Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. PUTYNS

Vysu vosoru Začs veja viervi, i pret rudini jei tyka tik gara kai da dabasu.

– Dataiseišu kuosi, – dūmuoja Začs, – aizsvīsšu da zvaigznis i…

Atskrēja Vuovere:

– Kū tī dori, Zač?

– Viervi nūveju, – saceja Začs.

– A deļkuo?

– Izleisšu dabasūs, – saceja Začs. – Gribi, pajimšu teve leidza?

– Pajem, – saceja Vuovere.

Naktī izbyra zvaigznis. Začs aizsvīde kuosi da pošys leluokuos zvaigznis, i vierve kai smolks ziernūkļa teiklys nūsastīpe nu zemis da dabasu.

– Leiņ, – saceja Začs.

– A tu?

– Es aiz teve.

Začs leida jei pakaļ, tok jis namuocēja leist pa viervi, partū stypri atpalyka.

– Kur tu? Leiņ mudruok, – nu tymsa klīdze Vuovere. A Začs leida i leida, i jau suoce atpalikt.

– Kur tu tī esi? – nu tymsa vaicuoja Vuovere. Jei jau seņ beja izleiduse iz zvaigznis i gaidēja Zača. A Začs leiguojuos pa vydu, storp dabasim iz zemi, i jam vaira nabeja spāka ni leist iz augšu, ni laistīs iz zemi.

– Nu kū tu tī? – nu tymsa pavaicuoja Vuovere.

– Spāka nav. Navaru, – saceja Začs.

– Tu kai pa zareņam, kai pa zareņam, – saceja Vuovere.

Začs leiguojuos tymsā, juo auss kustynuoja naksneigs viejeņš, tuoli zam seve jis redzēja dzymtū mežu, a augšā – lelu zvaigzni i saprota, ka tiuleņ palaiss vaļā depis i nūkriss.

– Vysu vosoru pynu viervi, – biedeigs dūmuoja Začs, – i redz kai…

– Ei! – pieški jis nu zemis izdzierda zynomu bolsu. – Kas tī kircinej?

I cyts zynoms bolss atsacēja:

– Tuoli, navar redzēt.

– Kai tu dūmoj, Ezeit, kas tī varātu byut?

– Putyns, – saceja Ezeits.

– Kaids ta putyns iz dabasu vyds?

– Rats, – gribeja saceit Začs. Tok nūklusēja.

– Tys ir Začs, – nu zvaigznis klīdze Vuovere. – Leida dabasūs i redz kur aizasprīde.

– Luoceit, juo vajag gluobt!

– Izgluobit mane, – kluseņom saceja Začs.

– Nu kura laika Zači suokuši leist dabasūs, – nūbubinēja Luoceits i paruove aiz viervis.

– Oi, – klusom saceja Začs.

– Kai gluobsim? – vaicuoja Ezeits.

– Tiuleņ, – saceja Luoceits. I aizskrēja.

– Zači! – aizaklīdze Ezeits. – Tu tī?

– Es, – klusom saceja Začs.

– Nadzieržu!

– Es, – Začs saceja skaļuok. Kab jis klīgtu pavysam skali, jis nūkrystu.

– Tī jis, jis! – Vuovere bļuove nu zvaigznis.

– Turīs, Zači! – klīdze Ezeits. – Luoceits nazkū ir izdūmuojs.

Luoceits atsagrīze ar pologu.

– Turi, – jis saceja. I divejus golus īdeve Ezeišam.

– Zači! – Luoceits klīdze tymsā. – Taišni zam teve mes izstīpem pologu, dzierdi? Lēc!

– Maņ bais, – saceja Začs.

– Jam bais, – klīdze Vuovere. Jei iz zvaigznis beja lobuok dzieržams.

– Lēc, ite kam soka! – Luoceits aizaklīdze vēļ skaļuok i, atsalīkuši atpakaļ, jī ar Ezeiti izstīpe pologu, kai na varēja.

– Nu!

– Lēc! – sauce Vuovere.

Začs atlaide depis i liduoja, liduoja, liduoja, tik malnais naksneigais viejs sviļpuoja storp ausim.

– Kur ta pologs? Kur ta zeme? – dūmuoja Začs i nazynuoja, ka jis kai lels putyns ar lelim spuornim lidoj viers zemis i vaira nikai navar nūkrist.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *