Krājumi

Reiz pirms vairākiem gadiem man atveda kartupeļu maisu. Bija sesija, tomēr mājās nesēdēju. Tieši tajā vakarā bija paredzēts koncerts.
Viss būtu labi, bet kartupeļu maisu man atveda uz centru un nolika ietves malā pie universitātes centrālās ēkas Raiņa bulvārī.

Domāju, domāju. Kartupeļi vajadzīga lieta, bez kartupeļiem nav dzīves, līdz pavasarim tālu. Koncerts laba lieta, bez mūzikas nav dzīves.
Ņēmām ar draudzeni maisu katra aiz sava gala un gājām uz koncertu Vāgnera zālē. Students paēdis, koncerts dzīvs.

Garderobes tantiņa bija vieglā neizpratnē, tomēr atļāva maisu nolikt pie mēteļiem. Numuriņu gan neiedeva.
Pareizāk sakot, viss notika lielā steigā un tantiņai netika dots laiks apdomāties. Vienīgais, ko viņa spēja – atvērt vārtiņus. Lai maisu nevajadzētu celt pāri letei.

Kas to zina, kāds bija koncerts. Laikam labs.
Kad atgriezāmies pie kartupeļu maisa, tantiņa bija atguvusies un smējās vien. Bija atnākušas arī citas viņas paziņas.
Nē, nu šito cirku. Viss kas ir bijis, bet ka uz klasiskās mūzikas koncertu iet ar kartupeļu maisu!
Tā neesot bijis pat kara laikos.

Vakar gāju pa ielu no koncerta un atcerējos kartupeļu maisu. Mūzika un kartupeļi. Lauku kartupeļi, kas ļāva mācīties veselu semestri un nedomāt, vai ir kas ēdams.
Lija lietus, pa asfaltu tecēja ūdens, mašīnas brauca un šļakstījās. Šur tur pa kādam cilvēkam. Kā viņi dzīvo. Kā viņi satiekas pilsētā un nesatiekas.
Auksts un riebīgs laiks, bet apkārt savās darīšanās no punkta A uz punktu B iet silti un salijuši cilvēki. Tā arī paiet garām.

Uz stūra pie miskastes apstājās večiņa ar celofāna maisu uz galvas. Viņa paņēma no atkritumu kastes papīra kafijas krūzi. Ar nosalušiem un smalkiem pirkstiem lēnām un rūpīgi noņēma krūzes vāciņu, nolika atpakaļ miskastē.
Viņa pielika degunu pie krūzes, paostīja. Laikam labs.
Kafijas smarža pielijušā un drēgnā gaisā.
Viņa pielika krūzi pie lūpām un dzēra aukstu kafiju. Aizvērusi acis.
Es domāju. Kafiju var dzert arī tā. Pēdējais pagaist pieradums pie kafijas.
Kafijas garša uz ielas. Auksta kafija aukstā laikā.
Vņi tā arī nesatikās. Tas, kurš nopirka un neizdzēra kafiju. Tā, kura atrada neizdzerto kafiju.

Veikalā ieraudzīju, cik maksā maizītes. Kruasāns ar sieru – 43 santīmi. Kas tajā kruasānā ir tāds, lai vēlu vakarā tas maksātu 43 santīmus. No rīta būs jau sakaltis. Miltu paka ir tikai divas reizes dārgāka.
Vai tam, kam ir vienalga, cik maksā kruasāns, ir vienalga, ka tas ir sakaltis. Vai varbūt lielveikala auditorijai ir vienalga – nositušies pa pieciem darbiem, viņi pērk visu, kas atgādina sapni par nedzīvoto dzīvi. Tas nekas, ka nav miera. Tas nekas, ka no rītiem nav laika. Tas nekas, ka nav nekā.
Ir pussakaltis kruasāns ar sieru.

Pārdevēja purpinādama atsauca pirkumu. Atkal kāds no plaukta bija paņēmis vairāk nekā spēja samaksāt. Sīka sievietīte ar rūtainu mēteli. Tādi mēteļi ir daudziem, pelēka rūtiņa, melnas pogas. Viņa ilgi domāja, atteicās no siļķēm. Pārdomāja. Siļķes viņai tomēr likās pārāk svarīgas. Viņa atteicās no burkānu maisa un jogurta.
Atcerējos, kā pirms nedēļas viena no viņām atteicās no maizes. Vai nu maizi, vai pienu. Viņai gribējās pienu. Gan jau maizes būtu pieticis ilgākam laikam, bet piens likās vajadzīgāks. Vai varbūt maize mājās vēl bija.

Pa ielu veca sieviete izgrieztām kājām vilka ratiņus. Ratiņos – lielveikala maiss. Maisā – eļļa un tualetes papīrs. Vairākas pudeles eļļas un vairāki tualetes iepakojumi.
Iedomājos. Vai varbūt viņa gatavo krājumus nenoskārstai vajadzībai. Pērk visu, ko var atļauties nopirkt pašlaik.
Lai pēc tam pirktu tikai to, bez kā nevar iztikt.

Atcerējos šī rudens atlaižu dienas vienā lielveikalā. Kā no Pārdaugavas brauca pēc tualetes papīra un veda ar tramvaju. Veselām pakām.
Atcerējos padomju laikus. Bija dienas, kad veikalā “izmeta” tualetes papīru. Cilvēki sakāra striķītī un lielīgi nesa ruļļu krelles.

Lielveikali ir šīs sabiedrības spogulis. Nomaļus nepaliek ne tīņi, kas grabinās gar čipsu kastēm, ne kruasānu pircēji, ne vecas sieviņas.
Lielveikali ir bāze, no kuras uz savām alām velk pārtiku. Nebaltai dienai.

Laiks ir ar atlaidi pirktos tualetes papīra ruļļos.
Kamēr iztērēs, sāksies jaunas atlaides. Varbūt līdz tam laikam viss jau būs daudz labāk.
Vai varbūt vairs nešķitīs tik slikti. Ja jau ir vismaz papīrs.
Vai varbūt visus nemaz nepaspēs notērēt. Mazbērniem paliks mantojumā trīs pakas tualetes papīra.

______________________

No lv.lv

One thought on “Krājumi”

Leave a Reply to kubiksovs Cancel reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *