Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. GADĪNĪ, KA MANE VYSPUOR NAV

Vēļ pavysam nadaudz i aizadegs zvaigznis, izleiss mieness i maus, aizaleiguodams puori rudiņa teirumim. Piečuok mieness īsavērs mežā, šaļteņu pastuovēs, aizagivs aiz pošys garuokuos eglis viersyunis, i tod juo īsavērs Ezeits ar Luoceiti.

– Pasaver, – saceis Ezeits.

– Nui, – saceis Luoceits.

A mieness pasaceļs vēļ augšuok i pīlīs vysu pasauli ar soltu i naspūdru gaismu.

Itymā soltajā rudinī tai beja kasvokors. I kas vokors Ezeits ar Loceiti sasatyka to pi Ezeiša, to Luoceiša i runuoja par kū nabejs.

Tai i šudiņ Ezeits saceja Luoceišam:

– Kai vys tik labi, ka mes asam vīns ūtram!

Luoceits pamuove ar golvu.

– Tu tik īsadūmoj: mane nav, tu siedi vīns pats i nav ar kū apsarunuot.

– A kur tu esi?

– A mane nav.

– Tai navar byut, – saceja Luoceits.

– Maņ tože tai ruodīs, – saceja Ezeits. – A pieški mane vysā nav. Tu esi vīns. Kū tu dareisi?

– Īšu da teve.

– Iz kurīni?

– Kai – iz kurīni? Iz sātu. Atīšu i saceišu: “Kuo ta tu naatguoji, Ezeit?” A tu saceisi…

– Ak tu, glupais. Kū ta es saceišu, ka mane nav.

– Ka teve nav sātā, tok tu esi guojs da mane. Aizskrīšu iz sātu. A tu te! I suokšu…

– Kū ta?

– Lomuot.

– Parkū ta?

– Kai – parkū? Partū, ka tu naizdarieji, kai mes nūrunuojom.

– A kū nūrunuojom?

– Kai ta maņ zynuot? Tok tev ir juobyut pi mane voi pi seve sātā.

– Tok mane vysā nav. Saprūti?

– Tok redz kur tu siedi!

– Ite es niule siežu, a ka mane vysā nabyus, kur es byušu?

– Pi mane voi pi seve.

– Tys ir tod, ka es asu.

– Kai to, – saceja Luoceits.

– A ka mane vysā nav?

– Tod tu siedi pi upis i verīs iz mieneša.

– I pi upis naasu.

– Tod tu esi kur ta nūguojs i vēļ naesi atsagrīzs. Es aizskrīšu, puormekleišu vysu mežu i atrasšu teve!

– Tu jau vysu puormeklieji, – saceja Ezeits. – I naatrodi.

– Skrīšu iz cytu mežu.

– I tī nav.

– Apgrīzšu vysu ar kuojom gaisā, i tu atsarassi.

– Nav mane. Nikur nav.

– Tod, tod…. Tod es skrīšu iz teiruma, – saceja Luoceits. – I aizaklīgšu: “Eeee-zeeeeeeit!”, i tu izdzerssi i aizaklīgsi: “Luo-ceeeeeit!” Tai.

– Nā, – saceja Ezeits. – Mane nav ni par druponys. Saprūti?

– Kuo tu dasasieji maņ? – aizasirdēja Luoceits. – Ka teve nav, to i mane nav. Saproti?

– Nā, tu esi, a mane to nav.

Luoceits apklusa i sasavībe.

– Nu, Luoceit!

Luoceits nikuo nasaceja. Jis vērēs, kai mieness, pasacieļs augši viers meža, lej puori jim ar Ezeiti sovu soltū gaismu.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *