Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. KAI ZAČAM SAPYNĀ PASARUODĒJA EZEITS AR LUOCEITI

Pa pyrmū snīgu Začs atskrēja da Luoceiša.

– Luoceit, tu esi pats lobuokais nu vysu, kū es zynu, – saceja Začs.

– A Ezeits?

– Ezeits tože lobs, tok tu – pats lobuokais!

– Tok kas ar tevi, Zač? Dasasiest, apsamīrej. Kuo loksti?

– Es šudiņ pīsacieļu i saprotu, – saceja Začs, – ka par tevi lobuoka nav iz vysa pasauļa.

Īguoja Ezeits.

– Vasals, Luoceit! – jis saceja. – Vasals, Zač! Kuo ta jius siedit ustobā – uorā snīgs!

– Es taisiejūs īt da teve, – saceja Luoceits. – A te atskrīn jis i soka, ka es asu pats lobuokais.

– Tai ir, – saceja Ezeits. – Voi ta tu nazynuoji?

– Tai ir, jis ir pats lobuokais? – saceja Začs.

– I kai vēļ! – Ezeits pasmaidēja Luoceišam i aizasāda aiz golda. – Dzersim čaju!

Jī suoce dzert čaju.

– Niu pasaklausit, kuo es šudiņ nūsepinieju, – saceja Začs. – Dūmuot, es mežā byutu palics vysā vīns. Dūmuot, nivīna, nivīna nav – ni putynu, ni vuoveru, ni začu – nivīna. “Kū ta es niu dareišu?” – es padūmuoju mīgā. I guoju pa mežu. A mežs vyss snīgā – nivīna, nivīna. Es i tī, i tī – treis reizis apskrieju vysu mežu, tok ni dzeivys dvēselis, varit īsadūmuot?

– Baileigai, – saceja Ezeits.

– Nui, – saceja Luoceits.

– I daža nivīna pāda nav, – saceja Začs. – A dabasūs – vata.

– Kai – vata? – pavaicuoja Ezeits.

– A tai – dabasi bīzi, kai nu vata. I māmai. Kai zam deča.

– Nu kurīnis tu zyni, ka māmai? – pavaicuoja Luoceits.

– A es klīdžu. Aizaklīdzu i īsaklausu… Māmai.

– Nu, nu! – saceja Ezeits.

– I te… I te…

– Kas?

– I te… Varit īsadūmuot? Zam vacuo calma, kas ir mežmalī…

– Aiz kaļneņa?

– Nā, pi upis. Zam vacuo calma, kas ir mežmalī pi upis, izleida…

– Nu tok! – saceja Luoceits.

– Tu, – saceja Začs. – Luoceit!

– Kū ta es tī darieju, zam calma?

– A tu lobuok pavaicoj, kū tu darieji, ka izleidi!

– A kū es darieju?

– Tu izleidi i tai kluseņom, kluseņom sacieji: “Nabādoj, Zač, mes vysi asam vīni.” Daguoji da mane, apskuovi i dabuozi pīri pi munys pīris… I maņ palyka tik labi, kas es apsarauduoju…

– A es? – pavaicuoja Luoceits.

– I tu, – saceja Začs. – Stuovim i raudojam.

– A es? – pavaicuoja Ezeits.

– A teve nabeja, – saceja Začs. – Vysā vaira nivīna nabeja. Vari īsadūmuot? – Začs pasagrīze iz Luoceiti. – Pūsts mežs, vata dabasi, ni-vī-na, a mes stuovim i raudojam.

– Tai nikod nav, – saceja Ezeits. – Maņ vajadzēja pasajuovēt.

– Tok tys že sapynā, – saceja Luoceits.

– Vysleidza. Jius vīnkuorši rauduojot i naredzējet, kai es izleidu nu kryumu. Izguoju, stuovu, verūs – jius raudit; nu, padūmuoju – raud, ak jau ir īmeslis – i nasuoku maiseit.

– Nabeja teve, – saceja Začs.

– Nā, beju.

– Nabeja!

– A es soku – beju! – saceja Ezeits. – Es vīnkuorši nagribieju jiusim maiseit rauduot.

– Kai to, ka beja, – saceja Luoceits. – Es juo redzieju ar acs kakteņu.

– A kuo ta tu napasacieji maņ? – saceja Začs.

– Es redzieju, tu esi biedeigs. Nu suoku, dūmuoju, nūmīreišu, a piec tuo i pasaceišu. A piec tuo – kū ta tī saceit? Ezeits, jis tok vysod ir ar mani.

– A pa munam mes vys tok bejom vīni, – saceja Začs.

– Tev tai izavēre, – saceja Ezeits.

– Pasaruodēja, – saceja Luoceits.

– A ka tai, kas maņ beja leidza?

– A tev kas naviņ beja leidza?

– Nui.

– Maiseņš, – saceja Ezeits.

– Ar būrkuonim, – saceja Luoceits.

– Pareizi! – saceja Začs. – Jius zynit, kas jius deļ mane esit? Jius deļ mane esit poši, poši lobuokī nu vysu, kas ir iz pasauļa!

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *