Latgaliski es runoju ar sevi, sovu mamu i dzeivnīkim. Partū ka tikai latgaliski es namaloju i asu vyseistuokuo – kai nu kūka grabta, nu zemis taiseita voi gaisā parauta.
Sirdeigs suņs apkluss, ka ar jū runuosi dzymtajā volūda. Vysu var sarunuot.

Cik reižu saīt, ka publiskā telpā kaids sabļaun – runoj vaļsts volūdā, navys nazkū murgoj čangaliski.
Pīsaplidiejs vysaidu čangaļu, izleiduši nu sovys Čangalejis i gudrejās…
Dreiž latvīšim vītys vairs nabyus.

Taiduos reizēs apsaskrīn dūša – es tok asu latvīte. Taida poša kai vysi cyti.
Latgalīšu rakstneica Naaizmierstule 20. g. s. suokuos saceja: “Es latvīte asu.”
Es asu.

Es narunoju čangaliski, a latgaliski.
Es naasu čangalīte, a latgalīte.
Es naeimu nu nazkaidys aizlaistuos i pūstuma vītys Čangalejis.
Es eimu nu Latgolys – maņ pošys svareiguokuos vītys iz pasauļa.

Šaļtim breinojūs, ka ļauds iz sovys mašynys izlepej lomuvuordu “čangaļs” i jiutās lapni par sovu zemi.
Tikai naizgleituots cylvāks sevi sauks cytu dūtajā lomuvuordā.

Vēļ vaira – es jau ari runoju vaļsts volūdā.
Latveja ir muna vaļsts, i latgalīšu volūda ir muna vaļsts volūda. Muna latvīšu volūda.

Es runoju i rokstu volūdā, kū poša vaļsts sovā volūdys lykumā ir pīzynuse par viesturisku vaļsts volūdys paveidu.
Breineigai, na tai?

A šudiņ grybu Jiusim pastuosteit par pučem, kas runoj latgaliski.
Pučis? I runoj? I vēļ latgaliski?

Nui! Partū ka grybu pastuosteit par puču volūdu.
Par tū, kai ar pučem var pasaceit, ka ļūbej, gaidi, ceri, ka vaira naļūbej, ka beistīs, ka tev ir skumeigi, ka tev vajag ūtra. Ka tu stuosti ar zeimem i runoj meiklēs, kab pasaceitu ūtram tuo, kuo vysu vaira gribi jam saceit.

Ite īlīku dzeda muosys Reginys Spiergys raksteitū puču nūzeimu sarokstu.
Piec vysa sprīžūt, tī ir juos školys godi Rēzeknis Vaļsts gimnazejā 20. g. s. 20. g. beiguos – 30. g. suokuos.

Nazkod puču volūda beja īrosta līta.
Tik navajag īsadūmuot, ka Latgolā kotram pi rūkys beja itaidys lapenis i latgalīši cyts cytam syutēja zīdus.
Ite tikai jaunys meitinis 20. godu symta suokuos pīraksteiti skaidruojumi. Kas zyna, nu kurīnis jimti – kaidys avīzis, gruomotys, cytys meitinis kladis voi varbyut salaseiti nu vysa.
Meitine poša ir kai puče, kas breinojās par pasauli i tic kam vaira nakai apleik var īraudzeit.

Puču volūda ir atguojuse nu austrumu kulturu i īsavozuojuse Eiropā leidz ar romaņtisma i seņtimentalisma kulturu, ar jiutu dzeivis i cylvāka vydspusejuo pasauļa īīšonu viereibys centrā.
Kod Eiropa beja gotova ļūbisteibai, jei sasatyka ari ar aizlīgtū ļūbisteibu i ļaužu ceņtīnim runuot paslapanai.

Svātkūs, kod ļauds atsasāst pi golda, na reši iz golda vyds stuov puču bukets.
Tai saīt, ka puors ļaužu cytaiž navar sasaredzēt i sasarunuot kai tikai “cauri pučem”.
Pasasmīdami atstum buketu molā i runoj sovu sokomū. Tolkam i naaizadūmoj, kai varātu runuot “caur rūzem, nelkem i lilijom”.

A runuot “caur pučem” var.
Cylvāki jau seņ ir īsavāruši jūs šmukuma i suokuši cyts cytam dūt pučis. Tok ir naraksteiti (i šaļtim raksteiti) nūsacejumi, kū kam var i kū navar duovynuot.
Iz krystobu nas boltys pučis, kuozuos līk mirtu vaiņuku, iz kopim nas puora pučis, a dzeivam cylvākam dūd napuora pučis.
Tulpe ir sīvīšu dīnys puče, peipine i kuodeila – Leigū vokora pučis.
Iz pyrmū septembri školā nas gladiolys i astris, bazneicu rūtoj ar lilijom.
Puišam naduovynuosi ružovu rūzeišu, mozai meitinei – peoneju puška.

Tai i saīt – puču volūda.
Kai vīneigajam i meiluokajam cylvākam iz vysa pasauļa pasaceit “Es teve ļūbeju”, “Naaizmiersti mane”, kai cytam pasaceit “Tev nav cereibu” voi “Ej paceļu”.
Nu ūtrys pusis, nav jau tikai ļūbisteibys voi jiutu volūda.
Ka kurā sātā slinkys meitys, Juoņu reitā pi tuos sātys durovu dasprausti dodzi i ņuotris – tai maņ nazkod stuostēja baba. Tai nazkod ass bejs, vēļ juos muotis, babys i probabys laikūs.

Ari kruosai ir nūzeime – dzaltonuo ir nūdeveiba, sorkonuo ļūbisteiba, zyluo cereiba, a boltuo ceistums.
Tai ari Latgolys kulturā, kai var redzēt nu raksteituo, ir īguojuse puču volūda. Voi jei tikai apraksteita, voi ari lītuota – kas zyna.
Izaver par daudzi smolkai, kai nu gruomotu. Dzeivē vyss vysod saīt daudz sprostuok, a šaļtim vēļ sarežgeituok, na kai piec gruomotys. Paraugi izduovynuojs narikteigūs puču!

Koč kotrys taipat labi zyna, kū var i kū navar duovynuot.
Ir mūdis pučis, ir myužeiguos pučis.
Var nūpierkt veikalā modernuos uorzemu pučis, kam ni zyni nūsukuma, ni kūpšonys – par laika i izneikst.
Var pūdā ībuozt babys mušketeri i vērtīs, kai jis aug grīzdamīs.

Laikam sorkonu neļķu nivīnam naīdūsi taipat vīn – par reizis pruotā vysa sovetskūs godu pīredze.
A boltu lileju – parkū i nā. Ka kaidu cīnej i meiļoj tai, ka esi gotovs jam dūt vysu duorguokū – sovu cīnu.

Par itymā puču nūzeimu sarokstā lītuotū volūdu varātu taiseit pat atsevišku pietiejumu. Varbyut pat kaidam nu ituos lopys skaiteituoju.
Par lītuotajim vuordim, par teikuma kostrukcejom, par koč voi leksikys sovpateibu, kas ir aizgiuta nu sova laika laiceiguos dzejis i goreigajim tekstim. Tys lai palīk cytai reizei.
Šudiņ – tikai breinums par atrodumim.

Īvāruojot? Pavysam cyta volūda, na tikai ortografejis ziņā. Vuordi cyti.
Zynit, kas ir puksija? A kas ir svātuo rūze?
A kur vēļ saturs – “Bryuklojs – pacīt leidz nōkušai ballei, tod apmīrinōšu tevi.”
Až cyta garša volūdai, ka jū runoj i roksta itai, navys eisziņu, e-postu i komentaru veidā.

Mes naasam bedna tauta. Mes naasam tik nabogi, kai pošim ruodīs.
Myusim ir divejis rokstu tradicejis – latvīšu literaruo i latgalīšu rokstu volūdys.

Literaruo i rokstu? Ir kaida atškireiba?
Nav. Volūdnīceibā nav.
Juos obejis ir normeitys rokstu volūdys, kam ir izstruoduota ortografeja, gramatika, kodificeitys rokstu normys.

Tī ir tikai dažaidi nūsaukumi – īsavīsuši atškireigūs laikūs.
Latvīšu izcylajam volūdnīkam Juoņam Endzelinam beja rokstu volūda, a sovetskajūs godūs īsavīse termins “literaruo volūda”. Piedejais ir naprecizs, i juo deļ rūnās puorprotumi – steriluo literaturys volūda voi raibuo i dzeivuo vysa volūda.

Tok kū tī par seipulim, luoča auzom i georginem.
Vysi tok asam latvīši, tik na piec vīna šnita grīzti. Dažuodeibā ari spāks, partū ka kuplys žogoru buņtis napuorlauzsi cik mudri kai vīna žogora.

Ir vosora.
Pasoki sovam vysu meiluokajam cylvākam, ka jis tev ir pats, pats svareiguokais iz vysa pasauļa!
Īdūd jam klindžieru puški – “es mīļoju tevi i lyudzu sasatikšonu”.

Lai Tev izadūd pretim sajimt zvaneņu puški!

Category

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top