Susātivs 16. decembrī Rēzeknē

antologeja_afisa

16. decembrī izīt latgalīšu dzejis antologeja “Susātivs”.

Pavysam gruomotā 17 autoru, kotram autoram – juo poša sastateita dzejis kūpa i poša raksteita rodūšuo biografeja. Papyldus – prīkšvuords, aizdavumi dzejis interpretacejai i vuordneica.

Gruomotu izdūd bīdreiba “Latgolys Studentu centrs”, sastateituoja Ilga Šuplinska, redaktore Ilze Sperga, vuoka i maketa autors Māris Justs.

Cenzūra un Bu

Kādu brīdi biju ārpus – informācijas, laika un ikdienas riteņa. Tas gan nenozīmē – ārpus darbiem. Darbi izseko, darbi ir visur, darbi atrod darītāju un dara darītāju.
Esot bezdarbs. Viss esot briesmīgi.
Nezinu, grēks Dievu mežā dzīt vai spļaut Dievam acīs.
Pāris dienas paniski meklēju cilvēku, kam iedot vienu no gaisa nokritušu un ļoti degošu darbu. Sak, āmen un basta, izejas nav.
Pēc ilga laika atradu darītāju. Nopriecājos. Darīju tālāk savus darbus.
Izrādās, tagad tas jādara otrreiz. Un laika palicis vēl mazāk.
Tā gadās.

Reizēm sasodīts nogurums no visa. No bezgalīgajiem kalniem, kas nav pieveicami. No darbiem, kas nepāriet.
Vienu nokauj, piecas vietā. Piecas nokauj, desmit vietā.

Tas nav kā laukos – iestādi kartupeļus un miers, izravē runkuļus un miers, saved sienu šķūnī un miers, norauj burkānus, bietes, ieskābē kāpostus, apar zemi un miers.
Mūsdienās darbs ir nerimstošs uzdevumu kalns datora monitorā. Darbu var pārvest pāri visām robežām, ar darbu var iziet visas muitas un kontroles. Darbu tikai jāizņem no somas, kad lidostā pārbauda bagāžu. Datorus pārbauda atsevišķi.

Dators ir vēl viena ķermeņa daļa, kas ļauj pieskarties informācijai. Turklāt ne vien šeit, bet visur.
Tās ir kā acis, kas redz aiz trejdeviņām zemēm. Rokas, kas pieskaras sazin cik deviņām zemēm. Septiņjūdžu zābaki, kas apskrien pasaulei vienā mirklī un sazin cik jūdžu domas, kas nerimstoši pulsē drīz te, drīz tur.
Pasaule ir maza mazītiņa. Pasaule ietilpst 17 collās.

Roku nenocirtīsi, datoru neizslēgsi.
Tad nu velcpelīte. Urb un gādā.
Kāds ir rēķinājies, ka darbs tiks izpildīts, kādam deg termiņi, kāds gaida.
Sabiedrību veido attiecības. Kopā vieglāk.
Viens ražo datorus, otrs datorus lieto, trešais datoru un tā lietotāju pabaro, ceturtais aizved uz mājām.
Saista pienākumi un solījumi.

Uz ielas ieraudzīju plakātu ar ūsainu vīriņu. Atkal sācies seju laiks. Pirmais vīriņš jau klāt.
Ir tik jocīgi visur redzēt viņu vienu pašu lepnā vientulībā skatoties uz pelēkajām un mitrajām ielām. Kā vienīgo kandidātu, kas jāievēl, jo vienkārši jāievēl. Jo jāvēl. Un citu nav.
Mani šausmina politiķu sejas plakātos. Tas ir kā tirgū, kur izstāda zosis un vistas, sivēnus, teļus un trušus. Lai visi var paskatīties.
Tirgū varētu nepirkt. Politiskajā tirgū nebalsot nozīmē nepiedalīties. Palikt ārpus.
Sabiedrībai jau nekas nenotiks. Turpinās kustēties kā planktons. Pa vienam nekas, kopā plūstoša masa, kas kaut kur virzās.
Pa laikam paskatās uz sejām un kaut ko ievēl.

Kaut kāda nolemtība.
Vērot un tomēr nepalikt ārpus, jo esi iekšā. Ar visiem ūsainajiem vīriņiem, planktonu, datoru, darbiem un dzīvošanu.

Nepiemini publiski, ka lats tiks devalvēts. Tad tevi ieliks cietumā. Lai citiem ir bail runāt. Lai ir mācība.
Ja cietumā ieliks pietiekoši lielu skaitu cilvēku, lats paliks stabils ilgi jo ilgi.
Un tā viņi dzīvoja mūžīgi. Stabilais lats, ūsainie vīriņi, nepārejošie darbi un pulsējošais planktons.

Neraksti publiski. Ja raksti, tad nebrīnies. Komentētāji nories, vērotāji novēros, zinātāji atzīmēs.
Ja kāds izrunājas par daudz, viņš grib izlekt. Ja kāds liek savas bildes internetā un žurnālos, viņš grib izrādīties.
Labāk klusi klusītņām, pa mazam gabaliņam. Ka neviens nepamana.
Ēd savu rosolu no kristāla bļodas un gāni valdību.

Nezīmē blogā Zvārtas iezi, ko nošauj Veidenbaums. Policija meklēs.
Ja atradīs to, kas zīmējumos anonīmi šauj nost Gūtmaņa alu, ebreju un nacistu, vairs nekad Siguldas zelta rudens nebūs salkans un nekad neviens nevienu nenošaus.
Zīmē labāk blociņā. Un blociņus liec aiz durtiņām.

Nesaki, ka valstī ir krīze, neredzi tukšos skatlogus, nīgrās sejas, baltos reklāmas laukumus. Nesaki, ka grūti laiki.
Klusē, vēro, velc. Tev taču tiek dota lieliska iespēja – piedalīties šajā jokā, ko sauc par dzīvi, valsti un darbu.
Ja tu būsi labs, tev būs labi.

Un tad viņi ievēlēja labu pašvaldību, gādīgu saeimu un četrus gadus dzīvoja laimīgi. Nezināja ne rūpju, ne nedienu. Plauktin plauka.
Un tad viņi padarīja visus darbus, ēda un dzēra. Leca un dziedāja, līksmoja, gavilēja.
Es arī tur biju. Pa ūsām tecēja, pa bārdu tecēja, mutē netika.

Ja ir daudz darba, tātad kādam esi vajadzīgs.
Ja uz ielām ir daudz ūsainu un bārdainu seju, tava balss ir vajadzīga.

Tikai tā klusītiņām, labi?
Nerunā skaļi, citādi atnāks policists un aiznesīs maisā. Bu!

Nesaki jā, nesaki nē.
Nesaki melns, nesaki balts. Nesaki saeima, nesaki lats.
Kurš tos vārdus izsacīs, tas to putru apēdīs.

Publicēts Lv.Lv

ceļā

20. nov 11:44

ha. tomēr aizkūlos uz Minsku un esmu te ar visu auto. ja kādam 24.11. vajag tikt no Viļņas uz LV, tad es tur būšu un braukšu. bet man nav līdzi telefona (tas ir, ceļā nebūs). tā ka trillu ceļojumi notiek pilnā sparā.
protams, Minskā ir internets. vēl te ir viss kas, bet par to vēlāk. es vēl nezinu, kas te ir, jo arī darbs ir izklaide – omnia mea mecum porto.
tie, kas mani sazvanīja, lai nebrīnās. ar Rīgā palikušu telefona pieskatītāju palīdzību zvani ir pāradresēti citam kanālam. 😀
protams,
es nezinu, kā nokārtošu visu, kas jānokārto ar visu, kas deg. bet kad trilla ir palikusi bez izklaidēm un trillu būšanas. gan jau viss būs glauni.
tā ka es jūs visus (vai vismaz 2/3 jūsu) mīlu un ceru, ka neko īpaši daudz jums no manis nevajag. bet to mazumu dabūsiet. cerams.
Mankūzim sveiks!

22. nov 17:42

vakar redzēju, kā milicis izslēdz cilvēku.
šodien snieg sniegs.

25. nov. 00:32

a nebūs slinkums, rīt paskatīšos, cik jūdzes notrauktas.
bet nu gods kam gods, Minska, Viļņa, Daugavpils, Rēzekne vienā dienā un visbeidzot savā gultā un ar kaķīti.
ja es nezinātu, kā sniga un kāds putenis bija starp Minsku un Viļņu, es teiktu, ka katastrofa ir bijusi tikai Rēzeknē. pilnīgi neizbraucami ceļi!
man kauns par savu valsti.
pa ceļam tika pieveiktas dažas baltās sievas. trillas ir fiksākas. jo trillas darbojas neprognozējami – ja nav telefona, ir tak dators. 😀 un skaips. 😀
un
skaipot var arī uz palodzes.
paļdis Annai, jei beja muns Dpiļa sorgeņgeļs. a to jau dūmuoju, ka cauri vyss i pa besim. 😉
Viļņā remonta dēļ apmaldījos. bet viss vietā. pabraucu drusku kā autobuss un laikam pāri kādiem 3-4 ķieģeļiem, bet neviens to nepamanīja.
mistiski iztiku tikai ar leišu valodu. pati brīnos. izrādās, primitīvai komunikācijai ir gana.
eisi sokūt – piec puors stuņžu juoju tuoļuok! bože moj…

26. nov. 13:20

Pēc trakā ceļa divu dienu garumā drusku mirstu nost.
Lidmašīnā gan aizmigu vēl uz skrejceļa un pamodos, kad nolaidāmies, bet tas bija drusku par īsu.

Varbūt rīt (ja lasi rīt, tad šodien) būs drusku jēdzīgāk.
Nav ne jausmas, kur es esmu. Gasperich un laikam kaut kāda Georga Clemensa iela. Vai varbūt pa to bija jābrauc, lai tiktu uz šejieni?
Es nepajautāju.

Nekādu briesmīgu plānu man nav. To laikam teicu. Vai neteicu.
Jātiek vaļā tikai no dažiem darbiem un saistībām.
Aste palikusi, bet viss riebjas. Kāds jaunums.
Lai jau rītdiena ir brīvāka. Bet es laikam nesaprotu, kas es esmu, nerunājot par gramatiku.

Ir gan vēl 1 darbs, bet nu slima jau ar es neesmu. Gan jau kaut kā padarīs kaut kad.
Tāpēc tak nav jāsperas pāri 7 ellēm, lai strādātu (Minskā gan tā sanāca).

Īsi sakot, te nu es esmu. Man šķiet, tā ir Luksemburga, jo atpazinu daudzas vietas.
Bet es pamodos un secināju – poh… Ka tik mīksta gulta.
Un Gauja visur ir Gauja (mans dators).

Un es vienkārši mirstu nost no tā, kā visa kā ir bijis par daudz. Sēdēju busā un ar baudu skatījos uz laukiem, kokiem un vīnogulāju strīpām.
Trakas zemes un traki pārjājieni ir labi, bet labi arī šādā zemē, kur katram sava vieta.
Nejauši uzprasījos šoferim, lai gan biļete bija stundu vēlāk. Viņš ļāva iekāpt.
Izrādījās, reiss 14:00 iet cauri visiem dorfiem un brikšņiem. Luxī iebraucu apmēram tāpat kā ar 15:00 busu. Toties busā pinu jostu, klausījos radio un skatījos uz viegli sniegotajiem un miglainajiem laikam Vācijas laukiem.

Lai gan visumā jau pabaisi. Lai gan nekādas vainas.
Tikai tas, ka no sevis, darbiem un pienākumiem jau neaizbēgsi.
Bet vai vajag. Var pamainīt dekorācijas un valstis.


Siržu zupa

šis laiks ir automātiskās durvis
neviens lai tām nepiespiežas

Tā kaut kad sen rakstīja Klāvs Elsbergs. Pagājušajā gadu tūkstotī, pirms aizmiljons mūžībām. Kad mēs visi vēl bijām citi.
Toreiz viņš rakstīja par dzīves vilcienu, no kura nekad nav bijis tik viegli (..) krist.

Viņš tā arī nekad nebija bijis vidējā Rīgas lielveikalā, kura durvis atveras aicinoši – nāc, nāc, nopērc. Vienīgais, par ko brīdina durvis – ne jau nepiespiesties, bet uzmanīt smailos papēdīšus. Var nolūzt.
Tad ta muiža, papēdīši. Papēdīši nāk un aiziet, sezona vai divas – jaunas kurpes un jauni papēdīši. Jo ātrāk nolūzīs, jo ātrāk tu tiksi pie jaunām kurpēm, veikals pie jauna klienta, banka pie naudas, ražotājs pie jauna pasūtījuma.

Piespiesties šā kā tā nav kam.
Šoruden veļu laiks – cilvēku dvēselēs skumjas. Dvēseles sāpes, psychache, neatbilsme starp iecerēto un reālo, starp reklāmas un nomoda sapņiem un ikdienas pelēko iešanu, skriešanu, darīšanu un automātisko ritmu. Līdz bezdarbs mūs skars. Un nekādu kredītu brīvdienu.
Cik daudzi nokāpj pa trepēm zemāk, kā drīkst. Cik daudzi neatgriežas. Cik daudzi nospļaujas un iziet uz ielas bez atstarotāja, brauc ātrāk nekā drīkst, nepiesprādzējas. Cik daudzi nelieto medikamentus, cik daudzi neēd pareizi, neklausa ārstu, neiet pie ārsta, neguļ pietiekami, izdzen sevi.
Ja vienalga dzīvei nav nekāda svara, ja vienalga sevi nogalinu.

Šausmās sastingu, ieraugot laikam taču dvīvnieku patversmes reklāmu – suns, kas nošaujas. Kaķis, kas noindējas.
Vai pastāv kāds ētikas kodekss, mediju morāle? Atbildība par savu vēstījumu?
Kurš būs atbildīgs par bankrotējuša uzņēmuma, atlaista darbinieka pašnāvību?

Ja dzīvei nav nekādas jēgas. Suns ar pistoli. Kaķis ar zāļu ripām.
Faktiski tā ir pašnāvības reklāma.
Dzīvei nav jēgas, ja nav māju un nav ko ēst. Vienīgā izeja tātad ir nāve.
Aiziet no dzīves pašam, ja dzīves kvalitāte neatbilst sapnim. Ja klājas sliktāk nekā līdz šim.
Tik viegli. Tik sarežģīti.

Bet kad gan dzīve ir bijusi tāda, kāda tā iecerēta? Kad ir bijis ideāli? Un kas novērtēs dzīves nākotnes potenciālu – ka tā vairs nekad nebūs jēgpilna, skaista, droša, cerīga, sava. Ka nekad nebūs neviena, kas būs svarīgs, mīļs, patīkams, savs, un nekad nebūsim nevienam mīļs, patīkams, vajadzīgs, savs.
Vai pilna bļoda un pirktspēja ir vienīgais, kā dēļ dzīvot. Vai vārītu kartupeļi ar mizu nav dzīves vērti, vai nespēja vairs aiziet suši restorānu, ciedru riekstu un olīvju dārdzība atsver visu vēl iespējamo dzīvi, kas, iespējams, nākotnē piedāvās gan kartupeļus, gan suši, gan olīves. Bet ticamāk nepiedāvās neko. Varbūt dos ceptus cīruļus un lakstīgalu mēles. Varbūt neko.
Protams, pašnāvība ir augstākā brīvības izpausme. Ar godu aiziet no dzīves, kas draud izvērsties ne tāda, kā bijusi iecerēta. Pabeigt dzīvi, kamēr ir tikai risks zaudēt visu: amatu, statusu, varu, naudu, nevis krahs. Kamēr jauns un vesels, nevis slimību nomocīts un bezcerībā grimstošs.
Kā izvēlēšos kuģi, ar kuru došos jūrā, vai māju, kurā dzīvošu, tā arī izraudzīšos nāves veidu, gatavodamies aiziet no dzīves
. Tā Seneka, akcentējot indivīda tiesības.

Bet par kādu brīvību var runāt, domājot par postpadomju telpas pensionāra paša izvēlētu nāvi pēc analīžu rezultātu uzzināšanas – viņam nekad nebūs naudas, lai ārstētos kvalitatīvi, un būs tikai sliktāk. Kā melna tuneļa vidū, kam nav izejas – tikai vēl lielākās sāpēs un bezcerībā.
Vai domājot par ekonomiskās krīzes upuri, kas vairs nevar atļauties jauno Lexus un māju piepilsētas sapņu geto ciematā. Domājot par kārtējās indivīda drošās nākotnes sabrukumu, kolektīvajai, apkārtējai un uz visiem attiecināmai sistēmai un kopainai atkal apmetot kūleni.
Kā nebija iespējams izvairīties no kara, padomju dzīves, atmodas un sociālisma nomaiņas pret kapitālismu, tāpat nav iespējams izvairīties no ekonomiskās krīzes.

Tomēr brīvība ir kaut kas vairāk nekā nogalināt sevi, ja kārotā mantiņa nav iekritusi klēpī vai nav nopērkama. Brīvība ir apzināties nebrīvību un savas iespējas nebrīvības rāmī.
Izvēle ir pieņemt esošo, meklēt labo un turpināt vilkt. Iespējams, būs arī labie laiki. Gan jau būs labie laiki. Labie laiki būs.

Šajā ziņā man simpatizē Albēra Kamī pieņemtais, ka patiesa brīvība ir dzīvot dzīvi, nevis to pārtraukt. Dzīve iegūst jēgu, apzinoties tās bezjēdzīgumu un absurdu, neatbilsmi iecerēm un brīžam jebkurai loģikai, nevis ejot nāvē.
Apzinies un velc. Vel savu Sīsifa akmeni kalnā.

Ekonomisti aicina tērēt un uzkarsēt asinis atdzisušajai Latvijas ekonomikai. Būt ekonomikas donoriem – naudu nekrāt, bet laist, lai staigā savus ceļus.
Varbūt drīz vienīgās bankas, kas nebūs bankrotējušas, būs asins banka un spermas banka – tā irgo interneta jociņi.
Bet vienmēr ir vēl kāda izeja no tuneļa. Pat tad, kad nav nekā.

Tumšais laiks.
Pagājušajā diennaktī Latvijā reģistrēti 87 ceļu satiksmes negadījumi, 5 cilvēki gājuši bojā.

Pavērojiet, kas notiek uz Latvijas ceļiem un ielām. Cilvēki nebrauc, lai izdzīvotu un sasniegtu mērķi. Cilvēki uzvedas tā, it kā Latvijas ceļi būtu paškautuves, ātras eitanāzijas iekārtas.
Apdzen pēdējā brīdī. Aizspraucas, iespraucas, lido. Izgriežas no mazākas nozīmes ceļa tieši automašīnu straumē, strauji bremzē, strauji uzņem gaitu. Apdzen, apdzen, skrien.

Gājēji, kas vazājas visur. Riteņbraucēji, kas bez ķiveres un atstarotājiem iznirst no tumsas. Pelēki silueti, kas var parādīties un arī parādās jebkur.
Nu neredz viņus tumsā, neredz! Lai arī viņi domā, ka redz. Vai varbūt nedomā neko.
Ko līdz nieka atstarotājs, kas piekabināts pazodē, kaut kur pie somas, kas pasista padusē, vai otrā ķermeņa pusē, ja es braucu no šīs puses. un gājējs stāv uz dubultās baltās līnijas posmā, kur ir intensīva satiksme un mašīnas brauc no abām pusēm.
Krēslo, gaismas jau žilbina, bet uz līnijas pie mana kreisā spārna nozib tumšs siluets. Cik tur trūka.
Lai siluets un es kļūtu par sausām statistikas vienībām. 19… gadā dzimusi sieviete neapgaismotā ceļa posmā notriekusi 19… gadā dzimušu sievieti / vīrtieti. No iegūtajām traumām sieviete / vīrietis miris notikuma vietā.

Šajās dienās gandrīz notriecu 2 cilvēkus. Lai arī braucu nu jau pārspīlēti uzmanīgi. Taustoties ar acīm pa visiem ceļmalas krūmiem, ietvēm – kas izleks uz ceļa – stirna, lapsa, āpsis vai homo sapiens.

Abi pēkšņi atradās uz ielas braucamās daļas pa vidu mašīnu straumei. Vienu pamanīju laikus un apbraucu, par otru joprojām šoks.
Viņa nebija, viņš bija. Pelēka sieviete ar Rimi maisu. Uz pelēka asfalta.
Nobremzēju bremzēm kaucot. Mirkli stāvēju un nesapratu, kas tagad jādara. Līdz sievietei palika pārdesmit centimetru.

Lieki teikt, ka gājēja aizgāja kā nākusi.
Bet man vēl dienām jādomā par dzīvību, nāvi un savu dzīvi, ko varēja izmainīt un laikam taču izmainīja nejauša garāmgājēja.

Tāpat kā jādomā par pārdevēju Avotu un Bruņinieku ielas stūrī, kas man vakar pārdeva vistu sirdis. Viņai asiņoja deguns. Bija aizbāzts ar vati.
Sieviete ironizēja – tāds laiks. Jāstrādā. Kaut uz nāšu krisdamai. Хоть кровь по носу. Nav laika pat apsēsties, lai pāriet.
Bet ko padarīsi. Viņa mierinaja sevi. Jāstrādā. Labi, ka darbs ir.
Viņa piepeši nogurusi priecīga piebilda – darbs ir, jāstrādā.

Skatījos uz gaļas sulām veikala vitrīnā. Sirdis, aknas, māgas. Asinis, limfa, šķidrumi.
Kas, pie velna, šī par dzīvi. Cilvēku un vistu sirdis vitrīnā. Nekam nav laika. Pat dzīvot.

Bet vai nedzīvojis paliksi. Kaut kas sasodīti skaists tomēr tajā visā. Redzēt, just, piedzīvot. Būt. Šoruden un visu laiku.
Šitā vairs nebūs nekad. Vienīgi fotogrāfijās.

Lv.Lv

Vīnkuorši rudiņs, vīnkuorši Latveja

speerx_6901

Vīnkuorši rudiņs.

Zeme jau elpoj mīreigi i klusi. Kryumūs kaunās zvierbuli, a viers kūku golu aizīt gulbi – tāsdami sovus bolsus kai ryugtu i gryutu atsavaideišonu, kas reizē ar sasakruojušuo leita i myglys lasem nūtak pa zorim, kreit iz zemis. Pak, pak.

A aporta zeme kiup. I augšā ceļās vysu juos oruoju dvēselis. Kai jī vysi godu symtim ir staiguojuši ar sovim zirdzenim, mynuši meikstū zemi, ar rūkom puorlasiejuši, kosuši, rokuši. Rudzi, mīži, buļbys. Kai jī ir ite braukuojuši ar traktorim. Kai itī traktori seņ saryusiejuši zuolē pi bejušuo kolkoza darbneicu, kai zyrgi seņ aizvylkt iz maitu kaļneņu. Kai jī poši – cyts katuoļu, cyts staraveru kopūs.

A nu zemis smylgu pudurs – slīnās dabasūs kai spuraina veča buorda. Kaidi laiki bejuši, kaidi byus. Puordzeivuosim vysu! Navuici Dīva. Kas byus, ka kotrs vecs Dīva vuicēs. Kas vaira dabasūs parāda pastatēs. Dzeivoj da dzeivoj. Voi nadzeivuojs paliksi. Vaļdeibys īt i aizīt, nauda atsarūn i pagaist, karūgi i dzīsmis puorsamej. Palīk tikai zeme i cylvāki.

A nazkas nav tai. Taisneibys nav bejs pasaulī i nabyus. Rūc sovu zemeiti, rūc. A kas nu tuo – myuža golā daboj tik kopu smiļkti. A unuki puordūd sātu, aizpluovoj pasaulī i atbrauc tik rudiņ – mežā pasaudeitu kozu. Tod sadūmoj mežā izgrīzt bolkys. Izgrīž i aizbrauc prūm.

Sātu byutu pastatiejuši, dzeivuojuši byutu. Īreja jim. Kab dzedu dzedi nabyutu palykuši sātā, kod vysi dzynuos iz Sibireju piec naudys i zemis, a gols golā dabuoja tik puorsakrīvuošonu, smierti i nabadzeibu – kaida jiusim te Latveja voi Īreja byutu? Kab tāvu tāvi nabyutu oruši sovu līsū smiļkti, voi šudiņ byutu tu i es, ite – Latgolā.

A teirumā pādejuo naktineica speiteigai turīs pret vieju. Dasaspīduse pi zemis, vuorgā kuoteņā. Nikuo tī vaira nav nu vosorys spāka. Palics tik rudiņa izdzeivuošonys par vari spāks. Nūsaturēt, palikt, byut. Zīmai, viejam i soltumam par speiti. Īsagiut sapeliejušūs ruguojūs i pastuovēt par sevi – jimt i izzīdēt ar zylu cereibys zīdu. Zīmeļu doba ir nažieleiga. Eiss pavasara dullums, pavāsa vosora, gars rudiņs i zīmys klusums. Kurs paspiej, tys izzīd. Kurs paspiej, tam sāklys. Sovā zemē, sovā Latvejā.

A mogona, izrīzuse sovu spolvainū kakleņu, piec solnys apsamat ar kiustūša iudiņa laseitem. Zīmeļu doba ir skaista. Zīmeļu puče ir iztureiga. Kas nu tuo, ka naizzīdēs. Kas nu tuo, ka sāklu nanūgatavēs. A paraudzeit ir kotrys mogonys doba – a ka izadūs, jei byus pyrmuo. Juos bārni puorjims puču duorzu. Mogonys, mogonys, mogonys. Caurspeideigim i vīglim zīdlopu lyndrakim. Vīnys dīnys pučis – ilgi augušys, speiteigai zīdiejušys. Dzeive ir eisa, a mogona skaista. I lai. Ka dzeivuot, tok dzeivuot – vīnys dīnys lyndrakim viejā plivinejūt i kreitūt. A kū tī. Kas nariskej, tys nadaboj zalta.

Vysi runoj par krīzi. Kreit kolektivā depresejā i nabyuteibā. Veļu laiks cylvāku dvēselēs. Jau godim pīsauktais ir atguojs, jau godim saceits tikai švakais, drausmeigais, suopeigais.

Latvīšim ir izcyla kopu kultura. Šaļtim ruodīs, ka latvīši namuok dzeivuot – bez vaideišonys, zūbu grīzšonys, žāluošonuos. Cik karu i revoļuceju bejs, vys izdzeivuojuši. Niu, dūmuot, pasauļam gols. Dūmuot, bez naudys tu naesi nikas. Dūmuot, tikai nauda deve tovai dzeivei jāgu i vierteibu.

A vierteigais naatsarūn kontā. Jū nadūd iz kredita. Vierteiba ir pošvierteiba – byut i pastuovēt par sevi, īsacierst ar nogim, īsakūst ar zūbim, īsagiut i izaviļkt. I dzeivuot tuoļuok. I byut prīceigam par tū, kas ir i kas byus. Navys myužeigi bāduot par tū, kas nav saguojs.

A vacys sieņs atkiust saulē. Bryunom golvom kai bejušuo laika zeimūgim mežmalī. Ite beja rudmīse. Ite beja bārzlape. Ite beja makaviks. Ite beja viļneiši.

A suņusieņs līleigi paceļ sovu boltū golvu – tī vīna, tī ūtra, tī treša. Bareņā, bareņā! Vysi bejuši, vysi guojuši. Suņusieņs puordzeivuos vysu. Aiz sovys speiteibys i dzeiveibys.

Kas tev deve. Jau dzaltona gailine pabuož golvu nu syunys. Hā! Vysim juodzeivoj. Ka ir kam dzeivuot, voi zemē miersi. Augšonys vaine. Puorīs i itei solna, a zam syunys trynās cytys muosys i muosenis. Vasals sieņu bataļjons. A ka gadīnī pasaveic. A ka gadīnī nanūsaļ. Kaida dzeive vēļ byus!

Kas par tū, ka nav saulis. Mygla tok ir. Palāki muokuli veļās par apbryuniejušū zuoli. Zami, zami dabasi. A sylts tok. Iudiņs kreit iz leju, tak pa stumbrim, kuotim i zorim. Slīkys tože vēļ naguļ. Da kaida te zīma. Juodzeivoj.

Atīs laiks, i guleisi. Naguliejs napaliksi. Zīma ir zīma.

A niu juoparauga – kurs pādejais aizmigs, dabuos vysus lobumus. Tam vīneigajam pasmaidēs dabasūs papleikšušuo rudiņa lānuo i syltuo saule. Tam, kurs pasmaideis.

Krizis runys medejūs nūmaina Latvejis svātku runys. Iz vaideišonys fona nav vīgli runuot par lapnumu, prīcu, pošvierteibu, nagaistūšom lītom, par mugurkaulu. Vaidēt ir vīgļuok kai sasajimt i viļkt.

Vīgļuok ir pasaceit, ka latgalīšu nivīns naīredz, navys pošam īredzēt i cīneit seve. Latgalīši seve pazamynoj i nu seve beistās vaira nakai kaids jūs var pazamynuot voi nūbīdēt.

Vakar stuovieju pi bārnuduorza Rēzeknē. Vysi latgalīši, vysi runoj latvīšu literarajā volūdā – kū poši sauc par literarū volūdu. Kod pagaist volūda, palīk tikai akcents – kū ar reveišonu naizreveisi. Partū ka īsavuiceit napareizi i puorsavuiceit ir daudz gryušuok nakai īsavuiceit pareizi.

Kod muote ar bārnu runoj svešvolūdā, jei bārnam nūzūg muotis volūdu. Naba jau muote, kas poša laužās svešvolūdā, īvuicēs tū svešvolūdu pareizi. A bārnam vysu myužu juosamūka – vysuos volūduos jis runoj ar akcentu, partū ka jam nav nivīnys dzymtuos volūdys. Tikai juo latgaliskais akcents.

Tok par Latveju juorunoj ari latgaliski, partū ka bez 1917. goda Latgolys nabyutu 1918. goda Latvejis. A šudiņ varbyut nabyutu ni Latvejis, ni Latgolys – bez tautys dzeivuo spāka, bez latgaliskuo latvyskuma, bez sovys vaļsts i regionu sovpateibys.

Prīceigus vysim Latvejis svātkus! Lai palākā novembrī sazīd prīca byut!

Par rudini i ticeibu

speerx_2692speerx_7071

Pyrmuos i pādejuos sieņs – 18. juļa gailinis i 6. novembra gailinis.

Kod 19. julī satyku draugus Preiļu koncertā “Taiseits Latgolā” i sacieju, ka vakar jau iežu sieņu mērci, maņ naticēja – voi ta jau asūšys. Par agri tok. Napasenim tik Juoņadīna cauri, Pīterdīna. Kaidys sieņs?

Kod 6. novembrī aizbrauču iz Rēzekni, iz raidiejumu “Latgalīšu volūda televizejā” Latgolys Regionalajā televizejā, maņ otkon naticēja. Sieņs? Novembrī? Piec solnu? Da goņ jau sasolušys i vacys. Ka tik vēļ na iņdeigys…

A kū padareisi. Taida zīma i taida vosora.

Nabyutu nimoz iz mežu guojuse, a vīnys pazinis e-dīnysgruomotā puorskaitieju, ka Viļānu tiergā var nūpierkt sieņs. Tai tū lītu navarēja pamest. Vajadzēja īt i puorbaudēt.

I beja. Nu suokuma šoks, a tod azarts meklēt. Ir tik jūceigai īt pa novembra mežu, kur vaira naskaņ putynu bolsi, a ar acim laist pa syunu. Novembrī tai nav. Novembrī mežam juobyut tukšam. Novembram pīstuov mikrieslis, palākī tūni i atsabreivuošona nu līkuo – ateimūša zīmys skaidreiba. Na dzaltoni kūšs dzeiveibys ņudzeklis syunā.

Tod es atguoduoju, kū vosorā viļcīnī runuoja diveji krīvi, kas brauce nu Reigys. Ka itūgod cīši daudz sieņu. Oplom daudz sieņu. Ka daudz sieņu ir boda godūs. Kurs čakls, tys pīlosa i zīmu ād. Partū ka sieņs aug mežā, kab vysi nabogi byutu paāduši. Dīvs na mozais bārns – ar vīnu rūku jem, ar ūtru dūd.

Tod jī suoce runuot par nazkū cytu. Par naudu i veseleibu. Ka tys suop i tī dur, a, paļdis Dīvam, vys vēļ var īdzert pa čarkai i dzeivuot. A naudys jau nikod nav bejs i nabyus. Kur lai juos pīsajem vysi – kam jau ir, tam ir. A kam nav, tam juolosa sieņs. Jī nūsasmēja i īruove nu butylkys pa guļdžam. Voi nadzeivuojs paliksiš Taipat jau sova byušona juotur.

Vīnam beja buorda i palāks biņdziuks, ūtram džynsa biksis i nazkaids džempers. Veči kai veči. Sātā sīva i saime. Bejuši iz Reigu dareišonuos.

Varbyut eistyn sieņs aug iz bodu? Varbyut Dīvs eistyn ir lobs i dūd tū, kuo nagaidi i nanūviertej, partū ka gaidi kuo cyta?

Varbyut tev atjem sasnīgtū, kab tu suoktu kū cytu. Kab tu napīsaturātu pi nasvareigu lītu.Kab tu atbreivuotu rūkys jaunam satvierīņam, acs jaunam breinumam i auss jaunai skaņai. Bez zīmys nav pavasara.

Kotrs gols ir jauna suokums. Kotra krize ir tikai saspryngums – kurs izturēs, tys pasaceļs jaunā leidzīnī. Kurs nā, tam krīze nasabeigs nikod. Kas nasalauž, tys vuica dzeivuot i byut. Attaisa jaunys durovys, padūd jaunu ceļu.

Tok palikt nakurīnē i švuorbuos voi ttaiseit durovys tuneļa golā ir kotra poša varā. Pošam ir dūts izaraut nu sastynguma. Pošam suokt i nu suoku – koč voi pasavērt cytaiž i izmontuot tū, kas ir. Pat ka nikuo taida nav. Tik nasvareigi nīki.

Tici voi nā, a saule speid ari novembrī. Zorūs loksta tukli zvierbuli, nu aportys zemis ceļās tvaiks, leitā pīlejušī meži nūsapyuš i piekšņā saulē atmirdz ar naradzātu skaidreibu – bez nikuo līka.

Koč i natici, sieņs byus – i julī, i novembrī. Kod nagaideisi, tod īraudzeisi. Partū ka breinumi ļūbej naticeigūs.

Kod klausūs, kai babys runoj par naudu, es dūmoju, cik nabyutiski tys vyss – dators, telepons, mašyna. Pasokit, kur šudiņ ir patafoni i platis, rysaki i karītis, par blatu dabuotī zuoboki, sekcejis i krystala salatu bļūdys. Kur šudiņ ir vysys krimplena suknis, lopsu kažuki i krinolini.

Nazkur ir laime. Ak jau itepat. Tikai juopasaver cytaiž. Nazkur snīgā aug meža zemneicys i nazkur piec solnys aug sieņs. Nazkur ir labi. A varbyut itepat. Itepat Viļānu mežā tok aug sieņs.

I kū tu jom padareisi – solna bejuse i aizguojuse, a juos aug. Prīceigi buož dzaltonus dagunus nu rudiņa leitūs pīlejušuos syunys, smejās sleipajā novembra saulē i gaida nazyn kuo.

Ar ticeibu var puordzeivuot eļni. Kai Ījabs.

paveicās

braucu godīgi pa malējo joslu. krēslas stunda, tumst.

pretī braucošie vēl īsti nežilbina. bet ir par tumšu, lai kaut ko skaidri saskatītu.

man priekšā no kreisās puses pēkšņi uz galvenā ceļa izgriežas balts pikaps. šķērso abas pretējās joslas, braucēji bremzē. pikaps ir veiksmīgi ticis uz ceļa.

lēnām ripo un iekārtojas braukšanai nevis sev tuvākajā otrajā joslā, bet lēnām pārripo uz 1. joslu. vienu brīdi aizņemdams abas joslas. akurāt man zem purna. un lēnītēm brauc.

lai neiebrauktu pakaļā, braucot uz saviem nu jau nepilnajiem 50 km/h, pamainīju joslu un braucu pa 2. joslu.

un tad pēc metriem 10 gājēju pāreja. i ne mani, i ne redzi…

joprojām nesaprotu, kā noreaģēju un kā nobremzēju. jo to pelēki ģērbto babuli aiz lēnām braucoša mikriņa es toč tumsā neredzēju, babulis neredzēja mani, bet gājēju pārejas strīpas bija izdzisušas un aiz mikriņa, pie tam tumsā un kokos neredzēju arī pārejas zīmi… viss pelēks un nekāds.

apstājos laikam pusmetru no babuļa. kaucot.

izrādās, ja šitik traki bremzē, par pārnesumu nav laika domāt un mašīna noslāpst. kas to būtu domājis.

labi, ka mašīnai bija bremzes.sadursme nenotika. babulis apstājās tieši man priekšā un tad aizgāja ar savu Rimi maisu.

joprojām nezinu, kam paveicās vairāk – man, mašīnai vai babulim.

bet ir lietas, kas nenotiek.

pastaiga

svātdīnis ir radeitys pastaigom ar fotoaparatu. nivīns napīgrīž nikaidys viereibys, vysi veikali cīši. cyti i iz vysim laikim. šudiņ tai labi pasastaiguoju. da sirds.

prīca, ka koč kas dūd prīcu. tys nav moz, ka runa ir par dzeivi.

Boltkrīvyski

Nasta roksta sovu dīnrokstu boltkrīvyski.

A kū padareisi – ka jau runoj, to i roksti.

Oficialuo i dzeivis volūda

Dūmuoju, pasyuteišu mamai žurnalu. Da i poša vareišu puorskaiteit.

Jei to gon vysod pasyuta pi postneicys, a es dūmuoju – kod vēļ postneicu satikšu, ir tok 21. godu symts, pasyuteišu teiklā. Juopuorbauda, voi ir taida īspieja. Sok, ka jau es tū izdūmuoju, tam ir juobyut.

Īguoju Latvejis Posta sātyslopā. Kai to, ir ari e-aboneišona. Pravda, cikom saprotu, kur tys ir, čut kokla naatlaužu. Tok tys tai. Atrodu pat žurnalu. Nūsabreinuoju, ka tik lieši.

Izaruodēja – kab pasyuteitu presi, vajag pīsaregistrēt. Nu, kū vajag, vajag. Sarakstieju cīteigai vysus datus, tymā skaitā personys kodu (nikod napateik cytim dūt personys kodu, seviški ka jis paliks kaidā mistiskā datubāzē).

Tod beja juonūruoda adrese. Atrodu sovu rajonu, sovu pogostu i pat sovu dzerauni. Jūceiguokais beja, kod beja juoizalosa sātys vuords. Koč avīzis pasyutam jau godim, myusu sātys sarokstā nabeja.

Nu ūtrys pusis, kas dzeraunē kod sātys vaicoj – pogostā gona ar uzvuordu. Vysi zyna vysu par vysim. Nazkod jaunais postnīks beja sajaucs i atness na tū, tok tāvs ar muoti sēde i izdūmuoja, kur ūtra pogosta golā varātu byut tys, kas tū varātu byut pasyutiejs. I taisneiba! Beja jau ari. Īdeve uobeļu maisu.

Tai laikam i saīt – ka myužeigi prese aboneita iz gūdavuorda, aizrokstūt tik vuordu i pogostu, kur jimtīs sātys vuordam. Kam juo taida vajag. Tok e-aboneišonā vajag.

Vierūs iz sātu nūsaukuma saroksta – i smīklys, i až izmysums. Parkū ir taida atškireiba – oficialuo i dzeivis volūda. It kai muna zeme byutu okupeita i juos viesture i ideņtitate byutu juopuorroksta. Saīt otkon kuortejuo zogtuo dzeive i viltuotuo dzeivuošona.

Sprosta Latgolys dzeraune, pagaidom pat ir bārni i brauc iz školu. Krīvi, latgalīši. A sātu nūsaukumi: “Bērzaine”, “Dravas”, “Kļavas”, “Marijas”, “Rožlejas”, “Spaļi”. Nikas nav samaluots, tai beja raksteits sātyslopā.

Vierūs i breinuojūs. “Spali” – nui. Tī dzeivuoja Spaļu Aņciuks, dzeraunis sirdsapziņa. Stateisi buļbys nalaikā, nūsauks par nakryškuonu. Nalaikā molku grīzsi, nūlomuos par valna bagaturi i supastatu. Nalaikā cyuku nūkausi, sauks par nabarāgu. Vysam ir sovs laiks. A Svātuos Teklis, Annys i Marijis dabasūs braukšonys dīnā ir juosvietej, na juokaš sīns voi juorevej duorzs, ir juoskaita puotori, na spani, luopstys, gruobekli. Aņciuka deļ baba klāva golā īstatēja lozdys – lai nasaver pogolmā i naskandynoj pa pasauli. A mama pyunis golā īstatēja īrubinis i līpys – lai nasaver. A acs Aņciukam beja lobys i zam vacuma. Kai nabyus – kod beja leluo padūmu zemis elektrifikaceja i elektreibu sātā vylka čut ni ar varu, Aņciuks pasacēja – nikuo nabyus. Elektreiba maitoj acs. I nabeja ar. Cik prīšknīku i pakaļnīku izaskraidēja, a elektreibys naīvylka. Teļvīzers ari maitoj acs. Radeja ocu namaitoj, tū jau pādejā laikā klausējēs gon – iz batareju. A tai – tikai patafonu.

A kas ir tuos puorejuos sātys? Pavysam, skaiti, Lavrovkā div sātys, Bryškuos div sātys, myusim div sātys, Grytuonūs div sātys, tod vēļ Gryškys sāta, Spalīnis sāta, Ausejīnis sāta, Ļusis sāta, Rozys sāta i Actenītis sāta.

A kas ir “Bērzaine”, “Dravas”, “Kļavas”, “Marijas”, “Rožlejas”?

Bārzu pi myusu moz, tik malnzemis molā aiz Lavrovkys. Tok Lavrovkā vīni krīvi. Kur jī varātu byut izkosuši tik troku vuordu kai “Bērzaine”? Kļovs ir tik vīns, pi Grytuonu sātys. Kai reize, ka jūs meita precējēs, beja nūsarcs sorkons, sorkons. Vaira nikod tik sorkons nav bejs. Tok Grytuonūs ir ari Marija, pareizuok sokūt, kotrā Grytānu sātā ir pa Marijai – vīna Mare, ūtra Marija. Varbyut  “Kļavas” ir tī, kur Marija ir nūmyruse, a “Marijas” tī, kur saimnīkoj Mare? “Dravas” laikam ir krystamuotis sāta. Vysmoz jim ir bitis, vīneigajim par vysu dzerauni.

Ilgi dūmuoju, kura nu apleicīnis sātu varātu byut “Rožlejas”. Rūzis aug pi vysu sātu, lela daļa nu jūs ir līknē, ūtra daļa kolnā. Myusu sāta ari iz kolna, tai i saucās jau nu 20. godu – “Pučukolns”, aizraksteits kai “Puķu Kalns”. Rūzis ari ir pučis, tok kura sāta varātu byut nūsaukta tik poētiski? Izdūmuoju – mož Čehovu sāta. Saimineicai to vuords Roza.

Tik tuoli labi, kotram nūsaukuma ir pīmaklāta sāta. A kū dareit ar sātom, kam nav nūsaukumu? Zynu, ka avīzis pasyuta i muns tāvs ar muoti, i Bryšku Marija, i Bryšku Ontons, i Puškins, i Dzimka, i cyti. Saīt, ka jūs sātom nav nūsaukumu. Voi ari jī nav bejuši gona leli poeti i nav izdūmuojuši kaidu puorpasauleigi skaistu i dzejisku nūsaukumu.

Īsadūmuoju. Kotrys sauc, kai gryb – pūra molā pi brikšņu ir “Ezerlīči”, meža styurī “Mežnoras”, kolnā pi ceļa “Augstrozes”. Ka tik šmuki skaņ.

Vēļ atguoduoju myužeiguos mūkys ar gūvim – nūsauc tu jū par Purynu, a kai ta lai vetuorsts registrej? Purene to jei nav. Tai i saīt Linde. Koč var izrunuot i latgaliski, i aizraksteit latvyski. Nūsauc par Vabali, uorsts iztulkoj par Vabuoli. Nūsauc par Rūtu, vetuorsts vaicoj – Ruota voi Ruta. Juoiztulkoj tok vuords vaļsts volūdā. Tys nikas, ka pats vetuorsts, gūvs saimineica i ak jau ari poša gūvs labi saprūt ari latgaliski. Tik ka raksteit namuok – kai vetuorsts, tai gūvs.

Nui, a žurnalu mamai tai ari napasyutieju. Izaruod, maņ nav ni sātys, ni adresa. A kū es varu dareit, ka nadzeivoju ni smolkajuos “Rožlejās”, ni glaunajā “Bērzaunē”, a sprostajā “Pučukolnā”.

Nu ūtrys pusis, var jau ari iztikt. Dzeive poša kai romans, kuo tī taida pīskaiteisi pa avīzem voi žurnalim.

____________________________________________

Publiceits ite.

Back to top