pasaciņa ar Helēnu un Induli

Lielais Burkšķis, iekārtojies uz terases, kustināja kāju īkšķus un braucīja ceļgalu. Muminu māmiņa, sākoties siltākām dienām, bija iznesusi izvēdināt segas un pat nemanīja, ka terases pītajā zvāļkrēslā iezvēlies Lielais Burkšķis un ar savām biezajām, spalvainajām lūpām strebj tēju no mazās, dzeltenās tasītes. To tēju viņa bija pagatavojusi pati sev, arī tasīti dāvanā bija saņēmusi viņa un tas bija Muminu māmiņas zvilnis, kurā nu zvāļojās kāds cits.

Muminu maaminjai kopaa ar segu veedinaashanu patika izveedinaat arii galvu,taapeec vinja nemaz ar nemaniija,ka Lielais Burkshtjis teeju jau izstreebis un meertjtieciigi virzaas uz Muminmaajas pieliekamo,itin kaa vienumeer turp buutu virziijies,itin kaa tas buutu vinja dziives virziens,itin kaa… Nu,bet,miiljais!​!izsaucaas Muminu maaminja ar visu savu izveedinaato galvu.

Tas būtu nieks, ka izdzerta viņas tēja. Viņas tēja no aizviņgada maijrozīšu ziedlapām. Bet kāpēc visiem Mumina draugiem ir jāiet taisni uz pieliekamo? Vai Muminu māmiņa nebija gana centusies, vai viņa allaž nepagatavoja gardākās zupas, virumus, strebumus un vārījumus? Vai viņas virtuvē netika ceptas gardākās kūkas? Vai tas viss par velti? Vai vienam Burkšķim ir jālien viņas pieliekamajā?

Lielais Burkshtjis nemaz ar nebij pamaniijis godaato kundzi.Taa vinjsh meedza uzrunaat Muminmaaminju savas saeeshanaas galapunktaa,bet shobriit vinjam zobi niezeeja,kaa gribeejaas tam ne nu saules leekta,bet ko kreptiigu,ko taadu,kas apklusinaatu saplakushaa veedera burkshtjus,nu tachu!

Vinjsh izmisiigi nosprauslojaas-E​s burkshtju!

Pēc tējas vēders bija sācis burkšķēt vēl briesmīgāk. Viņš apstājās pie durvīm, uz roktura uzlicis spalvaino roku un ar kāju piekārtodams paklājiņu, ko Muminu māmiņa bija pasegusi uz grīdas. Es burkšķu! – viņš vēlreiz nosprauslojās. Kas ir tēja Burkšķa vēderam – nekas tas nav! Viņš apņēmīgi vēra durvis.

Turklāt to niecīgo tasīti viņš bija nolicis vietā. Un neko nebija saplēsis.

-Nu,bet,miiljais​!Muminmaaminja mazliet krenjkjiiga tipinaaja uz muminmaajas pieliekamo,kur, aizdomiigi zhigli,iemetaas Lielais Burkshtjis.Sapro​tams,ka to nieciigo tasiiti vinjsh bija nolicis vietaa un neko nebija sapleesis,bet pieliekamajaa ir par daudz visakaa pleeshama un par maz vietas taadam centiigam sevi pabarot burkshtjim.-vaiv​ai vaivai vaivai vai…Muminu maaminja bubinaaja,ja pa gabalu dzirdot,ka…

atskan skaļš Krakš un vēlreiz Krakš, un Krakš. Un Krakš, krakš, krakš.

vaivaivai..un kas gan tur vareetu krakshtjeet-Maam​inja pasteidzinaaja savu tipinaashanu.-pl​iistoshas burkas taa nekrakshtj,hm..(​.tiptiptiptip…​.)kriitoshas desinjas taa neskan…nu,bet,​miiljais,ko tu tur krakshtji!-Mumin​maaminja jau staaveeja uz sliekshnja un veeraas sava pieliekamaa tumsinjaa.

– Man kaut kas nokrakšķēja.

Burkšķis stāvēja pie zaptsburku plaukta ar aizkostu pankūku rokās. Viņš bija mērcējis pankūku taisni labākajā aveņu zaptē, ko Muminu māmiņa bija vārījusi taisni tajā dienā, kad no Susūrijas atbrauca Susuriņa māsīca Suse. Jau nākdama pa durvīm, Suse toreiz priecīgi šņaukājās. Nu ja ka aveņu zapti! Pašu labāko zapti! Muminu māmiņa nebija skaudīga, nē, viņa nudien katram, kas ienāca viņas mājās, novēlēja visu vislabāko un gardāko. Bet taisni to zapti, ko viņa bija taupījusi…

Nu ja, un toreiz suse, sasējusi lakatiņu stingrāk zem zoda, ārā bija berzusi aveņu zaptes katlu. Viņa bija priecīgi svilpojusi un situsi ar kāju takti. Muminu māmiņa vēl tagad atcerējās, kā Suse nošņaukājās, ienākdama virtuvē, kur viņa vārīja to zapti. Suse toreiz priecīga teica, ka tādu zapti viņa nav ēdusi aizmūžu mūžiem. Un vispār. Aveņu zapte ir viņas mīļākā zapte, sevišķi tāda zapte, kas vārīta Suses atbraukšanas dienā. Un to zapti Muminu māmiņa bija tā taupījusi.

Un tagad Burkšķis stāv pie plaukta ar daudzajām zaptsburkām, viņš tikko ir vandījies pa aveņu zapti, viņš ir attaisījis pašu lielāko burku, to ar sārti rūtoto aizsējumu. Un viņš saka, viņš vienkārši saka: – Man kaut kas nokrakšķēja!

-Burkshtji!-un Maaminjai arii kaut kas nokrakshtjeeja.-man domaat,pakrakshtjeet mees vareetu iet virtuvee un liec,luudzams,to iekosto paplaati plauktaa,naac,es tevi pabaroshu ar iistaam pankuukaam,nav ko te meerceet Muminteeta meegjinaajumus galdnieciibaa,tas nav zoliidi.ejam un njem vien to zapcburku liidzi-Maaminja nudien uzreiz piedeva Burkshtjim sho ielaushanos pieliekamajaa,jo tas nu gan nav praata darbs eest koka veidojumus un veel ar zapti!-Miiljais Burkshtjiit,skrejam nu uz virtuvi aatri aatri,kameer tu neesi veel notureejis par eedamu kaadu no maajas balstiem.zhigli! un vinja iekjeeraaas Burkshtjim elkonii un…

vilka, bet Burkšķis atspērās pret stenderi. Burkšķ, – noburkšķēja viņa vēderā. Burkšķis sarāvās. Burkšķ, – atskanēja atkal. – Nu ko lai ar tevi dara, – Muminmāmiņa, bažīgi skatīdamās uz izgrauzto caurumu plauktā, skaļi domāja. – Nu ko lai tev tādu iedod? – Viņa stāvēja Burkšķim aiz muguras un rauca pieri. Pieres raukšana gan bija Mumintēta stiprā puse, taču arī Māmiņa bija laba pieres raucēja. – Vai esi ar mieru ēst pankūkas ar kļavu sīrupu? – viņa beidzot jautāja. – Ar kļavu sīrupu? – Burkšķis cerīgi atburkšķēja pretī. – Katrā laikā! Bet vai tur klāt būs arī gana daudz skaidu?

-jaa jaa!!-maaminja samelojaas,lai tik ceriigi atburkshtjeejush​ais dotos uz virtuvi pankuukaas,nevis pagrabaa krumshtjinaatu maajas balstus un Muminteeta galdnieciibas sastraadaajumus,​jo par izstraadaajumiem tos taa kaa nenosauksi.

– Būtu labi daudz skaidu, bez skaidām es neparakstos! – Burkšķis burkšķināja zem deguna, jau iziedams pa durvīm. Muminmāmiņa cerīgi aizcirta ciet pieliekamā durvis un padusē paķēra līdzi kādu no Mumintēta sastrādājumiem.

Maaminjai domas jau cepaas skaidinjaas sariiveetas kartupelju pankuukas.vinja steidza domaat,ko taadu skaidisku lai iedot jociigajam Burkshtjim liidz tam,kad pankuukas sacepsies ne tikai domaas.-kokosa skaidinjas-saaka burkshtjeet arii maaminja.-skaidi​njas skaidinjas-vinja turpinaaja burkshtjeet.Burk​shtjis tikmeer atduseejaas Muminmaaminjas elkonii iekaaries.Vinjsh bija pilns paljaaviibas,ka labi daudz skaidas vinjam garamteetas,ka uz labi daudz skaidaam vinja paraksts,taa sakot.Burkshtjis bija pierimis un vairs neburkshtjeeja ne burkshtja,tik bubinaaja klusinjaam.

Toties Muminmāmiņai bija piemeties brukšķamais. – Skaidiņas, skaidiņas, skaidiņas. Burkānu skaidiņas, ēveļskaidiņas, makaronu skaidiņas. Vārītas vai ceptas? Ar parasto mērci vai ar skaidiņu mērci?

Viņi iegāja virtuvē un Muminmāmiņa apsēdināja Burkšķi uz krēsla, bet pati sāka rosīties. Burkšķis nolika galvu uz virtuves galda un ar izmisušu skatienu raudzījās ārā pa mazo, apaļo lodziņu. Virtuves galds bija viens no Mumipapa labākajiem galdniecības sastrādājumiem. Viņš to bija pagatavojis pirms daudziem gadiem, kad viņi ar Muminmammu te iekārtoja mājiņu. Muminmmama bija ilgi viņu kauninājusi un lūgusies, lai viņš pagādājot taču kādu mēbeli, jo neesot taču kur zupu pat paēst. Galds protams nedaudz ļodzījās un bija pašķībs, bet Mumipaps ar galdu ļoti lepojās. No tā laika Mumipaps bieži vien mēģināja radīt kādu galdniecības sastrādājumu, bet nekas prātīgs vel līdz šim nebija sanācis.
Kamēr Burkšķis atpūtās Muminmāmiņa ar raižpilnu galvu rosījās pa virtuvi. Viņa cilāja kastroļus, podiņu vākus, toverus un kastītes….

, meklēdama, kur tad palikusi zupas karote. Tā bija īpaša zupas karote. Ar gravējumu, kur savijušies jocīgu puķu kāti izveidojot tādu kā tuneli, kā eju. Pa visu bija izbalojusi emalja, kur varēja redzēt seju ar lielām acīm. ja uzmnaīgi ieskatījās, varēja redzēt, ka tā ir

taa pati seja,kas uzmaniigi ieskataas.-Tetuesi!uzelpoja Mumimaaminja peec saspringtaas cilinaashanas,atradusi iipasho zupas karoti raatni buunot starp neiipashajaam dakshaam un karoteem.un ieskatiijaas karotee taa uzmaniigi.un ieraudziija seju ar lielaam aciim.vienbriid gan likaas..

ka seja, kas uzmanīgi ieskatās ir pazudusi, bet Mumimamma paberzēja karoti pret priekšauta malu un ieskatīdamās tajā iepleta acis un pasmaidīja. Viņa iesvieda karoti tukšā kastrolī, pielēja to ar ūdeni un uzlika uz nokūpējušās māla plīts. Attaisījusi sērkoku kārbu viņa dziļi nopūtās un paskatījas uz Burkšķi;
-Atkal visus nograuzis, viņa klusu noteica un nogrozīja galvu.Muminmamma izņēma no savas copes tur paslēpto sērkociņu un aizdedzināja plīti. Bet Burkšķis

patamaam skrubinaaja loga ruuti.-lai jau skrubina-nopuutaas Muminmamma,-ka tik negrauzh ar Joni.ar Joni Burkshtjis bij iepazinies Lietuvaa,kad piedaliijaas trako skrubinaataaju saciikstees.Jonis..

bija viens no labākajiem skrubinātājiem.
Uz sacīkstēm Jonis bija atminies no pašiem Grigiškiem ar tēva divriteni, kam bija dzelteni dubļusargi un bagažnieks. Uz bagažnieka Jonis bija uzlicis mazu ķeblīti, kam no vecuma kājas bija izļodzījušās un apaļais caurums pa vidu izurbināts kā margrietiņas zieds. Tas bija Joņa mīļākais ķeblītis, ko viņš ņēma līdzi uz katrām sacīkstēm. Nemaz nevajadzēja daudz – tikai zināt, ka ķeblītis ir turpat blakus. Līdz šim Jonis bija uzvarējis visās skrubinātāju sacīkstēs, jo patiešām bija Lietuvas labākais skrubinātājs.
Bet todien…

One thought on “pasaciņa ar Helēnu un Induli”

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *