Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. NASAVER IZ MANE TAI, EZEIT

– Kai to, tu dzierdi? Kai to, ka es, – saceja Luoceits. Ezeits pamuove.

– Kai to, ka es atīšu da teve, lai kas i nūtyktu. Es pi teve byušu vysod.

Ezeits kluseņom vērēs iz Luoceiša i nasaceja nikuo.

– Kuo ta tu klusej?

– Es tycu, – saceja Ezeits.

Ezeits īkryta vylku dūbē i nūsēdēja tī nedeļu. Jū najauši atroda Vuovere: jei skrēja cauri i izdzierda Ezeiša bolsu.

Luoceits nedeļu meklēja Ezeiti, izasyta nu spāka i, ka pi juo atskrēja Vuovere, izvylka Ezeiti nu dūbis i atnese iz sātu.

Ezeits gulēja, da poša daguna sasagts ar dečim, i kluseņom vērēs iz Luoceiša.

– Nasaver iz mane tai, – saceja Luoceits. – Navaru, ka iz mane tai verās.

Ezeits aiztaisēja acs.

– Nu tai, niu tu kai nūmirs.

Ezeits attaisēja acs.

– Pasmaidi, – saceja Luoceits.

Ezeits paraudzēja, tok jam saguoja tai sluobai.

– Niu es tevi dzirdeišu ar buļjonu, – saceja Luoceits. – Vuovere atnese svežnis sieņs, es pīvuorieju buļjona.

Jis īlēja buļjonu kruškeņā i pacēle Ezeiša golvu.

– Nā, ni tai, – saceja Luoceits. – Tu atsasiest.

– Navaru.

– Es tev aizlikšu spylvynu. Nu tai.

– Maņ gryuts, – saceja Ezeits.

– Pacīt.

Luoceits atslēja Ezeiti ar muguru pret sīnu i sapruovēja spylvynu.

– Maņ solts, – saceja Ezeits.

– Tiuleņ, tiuleņ. – Luoceits izkuope iz čardaka i apsedze Ezeiti ar kažuku.

– Kai tu nanūsoli? Nakts to taidys soltys! – aizarunuoja Luoceits.

– Es lakstieju, – saceja Ezeits.

– Septenis dīnys?

– Es pa naktim lakstieju.

– Kū ta tu iedi?

– Nikuo, – saceja Ezeits. – Īdūsi maņ buļjona?

– Oi, nui! Dzer, – saceja Luoceits.

– Ezeits pajēme puors guļdzeišu i aiztaisēja acs.

– Dzer, dzer!

– Pīkusu, – saceja Ezeits.

– Nā, dzer! – I Luoceits stuoja dzirdeit Ezeiti nu lizeicenis.

– Navaru vaira.

– Par mani!

Ezeits nūreja.

– Par Vuoveri!

Ezeits izdzēre.

– Par Zači! Tu nazyni, kai jis paleidzēja!

– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Atsapyusšu.

– Izdzer par Zači, jis ceņtēs.

Ezeits nūreja.

– Par Kāmeiti!

– A kū Kāmeits padarēja?

– Nikuo. Kasdīnys skrēja šur i vaicuoja par tevi.

– Lai pagaida. Spāka nav, – saceja Ezeits.

– Šaļtim atskrēja i nu reita, – saceja Luoceits. – Apēd lizeiceņu.

Ezeits nūreja.

– A niu – par Palādu!

– A kaids ite Palādai sakars?

– Kai? Nā, par Palādu tu izdzersi treis lizeikys.

– A parkū?

– Tok es iz juos treis nakts liduoju. Teve meklējem.

– Iz Palādys?

– Nu ka!

– Maloj!, – saceja Ezeits.

– Kab mani zmejs parautu!

– Kai ta tu iz juos tyki viersā?

– Tu zyni, cik jei stypra? Izasādu iz kokla i liduoju. Byutu tu redziejs, kai myusu nūsabeida Začs.

– Kai?

– Izdzersi, pasaceišu.

Ezeits izdzēre treis lizeikys piec kuortys i otkon aiztaisēja acs.

– Kai? – jis pavaicuoja.

– Kas?

– Kai Začs nūsabeida nu jiusu?

– Ā! Začs? Vari īsadūmuot? Es lidoju. A tī – jis. Pajem vēļ lizeiceņu. Jiuti, kaids smuords? O!

Ezeits izdzēre.

– Nu tai. Sēd, škurynoj auss. Te mes.

– Ar Palādu?

– Nui. Jis ka-ai podlāc, ka-ai skrīn! Palāda čut naīliduoja kūkā. Niu par Palādu.

– Nā. Vaira navaru a ni, – saceja Ezeits. – Lobuok atsaguļšu.

Luoceits nūguļdēja Ezeiti vacajā vītā i sasadze ar kažuku.

– Nu kai, – vaicuoja Luoceits, – sylts?

– Nui, – saceja Ezeits. – A par Palādu izdūmuoji? Soki.

– Da tu kū? Paliksi vasals, paliduosim reizē.

– Paliduosim, – tik tikū dzieržamai damygdams nūšveikstēja Ezeits.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *