, mūžīgā kā rietumu civilizācijas uzplaukums un posts.
Tautai būs blenzt krastmalas salūtā un žņaugties sabiedriskajā transportā. Tautai būs uz svētkiem dzīties uz pilsētu un televizorā lūrēt nebeidzamus zvaigžņu karus – dziedi, dejo, mīli un nodzeries ar zvaigni.
Tautai būs dziedāt korī un folkloras kopā, jo ir smuki, ka Dziesmusvētkos visa Latvija dzied.
Tautai būs art zemi un ganīt lopus, jo ir smuki, ka Latvijā neaug krūmi un usnes.
Tautai būs dzīvot smuki – bez slimībām, slepkavībām, zārkiem un alkohola, bez izdangātiem ceļiem un izzāģētiem mežiem. Kā TV reklāmā.
Pacilājoši dziedāt “Divpļaviņas” un “Šekurlīgo”, “Olveizkokakola” un “Labdienbebrakungs”.

Nevienam nebūs skumt šai jaukajā svētku laikā, kad mandarīnu, riekstu un mandeļu gaņģi lielveikalos maļ inflāciju un audzē deflāciju, kad māsa krīze klimst pa mūsu prātiem un no laimes smej par lielisko PR, ko tai sagādā masu mediji, katrā prātā iestādīdami krīzes bubuli un bagātīgi laistīdami ik dienas, kad svētki nāk kā nelabs mākonis un it visur plastmasas salaveči ļoga savus gurnus, neilona brieži cilā galvas un silikona sniedziņā atmirdz manekenu kājas un garāmejošo ļaužu sejas.

Manu lielisko dvēseles līdzsvaru un mieru, kaujoties ar vainas apziņu un nepadarīto darbu grēku nastām, atbildību pret visiem darba devējiem un  laimes apziņu – man, lūk, ir darbs, man ir saistības, mani gaida, es svētkos nebūšu vientuļa, jo man būs gan mandarīni un radi, gan projekti un laptops – nokāva 1 teikums.
Īss, bet līdz riebumam gaidīts un reizē šķebinošs.
“No nākamā gada 1.aprīļa valsts vairs neslēgs līgumus ar 13 mazām slimnīcām reģionos – Aknīstē, Dagdā, Varakļānos, Viļakā, Aucē, Saulkrastos, Ērgļos, Kārsavā un citās vietās.”

Tajā brīdī es līdz mielēm sajutu visas šīs ubagu un miljonāru valsts nabadzību, liekulību un stulbumu – ierēdņu dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem gadu gadiem, ministriju tortes, prezentāciju pīrāgus un komandējumus, deputātu izrādīšanos un iznešanos un nebeidzamu nabadzību visapkārt.
Kāpēc mēs esam tādā pakaļā, ja drīkst ar tik latvisku lamuvārdu aizskart Jūsu latviskās acis, ja 17 gadus esam kāpuši tikai kalnā?

Kurš no viņiem un no jums ir bijis šajās 13 lauku slimnīcās?
Kāds ir redzējis, kā izskatās slimnīcā, kur lēnām pūst lielajām slimnīcām liekie pacienti, kas vai nu vairs nav ārstējami vai ari ko neviens netaisās ārstēt?
Jo uz vietas ir ļoti muzejiski “otro roku” diagnostikas un ārstēšanas aparāti ar lieliskām pogām un kloķiem, ko kādreiz pagājušajā gadu tūkstotī lietoja kaut kur aiz dzelzs priekškara.
Jo neviens nezina, kas, pie velna, tam simulantam par diagnozi, jo magnētiskās rezonanses aparāts ir tikai citā rajonā un slimnīcai nav 250 latu, ko samaksāt. Un tad, kad atrodas ārsts, kas nosūta uz pārbaudi, viņš dabū par to pa kaklu.
Jo izrādās, ka tas, kas vēl nesen būtu bijis ārstējami, tagad laikam vairs nav. Un laikam jau būs jānomirst. Tas nekas, ka simulants ir vārtījies pa sazin cik slimnīcām sazin cik mēnešus un pa to laiku kļuvis 27 gadus vecs.
Jo uz vietas nav labu ārstu – tikai neveiksminieki, pensionāri un nejauši iesprūdušie entuziasti.
Jo iz vietas nav naudas.
Jo naudas nav nekam un nevienam.

Starp citu, cik maksā kilograms slima cilvēka gaļas?
Ja pacients sver apmēram 70 kilogramus un viņa slimības diagnosticēšanai pašvaldībai un valstij jāiztērē Ls 250, plus, vēl daži simti Ls par slimnīcas gultas dienām, plus, ārsta un māsiņu algu, plus, apkuri un kompensējamiem medikamentiem.
Uzdevums ar reizinātājiem un dalītājiem.

Jo uz vietas, mazajās lauku slimnīcās, lauku tantiņas apārstē savus vēžus, plaušu karsoņus, ēdes un ārstam kā pateicību iedod pašas adītus cimdus ar ausekļiem un zalkšu rakstiem.
Jo uz vietas, mazajās lauku slimnīcās, lauku veči apārstē sastrutojušu pirms 20 gadiem nogrieztas rokas stumbeni, atutojas, atblusojas, pa kluso izdzer savu šņabi un ar galvas māšanu noklausās noguruša ārsta sprediķi, ka dzert nav labi tik jaunam cilvēkam – tikai 45 gadi un dzērumā nosaldēta roka.
Jo uz vietas, mazajās lauku slimnīcās, lauku bērns ar baudu guļ 20. gs. 70. gadu gultā zili violeti nokrāsotā palātā – jo tur ir miers, neviens nelamājas, mamma nedzer, tēvs neuzmācas un nav jāiet uz skolu, kur visi ņirgājas, ka smird.

Kas ir šī sasodītā valsts, kam nekā nav, bet ir miljonāri un parādi miljardos.
Un kas ir šī sasodītā sabiedrība, kam ir viss, izņemot cieņu un mīlestību vienam pret otru.

Mana mamma aizgāja pensijā 1995. gadā, jo negribēja piedzīvot Latvijas medicīnas sistēmas krahu uz savas ādas. Viņa to piedzīvoja kā paciente – mēnešiem gaidīdama pierakstus pie ārstiem un kaudamās ar ārstu vēlmi izrakstīt visus iespējamos medikamentus – tos, kas bloķē slimību, un tos, kas bloķē citu medikamentu izraisītās blaknes. Tos, kas stimulē un veicina, un tos, kas bremzē un spēcina.
Viņa negribēja kļūt par ģimenes ārstu, jo savā laikā bija izvēlējusies studēt pediatriju. Jo gribēja būt bērnu, nevis veču ārsts. Viņa labi apzinājās, ka nezina par novecošanu tik daudz, lai ārstētu pieaugušos. Ka savā laikā apzināti ir izvēlējusies specializāciju – ārstēt bērnus. Un nespēj atteikties no principiem un kļūt slikta vai viduvēja pieaugušo ārste.
Kā pensionēta ārste viņa saņēma mazāku pensiju nekā pensionēta pārdevēja. Tā gadās. Lai studētu par ārstu, ir jāpatērē vairāk laika.

Tagad viņa ir atgriezusies darbā. Strādā Varakļānu slimnīcā par dežūrārstu. Ārstē, pieskata un māca dzīvot utainos, blusainos, nolaidušos, nodzērušos, pazudušos. Uz darbu braukā no blakus rajona.
Ceļas 6 no rīta, pabaro govis, ar pārsēšanos stundu brauc uz Varakļāniem, diagnosticē, ārstē, raksta papīru kalnus, tad stundu brauc uz mājām, pabaro lopus un dzīvo.

Laukos nav jauno ārstu.
Patiesībā mazās lauku slimnīcas būtu bijis jāslēdz jau sen.
Ja ne vietējo cilvēku, pašvaldības trakums meklēt un kaut no elles izraut ārstu, kas ir gatavs triekties turp un ārstēt.

Bet cik ilgi.
Cik ilgi šī valsts spēs eksistēt uz ubagu kauliem kaut kur reģionos. Viensētās, ciematos, pilsētiņās bez ārstiem, policijas, ugunsdzēsējiem un glābšanas dienesta.
Cik ilgi šī valsts (tas ir, tās cilvēki, sabiedrība, ļaudis, vēlētāji, gaļa) spēs kauties ar utīm, blusām un nodzeršanos.

Vai tie bērni, kas šobrīd kaut kur dziļi laukos mācās pamatskolā, ko ar zobiem un nagiem izvelk traka pašvaldība un skolotāji, ik pirmdienu atutodami, mācīdami ēst ar karoti un noslaucīt dibenu, spēs saglabāt Latviju.

Latvija nav pliks sarkanbaltsarkanais karogs Svētā gara tornī Rīgā un latviski ēdieni uz pieņemšanas galda, latvisks Tūdaliņ reizi dažos gados Dziesmusvētkos, latviski lindraki un saktas, latvisks olē-olē hokejā un latviski saukļi saeimas un pašvaldību vēlēšanās.

Latvija ir ticība savai zemei un cilvēkiem.
Mazas lauku slimnīcas, kurās turpat netālu no mājas izārstēt bronhītu un kašķi.
Mazās lauku skolas, uz ko arī maza meitene var aiziet ar kājām un nav pa tumsu jākuļas no nezin kurienes un jāpazūd zem kritalu kaudzes.
Normāli ceļi un normāla dzīve katram – arī tiem tur neveiksminiekiem laukos.

Jā, dārgi.
Bet, pazaudējuši laukus, mes pazaudēsim Latviju.

Atīdami Zīmyssvātki

2004_bukmuiza_06

Kai tī beja, kai nabeja, a gods skaiti jau cauri. Vacais gods ruopoj prūm ar cauru kuldu, kreditim i pogostim, jaunais atjuoj ar jaunim porodim i nūvodim.

Kai tī beja, nabeja, vēļ vīns gods puordzeivuots. Ar dorbim i nadorbim. Idejom kai sātom i sātom kai idejom.

Daļa dorbu jau cauri. Ortografejis nūsacejumi izdūti, latgalīšu muzykys koncerti i dzejis skaitejumi izskaniejuši, dzejis disks jau pluovoj pa pasauli i skaņ sātā i radejā, latgalīšu rokstu volūdys kursi nūsaslāguši – da cyta goda.

Ari latgalīšu dzejis antologeja “Susātivs” izlaista pasaulī i nūpierkama puors veikalūs – Rēzeknis “Liesmā”, Reigā ak jau byus jaunnedeļ. Tai saguoja, ka Zīmyssvātku duovonom jū var nūpierkt tik Rēzeknis gruomotneicā i nu izdevieja, bīdreibys “Latgolys Studentu centrs”. PVN mainis trikmīņs īt ar problemom, a voi ta kod bez problemu bejs. Īs laiks, īs padūms.

Tai godam nav bejs ni vainis. Kū var ceļt, tū var nest. Ka atsarūn cylvāki, ir ari nostys. Labi, ka atsrūn lobi i troki cylvāki i panas koč gabaleņu.

Palānom teik veikšti jauni latgalīšu koncerti, pasuokumi, gruomotys – jau cytam godam.

Vēļ itymā godā byus čyguonūs īšonys pasuokums – seminars “Sanūs omotu škola” Latgolā. Ar dzīsmem, daņčim, omotim, sasatikšonu i maskom. Raiņa muzejā Berkenelē. Gostūs atbrauks boltkrīvi nu Minskys, pasadaleis ar sovom zynuošonom. Paļdis Daugovpiļa rajona padūmis Tautys izgleiteibys i kulturys centram – par jumta īdūšonu!

Kab na jūs, pasuokums nūtyktu vysleidza – ir idejis, kam ir juopīsapylda. Tok kur nabejs šaureibā i kluseņom. Sovā pakrieslī dzeraunis sātā. Niu tī varēs pīsadaleit i latgalīšu i boltkrīvu jaunīši, i vītejūs folklorys kūpu ļauds.

Nu Zīmyssvātku da Zvaigznis dīnys Latgolā čyguonūs īšonys laiks.

Bez čyguonūs īšonys kai bez maizis. Gods juopabeidz ar trūksni. Tod jaunā godā natryuks ni maizis, ni suoļa, ni ideju. Kab na čyguonūs īšonys kasgods, voi byutu trokuma jaunom idejom, projektim, dorbim, dareišonom i spāka izturēt cauru godu? Tok jau nā. Nivīns nav raudziejs.

Riskēt nadreikst. Partū čyguonūs juoīt ari itymā godā.

Ka projektam nivīns naīdūd naudys, tys tok nanūzeimoj, ka idejai juopropulst. Daudz kū var ar sovu spāku i par sovu naudu. Bejs, nabejs. Bess ruovs tū naudu. Ni juos kod bejs, ni juos kod byus. Juosaprīcoj par tū, kas ir.

Kai pyrms puors dīnu sovā dīnrokstā raksteja Raibīs Suņs: “Nazynu, vysi aptrokuši ar tū tai saucamū „Krīzi”, ka ar puora ļaudim aš i parunuot nav par kū. Da, kaida krīze… Latgola kaidā čūkstā ir bejuse, taidā i ir. Byusim objektīvi.”

Optimismam nav pamata. Prīcys meklej pats.


Cyta storpā izzynuoju – Viļānu nūvods dzeivs. Varakļuonu tože.

Kai ta Viļāni varātu byut zam Varakļuonu voi Varakļuonu zam Viļānu. Tik pīktā godā, kod dadzynuoja muižys, ar sokumim guoja vīns ūtram paleigā. Tai atguodoju nu Napaleona Rudko raksteituos Viļānu viesturis. Napīmiņu, kurs kuram guoja paleigā. Tok tys palics atmiņā kai īviereibys cīneigs viļuonīšu i varakļuonīšu sadarbeibys paraugs.

Niu Viļānim otkon sova byušona, atseviški nu Rēzeknis. I Varakļuonim sova, bez Modūnis. Maltai gon naizadeve. Tai kai Malta byutu kai taids anklāvs pa vydu Rēzeknis nūvodam, Maltu integrēja. Reizem ir labi dzeivuot pasauļa molā. Tod ar vysim sovim klāvim var taiseit vysaidus anklāvus, piklāvus i izklāvus – nivīnam besam sirds natreis.

Nazkod tai jau beja. Viļānu rajons. Niu nūsaukums cyts – Viļānu nūvods. Ak jau i ļauds tī poši – rajona ļaužu bārni i unuki dzeivuos nūvodā.

Viļānu rajonam beja pat sova avīze “Pa Ļeņina ceļu”. 20. g. s. 50. godūs. Rakstēja par kolhozim, kulturu, religeju i dzeivi.

Īkopeišu puors rakstīņu. Kab naaizamierstu, kas mes bejom. Kab īguoduotu, ka mes poši niu izalosom, kaidi byusim i kai myusim byut iz prīšku. Niu i ite.

I tai – lai runoj avīze “Pa Ļenina ceļu”.
Izdeviejs – Latvejis Kompartejis Viļānu rajona komitejis i Viļānu rajona dorbaļaužu deputatu padūmis organs.
Laikroksts izguoja ūtartdīnēs, catūrtdīnēs i sastdīnēs.
Numers moksuoja 15 kapeiku.

Priekšnesumi ražas novācējiem

Svētdien, 9. augustā, kolhoza “Padomju Latvija” mākslinieciskās pašdarbības kolektīvs sniedza koncertu ražas novācējiem. Programmā bija burjatu – mongoļu ludziņa viencēliens “Bezastainais velns”, ko sapulcējušies noskatījās ar lielu atzinību. Labi solo dziesmas, kā arī duetu akardeonista Usāna pavadījumā izpildīja Litvekova un Puškina. Lielu piekrišanu izpelnījās intermēdijas.
Pēc priekšnesumiem sākās dejas. Te var piezīmēt, ka arī kopsaimniecībā “Padomju Latvija” ir neapzinīgi ļaudis, kas atnāk uz sarīkojumu iereibuši. Kārtības uzturēšanai būtu lietderīgi noorganizēt brīvprātīgo vienību.
A. Burskans

Pa Ļenina ceļu – Nr. 96 (1727), otrdien, 1959. gada 18. augustā


Kāpēc kolhozs “Avangards” atpaliek lopbarības produktu ražošanā?

(fragments)

Kolhozniecei b. Gaidulei kopsaimniecība uzticējusi audzēt un kopt 25 teļus.
– Ar ko jūs tos barojat?
– Tagad dienā dodam pus kilogramu miltu un sešus litrus vājpiena.
Teļi apmēram pus gada veci un pēc visiem aprēķiniem katram no tiem turēšanas laikā izbaroti apmēram 240 l pilnpiena, 800 l vājpiena, 60 kg miltu. Šo barību, pārrēķinot naudas vērtībā, iznāk, ka katrs teļš “apēdis” apmēram 600 rubļus, bet dzīvsvara pieaugums trūcīgs, teļiem lieli vēderi, bet muskuļi izdēdējuši. Tātad secinājums, ka teļi barību, kas izsniegta no klēts un fermas, faktiski visu nav saņēmuši. Bet kur tā palikusi?
– Nezinām, – norausta plecus kopsaimniecības vadītāji. Bet kā lai viņi zinātu, jo neinteresējas, kur aizplūst lopbarība, un neaizsprosto šo ceļu.
Fermā gadījāmies teļu dzirdināšanas laikā. Gaidule, sameklējusi četrus vecus, pie tam netīrus spaiņus un silīti, piepildīja šos traukus ar vājpienā atšķaidītiem miltiem. Dzirdināt laida teļus pēc kārtas. Kopējai darbs grūts, jo nav nemaz tik viegli savaldīt šos draiskuļus.
– Kāpēc traukus netīrāt?
– Nevar, jo tad tiem caurumi kļūst lielāki.
Patiešām, no viena otra trauka, kamēr teļš to sasniedza, aizplūda krietns strauts ielietās barības.

Pa Ļenina ceļu – Nr. 96 (1727), otrdien, 1959. gada 18. augustā


Lini jau mārkos

Kopsaimniecībā “Zelta druva” linu novākšana vēršas plašumā. Lini noplūkti no 7 ha platības. Tie arī atpogaļoti. Šim nolūkam izmantoja atpogaļojamo mašīnu, bet divi kolhoznieki strādāja ar rokas atpogaļojamām ierīcēm.
Vairāk nekā puse noplūkto linu jau iemērkti mārkos.
A. Šķiedra

Pa Ļenina ceļu – Ceturtdien, 1959. gada 30. jūlijā


Ko viņi krāpj – baznīcu vai komjaunatni?

Zinātne sen pierādījusi, ka reliģija aptumšo cilvēka prātu. Tā viņiem uzvelk it kā maisu pār acīm, un cilvēks kļūst akls. Par to cilvēcei kļuvis zināms jau pirms vairākiem gadsimtiem, tāpēc tagad miljoni vienkāršu ļaužu un pat kulta kalpu atsakās no reliģiskiem māņiem un sāk skatīt pasauli tādu, kāda tā īstenībā ir.
Lai cik tas savādi, taču arī šodien, kaut arī mazāk, iznāk sastapt cilvēkus, kas piekopj reliģiskus rituālus. To var piedot tādiem, ko sakropļojuši buržuāzijas laiki, kas nedeva iespēju apgūt izglītību, atbrīvoties no reliģijas. Bet to nekā nevar piedot jaunajai paaudzei, kas nepazīst buržuāziskos laikus, apguvuši augstas zināāsnas, bet tomēr daži staigā kā akli.
1958. gadā kopsaimniecībā “Dzirkstele” komjauniete Broņislava Mālniece salaulājās baznīcā. Viņu veda baznīcā nekas cits kā komjaunieši Alfreds un Lonija Latkovski (brālis un māsa).
Šā gada 6. augustā notika kolhoznieka A. Trokšas bēres – ar visām reliģiskajām ceremonijām. Kapsētā bija ticīgie. Viņi pazemīgi lieca savas galvas par aizgājēja dvēseles mieru, par šīspasaules grēkiem, par paradīzi, par vieglāku aizkapa dzīvi. Vārdu sakot, lūdzās par to, kā pasaulē nebija un nav.
Kopā ar gados vecākiem cilvēkiem un baznīckungu tāpat kā visi kapsētā kristījās komjaunieši Lonija Sondore, Jūlija Latkovska, turpat bija arī augstāk stāvošas personas: Dekšāres skolas pionieru vadītāja Eriņa un ciema tautas nama vadītāja Pastare. Tur bija ieradušies arī pionieri. Viņi, ieraugot savu priekšnieci, sākumā apmulsa. Bet tas nebija ilgi, un novēlojušās personas, nometušās ceļos, sāka skaitīt lūgšanu. Pionieri sekoja savas vadītājas piemēram.
Pat bērniem – pionieriem kļuva savādi, ka Eriņa, kas skolā labi veic akrobātiskos vingrojumus, tos apmainījusi pret galvas liekšanu baznīckunga priekšā.
Grūti pateikt, kāpēc šie jaunie cilvēki kristījās, gāja laulāties baznīcā un uz savas sejas uzmauca reliģijas masku. Varbūt viņi krāpa reliģiju, bet varbūt komjaunatni. Tomēr visiem skaidrs, ka tādas maskas viņiem ir un viņi savā aklumā nevar atteikties no reliģijas.
Mālniece, Latkovski, Eriņa un citi taču dzīvojuši pēckara laikā un kapitālisms viņiem reliģiju iepotēt nevarēja. To viņiem piespieduši darīt vecāki, tantes, onkuļi, kaimiņi un citi, kas sapinušies reliģijas māņu un viltības tīklos.
Nevar sevi uzskaitīt par taisnīgiem komjaunatnes vadītāji, kultūras darbinieki un citi padomju inteliģences pārstāvji un komjaunieši, kas piekopj reliģiskus rituālus. Pie tam komjaunatnes kolhoza organizācija L. Latkovsku ievēlēja par savu sekretāri un komjaunatnes rajona komitejas birojs to apstiprināja (!).
Katram skolotāja, ārstam, kultūras darbiniekam ir tiesības vecākiem palūgt skaidru atbildi, kāpēc viņi bērnus ved uz baznīcu un piespiež viņus piemēroties ticībai, kalt “dieva likumus” un tādējādi kropļo bērnu psihi?
Lielāka vērība jāpievērš darbaļaužu idejiskai audzināšanai, it sevišķi jaunatnei jāizskaidro reliģijas reakcionārā būtība un asāk jāreaģē uz šajā ziņa negatīvajām iezīmēm atsevišķu komjauniešu apziņā!
Dzirkstelietis

Pa Ļenina ceļu – Nr. 96 (1727), otrdien, 1959. gada 18. augustā


Vyss jaunais ir tys pats vacais.

Lai goda beigu steiga i napabeigtūs dorbu stress atļaun pabyut kūpā ar sevi i nūstateit sevī pasauļa parādu – saprast, kur beji, kur ej i kas byusi.

Pasauli mīļuot var tik tys, kas meiļoj pats seve i pazeist pats seve. Prīca dzymdynoj prīcu, dzīsme – dzīsmi.

Lobuok reizi godā puorīt par dzerauni ar smierts, čyguona, nabašnīka, mārgys voi uoža masku, na globuotīs nu seve i cytu vysu godu zam īdūmuotu ideņtitašu i maluot sātā i teļvīzerī, avīzē i radejā. Lobuok reizi godā īlaist ustobā čyguonus, na vysu godu beitīs bādys atīšonys.

Lai raibs, troks, sirsneigs čyguonu laiks!

Kab i iz tovu sātu atītu smierts i izdancynuotu, kab cytu godu naslymuotu. Kam i tovys ustobys koktus izbadeitu dzērve, izdoncuotu luocs, kab cytu godu tī nabyutu putekļu i nabadzeibys. Kab i tev čygonka izzeileitu mīlesteibys, bagateibys i vysaida lobuma.

Kab atsavārtu vysys durovys, vysuos sātuos byutu vasali i prīceigi cylvāki, vysūs teirumūs augtu buļba, rudzi i kuopusti, vysūs klāvūs byutu gūvs, zyrgi, vuškys, cyukys, vystys i gaili.

Ka mes nūticēsim, myusim byus.

Kaladū!!!!

Publiceits ite.

klipārtu kina

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=LK90lJCHlV4]

dzīsmis i aforismi

Sasajiemu sataiseit ite div jaunys sadalis: dzīsmis i aforismus. Informaceja tik pa dalei muni. Tok varbyut ari cytim nūder daļa nu munā datorā nazcik godu laikā sakruotuos informacejis.

Kurs gryb publicēt iz papeira, lai meklej olūtūs. Partū ka daļa ak jau nazkod ir bejuši publiceiti. Tik kas zyna, kod i kur.

A elektroniskai i apsveikumu lītuošonai lobuok itai nikai nikai. Partū ka šaļtim ruodīs – kuo nav teiklā, tuo nav i pasaulī.

Bez tuo – nav jau kaida konkreta autora, a tautys radeits monts. Koč kaids autors i izkass, apdarynuojs, publiciejs. Tai i es izkašu, apdarynoju i publiceju.

Parkū folklora navar tikt puorstuosteita ari teiklā?

Īmeslis itai dūmai i dareišonai vīns – nav dīnys, kod nu Gūglis ciocis maklātuoja iz itū dīnrokstu naatīt kaids dzīšmu i aforismu voi, vēļ vaira, latgalīšu dzīšmu i aforismu maklātuojs.

Vyss gon tapšonys stadejā. Vaira nav kai ir. Tok tei lobojama līta. 😀

Kai vacā gudreibā saceits: acs dorba nūsabeida, rūkys padareja. I bez prācys nav tykuma.

Novadi un zvirbulīši

Latvijas novadu karti var atrast te (pasīva) un te (interaktīva). Be te Vikipēdija: Latvijas administratīvais iedalījums un Latvijas novadi un pagasti.

A tikom cyrkam cyrks.Viļāni otkon atsadola nu Rēzeknis – kai nazkod, kod beja Viļānu (tūreiz Viļēnu) rajons. Varakļuoni par sevi. Byutu zam Varakļuonu gūda byut zam Viļānu. Nivīns varakļuonīts tuo napacīstu ocu golā.

Pateikami, ka Latgola rūbežojās ar Abrenis nūvodu, navys Krīvejis Federaceju. Laikam biļdis autora izklaidis par temu. Voi ari tys tai nūpītnai – Latvejis vaļdeiba, kas struodoj dīn i nakt, veic nūvodu reformu ari Krīvejā?

zvirb

A ite karteņa ar zvierbuleišim. Nazkai vosorā tuo tai najiut, a pa rudiņam kotrys zvierbuļs kai sovs cylvāks.

Mama až jim nūlyka sakoltušys maizis kukuli pi pakša. Lai napropulst radeiba. A radreiba brākdama jemās pa kryumim.

Pa vosoru pīsaplidiejs vasals bors. Mozi i tukli putineni, atsaāduši vystu bareibys.

Vosoru bezdeleigys, zīmu zvierbuli ir sātys dvēsele. Partū ka jim pīkuost par rūbežim, reformom i nūvodim. Jī ir.

Nakts mistereja vystu klāvā

gails1

Breinojūs i navaru atsabreinuot. Mes kai taidi buorini pādejūs 17 godu laikam dzeivuojom bez vaļdeibys nazkaidā autopilotā. Nazkai vyss nūtyka, vysi par nazkū bolsuoja. A izaruod – nav!

Vieleišonuos lepēja plakatus i skandynuoja pa radeju i teļvīzeri. A vaļdeibys tai ari nabeja. Vyss vīnkuorši nūtyka pats par sevi.

Izaruod, breivuo tierga ekonomika nūzeimoj ari dzeivuošonu bez vaļdeibys. Ka jau breivi, tok breivi da durovu kļamkys. Nivīnam nikaidys atbiļdeibys, saisteibu, lykumu. Kotrys dora, kū gryb i kai gryb. Nauda nūsoka vysu.

Tok, verīs vīn, jēme i vīnu dīnu atsaroda! Vaļdeiba!

Kai ruove struoduot, tai da pīcu stuņžu reita! Cikom padarēja 17 godu dorbu, izmēze vysus klāvus, izteirēja pašelis.

Nu ūtrys pusis, mož itymā naktī tyka izspālāta taida kai alegoriska lūmu spēle, kai mistereja. Taida kai grāku ceisteišona i upera nesšona vysu vuordā – televizejis paruodeita, radejis skandynuota, avīžu i teikla apraksteita, ļaužu leidza justa.

Realitatis šovs ar breinumainajim talantim – kurs vertikali, kurs horizontali, tok vysim rūkys gaisā voi iz pūgys. Bolsoj. Labi, ka gaisā ni obejis rūkys. A to padūmuotu, ka bolsoj par sevi i par sovu sābri opozicionaru. Voi ka pasadūd.

Ar sovim ituos nakts vuorgim i komuošonūs vaļdeiba paruodēja, cik vysim ir gryuts i cik gryuts vēļ byus.Telefona bolsuojumi natiks pījimti. Juobolsoj byus ar trīcīņbolsuojumu – jaunajim nūdūklim.

A varbyut vaira nabyus nikuo gryuta i biedeiga – vaļdeiba kai upera vucyns iznese vysu tautys pūstu i nalaimi iz sovu placu. Par vīnu nagulātu nakti jei izpierka vysus grākus!

A tī deputati, kas kryta i gulēja voi šotuodamīs volkuojuos apleik, piļdēja vysuaugstuokū aizdavumu – mīga i nūmūda sapynūs redzēja gaišuos nuokūtnis vizejis. Jī struoduoja ar paranormalom dūteibom i vinnēja zmeju ar 12 golvom – budžetu vasalim 12 mienešim.

Ciert kuru golvu gribi, vysys suop. Vysys sovys.

Parlamentā teik lītuotys vysys metodis – ari budžeta nūsapņuošona sapynā! Lai kuram kotram taids parlaments.

Tautai niu palics tik taids seikums – izturēt.

Īdvasmai dalikšu karteņu ar cuoli, niu jau brašu gaili. Izaškieļs 15. augustā, ryudiejīs rudiņa solnuos i leitā.

Ite pyrms nazcik mienešu vysi bāduoja – kai tī naboga cuoli izaugs, kai nanūsaļs. Taidā nalaikā dzymuši. Zam poša rudiņa i zīmys soltuma.

A kū padareisi – ka jau vystai izīt pereišonys trokums, to i juoperej. Kod kuram izīt tei dzimšona, tod i juodzymst. Tod i juodzeivoj.

Cuoli izauga bez kaidys bādys. Da 15. oktobra staiguoja ar vystu – mozi komuleiši vēlēs pa zuoli. Dasamanēja, ka aiz ustobys ir vālejuos zemneicys. Apēde vysys ūgys. Voi ta žāl. Lai tik īt lobumā.

Siļdējēs rudiņa saulē. Purynuojuos smiļktī. Kosa puču dūbis, pastatēja sovu parādu syltumneicā.

Vysta atroda, kur aug lobuokuo vyrza, kur zvierbuli byrdynoj kaņapu sieklenis, kur cyuku putra, kur suņa bļūda. Tik pasauc sovu armeju, a tī mudri, mudri seikom kuojeņom jau aizaveļ. Vokorā muote savad klāvā, sasauc pereklī. Jau tyka paleli cuoli, a vys pi muotis.

Tai pamazeņam izauga vystys i snīga gaiļs. Snīgā staigoj, snīgu ād. Poša besa jim navuod! Pakņuoboj snīga, izkuop iz kupanys, pakaš i aizdzīdoj jaunuo gailāna spolgajā bolsā.

Lai vysim ituo dīnroksta skaiteituojim itamā nedeļā skaneigs bolss, gaišys acs i prīceigs pruots par dzeivi i zīmu!

Verīs vīn, deputati sovu nakti nūkiukuoja, niu otkon byus propuluši iz 17 godu. Cikom jau otkon kuru nakti lēks loktā i dzīduos.

Tai tys pasauļs grīžās. Vaļdeibys īt iz aizīt. Zīma atīt i aizīt. Cylvāki i vystys palīk.

Bez radejis, avīžu i televizejis

traktors

Prese šudiņ izguoja malnā rameņā ar krystu. Ar smierti nasabalavoj. Smierts taipat ir par daudz.

Es tik verūs, kai rūnās i teik radeitys temys. Kai vīns pasoka i vysi runoj leidza. Kai ir topa temys, kas kai gaisa baloni pīsapyuš medeju telpā. Beverina, Abrine, geji, PVN, Gaismys piļs, Dīnvydu tylts, inflaceja, krize.

I tod vysi vīnā bolsā kai kūrs pyuš i pyuš tū balonu. Cikom jauna cacka pasagoda viereibys centrā voi tema sevi izsmeļ. Balonu nav interesnai pyust vairuok reižu piec kuortys. Pīpyut, pasaver, aizsīņ.

Cik daudz šmuku brīsmeigūs ziņu balonu. Avarejis, nabyušonys, svešys suopis i brīsmys. I taida morkotna baile – a niu mož ar myusim. Pyut i pyut.

Krizis balonu pyust ir interesnai. Saīt daudz dorba. Vysi ir īsaisteiti. Truopej i bagaturim, i bednajim – i miļjonars pagaisynoj kaidu miļjonu, i peņsioners kaidu desmitnīku. Vysim ir, par kū parunuot. I pasašausmynuot, cik vyss brīsmeigi. Kai naīt, kai bankrotēs, kai myusus nūpierks.

Vīni pat pīduovoj okupēt sovu zemi zvīdrim. Poši namuok puorvaļdeit. Lai atīt kungi ar jau gotovu sistemu i izgluob naboga napraškys.

Tod es saprotu, kas ir Īreja. Latvīšu sluopis piec parāda – ka atīs kaids i pastateis parāda. Navys es byušu kuorteigs, a maņ apleik vysi byus kuorteigi. Navys es nazagšu, a maņ apleik nivīns nazags.

Es, latvīts, nasamaineišu, a īliekšu perfektā uorzemu pasaulī. Kur kuorteibu nūsoka cyti. Es tikai pīsamāruošu. I struoduošu – jim, navys sev. Partū ka tai eisti nimoz nazynu, kū īsuokt ar sovu dzeivi. Nūpierkt kaidu dzeivūkli voi plazmys televizoru. A tai? A bess zyna. Tai i dzeivojam. Pamazeņam.

Tok ka kaids gryb, kab Latveju okupej zvīdri, es atguodoju zvīdru laikus. Nui, beja školys. A Latgolu taidā gadīnī vajadzātu pīvīnuot Pūlejai. Kai nazkod beja. Katuoļs katuoļa saprass. Da i varēs atguoduot pīmierstū leksiku: vīšnis, grušys, ambona, spovedneica, kļašters. Nabyus ni rusicismu, ni letonismu, a polonismi.

Kod es dzieržu ituos runys, maņ palīk kauns nu sova dzeda Juoņa i juo bruoļa Jezupa, kas pīsavīnuoja Latvejis armejai i kuovēs par sovu zemi. Taipat maņ ir kauns nu munys probabys Martys, kas vīna izaudzynuoja 7 bārnus, partū ka veiru Donatu i vacuokū dālu Bronislavu 1919. godā sorkonī īlyka cītumā. Donats sapyva Krīvejā, dāls piec diveju godu atsagrīze sātā. Par tim divejim godim jis nabeja izaudzs nicik.

Vēļ maņ ir kauns nu Bronislava, nu tuo poša 14 godus vacuo puikys, kas Latvejā atsagrīze 16 godu vacs i ar tom pošom drēbem, ar kū beja aizvasts. Jam pīduovuoja dzeivuot saimē nazkur pi Reigys. Jis atsagrīze pi mamys i bruoļu i muosu. Jis beja vacuokais dāls, jam beja juobyut saiminīkam. Kod krīvi ūtrū reizi īguoja Latvejā, jis nūsaglobuoja mežā – kab nikod myužā vaira naradzātu cītuma i smierts. Mežā jis ari nūmyra- nu pasaļšonys i meningita.

Nadūmoju, ka vīgļuok beja munom babom Monikai i Veronikai, kod juos piec kara struoduoja kolhozā i nu reita guoja iz Viļānim stuovēt ryndā piec maizis. Partū ka sovu gryudu i myltu nabeja. Voi munai mamai, kas 90. godūs maizi cepe sātā – partū ka jei kai peņsioneitam uorstam nabeja naudys nūpierkt juos veikalā.

Es radzu, ka nav vīgli. Tok nav tik gryušai, kab vaideitu. Tik gryušai nav nikod.

Var atjimt naudu. Naudys var nabyut. Tok vysod ir vēļ koč kas. Koč kas, kū es muoku, zynu i varu. Kū es varu īmaineit pret cyta zynuošonu, muoceišonu, vareišonu.

Atguodoju, kai sastdīnē pyrms Pyupuļneicys stuovieju iz tierga i puordevu pyupulu puškus ar dzeiveibys kūkim i paeglem. Kab ļaudim byutu, kū pasvieteit bazneicā. Tei ir līta, par kū maņ nav kauns.

Vysu nikod navar atjimt. Var atdūt vysu.

Niu draud nūdūkļu paceļšona. Nabyus ni radejis, ni gruomotu, ni avīžu, ni teļvīzera. Nabyus naudys, nabyus informacejis. Vēļ ak jau slēgs školys i bibliotekys.

Dreiž ar latvīšu volūdu byus taipat kai ar latgalīšu volūdu – bez raidiejumu latgaliski radejā i televizejā, bez regularys informacejis latgaliski presē, bez raksteibys vuiceišonuos školā i bez latgalīšu gruomotu skaiteituoju.

Kod vysi latvīši byus sovys volūdys analfabeti, navajadzēs ni latvīšu avīžu, ni latvīšu radejis, ni latvīšu televizejis. Ak jau byus tikai puors trokūs, kas dybynuos NVO i raudzeis raksteit projektus, kab kū nabejs izdūtu latvyski, īvuiceitu voi sagluobtu. Partū ka leluokuo sabīdreibys daļa bez sovys volūdys i bez informacejis var iztikt.

Pryuši iztyka bez pryušu volūdys. Jī naizmyra, izmyra volūda. Latgalīši iztīk bez latgalīšu volūdys, partū ka informaceju var dabuot ari angliski, vuocyski, krīvyski, latvyski. Daugovpiļs kūrs var dzīduot i latgaliski, i latvyski. Var ari angliski voi krīvyski. Kūrs jau paliks tys pats i dzīduos tikpat labi, gaiši, azartiski. Nabyus tikai volūdys.

Nui, ir “Latgolys Radeja” – kas raida latgaliski Rēzeknē, Daugovpilī, Jākubpilī. Nui, regionalajā presē reizem ir bazneicys zinis latgaliski i roksti par deportacejom, kulturu i bierneibys atminis. Nui, latgaliski itūrudiņ beja div raidiejumi “Latgales Televīzijā” – kod pīrakstēja projektu i pīškeire itim raidiejumim naudu. Nui, latgaliski Latvejis Radejis 4. programā ir vīns Bronislava Sprydzāna raidiejums, kū piec tam var nūsaklauseit internetā.

A cik ilgi volūdys pastuoveišona var nūtikt nu projekta iz projeku, ar NVO i privatpersonu guodeibu. A cik ilgi nūsatureitu latvīšu volūda, ka kotru reizi byutu juopīruoda, ka politiskuos, ekonomiskuos zinis var puorskaiteit ari latvyski, ka latvyski var izdūt gruomotu, avīzi, nūvadeit raidiejumu.

Tok tai vot i dzeivojam. Sovs pīneņš, svīsteņš. Sova galeite. Sova volūda.

Nu Dīnys.

Back to top