Publiskais volūdys maratons

Publiceits ite.

Piektdiena, 25. aprīlis 2008 09:21

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

Kab regularai raksteitu publiski, vysu pyrma vajag publiku.
Sauc jū par skaiteituojim, apriejiejim voi leidzjutiejim.

Dīnysgruomota ir viļteigs žanrs.
Mudri var aizkleist sovys vydspusis strupceļā i īsaciklēt tik iz sevi. Kai Dorians Grejs voi Verters.
Voi ari palikt par uorejūs nūtykumu stenografistu i byut par hronistu, kas dokumentej i komentej. Taidu kai Livonejis Indrikis voi Bremenis Odums.

Privatajai dīnysgruomotai zam spylvyna voi slapanajā failā ir vīns aizdavums – sakuortuot sovu pasauli.
Na par veļti tys ir psihoterapejis veids.

Publiskuo dīnysgruomota rauga sakuortuot vysu pasauli. Blogeri ir myusu dīnu mesejis – ari tod, ka nūsaspļaun par vysu.
Kas ta cyts byutu raksteišona par pasauļa energejis krizi voi vaļdeibys klaidom, godu vacim zemneicu tortim i puorpasauleigi duorgim tyltim, ka ni raudzeišona kū ta maineit. Voi vysmoz pasaceit sovu nā.
Runuot ar publiku nabyutu tolka, ka runuotuojs naraudzeitu publikai īvuiceit dzeivuot piec sova parāda. Tys ir kai paplašynuot sova pasauļa rūbežus i sovā pusē dabuot vaira ļaužu.

Raksteit publisku teikla dīnysgruomotu latgaliski reizē saīt diveji lāmumi – runuot latgaliski ar sevi i ar nazynomū skaiteituoju nazkur virtualajūs monitora teirumūs.
Lai voi kai, obeji ir gona nūpītni sūli.

Jī līcynoj par munu latgalīšu rokstu volūdys prasmi. Ka reali jimā dūmoju, breivi rokstu i nadzeivoju nikaidā mentalajā emigracejā.
Jau lobu laiku nav nikaidys atškireibys, kai raksteit tekstu: latvyski voi latgaliski.
Tys nav moz.

Kasdīnys pīraksteit kū naviņ – tei ir loba pruota dresura.
Kasdīnys līki naspamuot, ka nav kuo saceit – ari tei ir pruota dresura.

Kai ir atzeimuojuši literaturys pietnīki, vīns nu īmeslim latgalīšu literaturys strupceļam ir svātdīnis raksteituoji. Myusu dīnuos nivīns nalītoj latgalīšu rokstu volūdu tik daudz, kab jam nabyutu gryuteibu juos lītuot.

Paskrīt mozu gabaleņu na bāda. A maratonam juosatrenej mienešim i godim.
Ka nasatrenej regulari, volūdys ir gona eisam zibšņam i dzejai, na garuokam dorbam – prozai i dramaturgejai.

Ir vīgli nūsaukt desmit voi koč pīcpadsmit autoru, kas latgaliski roksta dzeju.
Prozys raksteituojus jau juomeklej ar guni.

Pyrma puors godu Latgolys Kulturys centra izdevnīceibys vadeituojs Juoņs Elksnis beja izsludynuojs latgalīšu stuostu konkursu.
Atsauceiba beja, a literaruo kvalitate švuorbuojuos nu vīna gruova iz ūtru – nu postmodernys spēlis raudzeišonys da senejūs rokstu atdzimšonai realisma paradigmā ar lobu tīsu didaktiskys pavuiceišonys i ļaunūs struopeišonys.

Latgalīšu lugu raksteituoji? Taidi ir?
Ituo goda A. Upeiša konferencē, kas runuoja par latvīšu literaturys žanru puorskotu, teatra zynuotneica Līga Ulberte atzyna, ka krize ir vysā latvīšu dramaturgejā – 2007. godā nav publiceita nivīna luga i nav izguojs nivīns lugu kruojums.
Par latgalīšu lugom lobuok navaicuot. Jūs nav jau godim i varbyut godu desmitim, partū ka latgalīšu volūdys tikpat kai nav publiskajā telpā, ari teatrī. Ka naskaita puors školu i tautys dramatiskūs kolektivu i etnografiskūs ansambļu vajadzeibom entuziastu saraksteitys ludzenis.
Daugovpiļs teatris ar VKKF atbolstu ir izsludynuojs latgalīšu lugu konkursu, kura mierkis ir popularizēt latgalīšu volūdu i kulturu. Īsyuteišonys termeņš ir rudinī, žūrejā sūlejās byut teatra vadeiba i profesionali teatra kritiki. Pīsūleitys daža premejis, kūpā 2100 latu.
Redzēsim, voi nauda var paceļt literaturu.

Lāmums – raksteit latgaliski i publiski – ir sleideigs.
Juorauga īguoduot, kas varātu byut interesnai, na tikai sev, a ari cytim.
Juorauga nanūkrist iz nuošu sovys namuoceišonys deļ – ka skrīņ jau kurū kilometru, a volūda i elpa apsaraun, suonūs dyuriejs i nu maratona juoizastuoj pusdceļā.

Raksteišona latgaliski izlīk rūbežus.
Sok, kuo jemīs – taipat puorskaiteis tik tī, kas muok skaiteit latgaliski. A cik nu tūs, kas runoj latgaliski, ari skaita latgaliski. A cik nu tūs, kas skaita, ar interesi skaiteis munu redzīni par lītom i cylvākim.

Vysleidza taida kai saruna ar sevi. Kai sevkurs teksts patīseibā – pamatā deļ seve voi kaida vīna konkreta cyta adresata dūmuots. Nazinejūt, kas jū puorskaiteis piečuok.

Nu ūtrys pusis, volūda nūsoka temu.
Nav vīgli latgaliski raksteit par kū nabejs cytu, na latgaliskū.
Taipat kai raksteit par sīvītem i naraksteit
par feminismu.
Kas ir bejs periferejā i zam lada, tys runoj par sevi.

Publiska raksteišona latgaliski ir izalausšona nu sova sātmaļa i ustobys, raugūt īsavērt, kas lobs nūteik pasaulī. Kaidi pasauļa breinumi.
Tys ir izaicynuojums sev i skaiteituojim.
Partū i interesnai. Partū i rokstu.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *