Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. KAI PARUODEIT KLUSUMU

– Maņ cīši pateik rudiņa apsalaidušuos dīnys, – saceja Ezeits. – Sauleite speid buola kai apmauta, ir vyss taids myglains, myglains…

– Mīreigai, – saceja Luoceits.

– Nui. Dūmuot, vyss byutu nūsastuojs i stuovātu.

– Kur? – vaicuoja Luoceits.

– Nā, vyspuor. Stuov i nasakust.

– Kas?

– Nu, kai tu nasaprūti? Nikas.

– Nikas stuov i nasakust?

– Nui. Nikas nasakust.

– A ūdi? Verīs, kai lidoj! Ī-īīī! Ī-īīī! – I Luoceits suoce maut ar depem, ruodeidams, kai lidoj ūds.

– Ūdi vēļ vaira, – te Ezeits apklusa, maklādams eistū vuordu, – paruoda nakusteigumu, – beiguos jis pasaceja.

Luoceits atsasāda:

– Kai tys ir?

Jī obeji gulēja zuoleitē upismolā i siļdējēs buolajā rudiņa sauleitē. Aiz upis, treisādams ar apsem, gulēja malns mežs.

– Nu, redzi kur, verīs! – Ezeits pīsacēle i aizskrēja. – Redzi?

– Kū?

– Cik mežs ir nakusteigs?

– Nā, – saceja Luoceits. – Es radzu, kai tu skrīņ.

– Tu nasaver iz mane, a iz meža! – I Ezeits skrēja vēļ reizi. – Nu?

– Saīt, ka maņ iz teve nav juosaver?

– Nasaver.

– Labi, – saceja Luoceits i aizagrīze prūm.

– Da parkū tu vyspuor nasaver?

– Tu tok pats saceji, kab es nasavārtu iz teve.

– Nā, tu verīs, tik iz mani i iz mežu reizē, saproti? Es skrīšu, a jis paliks stuovēt. Es ruodeišu juo nakusteigumu.

– Labi, – saceja Luoceits. – Paraudzeisim. – I izplēte acs, vārdamīs iz Ezeiša. – Skrīņ!

Ezeits skrēja.

– Mudruok! – saceja Luoceits.

Ezeits skrēja mudruok.

– Stuovi! – aizaklīdze Luoceits. – Suoksim nu suokuma.

– Parkū?

– Da es nikai navaru par reizis pasavērt i iz teve, i iz meža: tu tai smīkleigi skrīņ, Ezeit!

– A tu verīs i iz mane, i iz meža, saprūti? Es skrīnu, mežs stuov. Es paruodu juo nakusteigumu.

– A tu navari skrīt lelim paliecīnim?

– Parkū?

– Paraugi.

– Kas es, kaids kengurs?

– Nu tok nā, a tu tai – ar kuojeņom, kuojeņom, i es nikai navaru ocu atraut.

– Tys nav svareigi, kai es skrīnu, saproti? Svareigi ir tys, ka es skrīnu, a jis stuov.

– Labi, – saceja Luoceits. – Skrīņ!

Ezeits otkon skrēja.

– Nu?

– Ar taidim mozim sūleišim naparuodeisi, – saceja Luoceits. – Ite vajag lākuot itai!

I jis aizlēce kai eists kengurs.

– Stuovi! – klīdze Ezeits. – Klausīs!

Luoceits sastynga.

– Dzierdi, cik kluss?

– Dzieržu.

– A ka es aizaklīgšu, to ar klīdzīni paruodeišu klusumu.

– Āāāāā! – aizaklīdze Luoceits.

– Niu saproti?

– Nui! Vajag klīgt i mest kiuliņus! Āāāāā! – Luoceits aizaklīdze par jaunu i puormete kiulīni par golvu.

– Nā! – klīdze Ezeits. – Vajag skrīt i pasalēkt. Verīs! – I suoce laksteit pa pļovu.

– Nā! – klīdze Luoceits. – Vajag skrīt, krist, pīlēkt kuojuos i liduot.

– Kai tys ir? – Ezeits apsastuoja.

– A tai! – i Luoceits laidēs lejā nu stuovuo upis krosta.

– I es! – aizaklīdze Ezeits iz vēlēs nu krosta pakaļ Luoceišam.

– La-la-lā! – aizaklīdze Luoceits, ruopuodams atpakaļ augšā.

– Tra-la-lā! – Ezeits nūtrallynuoja kai putyns.

– Ai-jai-jai! – vysā reiklē aizaklīdze Luoceits i otkon nūlēce nu stuovuo krosta.

I tai da poša vokora jī skraidēja, lakstēja, vēlēs nu krosta i klīdze pylnā bolsā, ruodūt meža nakusteigumu i klusumu.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.