Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS

Goduos tai – kurynoj cepli, verīs gunī i dūmoj: redz, kaida jei, leluo zīma!

I pieški naktī pasamūst nu nazkaida trūkšņa. Viejs tī, dūmoj, trokoj vātra, tok nā – skaņa ni taida, a kai nu tuolīnis, skaņ cīši zynomai. Kas ta tī?

I tu damīdz nu jauna. Nu reita izej iz slīkšņa – mežs vyss myglā i nikur nav radzams ni snīga salenis. Kur ta jei lykuos, zīma?

Nūkuop nu slīkšņa i īraugi… pļaņčku.

Rikteigu pļaņčku iz zīmys vyds. I nu vysu kūku ceļās pārs. Kas ta tys?

A tī naktī guojs leits. Lels styprys leits. I nūmozguojs snīgu. I padziņs soltumu. I mežā tics tik sylts, kai ir tik agri rudiņūs.

Tai dūmuoja Luoceits klusā syltā reitā iz zīmys vyds.

– Kū ta niu lai dora? – dūmuoja Luoceits. – Kurynuot cepli voi nā? Plēst deļ kurynuošonys skolus voi nā? I kai tys vyspuor ir – otkon vosora?

I Luoceits skrēja pi Ezeiša piec padūma.

Ezeits, dzili aizadūmuojs, staiguoja ap sovu sātu.

– Nasaprūtu, – bubynuoja Ezeits, – kai tys tai, leits iz zīmys vyds?

I te atskrēja Luoceits.

– Nu, kai? – jis klīdze jau nu tuolīnis.

– Kai, kai? Cepli izkurynuoji? – vaicuoja Ezeits.

– Nā, – saceja Luoceits.

– Skolu pīpliesi?

– Na-a! – saceja Luoceits.

– A kū to tu darieji?

– Dūmuoju, – saceja Luoceits.

– Es tože.

I jī stuoja obejūs staiguot apleik Ezeiša sātai i dūmuot reizē.

– Kai tu dūmoj, – saceja Ezeits. – Ka ir bejs leits i niu ir mygla, varbyut otkon byus soltumi?

– Nadūmoju, – saceja Luoceits.

– Saīt, ka soltumu vaira navar byut. Saīt, var byut tikai sylts.

– Tai saīt. – saceja Luoceits.

– A kab byutu sylts, juopasaruod saulei.

– Tai saīt. – saceja Luoceits.

– A ka ir sauleite, ir labi pi upis.

– Myužam nabyutu īsaguoduojs, – saceja Luoceits.

– Tod varbyut mes varim jimt i reitiškys ēst pi upis, – pīduovuoja Ezeits.

– Nui, – saceja Luoceits.

I jī īlyka skalinī sieņs, madu, čainiku, kruškenis i guoja iz upi.

– Iz kurīni jius ejit? – vaicuoja Vuovere.

– Iz upi, – saceja Ezeits. – Reitiškuos.

– Pajemit mani leidza!

– Eima!

I vuovere pajēme rīksteņus i krušku i steidzēs leidza.

– Eima, – saceja Luoceits.

Nu zuolis izleida Kāmeits.

– Beju jau damidzs, – jis saceja. – A te iudiņs! Iz kurīni jius?

– Reitiškuos, iz upi, – saceja Začs. – Īsim reizē!

– Maņ iedīņs vysod ir leidza, saceja Kāmeits i dasadyure vīnam nu sovu byudu, kas beja pīsapyuts kai maiss. Tik kruškenis nav, – i guoja leidza.

Nūguoja da upis, īkiure guņkuru, nūsasasāda ēst reitišku. Izleida saule.

Saule apspeidēje upi, viņu krostu i draugus, kas ēde reitiškys. Mygla izgaisa.

– Kab nabejs leita, – sasavībs saceja Kāmeits, – mes tok tai i nabyutu sasatykuši da pavasara.

– Kab nabejs leita, – saceja Vuovere, – tai i naatsavadeitu.

– Kab na Ezeiša, – saceja Luoceits, – nivīnam i pruotā nabyutu īguojs itymā atkusnī paēst reitiškys pi upis.

A Ezeits, dataisiejs acs, dzēre čaju, klausējēs klusumu, aiz upis pieški smolkai i skaidrai aizadzīduojušū putynu i dūmuoja – kab na jūs vysu, deļkuo ta itam zīmeigajam mežam byutu vajadzeigs syltums?

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *