ceļā

20. nov 11:44

ha. tomēr aizkūlos uz Minsku un esmu te ar visu auto. ja kādam 24.11. vajag tikt no Viļņas uz LV, tad es tur būšu un braukšu. bet man nav līdzi telefona (tas ir, ceļā nebūs). tā ka trillu ceļojumi notiek pilnā sparā.
protams, Minskā ir internets. vēl te ir viss kas, bet par to vēlāk. es vēl nezinu, kas te ir, jo arī darbs ir izklaide – omnia mea mecum porto.
tie, kas mani sazvanīja, lai nebrīnās. ar Rīgā palikušu telefona pieskatītāju palīdzību zvani ir pāradresēti citam kanālam. 😀
protams,
es nezinu, kā nokārtošu visu, kas jānokārto ar visu, kas deg. bet kad trilla ir palikusi bez izklaidēm un trillu būšanas. gan jau viss būs glauni.
tā ka es jūs visus (vai vismaz 2/3 jūsu) mīlu un ceru, ka neko īpaši daudz jums no manis nevajag. bet to mazumu dabūsiet. cerams.
Mankūzim sveiks!

22. nov 17:42

vakar redzēju, kā milicis izslēdz cilvēku.
šodien snieg sniegs.

25. nov. 00:32

a nebūs slinkums, rīt paskatīšos, cik jūdzes notrauktas.
bet nu gods kam gods, Minska, Viļņa, Daugavpils, Rēzekne vienā dienā un visbeidzot savā gultā un ar kaķīti.
ja es nezinātu, kā sniga un kāds putenis bija starp Minsku un Viļņu, es teiktu, ka katastrofa ir bijusi tikai Rēzeknē. pilnīgi neizbraucami ceļi!
man kauns par savu valsti.
pa ceļam tika pieveiktas dažas baltās sievas. trillas ir fiksākas. jo trillas darbojas neprognozējami – ja nav telefona, ir tak dators. 😀 un skaips. 😀
un
skaipot var arī uz palodzes.
paļdis Annai, jei beja muns Dpiļa sorgeņgeļs. a to jau dūmuoju, ka cauri vyss i pa besim. 😉
Viļņā remonta dēļ apmaldījos. bet viss vietā. pabraucu drusku kā autobuss un laikam pāri kādiem 3-4 ķieģeļiem, bet neviens to nepamanīja.
mistiski iztiku tikai ar leišu valodu. pati brīnos. izrādās, primitīvai komunikācijai ir gana.
eisi sokūt – piec puors stuņžu juoju tuoļuok! bože moj…

26. nov. 13:20

Pēc trakā ceļa divu dienu garumā drusku mirstu nost.
Lidmašīnā gan aizmigu vēl uz skrejceļa un pamodos, kad nolaidāmies, bet tas bija drusku par īsu.

Varbūt rīt (ja lasi rīt, tad šodien) būs drusku jēdzīgāk.
Nav ne jausmas, kur es esmu. Gasperich un laikam kaut kāda Georga Clemensa iela. Vai varbūt pa to bija jābrauc, lai tiktu uz šejieni?
Es nepajautāju.

Nekādu briesmīgu plānu man nav. To laikam teicu. Vai neteicu.
Jātiek vaļā tikai no dažiem darbiem un saistībām.
Aste palikusi, bet viss riebjas. Kāds jaunums.
Lai jau rītdiena ir brīvāka. Bet es laikam nesaprotu, kas es esmu, nerunājot par gramatiku.

Ir gan vēl 1 darbs, bet nu slima jau ar es neesmu. Gan jau kaut kā padarīs kaut kad.
Tāpēc tak nav jāsperas pāri 7 ellēm, lai strādātu (Minskā gan tā sanāca).

Īsi sakot, te nu es esmu. Man šķiet, tā ir Luksemburga, jo atpazinu daudzas vietas.
Bet es pamodos un secināju – poh… Ka tik mīksta gulta.
Un Gauja visur ir Gauja (mans dators).

Un es vienkārši mirstu nost no tā, kā visa kā ir bijis par daudz. Sēdēju busā un ar baudu skatījos uz laukiem, kokiem un vīnogulāju strīpām.
Trakas zemes un traki pārjājieni ir labi, bet labi arī šādā zemē, kur katram sava vieta.
Nejauši uzprasījos šoferim, lai gan biļete bija stundu vēlāk. Viņš ļāva iekāpt.
Izrādījās, reiss 14:00 iet cauri visiem dorfiem un brikšņiem. Luxī iebraucu apmēram tāpat kā ar 15:00 busu. Toties busā pinu jostu, klausījos radio un skatījos uz viegli sniegotajiem un miglainajiem laikam Vācijas laukiem.

Lai gan visumā jau pabaisi. Lai gan nekādas vainas.
Tikai tas, ka no sevis, darbiem un pienākumiem jau neaizbēgsi.
Bet vai vajag. Var pamainīt dekorācijas un valstis.


Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *