Siržu zupa

šis laiks ir automātiskās durvis
neviens lai tām nepiespiežas

Tā kaut kad sen rakstīja Klāvs Elsbergs. Pagājušajā gadu tūkstotī, pirms aizmiljons mūžībām. Kad mēs visi vēl bijām citi.
Toreiz viņš rakstīja par dzīves vilcienu, no kura nekad nav bijis tik viegli (..) krist.

Viņš tā arī nekad nebija bijis vidējā Rīgas lielveikalā, kura durvis atveras aicinoši – nāc, nāc, nopērc. Vienīgais, par ko brīdina durvis – ne jau nepiespiesties, bet uzmanīt smailos papēdīšus. Var nolūzt.
Tad ta muiža, papēdīši. Papēdīši nāk un aiziet, sezona vai divas – jaunas kurpes un jauni papēdīši. Jo ātrāk nolūzīs, jo ātrāk tu tiksi pie jaunām kurpēm, veikals pie jauna klienta, banka pie naudas, ražotājs pie jauna pasūtījuma.

Piespiesties šā kā tā nav kam.
Šoruden veļu laiks – cilvēku dvēselēs skumjas. Dvēseles sāpes, psychache, neatbilsme starp iecerēto un reālo, starp reklāmas un nomoda sapņiem un ikdienas pelēko iešanu, skriešanu, darīšanu un automātisko ritmu. Līdz bezdarbs mūs skars. Un nekādu kredītu brīvdienu.
Cik daudzi nokāpj pa trepēm zemāk, kā drīkst. Cik daudzi neatgriežas. Cik daudzi nospļaujas un iziet uz ielas bez atstarotāja, brauc ātrāk nekā drīkst, nepiesprādzējas. Cik daudzi nelieto medikamentus, cik daudzi neēd pareizi, neklausa ārstu, neiet pie ārsta, neguļ pietiekami, izdzen sevi.
Ja vienalga dzīvei nav nekāda svara, ja vienalga sevi nogalinu.

Šausmās sastingu, ieraugot laikam taču dvīvnieku patversmes reklāmu – suns, kas nošaujas. Kaķis, kas noindējas.
Vai pastāv kāds ētikas kodekss, mediju morāle? Atbildība par savu vēstījumu?
Kurš būs atbildīgs par bankrotējuša uzņēmuma, atlaista darbinieka pašnāvību?

Ja dzīvei nav nekādas jēgas. Suns ar pistoli. Kaķis ar zāļu ripām.
Faktiski tā ir pašnāvības reklāma.
Dzīvei nav jēgas, ja nav māju un nav ko ēst. Vienīgā izeja tātad ir nāve.
Aiziet no dzīves pašam, ja dzīves kvalitāte neatbilst sapnim. Ja klājas sliktāk nekā līdz šim.
Tik viegli. Tik sarežģīti.

Bet kad gan dzīve ir bijusi tāda, kāda tā iecerēta? Kad ir bijis ideāli? Un kas novērtēs dzīves nākotnes potenciālu – ka tā vairs nekad nebūs jēgpilna, skaista, droša, cerīga, sava. Ka nekad nebūs neviena, kas būs svarīgs, mīļs, patīkams, savs, un nekad nebūsim nevienam mīļs, patīkams, vajadzīgs, savs.
Vai pilna bļoda un pirktspēja ir vienīgais, kā dēļ dzīvot. Vai vārītu kartupeļi ar mizu nav dzīves vērti, vai nespēja vairs aiziet suši restorānu, ciedru riekstu un olīvju dārdzība atsver visu vēl iespējamo dzīvi, kas, iespējams, nākotnē piedāvās gan kartupeļus, gan suši, gan olīves. Bet ticamāk nepiedāvās neko. Varbūt dos ceptus cīruļus un lakstīgalu mēles. Varbūt neko.
Protams, pašnāvība ir augstākā brīvības izpausme. Ar godu aiziet no dzīves, kas draud izvērsties ne tāda, kā bijusi iecerēta. Pabeigt dzīvi, kamēr ir tikai risks zaudēt visu: amatu, statusu, varu, naudu, nevis krahs. Kamēr jauns un vesels, nevis slimību nomocīts un bezcerībā grimstošs.
Kā izvēlēšos kuģi, ar kuru došos jūrā, vai māju, kurā dzīvošu, tā arī izraudzīšos nāves veidu, gatavodamies aiziet no dzīves
. Tā Seneka, akcentējot indivīda tiesības.

Bet par kādu brīvību var runāt, domājot par postpadomju telpas pensionāra paša izvēlētu nāvi pēc analīžu rezultātu uzzināšanas – viņam nekad nebūs naudas, lai ārstētos kvalitatīvi, un būs tikai sliktāk. Kā melna tuneļa vidū, kam nav izejas – tikai vēl lielākās sāpēs un bezcerībā.
Vai domājot par ekonomiskās krīzes upuri, kas vairs nevar atļauties jauno Lexus un māju piepilsētas sapņu geto ciematā. Domājot par kārtējās indivīda drošās nākotnes sabrukumu, kolektīvajai, apkārtējai un uz visiem attiecināmai sistēmai un kopainai atkal apmetot kūleni.
Kā nebija iespējams izvairīties no kara, padomju dzīves, atmodas un sociālisma nomaiņas pret kapitālismu, tāpat nav iespējams izvairīties no ekonomiskās krīzes.

Tomēr brīvība ir kaut kas vairāk nekā nogalināt sevi, ja kārotā mantiņa nav iekritusi klēpī vai nav nopērkama. Brīvība ir apzināties nebrīvību un savas iespējas nebrīvības rāmī.
Izvēle ir pieņemt esošo, meklēt labo un turpināt vilkt. Iespējams, būs arī labie laiki. Gan jau būs labie laiki. Labie laiki būs.

Šajā ziņā man simpatizē Albēra Kamī pieņemtais, ka patiesa brīvība ir dzīvot dzīvi, nevis to pārtraukt. Dzīve iegūst jēgu, apzinoties tās bezjēdzīgumu un absurdu, neatbilsmi iecerēm un brīžam jebkurai loģikai, nevis ejot nāvē.
Apzinies un velc. Vel savu Sīsifa akmeni kalnā.

Ekonomisti aicina tērēt un uzkarsēt asinis atdzisušajai Latvijas ekonomikai. Būt ekonomikas donoriem – naudu nekrāt, bet laist, lai staigā savus ceļus.
Varbūt drīz vienīgās bankas, kas nebūs bankrotējušas, būs asins banka un spermas banka – tā irgo interneta jociņi.
Bet vienmēr ir vēl kāda izeja no tuneļa. Pat tad, kad nav nekā.

Tumšais laiks.
Pagājušajā diennaktī Latvijā reģistrēti 87 ceļu satiksmes negadījumi, 5 cilvēki gājuši bojā.

Pavērojiet, kas notiek uz Latvijas ceļiem un ielām. Cilvēki nebrauc, lai izdzīvotu un sasniegtu mērķi. Cilvēki uzvedas tā, it kā Latvijas ceļi būtu paškautuves, ātras eitanāzijas iekārtas.
Apdzen pēdējā brīdī. Aizspraucas, iespraucas, lido. Izgriežas no mazākas nozīmes ceļa tieši automašīnu straumē, strauji bremzē, strauji uzņem gaitu. Apdzen, apdzen, skrien.

Gājēji, kas vazājas visur. Riteņbraucēji, kas bez ķiveres un atstarotājiem iznirst no tumsas. Pelēki silueti, kas var parādīties un arī parādās jebkur.
Nu neredz viņus tumsā, neredz! Lai arī viņi domā, ka redz. Vai varbūt nedomā neko.
Ko līdz nieka atstarotājs, kas piekabināts pazodē, kaut kur pie somas, kas pasista padusē, vai otrā ķermeņa pusē, ja es braucu no šīs puses. un gājējs stāv uz dubultās baltās līnijas posmā, kur ir intensīva satiksme un mašīnas brauc no abām pusēm.
Krēslo, gaismas jau žilbina, bet uz līnijas pie mana kreisā spārna nozib tumšs siluets. Cik tur trūka.
Lai siluets un es kļūtu par sausām statistikas vienībām. 19… gadā dzimusi sieviete neapgaismotā ceļa posmā notriekusi 19… gadā dzimušu sievieti / vīrtieti. No iegūtajām traumām sieviete / vīrietis miris notikuma vietā.

Šajās dienās gandrīz notriecu 2 cilvēkus. Lai arī braucu nu jau pārspīlēti uzmanīgi. Taustoties ar acīm pa visiem ceļmalas krūmiem, ietvēm – kas izleks uz ceļa – stirna, lapsa, āpsis vai homo sapiens.

Abi pēkšņi atradās uz ielas braucamās daļas pa vidu mašīnu straumei. Vienu pamanīju laikus un apbraucu, par otru joprojām šoks.
Viņa nebija, viņš bija. Pelēka sieviete ar Rimi maisu. Uz pelēka asfalta.
Nobremzēju bremzēm kaucot. Mirkli stāvēju un nesapratu, kas tagad jādara. Līdz sievietei palika pārdesmit centimetru.

Lieki teikt, ka gājēja aizgāja kā nākusi.
Bet man vēl dienām jādomā par dzīvību, nāvi un savu dzīvi, ko varēja izmainīt un laikam taču izmainīja nejauša garāmgājēja.

Tāpat kā jādomā par pārdevēju Avotu un Bruņinieku ielas stūrī, kas man vakar pārdeva vistu sirdis. Viņai asiņoja deguns. Bija aizbāzts ar vati.
Sieviete ironizēja – tāds laiks. Jāstrādā. Kaut uz nāšu krisdamai. Хоть кровь по носу. Nav laika pat apsēsties, lai pāriet.
Bet ko padarīsi. Viņa mierinaja sevi. Jāstrādā. Labi, ka darbs ir.
Viņa piepeši nogurusi priecīga piebilda – darbs ir, jāstrādā.

Skatījos uz gaļas sulām veikala vitrīnā. Sirdis, aknas, māgas. Asinis, limfa, šķidrumi.
Kas, pie velna, šī par dzīvi. Cilvēku un vistu sirdis vitrīnā. Nekam nav laika. Pat dzīvot.

Bet vai nedzīvojis paliksi. Kaut kas sasodīti skaists tomēr tajā visā. Redzēt, just, piedzīvot. Būt. Šoruden un visu laiku.
Šitā vairs nebūs nekad. Vienīgi fotogrāfijās.

Lv.Lv

One thought on “Siržu zupa”

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *