Vīnkuorši rudiņs, vīnkuorši Latveja

speerx_6901

Vīnkuorši rudiņs.

Zeme jau elpoj mīreigi i klusi. Kryumūs kaunās zvierbuli, a viers kūku golu aizīt gulbi – tāsdami sovus bolsus kai ryugtu i gryutu atsavaideišonu, kas reizē ar sasakruojušuo leita i myglys lasem nūtak pa zorim, kreit iz zemis. Pak, pak.

A aporta zeme kiup. I augšā ceļās vysu juos oruoju dvēselis. Kai jī vysi godu symtim ir staiguojuši ar sovim zirdzenim, mynuši meikstū zemi, ar rūkom puorlasiejuši, kosuši, rokuši. Rudzi, mīži, buļbys. Kai jī ir ite braukuojuši ar traktorim. Kai itī traktori seņ saryusiejuši zuolē pi bejušuo kolkoza darbneicu, kai zyrgi seņ aizvylkt iz maitu kaļneņu. Kai jī poši – cyts katuoļu, cyts staraveru kopūs.

A nu zemis smylgu pudurs – slīnās dabasūs kai spuraina veča buorda. Kaidi laiki bejuši, kaidi byus. Puordzeivuosim vysu! Navuici Dīva. Kas byus, ka kotrs vecs Dīva vuicēs. Kas vaira dabasūs parāda pastatēs. Dzeivoj da dzeivoj. Voi nadzeivuojs paliksi. Vaļdeibys īt i aizīt, nauda atsarūn i pagaist, karūgi i dzīsmis puorsamej. Palīk tikai zeme i cylvāki.

A nazkas nav tai. Taisneibys nav bejs pasaulī i nabyus. Rūc sovu zemeiti, rūc. A kas nu tuo – myuža golā daboj tik kopu smiļkti. A unuki puordūd sātu, aizpluovoj pasaulī i atbrauc tik rudiņ – mežā pasaudeitu kozu. Tod sadūmoj mežā izgrīzt bolkys. Izgrīž i aizbrauc prūm.

Sātu byutu pastatiejuši, dzeivuojuši byutu. Īreja jim. Kab dzedu dzedi nabyutu palykuši sātā, kod vysi dzynuos iz Sibireju piec naudys i zemis, a gols golā dabuoja tik puorsakrīvuošonu, smierti i nabadzeibu – kaida jiusim te Latveja voi Īreja byutu? Kab tāvu tāvi nabyutu oruši sovu līsū smiļkti, voi šudiņ byutu tu i es, ite – Latgolā.

A teirumā pādejuo naktineica speiteigai turīs pret vieju. Dasaspīduse pi zemis, vuorgā kuoteņā. Nikuo tī vaira nav nu vosorys spāka. Palics tik rudiņa izdzeivuošonys par vari spāks. Nūsaturēt, palikt, byut. Zīmai, viejam i soltumam par speiti. Īsagiut sapeliejušūs ruguojūs i pastuovēt par sevi – jimt i izzīdēt ar zylu cereibys zīdu. Zīmeļu doba ir nažieleiga. Eiss pavasara dullums, pavāsa vosora, gars rudiņs i zīmys klusums. Kurs paspiej, tys izzīd. Kurs paspiej, tam sāklys. Sovā zemē, sovā Latvejā.

A mogona, izrīzuse sovu spolvainū kakleņu, piec solnys apsamat ar kiustūša iudiņa laseitem. Zīmeļu doba ir skaista. Zīmeļu puče ir iztureiga. Kas nu tuo, ka naizzīdēs. Kas nu tuo, ka sāklu nanūgatavēs. A paraudzeit ir kotrys mogonys doba – a ka izadūs, jei byus pyrmuo. Juos bārni puorjims puču duorzu. Mogonys, mogonys, mogonys. Caurspeideigim i vīglim zīdlopu lyndrakim. Vīnys dīnys pučis – ilgi augušys, speiteigai zīdiejušys. Dzeive ir eisa, a mogona skaista. I lai. Ka dzeivuot, tok dzeivuot – vīnys dīnys lyndrakim viejā plivinejūt i kreitūt. A kū tī. Kas nariskej, tys nadaboj zalta.

Vysi runoj par krīzi. Kreit kolektivā depresejā i nabyuteibā. Veļu laiks cylvāku dvēselēs. Jau godim pīsauktais ir atguojs, jau godim saceits tikai švakais, drausmeigais, suopeigais.

Latvīšim ir izcyla kopu kultura. Šaļtim ruodīs, ka latvīši namuok dzeivuot – bez vaideišonys, zūbu grīzšonys, žāluošonuos. Cik karu i revoļuceju bejs, vys izdzeivuojuši. Niu, dūmuot, pasauļam gols. Dūmuot, bez naudys tu naesi nikas. Dūmuot, tikai nauda deve tovai dzeivei jāgu i vierteibu.

A vierteigais naatsarūn kontā. Jū nadūd iz kredita. Vierteiba ir pošvierteiba – byut i pastuovēt par sevi, īsacierst ar nogim, īsakūst ar zūbim, īsagiut i izaviļkt. I dzeivuot tuoļuok. I byut prīceigam par tū, kas ir i kas byus. Navys myužeigi bāduot par tū, kas nav saguojs.

A vacys sieņs atkiust saulē. Bryunom golvom kai bejušuo laika zeimūgim mežmalī. Ite beja rudmīse. Ite beja bārzlape. Ite beja makaviks. Ite beja viļneiši.

A suņusieņs līleigi paceļ sovu boltū golvu – tī vīna, tī ūtra, tī treša. Bareņā, bareņā! Vysi bejuši, vysi guojuši. Suņusieņs puordzeivuos vysu. Aiz sovys speiteibys i dzeiveibys.

Kas tev deve. Jau dzaltona gailine pabuož golvu nu syunys. Hā! Vysim juodzeivoj. Ka ir kam dzeivuot, voi zemē miersi. Augšonys vaine. Puorīs i itei solna, a zam syunys trynās cytys muosys i muosenis. Vasals sieņu bataļjons. A ka gadīnī pasaveic. A ka gadīnī nanūsaļ. Kaida dzeive vēļ byus!

Kas par tū, ka nav saulis. Mygla tok ir. Palāki muokuli veļās par apbryuniejušū zuoli. Zami, zami dabasi. A sylts tok. Iudiņs kreit iz leju, tak pa stumbrim, kuotim i zorim. Slīkys tože vēļ naguļ. Da kaida te zīma. Juodzeivoj.

Atīs laiks, i guleisi. Naguliejs napaliksi. Zīma ir zīma.

A niu juoparauga – kurs pādejais aizmigs, dabuos vysus lobumus. Tam vīneigajam pasmaidēs dabasūs papleikšušuo rudiņa lānuo i syltuo saule. Tam, kurs pasmaideis.

Krizis runys medejūs nūmaina Latvejis svātku runys. Iz vaideišonys fona nav vīgli runuot par lapnumu, prīcu, pošvierteibu, nagaistūšom lītom, par mugurkaulu. Vaidēt ir vīgļuok kai sasajimt i viļkt.

Vīgļuok ir pasaceit, ka latgalīšu nivīns naīredz, navys pošam īredzēt i cīneit seve. Latgalīši seve pazamynoj i nu seve beistās vaira nakai kaids jūs var pazamynuot voi nūbīdēt.

Vakar stuovieju pi bārnuduorza Rēzeknē. Vysi latgalīši, vysi runoj latvīšu literarajā volūdā – kū poši sauc par literarū volūdu. Kod pagaist volūda, palīk tikai akcents – kū ar reveišonu naizreveisi. Partū ka īsavuiceit napareizi i puorsavuiceit ir daudz gryušuok nakai īsavuiceit pareizi.

Kod muote ar bārnu runoj svešvolūdā, jei bārnam nūzūg muotis volūdu. Naba jau muote, kas poša laužās svešvolūdā, īvuicēs tū svešvolūdu pareizi. A bārnam vysu myužu juosamūka – vysuos volūduos jis runoj ar akcentu, partū ka jam nav nivīnys dzymtuos volūdys. Tikai juo latgaliskais akcents.

Tok par Latveju juorunoj ari latgaliski, partū ka bez 1917. goda Latgolys nabyutu 1918. goda Latvejis. A šudiņ varbyut nabyutu ni Latvejis, ni Latgolys – bez tautys dzeivuo spāka, bez latgaliskuo latvyskuma, bez sovys vaļsts i regionu sovpateibys.

Prīceigus vysim Latvejis svātkus! Lai palākā novembrī sazīd prīca byut!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *