paveicās

braucu godīgi pa malējo joslu. krēslas stunda, tumst.

pretī braucošie vēl īsti nežilbina. bet ir par tumšu, lai kaut ko skaidri saskatītu.

man priekšā no kreisās puses pēkšņi uz galvenā ceļa izgriežas balts pikaps. šķērso abas pretējās joslas, braucēji bremzē. pikaps ir veiksmīgi ticis uz ceļa.

lēnām ripo un iekārtojas braukšanai nevis sev tuvākajā otrajā joslā, bet lēnām pārripo uz 1. joslu. vienu brīdi aizņemdams abas joslas. akurāt man zem purna. un lēnītēm brauc.

lai neiebrauktu pakaļā, braucot uz saviem nu jau nepilnajiem 50 km/h, pamainīju joslu un braucu pa 2. joslu.

un tad pēc metriem 10 gājēju pāreja. i ne mani, i ne redzi…

joprojām nesaprotu, kā noreaģēju un kā nobremzēju. jo to pelēki ģērbto babuli aiz lēnām braucoša mikriņa es toč tumsā neredzēju, babulis neredzēja mani, bet gājēju pārejas strīpas bija izdzisušas un aiz mikriņa, pie tam tumsā un kokos neredzēju arī pārejas zīmi… viss pelēks un nekāds.

apstājos laikam pusmetru no babuļa. kaucot.

izrādās, ja šitik traki bremzē, par pārnesumu nav laika domāt un mašīna noslāpst. kas to būtu domājis.

labi, ka mašīnai bija bremzes.sadursme nenotika. babulis apstājās tieši man priekšā un tad aizgāja ar savu Rimi maisu.

joprojām nezinu, kam paveicās vairāk – man, mašīnai vai babulim.

bet ir lietas, kas nenotiek.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *