.

Itū stuostu varātu nūsaukt ari itai: “sliminīku veseleiba i 7 kuojis”. Partū ka vasalī beja slymi i slymā vasali, a par vysim kūpā slymys beja septenis kuojis. Treis nu jom vīnam cylvākam – Ilonai, kas pasamanēja krist i pīsaceļt, otkon krist, pīsaceļt i krist.

Lobuokais krīvu medicinā ir juos naasameiba.

Byut to jei ir, a da juos navar tikt. I tys cytu reizi var moksuot pat dzeiveibu – tikai deļ tuo cylvāks palīk dzeivs. Voi vysmoz jū dzeraunis kopūs apgloboj kai cylvāku – ar vysom kuojom, rūkom i vysom zornom.

Voi par veļti mes pi Sibira latgalīšu dzierdātu tik daudz stuostu, kai tys i tys nūmirs Ačinskys slimneicā – atgrīzuši vādaru vaļā i cylvāks par reizis beigts. Nu, voi piec kaidys sutkys.

Ite es nasabreinoju ni par kapeiku.

Poša iz slimneicys gaņku puortynu Maritys kuoju, kod jei beja daguojuse puorsīšonys stuņde i mes jau vysu reitu bejom izamolušys pa polikliniku i slimneicu. Uorsti i sanitarkys stuovēja tīpat sūpluok, peipēja i nūsavēre iz myusu ar navyltuotu i patīsu iņteresi. Maņ jau pasaruodēje – varbyut gryb kuo jauna īsavuiceit…

Parkū taids teatris juotaisa iz gaņku? A kur ta cytur lai dasāst? Beņča nivīna uorā nabeja, zuole da kokla, a slimneicā vydā iz kotra krāsla pa divejom buobom i vēļ unuks kliepī pajimts.

Tai, niu juopadūmoj, par kuru kuoju lai stuosta. Ir jau kur izavērst – divejis voi trejis izgrīztys, vīna sasysta, vēļ vīna apšmucynuota ar korstu kotlu.

Labi, suoksim ar Darjis kuoju.

Tai i rikteigi nasaprotu, kas jei tī beja – ni to izgrīzta, ni to sastīpta, ni to kramps raun, ni to vēļ kaida nalaime. Tok vajadzēja elasteiguos saitis. Ite vīgli pasaceit – elasteiguos saitis. Ite tev na īīt veikalā i nūpierkt! I kur ta vēļ pošā vālā vokorā.

Muosa Tatjana zynuoja vīnu aptīku, kur asūte. Vysmoz jei tī nazkod redziejuse. Tys beja nazkur jaunajūs rajonūs, taids kai lūdzeņš, kai restis. Vydā nabeja juoīt, padeve taipat. Es to naredzieju, siedieju Marusjā (muosys Tatjanys mašynā), a puordevieja bejuse breineiga – vēļ lobuoka par Mariju Grigorjevnu (buobu ar izkaseitū pūdeļa prizuru, sauktu par guņs golvu – jei moti to malni, to sorkoni), koč maņ jau nasaruod, ka kaida cyta buoba juos varātu puorsist. Varbyut asu Marijis Grigorjevnys fans!

Piec seceibys tuoļuok laikam beja vīna nu Ilonys kuoju.

Naatguodoju, kai jei jū samaituoja, tok iz prīšku paīt varēja. I nikaida krīvu medicina jei natyka. Tok voi ta Ilona liksīs mīrā? Voi ta Ilonai tik vīna kuoja?

Pa tū šaļti Marita nazkaidā (carams, ka latgalīšu) sātā dagryude kuoju pi korsta ak jau buļbu voi iudiņa kotla. Nikas troks tī nasaruodēja, tik nūsasmējem par dorba traumu i vyss. Varbyut kaidu kremu īdevem pamuozuot.

Nūūū, Marita tože tai lītai pīguoja nūpītni. Ka kuoja, to kuoja. Ekspedicejis arhivā var atrast vysaidus juos rānu obrozus, līc koč rameņā pi sīnys! Cyts par cytu baileiguoks. Tī var redzēt vysaidys apdadzynuotys kuojis atteisteibys stadejis – nu sorkona pleča da lelys tulznys, nu tulznys da nanūsokomim plečim, vuotim i uodys gobolim. Ak jau, ka kod naviņ izīs latgalīšu medicinys gruomota, varēsim pīduovuot breineigys ilustracejis. Kotram tok juodūd sova tīsa jaunūs uorstu izgleiteibai. Es varātu raksteit teoretiskū daļu – par krīvu medicinys potencialu, dziļūrbuma dūbem i atteisteibys teņdencem.

Guoja laiks, Maritys kuoja auga, brīde i ryuga. Gatavējēs.

Piec 9 kilometru nūīšonys pa glumim Sibira dublim i nacelim kuojis nivīnam naatkryta. Ni maņ, ni Oļai, koč gobolu ceļa vēļ guojom ar bosom kuojom. Pa vysim dublim, kas trīkšēs pa pierstu storpom, i ščebjonku, kas beja zam tūs dubļu.

Piec šaļts naizturieju i leidu nazkaidā pūrā mozguot kuģojis, kab varātu apmaukt gumejnīkus. Nā, nikas maņ navuodēja – ni pūrā nūsleiku, ni tuorps īcierta, ni cyta kvaroba paruove.

Es vēļ pyrma tuo piec pārkiuņa pa pļaņčkom broduoju, taisni dzeraunis ūlneicys vydā. Breineigys pļaņčkys ar meikstim dublim i syltu iudini. Až sentiments paruove!

Koč Nina nu gaņku klīdze, ka navajag – var byut stykli. Tok kas ta nav pa styklim staiguojs! Da i nabeja tī nikaidu styklu. Teiri dubleiši.

Saguoja labi – tei grupa, kas brauce iz Grjaznovu (kur, ka sprīst piec nūsaukuma, vysam vajadzēja byut nateiram, vīnā grjazē), dabuoja asfaltu i autobusu, a mes, kas braucem iz Sčastlivū (kur vajadzēja byut vīnai laimis solai i dabasim, partū ka pat leluo ūļneica jim nūsaukta kolhoza vuordā “Vesjolaja Gorka”), dabuojom leitu, dubļus, ūdus i dundurus.

Nu tūs dunduru Ninai obejis kuojis zam ceļu tai aptyukša i izacēle ar sorkonim trumim, ka izavēre piec buboņu miera piedejā stadejā voi vysmoz piec cyuku sorkongulis. Tū obrozu ar juos kuojom varātu likt propogandys materialūs “Latgalīši, nabraucit iz Sibiri”. Žāl, ka nazkod taidu breineigu materialu nabeja ni Kempam, ni Trasunam, kod jī aicynuoja palikt sātā.

Maņ ruodīs, īraudziejuši Ninys kuojis, vysi latgalīši nazkod byutu palykuši Vitebskys guberņā i niu vysi gūdeigi brauktu iz Īreju, navys kai nazkod iz SibĪreju. Koč taidā gadīnī nabyutu ari myusu ekspedicejis i itūs stuostu.

A pa tū šaļti beja daguojs Juoņu (voi Pīteru) vokors Saharnajā. Par tū, kai mes iz jū braucem, ari vajadzātu pastuosteit. Kai nūstopeitajam žiguļam puorspruoga rīpa i kaids breineigs prāms ir puori Čulymam, a navar jau vysa aizspēt.

Iz guņkuru Aleksejs i Katja sanese breineigu molku – eglis blučus, nazkaidus dieļu golus, pat nūbyrušu Jaunuogoda egli. Cikom mes i pusdzeraune stuovējem ap guņkuru, asti gryndzynā sagrīzuse, garom paskrēja malna cyuka. Spolvainuo mugura vīn nūleiguoja, vysa vīnā dubļu šērvē. Ilona vēļ puorvaicuoja vītejim, kaidā kruosā jim cyukys. Izaruod, ka boltys!

Ūdu tī beja vēļ vaira kai Bičkovā, koč myusim lykuos, ka vēļ vaira vīnkuorši navar byut. Izaruod, ka var. Beja tik bīzs gaiss, ka navarēja padzīduot – par reizis juokuosej. Mes jau raudzējem vysaiž, i rejom iz leju, i spļuovem uorā. Beja tai, ka vīna suoc dzīduot kaidu dzīsmi, a ūtra, kam vēļ nav ūdu pylna reikle, pabeidz dzīduot riņdeņu. Pa tū šaļti i trešuo pi elpys tykuse.

Kotram rūkā beja lopaini kūku zori, ar kū varēja atsadzonuot nu tuos kustūnis. Nu, vysmoz pošīdvasmai labi. Ka kas nabejs teik dareits. Tei beja vītejūs metode, kas kulturys apmainis ceļā tyka aizgiuta i atzeita par gondreiž idealu.

Vēļ lobuoka ir tikai mozūs guņkureišu metode, kū var kvāpynuot ari spanī. A ustobā labi nūder kotrā būdē sūpluok ar prezervativim nūpierkamais “Komaroff” (roksta leidzeigi kai „Vodka Smirnoff”) – breineigs leidzeklis, īpakuots gondreiž taiduos pošuos paceņuos kai prezervativi, vīgli var sajaukt. Nu juo ūdi bierst nu grīstu i tirinej kuojenis, ak jau taipat kai cytā situacejā spermatozoidi.

Ka navar ar dzīduošonu, spīdem iz daņču. Laikam kaids nu Ševeļu voi Čeveru puišu atnese magnetofonu, izgrīzem iz vysa skaļuo i iz prīšku. Cik jau dzeraunē jaunuotnis beja, vysa lēce leidza. Vys jau ūdi mozuok kūde. I vacajim prīca nūsavērt. Koč nu plykys vieršonuos jau ūdu mozuok napalyka.

Vysa dzeraune to gon nabeja atguojuse, a taipat saguoja ļaužu padaudz. Ka staiguojom pa sātom, nasaruodēja, ka tī vēļ tik daudz dzeiveibys. Pat diveji jauni puiši i vīna mārga preceibu godūs. Vysys treis mozuos meitinis. I ryžs suņs ar taidom ausim kai Čeburaškai.

Tok Ilona kai lēce pa tim cyuku izroktajim pļovys kramaslim, tai i aizlēce. Kuoja rotā i daņči lupotuos. Tok tei vēļ nabeja tei kuoja, kas piečuok maņ beja juotyn pa nazcyk reižu dīnā!

Ka kuojis navar samaituot cyuku rokumūs, Ilona givuos tai lītai kluot nūpītnuok. Ar Krasnojarskys Stolbim to gon beja gona – kai lykuos gar zemi, tai beja rikteigi. Kuoja pagolam, ekspediceja beigusēs. Koč labi, ka tai – byutu jei jaukusēs no pošys Stolbu klinšu viersyunis, nabyutu i kuo repatriēt. Kai vēļ i sakaseitu i salaseitu pa tim kryumim i akminim.

Jau tai, eimūt pa stidzeņu, jei asūt puormatuse rikteigu kiulini. A maņ vēļ pa šai dīnai škode – es to ituo naredzieju. Vysi stuosta, cik breineigs kiuliņs tys bejs, a es naredzieju nikuo… :o(

Tik viņ redzieju, ka jau augšā slīnās. I vajag že – taisni taidā momentā vērtīs nazkur cytur!

Nu, piec ituo to gon Leikuma beja sirdeiga. Koč jau jei i tai beja sirdeiga, partū ka nabeja nūviertiejuse myusu kuoju potenciala. I nūviertiejuse jei nabeja gon!

Itaidu kuoju i laseidams nasalaseisi!

Iz autobusu Ilona nazkai aizklymbuoja, pa staceju rypu rypys aizrypynuoja, nivīnam nikuo lela nasaceidama. Partū otkon viļcīnī kai lykuos iz luovys, tai i izastīpe vysā garumā. Lyku soltus kompresus – viļcīņa atejā miercieju Ilonys zaļū skusteņu i munu zaļū blūzi. Vēļ izkuoru pa atejis lūgu uorā – lai pasaplivinej viejā i lobuok atsolst. Soka, ka zaļa kruosa nūmīrynoj nervus.

Jau dūmuojom, ka Ilona tī i paliks, iz tuos luovys ar vysim zaļajim skustim. Napīmiņu, iz kurīni tys viļcīņs guoja – Mongoleju, Tatareju voi Moskovu. Tok uorā izvylkom. Pi Ačinskys stacejis atrodom taksi, sasādynuojom tī vysus invalidus i Guntu par sliminīku veseleibu ci kūpieju i palaidem braukt.

Poši laidem iz autobusu. Nā, nā, naatlauzem ni kuoju, ni kokla. Tok navar jau zynuot, kai tymā autobusā byutu bejs cytā stuņdē, ka vysi nu dorba brauc – ap tū laiku tī cylvāks cylvākam iz golvys stuov. I autobuss – tai lieneigi, lieneigi, pa maleņu leiguodams i rākdams.

Nazynu, kurā godsymta i kurā zemē ražuots, tok Ačinska sabīdryskais transports breineigs. Ka labi īsaskrīn nu kolna, tod tai krotuos, ka atlīk tik turētīs pi stangys – greida to pagaist, to atsarūn. Spēj tik podlēkt gaisā i dasatupt, kab kuojis vasalys palyktu!

Vīnu reizi pi itaidys laksteišonys vītejī mysus paskaitēja par vuocīšim – Ilonai golvā beja tys zaļais skusts ar vuocu rokstim.

Cik breineigi, ka niu jī par vuocīšim zyna vysu. I tū vysu jī pastuostēja myusim, dūmuodami, ka mes jau krīvyski namuocēsim. Nikuo ļauna nā. Kurs ta soka kū ļaunu par pasystim uorzemnīkim.

Cyrks ar Ilonys kuoju beja suocīs. Es jau zynu, ka jei seņ beja gribiejuse byut populara. Ar Rēzikni par moz, jau vysu Krīveju jai zam kuoju!

Nu suoku atbrauce mudruo paleidzeiba (pa tū šaļti mes paspējem aizīt nu stacejis da autobusa, sagaideit juo, atbraukt ar autobusu, atīt kuojom nu pīturys i vēļ sagaideit tuos paleidzeibys). Uorsti beja pajauni, puiss zaļā kitelī (zaļa kruosa nūmīrynoj nervus) i meita, jim beja pat zuoļu čimodans (kopereits). Komendantis ustobā jī jēmēs apstruoduot Ilonu, a mes pa tū šaļti fotografējem pa durovu škierbu. Kuoju izgrūzēja, izčupinēja i pat aptyna ar bintu. I vede iz slimneicu ar vysu Ilonu komplektā (vēļ jau kuojis nagrīze nūst!). Gunta ar pasi i fotoaparatu pakaļ. Rikteigs cyrks!

Slimneicys obrozi beja breineigi, maņ až skaideiba dasamete, ka naasu redziejuse tūs bezgaleigūs koridoru, pa kurim Ilona lākuse iz rentgenu (kod jei beja atsagrīzuse piec kaidys lobys šaļts i puors koridoru izlaksteišonys, personals jei pat pīduovuoja braucamū krāslu!), i nabeju skaitiejuse breineigūs pavuiceibu, kai pījimt procedurys (naēst, narunuot, nagulēt…).

Slimneicā jī nikuo jauna naatkluoja, tikai tū, ka Ilonai ir sasysta kuoja. Pat naaptyna ar saiti, a izlomuot gon izlomuoja! Itū dzelu jī gon paspiej vysod, pat naudys par taidu šovu napaprosa!

Iz slimneicu Ilonai beja juoīt vēļ reizi. Nazynu, cik reižu jei vysā sastaiguoja iz tū slimneicu, tok tī juobyut lobai veseleibai, kab itai pa uorstim volkuotūs!

Pa tū šaļti ari Maritys kuoja beja labi nūryuguse. Atkluojom, ka tī nazkas juodora, cytaiž iz sātu atvessim juos atseviški – kuoju i Maritu. Voi ari pa vīnai – voi nu kuoju, voi Maritu.

Tai kai ceļojūšajā aptīkā nu Latvejis leidza beja pajimta tikai vata, Viļānūs pierktuo Uzbekistana marle (ka kas, cīši loba!!!) i slavanuo zeļonkys butele, kū Gunta zīmā viļcīnī beja izmuozujuse pa vysom rūkom, atskaitūt tū pierstu, kas beja slyms, beja nazkas juopierk kluot.

Dīnā, kod beja juokuortoj materiali, kab tī čorts golvys naatlauztu, ar Guntu guojom iz aptīku – nūpierkt streptocida zīdi i iudiņraža puorskuobi, elasteigū saiti i vēļ nazkū (nā, nā, materialus ari sakuortuojom, maņ pat ir obrozs voi pat diveji – mes struodojam, ar vysu malnū kači kliepī!).

Pi vīna aptīkā dūmuojom nūpierkt vēļ drusku marlis – ka jau tūs kuoju taids lārums.

Ruodīs, kas byutu vīnkuoršuok kai aptīkā nūpierkt marlis saitis.

Ha!

Tikai na Sibirejā!

Pyrmuo aptīka beja lels zals ar miļzeigim aizputiejušim lūgim i ar vyltuota marmora plitkom iz greidys, ar palāku eļlis kruosu izkruosuotom sīnom i zylom durovom. Car vīnu sīnu tymā aptīkā stīpēs stykla vitrina i beja nalels skaps. Tamā vitrinā beja nazcik zuoļu, kremu i nazkaidu paceņu. Styurī beja īslīti ari puors skrybynu. Vēļ nūsavērem, cik moksoj. Kab byutu lātuoki, nudi byutu nūpierkušys!

Atguoja puordeviejis. Divejis brangys buobys, kas ūtrā ustobā beja ni to ādušys, ni to trynušys mēli. Boltūs kiteļūs i ar spraunom micem golvuos.

Gunta suoce saukt sarokstu. Puordeviejis tusdamys tik saceja, kuo jom nav. Elasteiguo saite – nav. Streptocida zīde – nav. Pat izdūmuojom, kai sauc iudiņraža puorskuobi – perekisj vodoroda. Tys ari beja lobs cyrks – voda roždajetsa, nu, kislaja voda, voda, kotoraja perekisla. Tuo ari nabeja. Marlis nabeja. Nikaidys marlis. Paprasējem par vatu. Nabeja. Zeļonkys ari nabeja – tū jau vaicuojom jūka piec. Nikuo jom nabeja. Jūs aptīku nazkod slēgs cīš! Nazkod!

Guojom, guojom pa Lenina īlu, nivīnys aptīkys vaira nabeja. Breineigajā kompetu veikalā nūpierkom nazkū ādamu – tys veikals ari rikteiga puče i ūga! Puordevieja sirdeiga kai čorts, plauktūs vysaidi breinumi, lūgā vitražys ar bumbīrim i uobelim. Piercieju žālobu styureits nūsaglobuojs aiz tukša i izslāgta Coca-colys skapa.

Vyslobuokuo tī beja nazkaida taukainā papeirā īteita malna masa pi zylajim svorim, rikteigi lels klucs. Ni to marmalads, ni to vaca halva voi šerbets, kū varēja grīzt ar nazi. Tai i nasacēle rūka nūpierkt i pagaršuot. Da i nazynuojom, kai tuo breinuma lai pavaicoj puordeviejai – otkon bļaus. A kompetys jim tī breinumainys – kai 1960. godā, tai i da šuo laika. Nudi muzejs!

Tod es īguoduoju, ka aptīka tok ir piļsātys dūmē (nu, tī pi oranžuo Lenina pīminekļa). Vestibilā beja vairuok kiosku: avīžu puordūtive, kur avīzis izkluotys pa goldu i sakuortys pa sīnom, vyss vīnuos avīzēs, nazkaida kopejneica i aptīka taidā kai stykla kastē, kai būrī, kai kletkā. Gunta pa šauru lūdzeņu tī vydā ībļuove, voi ta jim byutu kaida marle. Puordevieja sirdeiga saceja, ka asūte gon i deve lelu paku. Kirurgiskuos marlis tamponi, kū likt pi rānys. Nā, nā, taidys myusim vēļ navajadzēja! Tik nūsprīdem, ka iz prīšku zynuosim, kur meklēt. Ka kuru kuoju vajadzēs atgrīzt nūst.

Īguoduojom, ka zīmā aptīku atrodom “Alpi” veikalā. Tys ir vīneigais pošapsakolpuošonys veikals, kur nikod navar zynuot, voi prece, kū turi rūkuos, patīšom eksistej, partū ka varbyut juos nimoz nav i tū tev pasoka kasē, kod tu jū dūd puordeviejai.

Iretai itai beja ar iudiņa kruosom i ūteņom. Nu plaukta to pajēme, a nūpierkt navarēja. Cikom jau pajēme cytys – na 12, a laikam 6 kruosu komplektu (voi ūtraiž). Ar tom kruosom mes afišys kruosuojom, dzīšmu gruomotys i vēļ vysu kū.

Aptīka tī beja gon. I kuo tik tī nabeja! Vysaidu garumu elasteiguos saitis! Zuolis! Smēris! Tabletkys!

Pajēmem 6 metrus saitis – ar metala kuoseišim. Piec tam es tūs 6 metrus varieju teit kasdīnys pa nazcik reižu naatsateidama, a kuoseiši ari loba dzela – tai jī nikuo natur, matās vaļā. Vajag daspīst, lai izīt cauri saitei i īsadur uodā! Ka Ilona aizabļaun, to jau zyni, ka turēs!

Beja marle (gon na nu Uzbekistana kai Viļānūs i na iz pusis tik loba), beja ari iudiņraža puorskuobe. Vēļ puordevieja īsmērēja nazkaidu zīdi deļ sastrutuojušim apdagumim – asūte cīši loba.

Nu, tū smēri mes smērējem nedeļu laikam. Kai konservants jei eistyn cīši loba – strutys tai īkonservēja, ka juos palyka až ni kai muzeja eksponats voi Lenins mauzolejā (koč juo myusim tai ari nav saguojs apsavērt, Leninam pījemamuos stuņdis par eisu).

Cikom mes braucem iz Bogotolu, Ilona staiguoja pa uorstim. Bogotols nav dzeraune, a mīsts, koč syta pušu vysys dzeraunis – taidu čorta ūkstu vēļ pameklēt, koč bazneica jim loba, jauna i Spuogis jimā myusim tik breineigai par čortim stuostēja, ka par reizis vysi pasamūda i suoce klauseitīs.

I vēļ Bogotolā myusim ar Guntu truopēja leits. Sēdējem zam eglis i nazynuojom, kur dētīs. A nikaida jumta voi kūka! A koč tu propuļsti!

Koč vaira mes izmierkom nu garombraucūšūs mašynu, kurom beja svāts pīnuokums pagrīzt tai, kab viersā izguoztu vysu pļaņčkys iudini. Ni kai pa druskai, a vysu! A iudiņs sylts i nateirs! I apleik vyss kiup saulē. Par minotu padsmit asvalts jau beja sauss.

Ā, i vēļ Bogotolā beja ateja ar boltim tuorpim, kas ruopuoja pa betona sili, kas laikam beja dūmuots ni to pisuars, ni to rene, kur nūtecēt līkajam škeistumam. Vēļ tī beja lobi cylvāki – kai suoc ar vīnu runuot, tai vysa īla atīt gostūs.

Cikom runuojom ar babu i sēdējem iz podmarovkys car sātys suonim, garom pabrauce bēris. Tuo skota naaizmiersšu: volgys, žyguli, bobiki, moskviči. Ļauds izaciertuši iz lobuokuo. I tai lieneņom paīt garom cīneigi i klusi. Tik bobiki, moskviči i žiguli ryuc i šveikst smiļkts zam kuoju i rīpu. I nabašnīka kuojis čut ni karinej nu mašynys uorā – groba gols to gon. A mes vysi rindeņā siežam iz sātys podmorovkys i veramīs lelom acim. Nivīnam pat naīguoja pruotā fotogravēt – tik labi tys beja. Kustaricys kinys cīneigs skots.

A piec šaļts brauce vīns puiss ar zaļu moskviču – skaņa nu radejis tumbu kai nu bucys, mosvičs palākdams i krateidamīs lāc pa dūbainuos īlys asvaltu. I šopers až pa lūgu izakar, īraudziejs myusus, taidu boru iz juo īlys!

Vēļ Bogotolā Leikumai īdeve vasalu kuleiti ar čekim. Poša vaineiga – kam veikalā pi kasis vaicuoja čeka. Puordevieja nikai nasaprota – i ar rūku rakstēja, i vysaiž. Kas tys ir – gribēt čeka? Cikom jau īdeve vysu maisu! Garuokais nu čekim beja laikam metru voi vaira.

A Ačinskā pa tū laiku beja pasajuoviejuse malna tyucs i nagaiss!!!

Piec atbraukšonys mes truopējem zam leita. Taida zupa! Tai kai iz vysys īlys beja tik vīns kanalizacejis caurums, vyss iudiņs nu vysys īlys skrēja iz jū. Rikteiga upe! I tod tys vyss guožās pa caurumu trubā i tod gruovī. Lels i bryuns iudiņa krytums! Kruoce kai dzeivs! I mašynys tai tik merkavoj, kab aplīt ar iudini!

Cik jau pīmiņu nu Ilonys stuosteituo, jei slimneicā tože guoja breineigai – mane teitū kuoju attyna, kab apsavārtu, a atpakaļ nasatyna. Tys nikas, ka Ilona poša sateit namuocēja, a bez saitis paīt tolkom navarēja.

Vēļ jū puors reizis izlomuoja kai kuci i patrīce kai sābru uozi nu kuopustu dūbis.

Ā, i vēļ uorsts jei pasaceja, ka byus juotaisa operaceja. Varātu jau tīpat Ačinskā, tok varbyut lobuok lai braucūte iz sātu, iz Latveju. Pi jim Ačinskā juogrīž vaļā vysa lūcātive, a Latvejā ak jau varēs pa mozu caurumeņu.

Citejūt uorstu: “U vas že tam pačti Jevropa!”

Tai tuo navarēja pamest. Maņ tei slimneica beja juoredz!

Atrodom pat īmesli – lai uorsts apsaver Maritys kuoju. Kuo ta jei tai ilgi nadzeist?

Kaids naivums. Lai uorsts apsaver…

Salasējem vysys kuojis, tfu, Ilonu i Maritu i laidem – kab 8 nu reita byutu poliklinikā!!! Jius varit īsadūmuot, kū Sibirī nūzeimoj 8 nu reita? Tys ir 3 naktī piec Latvejis laika! Cēlemēs 2 naktī! Kaidys tī brūkaškys!

Itūreiz Gunta palyka sātā voi guoja iz arhivu, partū ka jei jau vīnreiz beja bejuse slimneicā, a niu beja muna kuorta. Piec tam jei ak jau beja skaudeiba – maņ saguoja pulka vaira atrakceju i nūsajimšonys. Partū jei otkon brauce ar mudrū paliedzeibu, a es ar autobusu. Koč jī obeji ak jau ir vīnleidz “mudri”.

Slimneicys parks voi teritoreja mani īdvasmuoja – izdrups asvalts, pa viersu dubli i pļaņčkys, vyss škeists i lipeigs, glums speid saulē. Car ītvis, pogolma i ceļa molom zuole – rikteigi puorauguse i ar vysom veibūtnem, dodzim i obeju sortu nuotrem (sprostajom i viļteigajom, kas nimoz naizaver piec nuotru i kam dzeļ na lopys, a kuots) beja videja izmāra cylvākam ka ni da kokla, to da placu. Vēļ nazkaidi kryumi, kūki, saryusiejuši dzeļža statini.

A termometrys ānā ruodēja + 40 gradu. Voi varbyut + 41. Nu reita!

I papeļu pūkys – tūs Ačinskā beja vaira kai ūdu Saharnajā. Vyss gaiss vīnuos pūkuos. Ka kaids soka, ka jam matās alergeja nu ituos naškeisteibys, tod tī alergeja beja myusim vysim – vysa reikle pylna, moti, nuoss, drēbis. Kur na grīzīs – bolta zīma! Vysys stygys, celi i naceli bolti. Grīžās vīņ, ka ej. I ka gadīnī sausys, sajiuta loba – īt kai pa vatu i ap kuojom kai vīglys muokūņs. Ej i sprausloj.

Pyrmuos paleidzeibys punkta durovys beja lobys – apsystys ar bļaku i nūkruosuotys zylys. Vydā beja cylvāku jiura, kas gaidēja naatlīkamuos paleidzeibys. Piec jūs seju beja skaidrys, ka jī nav cālušīs nikaidūs ni 8 i ni 7, a itai dzelai rezerviejuši vysu dīnu.

Nu tuo paleidzeibys punkta myusus patrīce. Registraturā nūlomuoja i pasacēja, ka juoīt iz cytu registraturu. Kai mes varim nazynuot, iz kurīni juoīt! Tam že napisano! A napisano beja daudz – vysaidu lopu i lapeņu, ceteļu i ceteleišu. Nav breinums, ka jī tūs cylvākus tik ilgi marinej – lai paspiej vysu puorskaiteit i nav nikaidu vaicuojumu. Koč izlomuos vysleidza. Ari par tū, ka nav vaicuojumu.

Iz ūtrū registraturu beja juoīt pa garum garim gaitinim, kam nabeja ni suoku, ni gola. Ilona sajiusmā stuostēja, kai pa jim lākuse iz vīnys kuojis. Nu, ka tai vēļ puors reižu, jei voi nu varātu izpiļdeit GDA normys (vysmoz koč kū leidzeigu redzieju koledžā pi sīnys), voi sabeigt ari atlykušū kuoju.

Reizē ar myusim guoja ari sīvīte ar sovu meitu, kas pyrms puors dīnu beja sadyuruse kuoju i niu navarēja paīt – lēce taipat iz vīnys kuojis. Tys laikam tai pīdar. Tei liekšona pa gaitinim.

Tī beja 3 lūdzeni: Tievejis kara i Avganistana invalidim i vēļ diveji. Vīns beja deļ pīsaraksteišonys, a ūtrys deļ specialistu. Mes izavēlējem specialistu lūdzeņu – vys jau gribējēs, kab Maritys kuoju vārtūs kaids, kas sevi sauc par specialistu. Da i natycu, ka mes jim īstuosteitu, ka Marita ir karuojuse ar vuocīšim 1944. godā voi ruovusēs pa Avganistanu. Koč kuoja jei beja pastrāšna.

Rynda beja gara i leika, vestibils beja interesnys, ļaudim ari beja interesnai vērtīs iz myusu. Myusim – iz jūs. Latgalīšu tī nabeja voi ari jī naatsazyna.

Kod daguoja myusu kuorta, buoba aiz lūdzeņa skaļā i sirdeigā bolsā pasacēja, ka numereņu jau seņ vaira naass i vyspuor voi tod mes tuo jau nu suoku naasam redziejušys? Ak myusim vajag uorsta, partū ka reit braucam prūm? Nu tod eimit i sarunojit ar pošu uorstu. Varbyut pasaveic.

Pi uorsta durovu beja rynda. Leluokais vairums ryndā stuoveituju beja muosenis ar kitelim i papeirim rūkuos. Iz myusu vaicuojumim juos vyspuor naatbiļdēja i nasavēre pat viersā. Tī nūstuovējem varbyut stuņdi. Voi vairuok. Muosenis ar laiku tyka vydā. Bet na vysys.

Nazkaids vecs aizasirdēja i trīcēs durovuos ar spāku. Koč vydā i īsalauze, vysleidza nikuo nadabuoja. Nu bet partū otkon kai jū izlomuoja! Tys beja rikteigs baudiejums, taids spāks i īdvasma! Kai par škodis diktofona nabeja leidza.

Atguoja ari sīvīte ar sovu meitu i juos strutainū kuoju. Meitai beja sasacāluse temperatura, jei beja nikaida. Gaidējem vysi. Piec kaida laika datyku pi runys, vaicuoju. Izlomuoja ari mani, tik na tik suleigai kai pirmeitejū veci. Navar jau vysa lobuma gribēt. I atrakceju, i lomuošonys.

Ar Maritu izguojom uorā puorsīt kuoju – beja skaidrys, ka tyvuokajā laikā ni pi kaida uorsta natiksim. Iz slimneicys gaņku beja vasala skaudze cylvāku ar boltim kitelim, jim tys ruodējēs interesnys pasuokums. Dūmoju gon. Puorsīt kuoju iz nateiru slimneicys gaņku. Ni par motu švakuok kai pi kaidu aborigenu. Tai i prasējēs fonā kaidu Balkanu čygonu muzyku.

Stuovējem otkon ryndā. Nivīns naguoja ni vydā, ni uorā. Uorsta nabeja laikam voi ari jam beja kaida slapana eja, pa kuru var aizalaist kluseņom nu kabineta. Navar byut, ka var tik ilgi izturēt bez īšonys iz ateju.

Ļaužu masa sasaviļņuoja, kabineta durovys atsataisēja, izleida nazkas nu personala. Muosenis jei kryta viersā ar sovim papeirim, muote ar sovu meitu, puorejī nazkū klīdze. Sekuoja teksts, ka šudiņ nivīna vaira napījims! Muote beja gotova vysus apsist – kū tod lai jei dorūta ar tū meitys kuoju!

Saprotu, ka pa lobam ite na aršona i ni eceišona, leidu i es borā, vycynuoju pa gaisu Maritys Latvejis pasi, izmaklātā krīvu akcentā bļuovu, ka mysim iz viļcīni i kas te par bezparādu! Bezpridzel, bardak! Čo za bezobrazije, čo za čertovščina – itū teicīni beju svaigi īsavuiciejuse poliklīnikā!

Naticēsit, tok nūstruoduoja! Piec šaļts ar mani jau runuoja! Piec šalts es jau beju atpakaļ registraturā i sistema suoce struoduot! Lomuodamuos es beju jimā īsarakstiejuse!

Izstuovieju ryndu, kab dabuotu nazkaidu papeiru, tod izstuovieju ryndu, kab samoksuotu apmāram 2 voi 3 lati (tai i nasaprotu, par kū beja juomoksoj, tok nazkaidu čeku īdeve), tod izstuovieju ryndu pi registraturys, maņ izrakstēja Maritys sliminīka karti – vuoceņus, iz kuru jī ar mūkom raudzēja pīraksteit juos vuordu (naleidzēja pat tys, ka juos vuords jau beja pīraksteits krīviski iz vizys). Es nasacieju, kur jei dzeivoj pa eistam, pasacieju, ka nu Reigys – vysmoz ar ūtrū pīguojīni i par vysom kūpā juos zynuoja, kai tys rokstuos. Riga.

Tod mes otkon stuovējem pi uorsta kabineta – jau ar papeirim. Paguoja vēļ loba šaļts. Muote nabeja zaudiejuse cereibu, jei vīnkuorši guoja durovuos kasreizis, kai juos pasavēre vaļā. Meita sēdēja i vaira pat narunuoja. Muosenis ar papeirim jau beja izstaiguojušys vysys, laikam ari nazkaida vece. Varbyut jei beja nu personala – partū ka uorstu jim tī naredzēja, tikai daudz vysaida kalibra personala, muoseņu i sanitarku, kas ar svareigi puorgrīztom mordom skraida apleik i nosoj papeireišus.

I tod mes tykom pi uorsta! Uorsts kai uorsts – uorstīne taida poša kai pi myusu Viļānūs, Rēziknē voi Reigā. Beja tik jūceigai piec vysa tuo bezgaleiguo personala lāruma, kas tī bizinēja, īraudzeit normalu i vīnkuorši uorstu. Jei apsavēre Maritys kuoju, dalyka zuolis, puorsēja. Pa tū šaļti es apsavieru plakatus pi sīnu. Tī beja taida kai tabula, kai shema, kuru smēri lītuot kaidā rānys dzeišonys stadejā. Myusu smēre, kas beja tik lobs strutu mauzoleja leidzeklis, ari beja tī pīmineita.

Tai kai Maritys papeiri beja pi mane i es itymā pasuokumā beju apsamatuse par izsitieju, tulku i mīsysorgu (kuojusorgu), uorstīne maņ pastuostēja, kas ar tū kuoju juodora tuoļuok. Izaruodēja, ka ar izslaveitū smēri tei rāna byutu ryuguse nedeļom. Vajadzēja cytys zuolis. Tuos zuolis jei beja jau izlykuse. Myusim tik juonūpierk ceļam.

Naticēsit, tok poliklinikys aptīkā beja na tikai ituos zuolis, a pat marlis saite. I hematogens! Piec itūs vysu cīsšonu kotra nūpierkom pa plitkai i apēdem. Brūkašku i pušdīņu vītā.

Uorsta vizeite ilga varbyut minotu 10 voi 15, pavysam mes pa slimneicu atsajuojom vaira kai 4 stuņdis, mani izlomuoja nazynu cik reižu, a ryndys varit saskaiteit poši. Maņ saguoja sešys, a varbyut kaidu izlaižu voi daskaitieju divejis reizis.

Muote ar vysu slymū meitu palyka gaidam nazyn kuo. Varbyut jom pasaveice. Varbyut cytu dīnu juos tyka pi uorsta. Varbyut sadzeja taipat. Varbyut nā. Kaida atškireiba – vīna kuoja Krīvejā vaira voi mozuok.

Na par veļti, kod vysys klopotys jau beja cauri, nūsajēmem pi Avicennys (varbyut tei brīsmeiguo morda ir juo, nazynu) portreta trepu telpā.

Tī beja pīraksteita krīvu medicinys devize: Не вреди! Nakaitej!

A kaida vyslobuokuo nakaiteišona? Pareizi! Nagrīz nikaidys viereibys, tod vysmoz nakaiteisi!

Taida tod ari ir krīvu medicinys morale: Nasamaisi!

Gribi dzeivuot, naej pi uorstu. Koč nūmiersi ar vasalim nervim. I vyss vīnā gobolā.

P. S. Rancāns, vokorā nūsaklausiejs itū stuostu, beja lelā nasaprasšonā – a kuo ta mes guojušys da uorsta iz sovu golvu? Byutu pīzvaniejušys jam, jis aizvastu, jam tī ir paziņa (jam pazinis ir vysur). Par reizis vysa dabuotu. I nikaidu ryndu!

Krīvu medicinys morale Nr. 2: Ka tev nav sakaru, paziņu i kukuļa, miersti nūst!

Category

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top