Duraceņš

.

Par Mikileiti navar saceit nikuo ļauna. Muotis klausa – mutis pats nūmozgoj, pūgys kopceņai pats muok aizpūguot, pats muok lizeiku rūkā nūturēt, pats i paād. Kačeiša ļūbej. Mikileits gudrys puika, kačeiša nasyt. Jis pajem kačeiti kliepī, i obeji sēd iz slīkšņa.

Kab Mikileits gudruoks bejs, jis ītu školā. Niule nikuo. Cyti bārni piec pušdīņu atīt nu školys, vuicuos, tod skrīn pa uorīni. Mikileits guļ dīnysvydu, paād i tod puorlosa mamai pupenis. Jis lobs puika, navoikoj, nasauovej, mamys nakaitynoj.

Mikileits sēd kuorteigi pi golda i losa pupenis – raibuos vīnā čupeņā, boltuos cytā. Kura īpyvuse voi īpeliejuse, tū bļūdeņā. Pavysam leluos Mikileits ber cytur – tuos sāklai. Raibuos zylajā škeivī, boltuos – boltajā.

Mikileišam vaira pateik raibuos. Juos tai šmuki speid zylajā škeivī – kai raibys gūtenis iz pļovys. Mama vys soka, ka boltuos pupenis tože gordys. Mikileits nikuo nasoka, lai jau ir. Mamai par prīcu jis losa boltuos tože, akuratnai līk čupeņā, leluos pa vīnai vīn salīk boltajā škeivī. Tai ir šmukai. Tai, ka vysys salyktys vīnā vītā.

Tik raibuos vīnolga lobuokys. Kai Mikileits pasaver iz raibūs pupu škeiva, tai smejās sevī. Jis bīži tai smejās. Mama nikuo nasoka, tože pasmaida. Mama cīši loba, jei lobuokuo nu vysu. Paps tože lobs, atbrauc nu piļsātys pīktdīnis vokorā, paceļ Mikileiti kliepī i nosoj. Jis gastiņci atveds, šikalada plitkeņu. Vaira daudz nasaīt, tik vīna plitkeņa deļ Mikileiša. Paps nūpierktu vaira, a jam daudz namoksoj. Tikviņ saīt kai deļ mamys i Mikileiša.

Gaisma kreit nu lūga, i iz golda palīk taida kai zyla pleme – tī, kur gaisma īt car škeivi i teik iz golda. Mikileišam pateik. Jis grybātu, kab vysi škeivi byutu kruosaini – zyli, sorkoni, dzaltoni. Kas tei par breineigu dzeivi byutu, kab vyss tai laistiejīs i zibiejs! Kab vysi trauki itaidi bejuši. I vēļ golds raibs, špaleri kruosaini. Puikam īsazib acs.

Nu zyluo škeiva ād tik Mikileits, cytim nadūd. Mama i najem, jei pošai sovs škeivs. Itū zylu škeivi iz dzimšonys dīnys jam izduovynuoja paps, īdeve taišni rūkā i pīsaceja nasasist. Kur ta sist. Laimeiguoka cylvāka par Mikileiti nabeja.

Jis ļūbej vērtīs, kai būrkuoni dzaltoni speid iz škeiva, kai sorkonī tomati, zaļu ogūrču ripelis voi zierņu bumbenis, kai zylais styklys nūsveist, ka iz juo teik korsts iedīņs, kai otkon palīk sauss. Mama vys soka, lai nasažuovoj i ād. Mikileits kai sasatryukst, kai nā. Jem lizeiku i buož mutē.

Cytureiz tei lizeika, ragane taida, aizīt na tī, sasaškīb i vaira nikai. Mikileits lobu gribiejs, a iedīņs otkon nūkreit zemē. Kačeits daskrīn i apūšņoj. Ka zemē, mama nasoka nikuo, tik saslauka piečuok. Ka iz kopcenis, mama tik nūsapyuš. Saceit nikuo nasoka, a Mikileišam pošam vys napateik – ka mamai otkon tics biedeigai.

Jis nagryb, kab mama rauduotu. Skrīn vysod kluot i žāloj, tod mama sajem jū rūkuos, paceļ kliepī, i jī obeji īt duorzā. Tī uobeļneicys i pučis – vysaidu puču gona. Duorzā mama puiku nūlīk zemē, lai stuov iz sovu kuoju. Mikileits jau gryuts, nav vaira tik mozeņš, kab cauru dīnu kliepī nosuotu. A mama loba.

Mikileišam cīši pateik duorzā, jis verās i verās. I sorkons tī, i dzaltons. I jurginis – kaidu tik jurgiņu vosor nabeja. Raibu raibuos. I vysys šmukys. Tik mama naļaun, viejs apraus, apsaļškys, kū tod. Niule jau rudiņs, laiks namīleigs, koč i solnu nav bejs.

Ka vosora beja, tod gon varēja vysa kū. Ar papu īt iz teirumu, laseit kaneņā vabalis. Mikileišam pošam beja sorkona kaneņa, jis dreikstēja īt pats i buļbu teirumā laseit vabalis. Juos, pakasts taidys, grauž buļbu lokstus. Nikaidā jāgā.

Mikileits svīde vabalis kaneņā, dreiži viņ iudiņs sasamete kai bryuns, kai sorkons. I kanenis sīnys boltys, i vēļ tuos dzaltoni streipainuos vabalis. Mikileits vērēs. Iz buļbu lokstu juos na tai, a kaneņā vysys kūpā – oi, kaidys dzaltonys!

Vabalis čoukstādamys muove pa viersu, cyta iz cytys rausēs, a uorā natyka. Paps tik saceja pa buļbu vogu īt mīreigi, lieneņom – kab napakrist. Mikilets nakryta vys, jis jau lels puika. Dreiž deveitā godā īs.

Cyti bārni skrīn pa ceļu, iz mežu. Jī školā īt. Muorkā giun zivs. Mikileišam ni druskys nav žāl. Jam ir mama i paps. I kačeits.

Pa reizei gribīs izīt uorā. Mama apmauc jam jaku i zuobokus, kārmynūs īlīk capumus i palaiž uorā. Poša stuov pi lūga i verās – voi ta Mikileits juos nazyna. Jis skrīn pa pogolmu, pakreit, pīsaceļ. Kačeits, asti izrīzs, staigoj apleik, pagiun kaidu lopu, jaucās ar jū, loksta. Rikteigs jauktive – kai kas, ka tik pasajaukt. Mikileits valk pa zemi solmu, kačeits pakaļ. Jim obejūs cīši mudri paīt laiks. Par šaļts jau mama sauc vydā, gona staiguots.

Itūreiz Mikileits īs uorā vīns pats. Mama nūguojuse iz veikalu piec maizis. Jei, izbāruse puorlaseituos pupenis iz avīžu kaļtētīs, apsamauce i aizguoja. Vēļ pīsaceja Mikileišam pi serku naleist, guņs nadadzynuot. Jam tuo i navajag. Kurs ta nazyna, kai guņteņa kūž. Mikileits īs pogolmā. Uorā naīt tok nasaceja.

Ka pupenis byus izkoltušys, mama juos sabērs muola pūdūs, lai zīmu ir, kur pajimt. Pūdi jau izmozguoti i nūlykti iz pečorkys plitys prīškā. Mikileišam vēļ pulka dorba, cikom tūs pūdus dabuos pylnus – pi kliets sakuorti leli pupu veikši. Tī vēļ gaļdēt i gaļdēt.

Jis apmauc uora jaku. Atsasieds iz greidys, nūsveids mauc zuobokus. Nu naīt nikai viersā! Zeče maisa, vyss giunās. Bikse mīdz, palykuse uorā. Mikileits izvalk da gola – vīna stora pavysam uorā, ūtra tože taipat juoizvalk. Mikileits kuorteigs puika.

Jis pajem zylū škeivi, i obeji īt uorā. Kačeits jau gaida siņcēs.

Cīši solts, Mikileits īraun golvu placūs. Īt da kliets. Ar zynuotuoja aci nūsaver, ka pupu pītiks lobam laikam. Tai i paps saceja. Ka vysys byus izgaļdeitys i puorlaseitys, jis Mikileišam īdūs duovonu. Kas tei par duovonu, paps nasoka. Mikileits grybātu mudruok, a kas tev deve.

– Redzi, škeivi, cik myusim pulka dorba? – Jis ruoda pupys. – Ite tev na zupu ēst. Ite dorbs. Vysi pūdi juodaboj pylni. Tod tik duovona byus.

Car kliets styuri pogolmā īskrīn sābru Jurka. Īraudziejs Mikileiti, apsaraun. Nazkuo jau otkon gribiejs dareit. Tai jis vysod. Nogi nīz.

– Ite tu vīns uorā? Tevi palaide?

– Mikileits lobs puika.

– Lobs to lobs, kas ta soka, ka švaks. Itys tovs škeivs? – Jis pajem nu Mikileiša zylū škeivi i verās. Parauga ar pierstim, īcierš zūbus vydā.

– Styklys, bratka bruoļ! Redzi, kai skaņ! Kur jiemi?

– Tys Mikileiša škeivs.

– Tovs to tovs, pasavērt īdūsi? – I Jurka jau prūm ar vysu škeivi, Mikileits pakaļ.

Aiz klāva sasalasiejuši vysi bārni i sprīž nazkū. Jurka daskrīn ar škeivi, vysi kai aplypuši apleik. Mikileišam bais, otkon smīsīs. Tok tys juo škeivs, paps tok Mikileišam škeivi izduovynuoja. Nivīnam cytam, taišni Mikileišam paps tū škeivi.

Puika daīt kluot i rauga Jurkam izraut nu rūku. Tys atsaraun i bāg, Mikileits pakaļ, puorejī bārni smejās. Parkū jī tai.

Jurka, radzādams, ka naizbēgt, škeivi pasvīž cytim. Jis aizlidoj. Bārnim spēle rūkā. Škeivs breineigai lidoj. Rikteigs lidojūšais škeiveits! I kaids zyls!

Mikileits vaira naskrīn leidza. Kur jam cytu dadzeit. Verās, i osorys kai pupys bierst par byudim. Nu kam jī tai.

Cikom Jurka verās nazkur, škeiva nanūgiun. Tys lidoj viers pļovys, a tī pretim nivīna nav. Mikileits skrīn pakaļ. Niu nivīns juo nadadzeis, jis pats byus vysmudruokais! Mikileits smejās. Bārni nūsaver pakaļ i tože smejās. Nazkas nūskaņ, i zylais disks pazyud zuolē.

Škeivs ir puorpleiss iz pušu. Beja vīns vasals, niu divejis dalis. Mikileits pajem kotru dali sovā rūkā, tur i verās. Rauga salikt kūpā, nasaīt. Kai jem rūkys nūst, tai škeivs otkon iz pusem. Juo škeivs pagolam. Mikileits pajem obejis škeiva pusis rūkā, pīsaceļ i īt iz sātu.

– Nu kuo tu, duraks, bļaun! Tik tuos bādys kai taids syuda škeivs! Ka gribi, muns tāvs ar muoti nūpierks tev cytu! – Tai Jurka klīdz pakaļ.

Mikileits nasaver, jau skrīn prūm, zuole pynās ap kuojom, a jis itūreiz nakreit pi zemis. Sasapyn, a nūsatur kuojuos.

Kaidi tī bārni! Mikileišam nimoz napateik. Papa dūtais škeivs pagolam. Jī obeji navarēs pupeņu laseit. Paliks pupenis nalaseitys. Kai bez škeiva. Beja škeivs i niu pagolam. Jis raud bolsā.

– Pats tu rikteigs duraks! Lels puika, a uovejās kai huligans. Voi naredzieji, ka tei juo monta? – Vīna nu meitiņu kreit Jurkam viersā. – Ar traukim pa pļovu svaideisīs. Kuo pats sovejūs škeivu i bļūdu nanes iz pļovu? Nu tāva kuovīņa bais?

– Kas ta zynuoja, ka itai sapleiss. Vajadzēja ar taišni tamā vītā akmiņam byut! – Jurka sper pa nazkū cītu zuolē i palāc nūst. Suopeigai.

– Atjiemi, svaidiejīs, tok vajadzēja padūmuot. Niule pierksi vītā. – Puikim tei dzela ar vaira nimoz napateik. – Ej, prosi pīdūšonys. Moš kuo sarunuosit.

Mikileits ir duraceņš, školā naīt. Namuok ni riekinuot, ni gruomotā skaiteit. Napazeist ni latvīšu, ni krīvu volūdys, namuok ni pa angliskam, ni vuocyskam. Jis pat pildspolvys nav turiejs rūkā. Jis namuok i zeimēt – trīp nazkū i papeira, kruosys tik maitoj i pats ūrc zam daguna.

Tok ļauna Mikileits nivīnam nav dariejs. Kai izīt uorā, tai vys duorzā. Verās iz pučem i nasoka nikuo. Jis sēd iz slīkšņa ar kačeiti kliepī, gluosta jam spolvu i verās nazkur. Kai dūmuot, ka jam byutu zynoms kas taids, kuo cyti naīsavuica i školuos.

.

Olūts: LaKuGa.lv

One thought on “Duraceņš”

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *