ar trokim pa lobam

itū es par komentarim pi munu rokstu. rejās i poši nazyna, kuo rejās…

lai par kū raksteitu, vyss atsadur pret volūdu. volūda atbreivoj, volūda pajem cītumā.

pofig. kū ar klybu doncuot, tū ar glupu runuot. ka nav kozai pīna, to nav. kaids tolks maņ nu tūs publiskūs blogu. Viestness koč naudu moksoj par murguošonu, Dīnā tikai rej i kritizej. deļkuo maņ tys byutu vajadzeigs?

eisi sokūt. dori sovu. pasauļa napuorvuiceisi.

lai tai i byutu.

iz prīšku Dīnā tikai par pupu myzom. i nikaidu komentaru zam tekstu. es dūmoju, munu komentaru.

Latgalīšu popraksteiba

Dorba vajadzeibom aizavajadzēja tekstu latgaliski. Myusu dīnu cylvāku latgalīšu rokstu volūdā raksteitu tekstu. Na komentaru, a teiklā publiceitūs tekstu.

Te nu ari juosoka, ka rūkys nūsalaiž i sirds apsatak. Cylvāki, nu kū jius dorit? Jiusim nav sovys raksteibys? Jiusim nav golvys, ocu, pruota i sirdsapzinis? Gols golā – jius esit lupotys, kas nacīnej ni seve, ni sovys volūdys i juos viesturis?

Lelais vairums tekstu ir raksteiti piec dzierdis – kai runoju, tai rokstu. Pat Latvejis medejūs, Latvejis lelūs izdevnīceibu izlaistajuos gruomotuos.

Raksteit “acagrīžūs nu Rjāzakņis” (pareizi byutu “atsagrīžu nu Rēzeknis”) voi “munā zjamijā speidj sauļja” (munā zemē speid saule) ir taipat kai latvyski raksteit “pac labākais galdauc ir rōzā” voi “zveinieks Antōns pēc kīnō aclābinājās”.

Ortografeja ir nūsacejumi, raksteibys konvenceja. Lykumi. I latgalīšu rokstu volūdai ir taidi poši normeiti lykumi kai vysom normeitajom volūdom.

Nav jau nikaida džungļu tautenis voi tuksneša klaidūņu volūda, kam nav rokstu pīminekļu, literaturys, tekstu, raksteituoju. Latgalīšu rokstu volūdai ir kodificeitys normys, gramatikys, ortografejis nūsacejumi, raksteibys pīminekli, gruomotys, avīzis, sātyslopys.

Jius tok naesit nu nakurīnis. Jius esit nu Latgolys. Tod i rokstit sovā volūdā kai leli cylvāki, na napraškys bārni.

Školā navuica? Tod vuicīs pats! I prosi vaļstei, kab vuiceitu školā.

Naizīt avīzis i gruomotys? Tok meklej naudu i izdūd juos!

Namuoki raksteit? Bais, ka apsasmīs? Nu suoku aizej da psihologa voi cytaiž gluob sovu pošapziņu i tod pameklej koč voi itepat teiklā latgalīšu volūdys gramatiku, ortografejis nūsacejumus.

Ar lizeiku mutē naīlīs ni školuotuojs, ni profesors, ni Dīvs. Pošam juosavuica.

Latgalīšu volūda, kurā runojam i rokstam, nav myusu izdūmuota. Jimā runoj saime, draugi, sābri, jimā runuoja dzedi, prodzedi i jūs prodzedi. Ari myusu pomuzykys dzīsmēs skaņ myusu seņču volūda. Cīneit sovu volūdu popkulturys laikā nav anahronisms. Tys ir cīneit sevi.

1908. godā Pīterburgā tyka izdūta pyrmuo pošu latgalīšu raksteituo gramatika – Ontona Skrindys „Латышская грамматика летгальскаго нартlьчiя — Latwìšu wolúdas gramatika”.

2008. godā analfabetisma nav palics a ni mozuok. I tī nav vaineiga ni vaļdeiba, ni saeima, ni cytplanetīši. Poši latgalīši sēd pi sovu datoreišu i ar sovom rūceņom roksta glupuosts.

Nui, labi, ka roksta! Tok tys ir moza bārna leimiņs. Ka cylvākam vaira nav 5 i 6 godi, nu juo prosa vaira – na tik salikt kūpā burtus, a salikt jūs pareizi. Kab cyti varātu puorskaiteit i kab jis raksteitu pareizā rokstu volūdā.

Vaļdeiba, saeima i cytplanetīši ir lels spāks, tok volūda ir juoīsavuica kotram pošam. Ar sovu golvu, smadzinem, apziņu i gribeišonu. Koč voi pasokūt vaļstej, vaļdeibai i cytplanetīšim, ka es grybu īsavuiceit, zynuot, prast i maņ vajag tuos volūdys.

Latgalīšu grupa “Borowa MC” – sovā laikā latgalīšu kūpeibys i veiksmeigu sakriteibu deļ pasacāluse pi latvīšu muzykys dabasu. Jau seņ zynu, ka jī, vysmoz Aigars Runčis, postulej – kai runojam, tai dzīžam. Sok, labi, ka vyspuor latgaliski. Nui, pyrma puors godu tei beja lela aizadreiksteišona – dzīduot publiskā telpā latgaliski.

Tok tuo jau seņ ir par moz. Debeja beja spūdra, loba, nagaideita, svežņa i breineiga. Niu juoīt tuoļuok! Latgalīšim niu ir daudz grupu, kas dzīd latgaliski. Varbyut dzīd pat lobuok, cytaižuok, svežņuok.

Plyka dzīduošona ir bārna leimiņs. Dzīsmis pīraksteišona, kai dzierdi i kai saīt, ir bārna leimiņs.

Pīraksteit pareizi i padareit sovu volūdu bogotu – ar sovim aizmierstajim, nu mamys, tāva, babys, dzeda saklauseitajim, nu gruomotu īsavuiceitajim vuordim – tys ir lela i atbiļdeiga cylvāka lāmums.

Koč voi grupys sātyslopā atrūnamais dzīsmis “Dvēselis osorys” teksts, kur īlykts latgalīšu tautysdzīsmis citats “Aiz azara bolti bārzi sudrobeņa lapeņom”. Citats ir dzīduots i taitod raksteits tai, kai dzīsmis dzīduotuojs tū zyna i kai jis tū niu, myusu dīnuos runoj. Koč latgaliski ir vuordi “sudobrs”, “sudobreņš”, na fonetiskais puorcālums nu latvīšu volūdys – “sudrobs”, “sudrobeņš”, fonetiskūs lykumu deļ pamainūt “a” pret “o”. Leidzeigi kai “muoja” nu “māja”, koč pošim latgalīšim ir “sāta”.

Vysleidza ar prīcu verūs, ka koč jūs sātyslopys sadaļā “dziesmu teksti” pamatā tūmār ir īvāruotys latgalīšu ortografejis normys. Saceisim, koč voi dzīsme “Es eju nu Latgalis”, kurys tekstu cytur teiklā var atrast vysuos īspiejamuos raksteibys versejuos – “As eju nu Latgaļis”, “As aju nu Latgaļis”, “Es eju nu Latgolys” i t. t.

Pat pījemūt, ka vuords “Latgola” myusu dīnu jaunīšam var pasaruodeit svešs, muoksleigs i popkulturai nadereigs, a īrostuoks ir nu latvīšu volūdys puorjimtais “Latgale”, kuo ūtrū daļu izrunoj leidzeigi kai cyukys i teļa mīsys apzeimuojumu, vuordu “gale” (latvīšu literarajā volūdā analogs ir vuords “gaļa”, taitod SIA “Latgaļa” – Latvejis gale, bekona eksports i galis izstruoduojumu ražuošona).

Tok tekstūs, kū var atrast itymā sātyslopā, paļdis Dīvam, nav totaluo analfabetisma. Tik naviereibys i nazynuošonys klaidys. Taidys kai, par pīmāru, “spīgeļeits” ar meikstū “ļ”.

Verūs, ka lelā vairumā gadīņu teik īvāruots nūsacejums pyrms patskaņu “e”, “ē”, “i”, “ī” i divskaņu “ie”, “ei”, “iu” nameikstynuot leidzskaņu burtus. Tū varātu nūsaukt par raksteibys suokuma zalta lykumu, ar kū suokt.

2007. goda latgalīšu ortografejis nūsacejumūs ir raksteits:

Meikstus leidzskaņu burtus ģ, ķ, ļ, ņ roksta, kod aiz jūs ir a, ā, au, o, u, ū, uo: kuģa, Ķuzāns, ļaut, ņaudēt, dat. rūtaļom, pļuove, lok. Seiļūs. Leidzskaņu burtus nameikstynoj, kod aiz jūs ir e, ē, i, ī voi ei, ie, iu: saule, lēkt, likt, kugis, līkt, neit, lieni, kiula, šliukt. Meikstus leidzskaņu burtus roksta, kod aiz jūs ir voi ir bejušys meikstynuotuojis skanis: atpakaļ, seņ, bruoļs (bet bruoli), akmiņs (bet akmini), viļņs (bet viļni), eņgeļs (bet eņgeli), ceļt, maļt, suņs, pīkaļne, Aņce, Jaņcs i tml.

Nav juomeikstynoj? Kai tai? Es že dzieržu “ļepetņīks”, “ķiula”, “Ļeigū”.

Nav. Tī leidzskani eistineibā nav rikteigi meiksti. Latgalīts itū skaņu itymā vītā naizrunoj meikstu, tei pat ir problema, vuicūtīs runuot latvīšu literarajā volūdā. Atguodojit monologu nu Juoņa Streiča kinys “Limuzins Juoņu nakts kruosā” (citeju aptuvanai): “Es tak saku: “Kakis”! Viņa man saka: “Saki “kakis”! Bet es tak saku “kakis”!”

Taitod nikaidā gadīnī navar byut nikaidys “Latgaļis”, kai ituos pošys dzīsmis tekstu var puorskaiteit, par pīmāru, latvīšu dzīšmu tekstu lopā. Juobyut “Latgalis”.

Tai ka cīnej sovu volūdu, ka cīnej seve i sovejūs, partū ka volūda ir latgaliskuos ideņtitatis svareiguokais bolsts, kas vysod īs leidza – pat tod, ka pūdi saduzs, svečturi salyuzs, lynu goldauti satrupēs. Pat postmodernajā postlaikā.

Partū ka latgalīšu popkultura vysleidza lītoj latgalīšu kulturys zeimis, latgalīšu skanis, burtus, vuordus, teikumus, tekstus, volūdu.

Voi varbyut latgalīšu volūda pasauļa globalajā teiklā www ir latgalīšu popraksteiba?

Kai dzieržu, tai rokstu. Kai runoju, tai rokstu. Kai muoku, tai maunu.

drūsmeiguo Narvesen darbineica

maņ iz e-postu atsyutēja informaceju par nazkaidu akceju.

teiklā atrodu mistisku sātyslopu volūdys sorguošonai.

ka īīt tymā lopā, pieški aizsmokušā bolsā suoc skanēt agitacejis dzīsme Atmūdys nūskaņuos. kodeišonai ir daudz veidu.īdaliejumu kastuos pa tauteibom.

lai voi kai, mani šausmynoj ideja par Latveju latvīšim. nu nabyus tai nikod. latvyska Latveja – nui. bet latvyskys vierteibys nanūzeimoj, ka cyti ir svešī.

ite ari pats aicynuojums. citeju:

“Vīru kopas „Vilki” dziesmas, „uguns sardze” un daudz jo daudz domubiedru – tāds būs PIEKTDIENAS, 22. AUGUSTA VAKARS PIE BRĪVĪBAS PIEMINEKĻA. PULKSTEN 20.00 SĀKSIES „SARGI VALODU” parakstu vākšanas noslēguma pasākums. Pasākumā arī tiks uzstādītas prasības latviešu valodas aizstāvībai likumdošanā, dalībnieki tiks iepazīstināti ar iestādēm, kas neapkalpo latviski, būs iespējams vaigā redzēt drosmīgo Narvesen darbinieci Daci Kalniņu un daudz kas cits.”

a citieju teikuma “būs iespējams vaigā redzēt drosmīgo Narvesen darbinieci Daci Kalniņu” deļ.

lai jai vyss cīns par pastuoveišonu par sovu puorlīceibu, tok niu jei teik izmontuota. pa munam.

manas mammas darba gaitas

īsi sakot, ārstu LV trūkst. vismaz lauku mazās slimnīcas eksistē, kamēr ir vecie buki. reizēm nelīdz pat tas, ka buki jau sen pensijā.
īsi sakot, šodien ir mammas pirmā darba diena slimnīcā.

uz darbu esot braukusi ar autobusu. nokavējusi gandrīz pusotru stundu, jo pa Rīgas-Maskavas šoseju esot dzītas govis. jā, jā, jā! ne tikai Šlesers, ne tikai ceļa remonti, ne tikai 18 loksoforu, bet arī govis! man tīk latvju infrastruktūra un sakārtotie ceļi!!!

Rīgas autobuss (gan jau divstāvu) no Viļāniem uz Varakļāniem brauca kaut kur pa mazajiem lauku celiņiem, cauri Tievanāniem, Orneicāniem, Lucāniem. jo pa šoseju esot dzītas 1500 govis.
varu iedomāties. tie lauku celiņi ir līču loču, bedru bedru.
un ja vēl tas buss brauca garām Orneicānu lidlaukam, kur stāv padomju kukuruzņiks, ko pa laikam izvelk ārā no angāra, lai pavizinātos pa debesīm. iedomājies, noputējis ceļš gar mazdārziņiem, usnes, lidlauks, zaļš kukuruzņiks un līgo zili balts buss ar cilvēkiem, kas grib tikt uz Rīgu.
ka es saku, Kustarica vēl nekad nav bijis Latvijā. 😀 😀 😀 😀

bet 1500 govis… nez, Latvijā tiešām vēl ir tik daudz ????
jeb tās ir visas govis, ko citplanētieši ir nolaupījuši un tagad atdeva atpakaļ?

tad nu 10:20 mamma ieradās darbā, un pirmais darbs bija parakstīt miršanas dokumentus kādam vēža slimniekam, kas šonakt nomiris.
bet mamma ir no veco buku paaudzes. kad tur kurā gadā šitādu papīru parakstīja, bet cilvēks dzīvs un vesels.

tad nu nomedīja dežūrārstu, lai tas raksta – ja jau redzējis, ka miris. neies tak pēc 1500 govju epopejas vēl uz morgu līķus skatīties (labs darba dienas sākums, ha).

īsi sakot, tagad ir problēma. vajag ārsta zīmogu. jo vecais ir 2 valodās – latviski un krieviski.
es tik īsadūmuoju – a mož dalikt trešū zvaigzni.  😀 latgalīšu volūdu. 😀 😀 😀

atrodums

navarieju izataisēt iz dorbu i pyrms tuo vierūs kinys. tai reizem goduos pyrmūdiņu reitūs. partū ari struodoju taidā vītā, kab varātu aizīt iz dorbu stuņdi vieļuok, ka galeigi nasagryb. nikas nav tik svareigi, kab nabyutu nasvareigi. sevi komuot nav vārts. taipat jau dzeive nav vīgla padareišona. i golvonais ir dorba rezultats, na stuņžu atsiedeišona. a pats golvonais – prīca dzeivuot, struoduot, byut.

redz, kū atrodu. Sprukuļu Juoni! jis i dzīd. i dzīd škārsteiklā! 😀

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=G0TATFOdFJE&feature=related]

a ite par jū roksta. ni kuo pīlikt, ni atjimt.

nui, labi. a niu to gon iz dorbu…

– pie darrrrrba, pie darrrrrrrrrrrba! – sauca fabrikas skāļrunis strādniecēm. – pie darrrrrba!

Mirušās dvēseles un valsts

Publiceits ite.

Tuvojas jauns referendums. Atkal iespēja paust savu viedokli. Tajā pašā laikā, kā izlasīju tepat internetā, gandrīz 40 tūkstoši Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju tā arī nav izņēmuši savas pases. Tātad šādu pilsoņu valstī un valstij nav – viņi nevar atvērt kontu bankā, reģitrēt īpašumu, viņi nevar šķērsot valsts robežu, izteikt savu viedokli referendumos un vēlēšanās. Viņu vietā rīkojas kāds cits, viņi vienkārši dzīvo – pat vairāk atkarīgi no citiem kā bērni.

Tajā pašā laikā viņi, kā izrādās, var izteikt un izsaka savu viedokli. Vismaz 2. augusta referendumā viņi tomēr piedalījās. Tas ir, pat nezinādami, ka valstī notiek referendums, viņi atsaucās varas politiķu aicinājumam boikotēt to. Tātad arī cilvēki bez pasēm ir kāda elektrorāts.
Šādā aspektā mani izbrīna un šokē vienalga kura politiķa aicinājums nepiedalīties referendumā un būt politiski pasīvam, jo būt mirušai un pasīvai dvēselei tātad ir labi. Tas taču nozīmē, ka politiķis pats uzsver politikas mazsvarīgumu.
Tā vietā, lai paustu savu viedokli un aicinātu savu elektrorātu (cerams, domājošus un sabiedriskajos procesos integrētus cilvēkus) atbalstīt savu viedokli, politiķis aicina atpūsties pie ūdeņiem.
Bez šaubām, interpretēt savā labā pasīvas un klusējošas sabiedrības viedokli ir vieglāk nekā veicināt sabiedrības aktivitāti. Kas klusē, tas piekrīt.
Varai vienmēr ir izdevīgi klusējošie.

Par mirušajiem runā neko vai tikai labu, jo mirušie ir labi – viņi ir ērti, paklausīgi un nepretojas. Var darīt, ko gribi. Var sērot, var aizmirst.
Var pieņemt kādus likumus gribi, mirušie pat nepamanīs. Vai arī kaut kur maliņā burkšķēs par slikto valdību.

Gribu pastāstīt par saviem kaimiņiem.
Dzīvoju Latgalē. Ne pilsētā vai ciematā un pat ne ciemā. Lauka vidū.
Kaimiņi nav tālu – tik tālu, lai dzirdētu, kā mauro govis, rej suns. Un lai kaķi varētu aiziet cits pie cita ciemos un atnākt atpakaļ uz govju slaukšanas laiku. Kaimiņos pārsvarā dzīvo krievi. Ne mūsdienu iebraucēji, bet Latvijas pilsoņi – šeit dzimuši un auguši ir jau viņu vecvectēvi. Tie ir vecticībnieki, kas viņiem vien zināmu apstākļu dēļ vairs nedzīvo vecticībnieku ciemā, bet viensētās. Gājuši krievu skolā, latviski nerunā. Tas ir, runā gan – latgaliski. Citu latviešu valodu viņi nekad īsti nav ne mācījušies, ne viņiem arī ir vajadzējis.
Vēl viņu tēvi un vectēvi pieturējās pie viedokļa, ka jārunā savā valodā – kā gan citādi viņi būtu saglabājuši savu valodu, kultūru, ticību kopš 18. gadsimta, ja ne dzīvojot pašizolācijā. Vēl pavisam nesen, nebūs i ne gadsimts, par runāšanu ne savā mēlē un precībām ar cittautieti varēja tikt izstumts no kopienas un radu loka.
Padomju laikā dzimušie un skolā gājušie nav ne pārlieku ticīgi, ne pārlieku nacionāli. Kādā valodā vajag, tā runā. Tad ta muiža. Ja vajag, var arī latgaliski.
Vienīgais – kad tuvojas vecumdienas, sāk audzēt bārdu. Kas zina, cik tur taisnības, bet bez bārdas netikšot debesīs.

Vienā mājā dzīvo Vaļerka, otrā – Griška. Vaļerka ir mazliet jaunāks, bet viņam ir palikuši tikai daži zobi. Griška ir vecāks, tāpēc stīvāks.
Pa laikam viņiem ir kādas kopīgas darīšanas, pa laikam abi ir saplēsušies. Vaļerka dzīvo ar māti, Griškam ir sieva. Tas ir, tā nav viņa sieva, bet tas nav īpaši svarīgi. Dzīvo viņi kopā kopš tiem laikiem, kad Ļusjas vīrs nejauši nositās. Kas to zina, cik nejauši, bet pagalam viņš bija.

Vaļerka pa laikam iet precēties. Tad viņš pazūd uz pāris nedēļām un māte priecīga stāsta, ka dēlam jauna ģimene. Reiz viņš nodzīvoja prom apmēram pusgadu. Pa laikam Vaļerka strādā gaterī vai kūdras purvā, algu maksā piektdienās un skaidrā. Ja maksā.
Pa laikam Vaļerka vienkārši dzer. Vaļerkam nav govs, tikai suns, kaķis un papagailis Keša.
Kad viņam iet labi, Vaļerka uzvelk jaunu kreklu, aplaistās ar odekolonu un iet paprasīt piecdesmit santīmus, lai brauktu uz pilsētu. Reizēm viņam vajag latu, tad durvīs parādās smaidīga un bezzobaina seja ar skruļļainiem matiem un atskan: “Dai lat!”
Parasti ar to nepietiek. Tad Vaļerka stāv pie stenderes un runā garāk lauzītā latgaliešu valodā: “Idud latu! Vajag da bryutis braukt.” Ja ar to nepietiek, atskan solījumi iedoto atstrādāt.
Vaļerkam ir pase, jo diezgan regulāri jāiet gulēt uz slimnīcu – iekšas sāp un gripa piemetas. Viņš ir Latvijas pilsonis.
Pa laikam Vaļerka ir nikns par valdību. Nu kas tā par lietu. Agrāk autobuss līdz pilsētai maksāja 11 santīmus, tagad par iekāpšanu vien autobusa šoferim jāmaksā 40 santīmu. Turp un atpakaļ, jau lats.
Tomēr Vaļerkam ir sava gudrība. Nav jēgas būt niknam par lietām, ko tāpat nevar mainīt. Valdība ir kā slikti laika apstākļi, ko jāpacieš. Valdības nāk un iet, Vaļerka kā dzīvojis, tā dzīvo. Paskatās kādu seriālu, noķer zivi. Aiziet uz mežu sēnēs, pastrādā pie kaimiņiem, dabū latu.
Vaļerkas gudrība ir īsa un līdz mielēm precīza: “A ti ņe dumaj! Kapaj sovu buļbu i nadūmoj!” Pats priecīgs par savu zināšanu, Vaļerka piebilst: “Nav ko sovu nervu maitot! Dagunu buļbu vogā i ņe dumaj.”

Griškam pases nav. Vaicāts, kāpēc tā, vīrs nospļaujas zālē, iecērt roku sānos un nobļauj: “A nah… mņe juos vajag!”
Vairāk komentāru neseko. Patiešām, priekš kam Griškam pase?
Zemi viņš pārdeva tāpat, lai arī nebija mantojis. Tas ir, pēc vecāku nāves viņš turpināja dzīvot savā mājā. Pēc tam pārcēlās pie Ļusjas. Ātri vien visu mantību no vecāku mājas aiznesa uz jauno māju vai pārdeva un nodzēra.
Vēl pēc laika atradās kāds, kas māju nopirka. Kas lai zina, kas bija pircēji.
Vienu brīdi pie mājas stūra bija iedzīts vadzis un piesiets liels suns, ko reizi nedēļā vai biežāk atbrauca pabarot. Kad kaimiņiem apnika suņa kaukšana, tie aiznesa kaut kādu cūku putru.
Tad izrādījās, ka istabās bija ierīkota kontrabandas spirta glabātuve. Kad policija to atklāja, pazuda gan suns, gan braucēji. Mājas iekšpusē palika lieli metāla konteineri – sametinātas mucas gandrīz cilvēka augumā.
Pēc tam Griška māju pārdeva vēlreiz. Pircēji pat sastādīja kartupeļus, kaut nevarēja īsti saprast, kas viņi ir. Kaut kādi pilsētnieki.
Tagad māju ir nopircis vīrietis, kas izraka dīķi un salaida tur zivis. Izrādījās, ka dīķī nav ūdens. Toties tur medī lapsa, kas uzglūn ūdens putniem, kas bradā pa seklo ūdeni un medī zivis. Arī šis pircējs sen nav manīts.
Patiešām, kam Griškam pase.

Dzīvo šim brīdim.
Naudas mērvienība ir lats. Tik vajag, lai nopirktu krutku. Par latu sanāk maize un margarīns. Par latu var izbraukāt pilsētu un satikt brūti. Lai nopelnītu latu, nevajag pat īsti strādāt. Tikai kaut ko palīdzēt.
Kam Griškam un Vaļerkam valdība. Par valdību Griška un Vaļerka neko daudz nezina. Ir un viss. Bez valdības jau nepaliksi, vienmēr kāds valdīs.

Pensija? Valsts aprūpe? Kurš var nodzīvot līdz pensijai.
Referendums par pensiju likuma grozījumiem? Par ko, par ko?

Morāle?
Morāles nav. Katram savs.
Ne Vaļerkam un Griškam vajag valdību, ne valdībai vajag Grišku un Vaļerku. Viņi vienkārši te ir. Latvijas pilsoņi.