Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. KRAUKLIS

Pabyra smolks snīdzeņš i beidzēs, tik viejs vīgleņom leiguoja kūku viersyunis.

Zuole, nanūbyrušuos lopys, zori – vyss nu soltuma nūbuolēja, palyka gaišuoks.

Tok mežs vys stuovēja lels i skaists, tik tukšs i skumeigs.

Krauklis sēdēja iz zora i guoduoja sovu senejū dūmu.

„Otkon zīma,” dūmuoja Krauklis. – „Otkon vysu aizness ar snīgu, pīputynuos, eglis nūsormuos, bārzu zori nu soltuma paliks troski. Paspīss saule, tok na ilgai i gaišai, a agrajā zīmys mikrieslī liduosim tik mes, kraukli. Liduosim i krauksim.”

Atguoja mikrieslis.

“Liduošu,” padūmuoja Krauklis. I nagaideitai vīgli aizsleidēja nu īsiļdeituos vītys.

Jis liduojam, tolkam navycynuodams spuornu, ar tikkū radzamom placu kusteibom izalosūt ceļu storp kūkim.

“Nivīna,” – nūsapyute Krauklis. – “Kur ta jī vysi nūsaglobuojuši?”

I mežs eistyn beja tukšs i slapnis.

– Ser-r-r! – bolsā pasaceja Krauklis. Jis nūsalaide iz vaca calma pļovys vydā i lānom pagrīze golvu ar zylom acim.

– Vuorna, – Ezeišam saceja Luoceits.

– Kur?

– Eu kur, iz calma.

Jī sēdēja zam lelys eglis i vērēs, kai mežā pīsalej palākais mikrieslis.

– Īsim parunuotu ar jū, – saceja Ezeits.

– A kū tu jai saceisi?

– A nikuo. Pasaukšu čaja dzartu. Pasaceišu: “Dreiži byus tymss. Īsim, Vuorna, čaja dzartu.”

– Ejam, – saceja Luoceits. Jī izleida nu eglis zamyškys i daguoja pi Kraukļa.

– Dreiži paliks tymss, – saceja Ezeits. – Vuorna, ejam dzartu čaja.

– Es asu Krrrrrauklis, – aizsmacs lieneņom saceja Krauklis. – Es čaja nadzeru.

– A myusim ir avīšu zapts, – saceja Luoceits.

– I sieņtenis!

Krauklis pasavēre iz Ezeiša i Luoceiša ar senejom akmiņa acim i padūmuoja: “Eee-ek-k!…”

– Es čaja nadzeru., – jis saceja.

– Pacīnuošu ar madu, – saceja Luoceits.

– A myusim ir bryuklinis i dzērvinis, – saceja Ezeits.

Krauklis nikuo nasaceja. Jis smogai izplēte spuornus i aizmuove puori pļovai.Sabīziejušajā mikrieslī jis ruodējēs tik lels, ka Ezeits ar Luoceiti daža atsasāda.

– Ot ite i putyns! – saceja Luoceits. – Īs taids ar tevi čaja dzartu!

– Tys ir jis, Krauklis, – saceja Ezeits.

– Vysleidza putyns. “Pasauksim, pasauksim!” – jis drāznēja Ezeiti. – Pasaucem.

– Nu i kas? – saceja Ezeits. – Jis pīrass. Īsadūmoj, vys vīns i vīns. A cytu reizi – kai to, ka atīs…

Jau gondreiž tymsā Krauklis liduoja viers teiruma, redzēja nazkaidys tuolejis guņtenis i tikpat kai ni parkū nadūmuoja, tik plotai i styprai cēle i nūlaide sovus spuornus.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *