nu tā

es nāktu ar lēniem un bailīgiem soļiem,

ja tik tu pagaidītu.

upes maigumā lēnā un mūžības spēkā

slīpējot krasta klintis un bedres apejot, appludinot,

pagaist laiks, un es ticu.

bet nakts

apņem un pazudina, ierauj miglas bezdibenī un nokauj,

mašīnu ugunīs ceļmalā parādās, pagaist pasaules gals –

aiz krūmiem ir sveša dzīve, manis tur nebūs.

es būšu jau cita citā pasaules malā.

tie tīkli, kas pazudina, piesieti katram krūmam, kur eju.

es ietu, bet nelaiž. ceļmalas krūmos aizķeras dzīve.

no rīta zirnekļa tīklā vien āda izsūktām iekšām,

hitīna pārvalkā glabājas cietais disks – viss, ko es zinu par dzīvi.

liekās informācijas nezūdamības likums:

viss, ko tu zini, ir tava dzīve. labāk, ja nezinātu.

viss, ko tu zini, ir blefs. cerību kontrolpunkti,

ejot tumsā pa miglu, skatoties nekurienē.

es zinu –

tava maiguma balss pazuda e-pastā,

rakstot starp rindām “atbrauc un paliec. šoziem ir auksti kalni.”

laikam es nāktu. es nāktu, ja aicinātu.

cerību kontrolpunkti manās smadzenēs smeldz.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.