Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. DZYMTAJĀ MEŽĀ

Začs nu reita kai izguoja nu sātys, tai i pagaisa rudiņa meža naapgalejamā skaistumā.

– Jau seņ beja laiks krist snīgam, – dūmuoja Začs. – Tok mežs stuov sylts i dzeivs. – Začam ceļā gadējēs Meža Pele.

– Pasastaigoj? – saceja Začs.

– Elpoju, – saceja Peleite. – Navaru atsaelpuot.

– Varbyut zīma ir aizmiersuse par myusim? – pavaicuoja Začs. – Pi vysu atguoja, a mežā i naīsavēre.

– Ak jau, – saceja Peleite i nūškurynuoja ūsenis.

– A maņ tai ruodīs, saceja Začs. – Ka jau juos nav i da ituo, vaira i nabyus.

– Tu kuo! – saceja Peleite. – Tai navar byut! Tai vēļ nav bejs, kab zīma puorītu car suonim.

– A ka naatīs?

– Kū tī runuot, Zač? Skraidi, elpoj, loksti, cikom depis lāc, i nadūmoj ni par kū.

– Es tai namuoku, – saceja Začs. – Maņ vyss juozyna iz prīšku.

– Daudz gribeisi zynuot, mudri vacs paliksi.

– Zači napalīk vaci, – saceja Začs. – Zači mierst jauni.

– Parkū ta tai?

– Mes skrīnam, saprūti? A kusteiba – tei ir dzeive.

– Hi-hi! – saceja Peleite. – I kai vēļ byusi vacs.

Jī reizē guoja pa stidzeņu i navarēja atsaprīcuot par sovu mežu.

Jis vyss beja kai caurspeideigs, meiksts, sovs. I nu tuo, ka jimā beja cik labi, Začam i Peleitei ap sirdi apsamete biedeigi.

– Tu nabādoj, – saceja Začs

– Es nabādoju.

– Bādoj, es radzu.

– Da vysā nabādoju, tik nazkai skumeigai.

– Puorīs, – saceja Začs. – Pīsnigs snīga, byus juojauc pādi. Nu reita da vokora tik skraidi i jauc.

– A parkū?

– Glupuo tu. Apēss.

– A tu skrīņ ar pakali pa prīšku, – saceja Peleite. – Itai! – I suoce skrīt pa stidzeņu ar muguru pa prīšku, ar purneņu pret Zači.

– Breineigi! – aizaklīdze Začs. I aizskrēja taipat.

– Redzi? – saceja Peleite. – Niu nivīns naīsaguoduos, kas tu esi.

– A es… A es… Zyni, kū es tevi īvuiceišu? Es īvuiceišu tevi ēst myzys, grybi?

– Es myzys naādu, – saceja Peleite.

– Tod… Tod… Īvuiceišu tevi skraideit!

– Navajag, – saceja Peleite.

– A kai ta lai es tev atmoksoju?

– A nikai, – saceja Meža Pele. – Byutu cīši labi, kab tev paleidziejs muns padūms.

– Paļdis tev! – saceja Začs. I smaideigs, rausteidams ūsys, aizskrēja nu Peleitis ar pakali pa prīšku.

– Breineigi! – dūmuoja Začs. – Niu mane nivīns nanūgius. Vajag tik labi sasatrenēt, cikom nav pīsnidzs snīga.

Jis skrēja ar pakali pa prīšku pa sovu meilū mežu, laizdamīs līknēs i rausdamīs iz kaļneņu.

– Saīt! – Začs klīdze pi seve vysā bolsā i gondreiž apsarauduoja nu prīcys, ka niu dzymtajā mežā juo nivīns naatrass.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.