Cenzūra un Bu

Kādu brīdi biju ārpus – informācijas, laika un ikdienas riteņa. Tas gan nenozīmē – ārpus darbiem. Darbi izseko, darbi ir visur, darbi atrod darītāju un dara darītāju.
Esot bezdarbs. Viss esot briesmīgi.
Nezinu, grēks Dievu mežā dzīt vai spļaut Dievam acīs.
Pāris dienas paniski meklēju cilvēku, kam iedot vienu no gaisa nokritušu un ļoti degošu darbu. Sak, āmen un basta, izejas nav.
Pēc ilga laika atradu darītāju. Nopriecājos. Darīju tālāk savus darbus.
Izrādās, tagad tas jādara otrreiz. Un laika palicis vēl mazāk.
Tā gadās.

Reizēm sasodīts nogurums no visa. No bezgalīgajiem kalniem, kas nav pieveicami. No darbiem, kas nepāriet.
Vienu nokauj, piecas vietā. Piecas nokauj, desmit vietā.

Tas nav kā laukos – iestādi kartupeļus un miers, izravē runkuļus un miers, saved sienu šķūnī un miers, norauj burkānus, bietes, ieskābē kāpostus, apar zemi un miers.
Mūsdienās darbs ir nerimstošs uzdevumu kalns datora monitorā. Darbu var pārvest pāri visām robežām, ar darbu var iziet visas muitas un kontroles. Darbu tikai jāizņem no somas, kad lidostā pārbauda bagāžu. Datorus pārbauda atsevišķi.

Dators ir vēl viena ķermeņa daļa, kas ļauj pieskarties informācijai. Turklāt ne vien šeit, bet visur.
Tās ir kā acis, kas redz aiz trejdeviņām zemēm. Rokas, kas pieskaras sazin cik deviņām zemēm. Septiņjūdžu zābaki, kas apskrien pasaulei vienā mirklī un sazin cik jūdžu domas, kas nerimstoši pulsē drīz te, drīz tur.
Pasaule ir maza mazītiņa. Pasaule ietilpst 17 collās.

Roku nenocirtīsi, datoru neizslēgsi.
Tad nu velcpelīte. Urb un gādā.
Kāds ir rēķinājies, ka darbs tiks izpildīts, kādam deg termiņi, kāds gaida.
Sabiedrību veido attiecības. Kopā vieglāk.
Viens ražo datorus, otrs datorus lieto, trešais datoru un tā lietotāju pabaro, ceturtais aizved uz mājām.
Saista pienākumi un solījumi.

Uz ielas ieraudzīju plakātu ar ūsainu vīriņu. Atkal sācies seju laiks. Pirmais vīriņš jau klāt.
Ir tik jocīgi visur redzēt viņu vienu pašu lepnā vientulībā skatoties uz pelēkajām un mitrajām ielām. Kā vienīgo kandidātu, kas jāievēl, jo vienkārši jāievēl. Jo jāvēl. Un citu nav.
Mani šausmina politiķu sejas plakātos. Tas ir kā tirgū, kur izstāda zosis un vistas, sivēnus, teļus un trušus. Lai visi var paskatīties.
Tirgū varētu nepirkt. Politiskajā tirgū nebalsot nozīmē nepiedalīties. Palikt ārpus.
Sabiedrībai jau nekas nenotiks. Turpinās kustēties kā planktons. Pa vienam nekas, kopā plūstoša masa, kas kaut kur virzās.
Pa laikam paskatās uz sejām un kaut ko ievēl.

Kaut kāda nolemtība.
Vērot un tomēr nepalikt ārpus, jo esi iekšā. Ar visiem ūsainajiem vīriņiem, planktonu, datoru, darbiem un dzīvošanu.

Nepiemini publiski, ka lats tiks devalvēts. Tad tevi ieliks cietumā. Lai citiem ir bail runāt. Lai ir mācība.
Ja cietumā ieliks pietiekoši lielu skaitu cilvēku, lats paliks stabils ilgi jo ilgi.
Un tā viņi dzīvoja mūžīgi. Stabilais lats, ūsainie vīriņi, nepārejošie darbi un pulsējošais planktons.

Neraksti publiski. Ja raksti, tad nebrīnies. Komentētāji nories, vērotāji novēros, zinātāji atzīmēs.
Ja kāds izrunājas par daudz, viņš grib izlekt. Ja kāds liek savas bildes internetā un žurnālos, viņš grib izrādīties.
Labāk klusi klusītņām, pa mazam gabaliņam. Ka neviens nepamana.
Ēd savu rosolu no kristāla bļodas un gāni valdību.

Nezīmē blogā Zvārtas iezi, ko nošauj Veidenbaums. Policija meklēs.
Ja atradīs to, kas zīmējumos anonīmi šauj nost Gūtmaņa alu, ebreju un nacistu, vairs nekad Siguldas zelta rudens nebūs salkans un nekad neviens nevienu nenošaus.
Zīmē labāk blociņā. Un blociņus liec aiz durtiņām.

Nesaki, ka valstī ir krīze, neredzi tukšos skatlogus, nīgrās sejas, baltos reklāmas laukumus. Nesaki, ka grūti laiki.
Klusē, vēro, velc. Tev taču tiek dota lieliska iespēja – piedalīties šajā jokā, ko sauc par dzīvi, valsti un darbu.
Ja tu būsi labs, tev būs labi.

Un tad viņi ievēlēja labu pašvaldību, gādīgu saeimu un četrus gadus dzīvoja laimīgi. Nezināja ne rūpju, ne nedienu. Plauktin plauka.
Un tad viņi padarīja visus darbus, ēda un dzēra. Leca un dziedāja, līksmoja, gavilēja.
Es arī tur biju. Pa ūsām tecēja, pa bārdu tecēja, mutē netika.

Ja ir daudz darba, tātad kādam esi vajadzīgs.
Ja uz ielām ir daudz ūsainu un bārdainu seju, tava balss ir vajadzīga.

Tikai tā klusītiņām, labi?
Nerunā skaļi, citādi atnāks policists un aiznesīs maisā. Bu!

Nesaki jā, nesaki nē.
Nesaki melns, nesaki balts. Nesaki saeima, nesaki lats.
Kurš tos vārdus izsacīs, tas to putru apēdīs.

Publicēts Lv.Lv

One thought on “Cenzūra un Bu”

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *