Sv. Speerx i trokī

Trokim pīder pasauļs.

A kas pasauļam nu tuo?

uobeļu sadā

.

nasoki maņ i pa jūkam

ka laiks itys odotom dur

ka vuorteni tovam sadam

da kuoju vaļā i nasatur

ka uobeļneicenis tovys

zīmys soltumā saļ

.

pasoki maņ, ka tev labi

ka vyss kai pa vacam īt

ka tovi uobeleiši vēļ zali

leigojās zorūs i brīst

ka myužeigi myužam byusi

ka tev navajag nikur īt

.

koč i naticeišu, es byušu

tovam uobeļu sadam sorgs

tovys uobeļneicenis sīšu

kab zači jūs nadasnīdz

tovom uobeļneicom es byušu

mīteņš, saule i snīgs

.

tikai nasoki maņ, ka nav labi

ka laiks itys odotom dur

koč i vuorteni vīnā eņdžē

i to vaira nasatur

pasoki maņ, ka ir labi

ka tu nasataisi nikur

.

Sibira stuosti. Krīvu medicina. II daļa

.

Itū stuostu varātu nūsaukt ari itai: “sliminīku veseleiba i 7 kuojis”. Partū ka vasalī beja slymi i slymā vasali, a par vysim kūpā slymys beja septenis kuojis. Treis nu jom vīnam cylvākam – Ilonai, kas pasamanēja krist i pīsaceļt, otkon krist, pīsaceļt i krist.

Lobuokais krīvu medicinā ir juos naasameiba.

Byut to jei ir, a da juos navar tikt. I tys cytu reizi var moksuot pat dzeiveibu – tikai deļ tuo cylvāks palīk dzeivs. Voi vysmoz jū dzeraunis kopūs apgloboj kai cylvāku – ar vysom kuojom, rūkom i vysom zornom.

Voi par veļti mes pi Sibira latgalīšu dzierdātu tik daudz stuostu, kai tys i tys nūmirs Ačinskys slimneicā – atgrīzuši vādaru vaļā i cylvāks par reizis beigts. Nu, voi piec kaidys sutkys.

Ite es nasabreinoju ni par kapeiku.

Poša iz slimneicys gaņku puortynu Maritys kuoju, kod jei beja daguojuse puorsīšonys stuņde i mes jau vysu reitu bejom izamolušys pa polikliniku i slimneicu. Uorsti i sanitarkys stuovēja tīpat sūpluok, peipēja i nūsavēre iz myusu ar navyltuotu i patīsu iņteresi. Maņ jau pasaruodēje – varbyut gryb kuo jauna īsavuiceit…

Parkū taids teatris juotaisa iz gaņku? A kur ta cytur lai dasāst? Beņča nivīna uorā nabeja, zuole da kokla, a slimneicā vydā iz kotra krāsla pa divejom buobom i vēļ unuks kliepī pajimts.

Tai, niu juopadūmoj, par kuru kuoju lai stuosta. Ir jau kur izavērst – divejis voi trejis izgrīztys, vīna sasysta, vēļ vīna apšmucynuota ar korstu kotlu.

Labi, suoksim ar Darjis kuoju.

Tai i rikteigi nasaprotu, kas jei tī beja – ni to izgrīzta, ni to sastīpta, ni to kramps raun, ni to vēļ kaida nalaime. Tok vajadzēja elasteiguos saitis. Ite vīgli pasaceit – elasteiguos saitis. Ite tev na īīt veikalā i nūpierkt! I kur ta vēļ pošā vālā vokorā.

Muosa Tatjana zynuoja vīnu aptīku, kur asūte. Vysmoz jei tī nazkod redziejuse. Tys beja nazkur jaunajūs rajonūs, taids kai lūdzeņš, kai restis. Vydā nabeja juoīt, padeve taipat. Es to naredzieju, siedieju Marusjā (muosys Tatjanys mašynā), a puordevieja bejuse breineiga – vēļ lobuoka par Mariju Grigorjevnu (buobu ar izkaseitū pūdeļa prizuru, sauktu par guņs golvu – jei moti to malni, to sorkoni), koč maņ jau nasaruod, ka kaida cyta buoba juos varātu puorsist. Varbyut asu Marijis Grigorjevnys fans!

Piec seceibys tuoļuok laikam beja vīna nu Ilonys kuoju.

Naatguodoju, kai jei jū samaituoja, tok iz prīšku paīt varēja. I nikaida krīvu medicina jei natyka. Tok voi ta Ilona liksīs mīrā? Voi ta Ilonai tik vīna kuoja?

Pa tū šaļti Marita nazkaidā (carams, ka latgalīšu) sātā dagryude kuoju pi korsta ak jau buļbu voi iudiņa kotla. Nikas troks tī nasaruodēja, tik nūsasmējem par dorba traumu i vyss. Varbyut kaidu kremu īdevem pamuozuot.

Nūūū, Marita tože tai lītai pīguoja nūpītni. Ka kuoja, to kuoja. Ekspedicejis arhivā var atrast vysaidus juos rānu obrozus, līc koč rameņā pi sīnys! Cyts par cytu baileiguoks. Tī var redzēt vysaidys apdadzynuotys kuojis atteisteibys stadejis – nu sorkona pleča da lelys tulznys, nu tulznys da nanūsokomim plečim, vuotim i uodys gobolim. Ak jau, ka kod naviņ izīs latgalīšu medicinys gruomota, varēsim pīduovuot breineigys ilustracejis. Kotram tok juodūd sova tīsa jaunūs uorstu izgleiteibai. Es varātu raksteit teoretiskū daļu – par krīvu medicinys potencialu, dziļūrbuma dūbem i atteisteibys teņdencem.

Guoja laiks, Maritys kuoja auga, brīde i ryuga. Gatavējēs.

Piec 9 kilometru nūīšonys pa glumim Sibira dublim i nacelim kuojis nivīnam naatkryta. Ni maņ, ni Oļai, koč gobolu ceļa vēļ guojom ar bosom kuojom. Pa vysim dublim, kas trīkšēs pa pierstu storpom, i ščebjonku, kas beja zam tūs dubļu.

Piec šaļts naizturieju i leidu nazkaidā pūrā mozguot kuģojis, kab varātu apmaukt gumejnīkus. Nā, nikas maņ navuodēja – ni pūrā nūsleiku, ni tuorps īcierta, ni cyta kvaroba paruove.

Es vēļ pyrma tuo piec pārkiuņa pa pļaņčkom broduoju, taisni dzeraunis ūlneicys vydā. Breineigys pļaņčkys ar meikstim dublim i syltu iudini. Až sentiments paruove!

Koč Nina nu gaņku klīdze, ka navajag – var byut stykli. Tok kas ta nav pa styklim staiguojs! Da i nabeja tī nikaidu styklu. Teiri dubleiši.

Saguoja labi – tei grupa, kas brauce iz Grjaznovu (kur, ka sprīst piec nūsaukuma, vysam vajadzēja byut nateiram, vīnā grjazē), dabuoja asfaltu i autobusu, a mes, kas braucem iz Sčastlivū (kur vajadzēja byut vīnai laimis solai i dabasim, partū ka pat leluo ūļneica jim nūsaukta kolhoza vuordā “Vesjolaja Gorka”), dabuojom leitu, dubļus, ūdus i dundurus.

Nu tūs dunduru Ninai obejis kuojis zam ceļu tai aptyukša i izacēle ar sorkonim trumim, ka izavēre piec buboņu miera piedejā stadejā voi vysmoz piec cyuku sorkongulis. Tū obrozu ar juos kuojom varātu likt propogandys materialūs “Latgalīši, nabraucit iz Sibiri”. Žāl, ka nazkod taidu breineigu materialu nabeja ni Kempam, ni Trasunam, kod jī aicynuoja palikt sātā.

Maņ ruodīs, īraudziejuši Ninys kuojis, vysi latgalīši nazkod byutu palykuši Vitebskys guberņā i niu vysi gūdeigi brauktu iz Īreju, navys kai nazkod iz SibĪreju. Koč taidā gadīnī nabyutu ari myusu ekspedicejis i itūs stuostu.

A pa tū šaļti beja daguojs Juoņu (voi Pīteru) vokors Saharnajā. Par tū, kai mes iz jū braucem, ari vajadzātu pastuosteit. Kai nūstopeitajam žiguļam puorspruoga rīpa i kaids breineigs prāms ir puori Čulymam, a navar jau vysa aizspēt.

Iz guņkuru Aleksejs i Katja sanese breineigu molku – eglis blučus, nazkaidus dieļu golus, pat nūbyrušu Jaunuogoda egli. Cikom mes i pusdzeraune stuovējem ap guņkuru, asti gryndzynā sagrīzuse, garom paskrēja malna cyuka. Spolvainuo mugura vīn nūleiguoja, vysa vīnā dubļu šērvē. Ilona vēļ puorvaicuoja vītejim, kaidā kruosā jim cyukys. Izaruod, ka boltys!

Ūdu tī beja vēļ vaira kai Bičkovā, koč myusim lykuos, ka vēļ vaira vīnkuorši navar byut. Izaruod, ka var. Beja tik bīzs gaiss, ka navarēja padzīduot – par reizis juokuosej. Mes jau raudzējem vysaiž, i rejom iz leju, i spļuovem uorā. Beja tai, ka vīna suoc dzīduot kaidu dzīsmi, a ūtra, kam vēļ nav ūdu pylna reikle, pabeidz dzīduot riņdeņu. Pa tū šaļti i trešuo pi elpys tykuse.

Kotram rūkā beja lopaini kūku zori, ar kū varēja atsadzonuot nu tuos kustūnis. Nu, vysmoz pošīdvasmai labi. Ka kas nabejs teik dareits. Tei beja vītejūs metode, kas kulturys apmainis ceļā tyka aizgiuta i atzeita par gondreiž idealu.

Vēļ lobuoka ir tikai mozūs guņkureišu metode, kū var kvāpynuot ari spanī. A ustobā labi nūder kotrā būdē sūpluok ar prezervativim nūpierkamais “Komaroff” (roksta leidzeigi kai „Vodka Smirnoff”) – breineigs leidzeklis, īpakuots gondreiž taiduos pošuos paceņuos kai prezervativi, vīgli var sajaukt. Nu juo ūdi bierst nu grīstu i tirinej kuojenis, ak jau taipat kai cytā situacejā spermatozoidi.

Ka navar ar dzīduošonu, spīdem iz daņču. Laikam kaids nu Ševeļu voi Čeveru puišu atnese magnetofonu, izgrīzem iz vysa skaļuo i iz prīšku. Cik jau dzeraunē jaunuotnis beja, vysa lēce leidza. Vys jau ūdi mozuok kūde. I vacajim prīca nūsavērt. Koč nu plykys vieršonuos jau ūdu mozuok napalyka.

Vysa dzeraune to gon nabeja atguojuse, a taipat saguoja ļaužu padaudz. Ka staiguojom pa sātom, nasaruodēja, ka tī vēļ tik daudz dzeiveibys. Pat diveji jauni puiši i vīna mārga preceibu godūs. Vysys treis mozuos meitinis. I ryžs suņs ar taidom ausim kai Čeburaškai.

Tok Ilona kai lēce pa tim cyuku izroktajim pļovys kramaslim, tai i aizlēce. Kuoja rotā i daņči lupotuos. Tok tei vēļ nabeja tei kuoja, kas piečuok maņ beja juotyn pa nazcyk reižu dīnā!

Ka kuojis navar samaituot cyuku rokumūs, Ilona givuos tai lītai kluot nūpītnuok. Ar Krasnojarskys Stolbim to gon beja gona – kai lykuos gar zemi, tai beja rikteigi. Kuoja pagolam, ekspediceja beigusēs. Koč labi, ka tai – byutu jei jaukusēs no pošys Stolbu klinšu viersyunis, nabyutu i kuo repatriēt. Kai vēļ i sakaseitu i salaseitu pa tim kryumim i akminim.

Jau tai, eimūt pa stidzeņu, jei asūt puormatuse rikteigu kiulini. A maņ vēļ pa šai dīnai škode – es to ituo naredzieju. Vysi stuosta, cik breineigs kiuliņs tys bejs, a es naredzieju nikuo… :o(

Tik viņ redzieju, ka jau augšā slīnās. I vajag že – taisni taidā momentā vērtīs nazkur cytur!

Nu, piec ituo to gon Leikuma beja sirdeiga. Koč jau jei i tai beja sirdeiga, partū ka nabeja nūviertiejuse myusu kuoju potenciala. I nūviertiejuse jei nabeja gon!

Itaidu kuoju i laseidams nasalaseisi!

Iz autobusu Ilona nazkai aizklymbuoja, pa staceju rypu rypys aizrypynuoja, nivīnam nikuo lela nasaceidama. Partū otkon viļcīnī kai lykuos iz luovys, tai i izastīpe vysā garumā. Lyku soltus kompresus – viļcīņa atejā miercieju Ilonys zaļū skusteņu i munu zaļū blūzi. Vēļ izkuoru pa atejis lūgu uorā – lai pasaplivinej viejā i lobuok atsolst. Soka, ka zaļa kruosa nūmīrynoj nervus.

Jau dūmuojom, ka Ilona tī i paliks, iz tuos luovys ar vysim zaļajim skustim. Napīmiņu, iz kurīni tys viļcīņs guoja – Mongoleju, Tatareju voi Moskovu. Tok uorā izvylkom. Pi Ačinskys stacejis atrodom taksi, sasādynuojom tī vysus invalidus i Guntu par sliminīku veseleibu ci kūpieju i palaidem braukt.

Poši laidem iz autobusu. Nā, nā, naatlauzem ni kuoju, ni kokla. Tok navar jau zynuot, kai tymā autobusā byutu bejs cytā stuņdē, ka vysi nu dorba brauc – ap tū laiku tī cylvāks cylvākam iz golvys stuov. I autobuss – tai lieneigi, lieneigi, pa maleņu leiguodams i rākdams.

Nazynu, kurā godsymta i kurā zemē ražuots, tok Ačinska sabīdryskais transports breineigs. Ka labi īsaskrīn nu kolna, tod tai krotuos, ka atlīk tik turētīs pi stangys – greida to pagaist, to atsarūn. Spēj tik podlēkt gaisā i dasatupt, kab kuojis vasalys palyktu!

Vīnu reizi pi itaidys laksteišonys vītejī mysus paskaitēja par vuocīšim – Ilonai golvā beja tys zaļais skusts ar vuocu rokstim.

Cik breineigi, ka niu jī par vuocīšim zyna vysu. I tū vysu jī pastuostēja myusim, dūmuodami, ka mes jau krīvyski namuocēsim. Nikuo ļauna nā. Kurs ta soka kū ļaunu par pasystim uorzemnīkim.

Cyrks ar Ilonys kuoju beja suocīs. Es jau zynu, ka jei seņ beja gribiejuse byut populara. Ar Rēzikni par moz, jau vysu Krīveju jai zam kuoju!

Nu suoku atbrauce mudruo paleidzeiba (pa tū šaļti mes paspējem aizīt nu stacejis da autobusa, sagaideit juo, atbraukt ar autobusu, atīt kuojom nu pīturys i vēļ sagaideit tuos paleidzeibys). Uorsti beja pajauni, puiss zaļā kitelī (zaļa kruosa nūmīrynoj nervus) i meita, jim beja pat zuoļu čimodans (kopereits). Komendantis ustobā jī jēmēs apstruoduot Ilonu, a mes pa tū šaļti fotografējem pa durovu škierbu. Kuoju izgrūzēja, izčupinēja i pat aptyna ar bintu. I vede iz slimneicu ar vysu Ilonu komplektā (vēļ jau kuojis nagrīze nūst!). Gunta ar pasi i fotoaparatu pakaļ. Rikteigs cyrks!

Slimneicys obrozi beja breineigi, maņ až skaideiba dasamete, ka naasu redziejuse tūs bezgaleigūs koridoru, pa kurim Ilona lākuse iz rentgenu (kod jei beja atsagrīzuse piec kaidys lobys šaļts i puors koridoru izlaksteišonys, personals jei pat pīduovuoja braucamū krāslu!), i nabeju skaitiejuse breineigūs pavuiceibu, kai pījimt procedurys (naēst, narunuot, nagulēt…).

Slimneicā jī nikuo jauna naatkluoja, tikai tū, ka Ilonai ir sasysta kuoja. Pat naaptyna ar saiti, a izlomuot gon izlomuoja! Itū dzelu jī gon paspiej vysod, pat naudys par taidu šovu napaprosa!

Iz slimneicu Ilonai beja juoīt vēļ reizi. Nazynu, cik reižu jei vysā sastaiguoja iz tū slimneicu, tok tī juobyut lobai veseleibai, kab itai pa uorstim volkuotūs!

Pa tū šaļti ari Maritys kuoja beja labi nūryuguse. Atkluojom, ka tī nazkas juodora, cytaiž iz sātu atvessim juos atseviški – kuoju i Maritu. Voi ari pa vīnai – voi nu kuoju, voi Maritu.

Tai kai ceļojūšajā aptīkā nu Latvejis leidza beja pajimta tikai vata, Viļānūs pierktuo Uzbekistana marle (ka kas, cīši loba!!!) i slavanuo zeļonkys butele, kū Gunta zīmā viļcīnī beja izmuozujuse pa vysom rūkom, atskaitūt tū pierstu, kas beja slyms, beja nazkas juopierk kluot.

Dīnā, kod beja juokuortoj materiali, kab tī čorts golvys naatlauztu, ar Guntu guojom iz aptīku – nūpierkt streptocida zīdi i iudiņraža puorskuobi, elasteigū saiti i vēļ nazkū (nā, nā, materialus ari sakuortuojom, maņ pat ir obrozs voi pat diveji – mes struodojam, ar vysu malnū kači kliepī!).

Pi vīna aptīkā dūmuojom nūpierkt vēļ drusku marlis – ka jau tūs kuoju taids lārums.

Ruodīs, kas byutu vīnkuoršuok kai aptīkā nūpierkt marlis saitis.

Ha!

Tikai na Sibirejā!

Pyrmuo aptīka beja lels zals ar miļzeigim aizputiejušim lūgim i ar vyltuota marmora plitkom iz greidys, ar palāku eļlis kruosu izkruosuotom sīnom i zylom durovom. Car vīnu sīnu tymā aptīkā stīpēs stykla vitrina i beja nalels skaps. Tamā vitrinā beja nazcik zuoļu, kremu i nazkaidu paceņu. Styurī beja īslīti ari puors skrybynu. Vēļ nūsavērem, cik moksoj. Kab byutu lātuoki, nudi byutu nūpierkušys!

Atguoja puordeviejis. Divejis brangys buobys, kas ūtrā ustobā beja ni to ādušys, ni to trynušys mēli. Boltūs kiteļūs i ar spraunom micem golvuos.

Gunta suoce saukt sarokstu. Puordeviejis tusdamys tik saceja, kuo jom nav. Elasteiguo saite – nav. Streptocida zīde – nav. Pat izdūmuojom, kai sauc iudiņraža puorskuobi – perekisj vodoroda. Tys ari beja lobs cyrks – voda roždajetsa, nu, kislaja voda, voda, kotoraja perekisla. Tuo ari nabeja. Marlis nabeja. Nikaidys marlis. Paprasējem par vatu. Nabeja. Zeļonkys ari nabeja – tū jau vaicuojom jūka piec. Nikuo jom nabeja. Jūs aptīku nazkod slēgs cīš! Nazkod!

Guojom, guojom pa Lenina īlu, nivīnys aptīkys vaira nabeja. Breineigajā kompetu veikalā nūpierkom nazkū ādamu – tys veikals ari rikteiga puče i ūga! Puordevieja sirdeiga kai čorts, plauktūs vysaidi breinumi, lūgā vitražys ar bumbīrim i uobelim. Piercieju žālobu styureits nūsaglobuojs aiz tukša i izslāgta Coca-colys skapa.

Vyslobuokuo tī beja nazkaida taukainā papeirā īteita malna masa pi zylajim svorim, rikteigi lels klucs. Ni to marmalads, ni to vaca halva voi šerbets, kū varēja grīzt ar nazi. Tai i nasacēle rūka nūpierkt i pagaršuot. Da i nazynuojom, kai tuo breinuma lai pavaicoj puordeviejai – otkon bļaus. A kompetys jim tī breinumainys – kai 1960. godā, tai i da šuo laika. Nudi muzejs!

Tod es īguoduoju, ka aptīka tok ir piļsātys dūmē (nu, tī pi oranžuo Lenina pīminekļa). Vestibilā beja vairuok kiosku: avīžu puordūtive, kur avīzis izkluotys pa goldu i sakuortys pa sīnom, vyss vīnuos avīzēs, nazkaida kopejneica i aptīka taidā kai stykla kastē, kai būrī, kai kletkā. Gunta pa šauru lūdzeņu tī vydā ībļuove, voi ta jim byutu kaida marle. Puordevieja sirdeiga saceja, ka asūte gon i deve lelu paku. Kirurgiskuos marlis tamponi, kū likt pi rānys. Nā, nā, taidys myusim vēļ navajadzēja! Tik nūsprīdem, ka iz prīšku zynuosim, kur meklēt. Ka kuru kuoju vajadzēs atgrīzt nūst.

Īguoduojom, ka zīmā aptīku atrodom “Alpi” veikalā. Tys ir vīneigais pošapsakolpuošonys veikals, kur nikod navar zynuot, voi prece, kū turi rūkuos, patīšom eksistej, partū ka varbyut juos nimoz nav i tū tev pasoka kasē, kod tu jū dūd puordeviejai.

Iretai itai beja ar iudiņa kruosom i ūteņom. Nu plaukta to pajēme, a nūpierkt navarēja. Cikom jau pajēme cytys – na 12, a laikam 6 kruosu komplektu (voi ūtraiž). Ar tom kruosom mes afišys kruosuojom, dzīšmu gruomotys i vēļ vysu kū.

Aptīka tī beja gon. I kuo tik tī nabeja! Vysaidu garumu elasteiguos saitis! Zuolis! Smēris! Tabletkys!

Pajēmem 6 metrus saitis – ar metala kuoseišim. Piec tam es tūs 6 metrus varieju teit kasdīnys pa nazcik reižu naatsateidama, a kuoseiši ari loba dzela – tai jī nikuo natur, matās vaļā. Vajag daspīst, lai izīt cauri saitei i īsadur uodā! Ka Ilona aizabļaun, to jau zyni, ka turēs!

Beja marle (gon na nu Uzbekistana kai Viļānūs i na iz pusis tik loba), beja ari iudiņraža puorskuobe. Vēļ puordevieja īsmērēja nazkaidu zīdi deļ sastrutuojušim apdagumim – asūte cīši loba.

Nu, tū smēri mes smērējem nedeļu laikam. Kai konservants jei eistyn cīši loba – strutys tai īkonservēja, ka juos palyka až ni kai muzeja eksponats voi Lenins mauzolejā (koč juo myusim tai ari nav saguojs apsavērt, Leninam pījemamuos stuņdis par eisu).

Cikom mes braucem iz Bogotolu, Ilona staiguoja pa uorstim. Bogotols nav dzeraune, a mīsts, koč syta pušu vysys dzeraunis – taidu čorta ūkstu vēļ pameklēt, koč bazneica jim loba, jauna i Spuogis jimā myusim tik breineigai par čortim stuostēja, ka par reizis vysi pasamūda i suoce klauseitīs.

I vēļ Bogotolā myusim ar Guntu truopēja leits. Sēdējem zam eglis i nazynuojom, kur dētīs. A nikaida jumta voi kūka! A koč tu propuļsti!

Koč vaira mes izmierkom nu garombraucūšūs mašynu, kurom beja svāts pīnuokums pagrīzt tai, kab viersā izguoztu vysu pļaņčkys iudini. Ni kai pa druskai, a vysu! A iudiņs sylts i nateirs! I apleik vyss kiup saulē. Par minotu padsmit asvalts jau beja sauss.

Ā, i vēļ Bogotolā beja ateja ar boltim tuorpim, kas ruopuoja pa betona sili, kas laikam beja dūmuots ni to pisuars, ni to rene, kur nūtecēt līkajam škeistumam. Vēļ tī beja lobi cylvāki – kai suoc ar vīnu runuot, tai vysa īla atīt gostūs.

Cikom runuojom ar babu i sēdējem iz podmarovkys car sātys suonim, garom pabrauce bēris. Tuo skota naaizmiersšu: volgys, žyguli, bobiki, moskviči. Ļauds izaciertuši iz lobuokuo. I tai lieneņom paīt garom cīneigi i klusi. Tik bobiki, moskviči i žiguli ryuc i šveikst smiļkts zam kuoju i rīpu. I nabašnīka kuojis čut ni karinej nu mašynys uorā – groba gols to gon. A mes vysi rindeņā siežam iz sātys podmorovkys i veramīs lelom acim. Nivīnam pat naīguoja pruotā fotogravēt – tik labi tys beja. Kustaricys kinys cīneigs skots.

A piec šaļts brauce vīns puiss ar zaļu moskviču – skaņa nu radejis tumbu kai nu bucys, mosvičs palākdams i krateidamīs lāc pa dūbainuos īlys asvaltu. I šopers až pa lūgu izakar, īraudziejs myusus, taidu boru iz juo īlys!

Vēļ Bogotolā Leikumai īdeve vasalu kuleiti ar čekim. Poša vaineiga – kam veikalā pi kasis vaicuoja čeka. Puordevieja nikai nasaprota – i ar rūku rakstēja, i vysaiž. Kas tys ir – gribēt čeka? Cikom jau īdeve vysu maisu! Garuokais nu čekim beja laikam metru voi vaira.

A Ačinskā pa tū laiku beja pasajuoviejuse malna tyucs i nagaiss!!!

Piec atbraukšonys mes truopējem zam leita. Taida zupa! Tai kai iz vysys īlys beja tik vīns kanalizacejis caurums, vyss iudiņs nu vysys īlys skrēja iz jū. Rikteiga upe! I tod tys vyss guožās pa caurumu trubā i tod gruovī. Lels i bryuns iudiņa krytums! Kruoce kai dzeivs! I mašynys tai tik merkavoj, kab aplīt ar iudini!

Cik jau pīmiņu nu Ilonys stuosteituo, jei slimneicā tože guoja breineigai – mane teitū kuoju attyna, kab apsavārtu, a atpakaļ nasatyna. Tys nikas, ka Ilona poša sateit namuocēja, a bez saitis paīt tolkom navarēja.

Vēļ jū puors reizis izlomuoja kai kuci i patrīce kai sābru uozi nu kuopustu dūbis.

Ā, i vēļ uorsts jei pasaceja, ka byus juotaisa operaceja. Varātu jau tīpat Ačinskā, tok varbyut lobuok lai braucūte iz sātu, iz Latveju. Pi jim Ačinskā juogrīž vaļā vysa lūcātive, a Latvejā ak jau varēs pa mozu caurumeņu.

Citejūt uorstu: “U vas že tam pačti Jevropa!”

Tai tuo navarēja pamest. Maņ tei slimneica beja juoredz!

Atrodom pat īmesli – lai uorsts apsaver Maritys kuoju. Kuo ta jei tai ilgi nadzeist?

Kaids naivums. Lai uorsts apsaver…

Salasējem vysys kuojis, tfu, Ilonu i Maritu i laidem – kab 8 nu reita byutu poliklinikā!!! Jius varit īsadūmuot, kū Sibirī nūzeimoj 8 nu reita? Tys ir 3 naktī piec Latvejis laika! Cēlemēs 2 naktī! Kaidys tī brūkaškys!

Itūreiz Gunta palyka sātā voi guoja iz arhivu, partū ka jei jau vīnreiz beja bejuse slimneicā, a niu beja muna kuorta. Piec tam jei ak jau beja skaudeiba – maņ saguoja pulka vaira atrakceju i nūsajimšonys. Partū jei otkon brauce ar mudrū paliedzeibu, a es ar autobusu. Koč jī obeji ak jau ir vīnleidz “mudri”.

Slimneicys parks voi teritoreja mani īdvasmuoja – izdrups asvalts, pa viersu dubli i pļaņčkys, vyss škeists i lipeigs, glums speid saulē. Car ītvis, pogolma i ceļa molom zuole – rikteigi puorauguse i ar vysom veibūtnem, dodzim i obeju sortu nuotrem (sprostajom i viļteigajom, kas nimoz naizaver piec nuotru i kam dzeļ na lopys, a kuots) beja videja izmāra cylvākam ka ni da kokla, to da placu. Vēļ nazkaidi kryumi, kūki, saryusiejuši dzeļža statini.

A termometrys ānā ruodēja + 40 gradu. Voi varbyut + 41. Nu reita!

I papeļu pūkys – tūs Ačinskā beja vaira kai ūdu Saharnajā. Vyss gaiss vīnuos pūkuos. Ka kaids soka, ka jam matās alergeja nu ituos naškeisteibys, tod tī alergeja beja myusim vysim – vysa reikle pylna, moti, nuoss, drēbis. Kur na grīzīs – bolta zīma! Vysys stygys, celi i naceli bolti. Grīžās vīņ, ka ej. I ka gadīnī sausys, sajiuta loba – īt kai pa vatu i ap kuojom kai vīglys muokūņs. Ej i sprausloj.

Pyrmuos paleidzeibys punkta durovys beja lobys – apsystys ar bļaku i nūkruosuotys zylys. Vydā beja cylvāku jiura, kas gaidēja naatlīkamuos paleidzeibys. Piec jūs seju beja skaidrys, ka jī nav cālušīs nikaidūs ni 8 i ni 7, a itai dzelai rezerviejuši vysu dīnu.

Nu tuo paleidzeibys punkta myusus patrīce. Registraturā nūlomuoja i pasacēja, ka juoīt iz cytu registraturu. Kai mes varim nazynuot, iz kurīni juoīt! Tam že napisano! A napisano beja daudz – vysaidu lopu i lapeņu, ceteļu i ceteleišu. Nav breinums, ka jī tūs cylvākus tik ilgi marinej – lai paspiej vysu puorskaiteit i nav nikaidu vaicuojumu. Koč izlomuos vysleidza. Ari par tū, ka nav vaicuojumu.

Iz ūtrū registraturu beja juoīt pa garum garim gaitinim, kam nabeja ni suoku, ni gola. Ilona sajiusmā stuostēja, kai pa jim lākuse iz vīnys kuojis. Nu, ka tai vēļ puors reižu, jei voi nu varātu izpiļdeit GDA normys (vysmoz koč kū leidzeigu redzieju koledžā pi sīnys), voi sabeigt ari atlykušū kuoju.

Reizē ar myusim guoja ari sīvīte ar sovu meitu, kas pyrms puors dīnu beja sadyuruse kuoju i niu navarēja paīt – lēce taipat iz vīnys kuojis. Tys laikam tai pīdar. Tei liekšona pa gaitinim.

Tī beja 3 lūdzeni: Tievejis kara i Avganistana invalidim i vēļ diveji. Vīns beja deļ pīsaraksteišonys, a ūtrys deļ specialistu. Mes izavēlējem specialistu lūdzeņu – vys jau gribējēs, kab Maritys kuoju vārtūs kaids, kas sevi sauc par specialistu. Da i natycu, ka mes jim īstuosteitu, ka Marita ir karuojuse ar vuocīšim 1944. godā voi ruovusēs pa Avganistanu. Koč kuoja jei beja pastrāšna.

Rynda beja gara i leika, vestibils beja interesnys, ļaudim ari beja interesnai vērtīs iz myusu. Myusim – iz jūs. Latgalīšu tī nabeja voi ari jī naatsazyna.

Kod daguoja myusu kuorta, buoba aiz lūdzeņa skaļā i sirdeigā bolsā pasacēja, ka numereņu jau seņ vaira naass i vyspuor voi tod mes tuo jau nu suoku naasam redziejušys? Ak myusim vajag uorsta, partū ka reit braucam prūm? Nu tod eimit i sarunojit ar pošu uorstu. Varbyut pasaveic.

Pi uorsta durovu beja rynda. Leluokais vairums ryndā stuoveituju beja muosenis ar kitelim i papeirim rūkuos. Iz myusu vaicuojumim juos vyspuor naatbiļdēja i nasavēre pat viersā. Tī nūstuovējem varbyut stuņdi. Voi vairuok. Muosenis ar laiku tyka vydā. Bet na vysys.

Nazkaids vecs aizasirdēja i trīcēs durovuos ar spāku. Koč vydā i īsalauze, vysleidza nikuo nadabuoja. Nu bet partū otkon kai jū izlomuoja! Tys beja rikteigs baudiejums, taids spāks i īdvasma! Kai par škodis diktofona nabeja leidza.

Atguoja ari sīvīte ar sovu meitu i juos strutainū kuoju. Meitai beja sasacāluse temperatura, jei beja nikaida. Gaidējem vysi. Piec kaida laika datyku pi runys, vaicuoju. Izlomuoja ari mani, tik na tik suleigai kai pirmeitejū veci. Navar jau vysa lobuma gribēt. I atrakceju, i lomuošonys.

Ar Maritu izguojom uorā puorsīt kuoju – beja skaidrys, ka tyvuokajā laikā ni pi kaida uorsta natiksim. Iz slimneicys gaņku beja vasala skaudze cylvāku ar boltim kitelim, jim tys ruodējēs interesnys pasuokums. Dūmoju gon. Puorsīt kuoju iz nateiru slimneicys gaņku. Ni par motu švakuok kai pi kaidu aborigenu. Tai i prasējēs fonā kaidu Balkanu čygonu muzyku.

Stuovējem otkon ryndā. Nivīns naguoja ni vydā, ni uorā. Uorsta nabeja laikam voi ari jam beja kaida slapana eja, pa kuru var aizalaist kluseņom nu kabineta. Navar byut, ka var tik ilgi izturēt bez īšonys iz ateju.

Ļaužu masa sasaviļņuoja, kabineta durovys atsataisēja, izleida nazkas nu personala. Muosenis jei kryta viersā ar sovim papeirim, muote ar sovu meitu, puorejī nazkū klīdze. Sekuoja teksts, ka šudiņ nivīna vaira napījims! Muote beja gotova vysus apsist – kū tod lai jei dorūta ar tū meitys kuoju!

Saprotu, ka pa lobam ite na aršona i ni eceišona, leidu i es borā, vycynuoju pa gaisu Maritys Latvejis pasi, izmaklātā krīvu akcentā bļuovu, ka mysim iz viļcīni i kas te par bezparādu! Bezpridzel, bardak! Čo za bezobrazije, čo za čertovščina – itū teicīni beju svaigi īsavuiciejuse poliklīnikā!

Naticēsit, tok nūstruoduoja! Piec šaļts ar mani jau runuoja! Piec šalts es jau beju atpakaļ registraturā i sistema suoce struoduot! Lomuodamuos es beju jimā īsarakstiejuse!

Izstuovieju ryndu, kab dabuotu nazkaidu papeiru, tod izstuovieju ryndu, kab samoksuotu apmāram 2 voi 3 lati (tai i nasaprotu, par kū beja juomoksoj, tok nazkaidu čeku īdeve), tod izstuovieju ryndu pi registraturys, maņ izrakstēja Maritys sliminīka karti – vuoceņus, iz kuru jī ar mūkom raudzēja pīraksteit juos vuordu (naleidzēja pat tys, ka juos vuords jau beja pīraksteits krīviski iz vizys). Es nasacieju, kur jei dzeivoj pa eistam, pasacieju, ka nu Reigys – vysmoz ar ūtrū pīguojīni i par vysom kūpā juos zynuoja, kai tys rokstuos. Riga.

Tod mes otkon stuovējem pi uorsta kabineta – jau ar papeirim. Paguoja vēļ loba šaļts. Muote nabeja zaudiejuse cereibu, jei vīnkuorši guoja durovuos kasreizis, kai juos pasavēre vaļā. Meita sēdēja i vaira pat narunuoja. Muosenis ar papeirim jau beja izstaiguojušys vysys, laikam ari nazkaida vece. Varbyut jei beja nu personala – partū ka uorstu jim tī naredzēja, tikai daudz vysaida kalibra personala, muoseņu i sanitarku, kas ar svareigi puorgrīztom mordom skraida apleik i nosoj papeireišus.

I tod mes tykom pi uorsta! Uorsts kai uorsts – uorstīne taida poša kai pi myusu Viļānūs, Rēziknē voi Reigā. Beja tik jūceigai piec vysa tuo bezgaleiguo personala lāruma, kas tī bizinēja, īraudzeit normalu i vīnkuorši uorstu. Jei apsavēre Maritys kuoju, dalyka zuolis, puorsēja. Pa tū šaļti es apsavieru plakatus pi sīnu. Tī beja taida kai tabula, kai shema, kuru smēri lītuot kaidā rānys dzeišonys stadejā. Myusu smēre, kas beja tik lobs strutu mauzoleja leidzeklis, ari beja tī pīmineita.

Tai kai Maritys papeiri beja pi mane i es itymā pasuokumā beju apsamatuse par izsitieju, tulku i mīsysorgu (kuojusorgu), uorstīne maņ pastuostēja, kas ar tū kuoju juodora tuoļuok. Izaruodēja, ka ar izslaveitū smēri tei rāna byutu ryuguse nedeļom. Vajadzēja cytys zuolis. Tuos zuolis jei beja jau izlykuse. Myusim tik juonūpierk ceļam.

Naticēsit, tok poliklinikys aptīkā beja na tikai ituos zuolis, a pat marlis saite. I hematogens! Piec itūs vysu cīsšonu kotra nūpierkom pa plitkai i apēdem. Brūkašku i pušdīņu vītā.

Uorsta vizeite ilga varbyut minotu 10 voi 15, pavysam mes pa slimneicu atsajuojom vaira kai 4 stuņdis, mani izlomuoja nazynu cik reižu, a ryndys varit saskaiteit poši. Maņ saguoja sešys, a varbyut kaidu izlaižu voi daskaitieju divejis reizis.

Muote ar vysu slymū meitu palyka gaidam nazyn kuo. Varbyut jom pasaveice. Varbyut cytu dīnu juos tyka pi uorsta. Varbyut sadzeja taipat. Varbyut nā. Kaida atškireiba – vīna kuoja Krīvejā vaira voi mozuok.

Na par veļti, kod vysys klopotys jau beja cauri, nūsajēmem pi Avicennys (varbyut tei brīsmeiguo morda ir juo, nazynu) portreta trepu telpā.

Tī beja pīraksteita krīvu medicinys devize: Не вреди! Nakaitej!

A kaida vyslobuokuo nakaiteišona? Pareizi! Nagrīz nikaidys viereibys, tod vysmoz nakaiteisi!

Taida tod ari ir krīvu medicinys morale: Nasamaisi!

Gribi dzeivuot, naej pi uorstu. Koč nūmiersi ar vasalim nervim. I vyss vīnā gobolā.

P. S. Rancāns, vokorā nūsaklausiejs itū stuostu, beja lelā nasaprasšonā – a kuo ta mes guojušys da uorsta iz sovu golvu? Byutu pīzvaniejušys jam, jis aizvastu, jam tī ir paziņa (jam pazinis ir vysur). Par reizis vysa dabuotu. I nikaidu ryndu!

Krīvu medicinys morale Nr. 2: Ka tev nav sakaru, paziņu i kukuļa, miersti nūst!

Sibira stuosti. Krīvu medicina. I daļa

.

Kai tī beja, na beja, tok atguoduot ir kū. Sibireja loba vīta, par reizis sasajussi kai godu divdesmit vaira dzeivuojs – ari tymā laikā, kuruo nimoz naatguodoj i kod teve vēļ nimoz nav bejs.

Kas par tū, ka mes ar Ilonu paspējem byut i Lenina unučkys i saguoja pat pionerūs īsastuot, pravda naatguodoju, kur jī palyka i kurā šaļtī pagaisa vysi pioneri i galstuki. Tok tū viņ zynu, ka munā školā iz beigom mūdē beja divejis kombinacejis: a) prīveite ap koklu i pi kryušu pioneru nūzeimeite, b) ap koklu galstuks, a nūzeimeite īsprausta kabatā, protestejūt par tū, ka tī raksteits krīvyski, na latvyski.

Pioneru to Sibirī vaira nav, koč vēļ paguojušā godā Igoram Babram beja izadevs dabuot diplomu kai rajona lobuokajam kombaineram, a veikalā “Ковчег” tiergoj kladis ar sorkonim vuokim, PSRS gerbim i Lenina golvom. Bez vysa tuo juosoka, ka pi Ačinskys muzeja iz gaņku beja pakuortys izavādynuot vysaidys suknis: i zaldatu, i komunistu, i pionīru.

Partū otkon Sibirī ir medicina! I kaida medicina!

Kai tī beja? Padūmu medicina ir lobuokuo medicina, i padūmu uorsti – lobuokī uorsti iz pasauļa? Ni valna! Lobuokuo medicina ir krīvu medicina! I krīvu uorsti ak jau ir breineigi uorsti! Ka tik jim teik kluot. A vareibys nūspruogt iz slimneicys gaņku voi pi registraturys lūdzeņa nikod natryukst!

A suocēs vyss cīši navaineigai. Tymā dīnā, kod daļa nu myusu bejom nūguojuši iz arhivu, a daļa iz bazneicu i televizeju i sazeimiejuši Juoņadīnys afišys, suocēs medicinys epopeja. Nikuo troka jau tī nabeja – īdami nu bazneicys, kur bez bazneickunga i myusu vēļ beja 2 buobys: vīna svātule pa prīšku maisējēs, a ūtra bazneicys pakalē bubinēja, īguojom poliklinikā. Pi tuos pošys reizis pa ceļam bejom ari apbedeišonys salonā, puors unikalūs veikalūs, tok itūreiz na par tū. Par grobim, jūs dizainu, kai ari veikalu sortimentu kaidu cytu reizi, ka tei cyta reize daīs. Taidu vaiņuku es da tam nabeju redziejuse i piec tam redzieju tikai dzerauņu kopūs!

Nacyluo poliklinikys uorīne nasūlēja ni pusi nu tūs lobumu, kū dabuojom vydā. A nūsavērt beja kū! Kod puorkuopem izdrupušū betona slīksni, pyrmuo acīs dyurēs tymsa. Dryums vestibils, izlykts ar izdeļdeitom betona plitkom, taids kai zals voi kas, a tymss kai eļnē. Apleik pluovoj vysaidi ciļvieceni, kas akuratnai stuojās rynduos voi sēd pi kabinetu durovu iz izļūdzeitu bryuna dermantina beņču (nazkod taidi beja kinoteatrūs, aktu zalūs i vēļ naseņ redzieju, ka Varakļuonu kulturys nomā ari taidi ir).

Pa lobai rūkai beja taida kai kletka, kai cītums. Zylys restis, zyli kuoši i petlis. Laikam garderobe. Vyss aizslāgts i dryums. Pa kreisai rūkai beja registratura, kur vydā ak jau sēdēja kaida kompetenta persona, tok redzēt nikuo navarēja, a voi ta mes vēremēs? Guojom tuoļuok.

Pa bryunu koridoru i trepem varēja tikt vēļ iz vīnu vestibilu. Pi sīnys beja nazkaidi cīši unikali materiali, tok vylks ar jim, beja tik tymss, ka obrozi taipat nasaītu, a zibspuldzi lītuot nasagribēja. Lai jau nadūmoj, ka mes kaidi turisti voi separatisti! Vēļ tī beja izsteidziejuse paļma i nazkaidys cytys pučis. Beja ari puors babys, kas ar nūlemteibys sagrauztom sejom sēdēja pi uorsta durovu.

Nu īviereibys cīneigu objektu juoizceļ taida nalela bryuna kaste, kai kartoteka voi kas, kur beja salyktys lapenis ar vuordim i pa vydu beja apdrupuša kartona lapenis, iz kurom beja ni to uorstu, ni to pacientu kataloga uzvuordu pyrmī burti, ziļbis, ni to kas (napīmiņu vaira). Tok tei kaste beja cīši svareiga! Iz tuos kastis turējēs vysa sistema. Tik mes tai ari nasaprotom tuos sistemys.

Varēja īt ari iz ūtrū stuovu, tok tī nabeja nikuo loba. Gaiši zyla trepu telpa i vēļ nazkaidys gaiši zylys restis. Beja vēļ vīns kambars, ni to otkon nazkaids vestibils. Tī varēja dabuot informaceju par narkotikom i nūsajimt iz flurogrammys. Pi durovu daga lampa – voi nu kaids beja vydā, voi taišni ūtraiž dreikstēja īīt.

Vēļ nazkur beja teksts, kaida ir uorsta profesejis izredzeiteiba, cik tys ir cāls dorbs. Beja ari pacienta styureits, kur varēja puorskaitēt nazkū smolkim burtim raksteitu. Beja nazkas ari par zornu saslimšonu voi zaglim – plakats ar malnom rūkom. A varbyut par AIDS?

Tok vysa nogla beja tymā kūka kastē – ni to kartotekā, ni to pacientu sarokstā, pīrokstā, registrā. Ituos meiklis mes tai ari naatguoduojom. Voi tī pīsaroksta? Voi varbyut redz, ka ir pīsarakstiejs?

Kab ekspediceja byutu izadavuse, ar tū myusu pīdzeivuojumi ar krīvu medicinu nasabeidze. Speciali nūguojom garom mudruos paleidzeibys stacejai (mudra to jei gon nav, tū mes jau zīmā redzējem, a bkg. Cakuls itū breinumu pat nūjēme kinā – kai mudruos paleidzeibys mašyna, čut dvasdama i zylus dyumus kiupynuodama, ruopuoja pa ceļu labi ka iz 20 km/h!) i otkon nūsaprīcuojom par breineigajim uorstu kitelim i golvonū objektu – mašynom.

I šudiņ pīmiņu, kai nazkod pyrms pīcpadsmit divdesmit godu muna mama braukuoja ar taidom mašynom iz izsaukumim. Es pat zynu, kai tī vydā izaver! Kabinē ir div sādvītys, a pa vidu zaļgonbryuns metala pacālums, kas braucūt sasylst. Ka ilgi brauc, iz juo gryuts nūsēdēt – pakale svylst. A aizmugurē ir vīta nastuvem. Juos īkuortys taiduos kai cylpuos i, ka brauc pa dūbem, breineigi krotuos. Pi šofera kabinis ir taids kai sūleņš, a sīnys vītā iz pošu kabini ir beidami stykli voi plastmasys. I durovys ir pakalē i vēļ vīnys lobajā pusē. Vēļ tī parosti ir rezervis skrituļs, luopsta, benzina kona i kaids spaņs. Vysmoz ogruok Viļānūs tai beja, par Ačinskys mašynom nagaranteju. Varbyut jim, cylvākim, tuo spaņa i tuos luopstys nimoz nav.

Vysmoz pa vysu laiku, cikom sabejom Sibirī, par vysom dzeraunem i piļsātom redzējem tik vīnu izkapti. Zuole (ņuotris i dodzi) to beja nūpļauta vairuok vītuos – vīnā krustuojumā, kur pa vydu beja reklama, i vēļ vīnā vītā. Koč navar zynuot, voi tys beja dareits ar izkapti.

Poša redzieju, kai vīna buoba, īguojuse ni to pļovā, ni to džungļūs pi sovys sātys pakša, zvetej ar kapli – kaplej tū zuoli nūst. Nu bet sirdeiga beja kai maita, sasajāmuse taidam dorbam. Es piec tam sātā paraudzieju pakaplēt taidu pļovys zuoli. Nu, tī vajag īkšu!

Bet, atsagrīžūt pi krīvu medicinys, juosoka tai – tys stuosts par polikliniku i mudruos paleidzeibys mašynom beja tikai zīdeni. Varbyut koč kod saīs pastuosteit ari par ūgom i ūdzeņom (kai es ar pasi zūbūs pajiemu prīškā 2 registraturys i t. t.).

Tok vysleidza juosoka – a labi ka tai. Labi, ka tei izkapts myus napļuove vysus nu vītys, a tik tai drupeit pakaplēja: vīna sasysta, vīna applauceita, treis izmežgeitys kuojis, sešys ērcis, švaka dūša, koklys cīš i temperatura. Varbyut kuo damiersu, atlaidit!

Krīvu medicina – loba medicina. Lobuok par jū zynuot, atguoduot i pasasmīt, ni dabuot iz sovys uodys. A lai Dīvs pasorgoj!

Sibira stuosti. Na kotra tapka karavodūņs

.
Ak jau vysi zyna, ka Latveja pīgryuzta pylna ar tapkom, kas sastuov nu gumejis gobola i divejom petlem, kas īt caur kuoju pierstim i tū gumejis gobolu nūtur zam pāda.
Normali ļauds skaita, ka taidys tapkys kuojā nasatur i ar jom var nūkrist. Tok puorbaude ektremalā vidē (i voi ta braucīņs iz Sibiri taids nabeja?) pīruodēja, ka ar itom tapkom var na tik puspasauļa apjuot, a pat atsagrīzt sātā.
Skaidrys, ka beja ari būjāguojušī, partū ka na kotra tapka karavodūņs, tys ir, krytušī goduos vysuos froņtēs. Par tū ari itys stuosts.
Izaruodēja, ka nu vysu ekspedicejis lūcekļu taidu tapku nabeja tikai Leikumai, Ilonai i Daiņam. Kotram nu jūs beja sovi īmesli taidai attureibai.
Daiņam beja sprauni bociki ar šņūrkim. Vēļ jam beja zečis ar rombenim. Kam jam tapkys?
Leikuma ite loba gola naredzēja. Izasokūt precizuok, jei beja vīglā šokā – ar itaidim vuoreigim apovim ceļā laistīs… Jei ari izsacēja dūmu par uoveišonūs i pasauļa smīdynuošonu, tok myusu leluos golvys prasēja pīruodēt, ka iz Sibiri var juot ari iz gumejis gobola. A voi ta naaizjuojom? Aizjuojom! I vēļ kai!
Ilona gon raudzēja iztikt ar cytaidom īšliucinem, tok tys jei moksuoja duorgi – kritīni, kiulini i krīvu medicinu, tok itū stuostu raudzeišu izstuosteit cytu reizi, ka saīs gribeišona.
A byutu jei guojuse pa taigu ar tapkom, nabyutu ni krytuse, ni guozusēs, ni cyrka taisiejuse. Tok tys tai. Vēļ vīns pīruodiejums.
Iretai kuojuos beja drupeit cyta tapku modifikaceja: ar bolta dermantina petlem i ar speideigim akmistenim. Tok tapka palīk tapka – nu gumejis voi dermantina. Koč i par kūrpi sauc, a dvēselē to jei vysleidza tapka.
Maritai beja taidys dzaltonzalis ar zaļom petlem. Ari nabeja švakys, myužeigu jom duseišonu upē, kam nivīns nazynuoja nūsaukuma.
Munejuos beja sorkonys ar kruosainom streipem. Cīši lobys. Nosoju jau 3. puori, a nivīns nu vacūs vēļ nav sapleiss. Sātā taisuos unikala tapku kolekceja. Sibira braucīņa tapkys gūda vītā.
Darjai beja nazkaidys zylys i ar drupeit cytys modifikacejis petlem – taidom gumejuotom i ar rīvi.
Gunta jau pyrmajuos viļcīņa braucīņa stuņdēs līleiga izvylka nu sumkys malnboltys tapkys, kas pa kruosai beja cīši breineigai pīskaņuotys juos viļcīņa suknei – reizē naktskraklam, reizē izejamajai kleitai. Guntys tapkys beja moksuojušys iz pusis vaira kai munejuos, parkū jei beja cīši līleiga. A voi ta maņ žāl, lai jau teik. Maņ koč tys lats kārmynā palyka.
Munejuos kruosu suoce zaudēt jau viļcīnī – zam pāda breineiguos vysu pasauļa kruosu streipis guoja nūst. Partū, skaidra dzela, vysi apsasmēja i čut ni jau saderēja, da kura stulpa es ar sovom tapkom tikšu – Ačinskā voi tepat pa ceļam. Tok naskaiti tapku pa streipei! Tapka to monstrys!
Pyrmuos aizguoja Maritys tapkys. Vys jau raudzēja kai luopeit – i sagrīze nazkaidu plastikata atlaižu karti, lyka zam tuos gumejis, lai stričs nalein uorā, i iz vīnys kuojis lēce, i taisēja, i meisterēja. Gūds gūdam – pa Ačinsku izstaiguoja, tyka pat da Bičkovys, pat Bičkovu apsavēre. Kab na guojīņa iz upi mauduotūs, varbyut vēļ šudiņ jei byutu tuos tapkys, kū unukim paruodeit. A ar tū mauduošonūs saguoja tai. Klausitēs!
Bejom jau savejuši vaiņukus, klubu izpuškuojuši, izstuodi izlykuši. Vajadzēja jau laseitīs iz kocertu, a kab jū vylks paruovs! Varātu jau viļktīs i mauktīs, tok vīna bāda – pa tū korstumu i dundurim bejom nūsveidušys slapnis i nūsapārušys kai cyukys. Vajadzēja mozguotīs. Tok nu kolonkys iudiņs guoja kai lads – a koč tiuleņ zemē i spruogsti. Ni taidā nūsamozguosi, ni pi teireibys tiksi. Tik ka hvarobys nu tuo soltuma sagiusi i vyss. Da i kai ta iz dzeraunis ūļneicys mozguosīs. Vysi teli i vuškys apsasmīs.
Tīpat kryumūs asūte upe, tai beja nazkas saciejs. Guojom meklēt – mes i Ačinskys jaunuotne, myusu škoļneicys nu Zīmys školys. Vysmoz vītejī beja stuostiejuši, kur asūte mauduošonuos i mozguošonuos vīta. Tīpat lejā, par gabaleņu. Tī jau redzeišūt, kur stidzeņa īt.
Juoīt beja pa pļovu pa taidim kai īrokumim, kai aizsardzeibys vaļnim. Tys vēļ nikuo, a pi upis beja kryumi. A kas tymūs kryumūs ūdu! Jezus i Marija! Sytom obom sauvem, tok vys pasamanēja atrast kaidu vītu i īkūst. A ūdi jim breineigi – rasni i ryži, kreit viersā i kūž kai suni! Nasabeist nikuo – ni diklaposa, ni dzonuošonys. Cikom jau nanūsissi vysā beigtu.
Iudiņs tī beja. Tik navarēja saprast, voi tei jau ir upe voi varbyut kaida attaka – sakla i ar slapnim krostim. Ni taidai puori tikt, ni vydā kuopt, ni kluot datikt. Styga guoja ari ūtrā pusē upei, a puori beja puorsvīsti diveji apsis kūceni. Patīvi gon. Nūsprīdem, ka eistuo vīta ir tuoļuok. Gunta nariskēja, nūuove sovys tapkys i laidēs brist. Napasaceišu, cik dzili jei īgryma. Da ūksta, vādara voi zūda, a dyune beja vaira kai da ceļgolu. Cyti nariskēja. Darja i Marita laidēs īt pa tū apsiskūka tyltu, leiguojuos vīn. Ar vysom tapkom. Darja to nūguoja – koč spīgdama i vaideidama. Tok Marita kai guoja, tai i palyka – dyunēs i iudinī da aušu. Ar tū pošu ari beja cauri ar juos tapkom – kas tī zynuoja kū pa dyuni meklēt. Labi, ka saimineica dzeiva i vēļ smejās! A lai jom vīgla smiļkts, tys ir, dyune.
Vieļuok to izaruodēja, ka tei jau ari beja tei upe – tuoļuok nabeja nikuo, varbyut taiga tik voi kaids pūrs. Nūsamozguojom mes cytā vītā, munu suņubūrkšu vaiņuku ari tī dabuojom, tok tys byus cyts stuosts, ka saīs ļustis pīraksteit. Dūd Dīvs atguoduot. Tik tū pasaceišu, ka ar tapkom tam vaira nabeja nikaida sakara. Ka vīneigi tys, ka Marita iz jaunū maudvītu guoja bosom kuojom – puori ņuotrem, statinim, hlamam i ceļtnīceibys atkrytumim, zorim, zuolem i dublim. Tok tys tai.
Puorejuos tapkys izturēja vysu – staiguošonu pa asfaltu, korstu smiļkti, dublim, akminim, ščebjonku, liekšonu, kuopšonu, īšonu pret kolnu i lejā. Vīneigi iz puors dzeraunem tapkys natyka – kur nūbraucem ar gumejnīkim.
Iz beigu to gumeja sasatryna i saploka pluona pluoneņa – a kai ar bosom kuojom vysleidza. Tok tei na bāda. Golvonais, ka petlis dzeivys i vasalys.
Atpakaļceļā i pa Moskovu nūparsējem ar vysom tapkom – lai jau teik ļaudim prīca. Da i lobuok jau beja kai ar gumejnīkim.
Ka runuot par parseišonu, tapkys seviški lobys ar piersteņu zečem – nu tom, kur kotram pierstam zečē sova vīta, a vysleidza kai rūkai pierstinē. Ka vēļ zeče truopejās šmuki streipaina kai Iretai, to vysi puiši tik iz kuoju vīn verās i cyts cyta sauc taida breinuma pasavērt. Lobys ak jau ari ar cytom zečem, tik gryušuok apmaukt kuojā.
Koč par reizi juosoka – vysu Krīveju izbraucem, taidu tapku cytim naredzējem. Beja jim plastmasys čībys – meitom ružovys, puišim zylys. Tok tuos na taidys – cīši sprosts dizains, nikaida izaicynuojuma, da i kuoja ak jau sveist. Koč Sibirs Kitajam i tiuļuok kai Latveja, pi myusu ituos breineiguos kitaiskuos tapkys mudruok atguojušys. Tok jau Eiropys mūde, partū ka pi myusu tok, kai Ilonys uorsts sacēja: “počti Jevropa”.
Sovejuos tapkys Gunta saplēse Reigā – kai guoja, kai nā, a gumeja pušu. Až škode.
Par Darjis i Iretys tapkom ar nikuo ļauna navar saceit. Koč i nūtreitys, a da sātys tyka.
A munejuos vēļ pa šudiņdīnai dzeivys. Streipu to nav, a kas ta – voi ta tapka bez streipu na tapka? Na bikšu streipe nas viersinīku, a pagoni! A lai jom loba dzeivuošona! Lobys jau beja bez gola.
Olūts: LaKuGa.lv

Stuosts par suneiti

.
Iz kopu nikuo cīši jauna nabeja. Vātra naktī kai skrēja, tai puorskrēja. Tik ka zori vīt vītom sakrytuši, kūki palauzeiti. Vaira jau tuos zibsneišonys i pārkiuņa grudineišonys beja kai vieja.
Verīs vīn, Jonānu dūbēs vasals prīdis zors īsaguozs. Ot jī lomuosīs, ka atīs iz kopu, ot jī čortuosīs! Taišni dzaltonojuos lilejuos, pošā dūbis vydā. Vysys pučis izlauzeitys i gar zemi. Vysa prāca pagolam. Vysa syudu nesšona i laisteišona.
Nav kuo nestīs iz lela. Kopūs izdūmuojuši nazkaidys lilejis audzēt kai pa čiuļu mūdei, sazyn kaidūs duorza žurnalūs tuos mūdis nūsavāruši voi pa teļvīzeri. Pošim sāta apšmukuse kai baile, duorzeņā dodzi aug, a ļaudīs izataisa par nazyn kū. Duorznīki atsaroduši.
Seržanim tik drupeit tics. Zors pasakuors rūzeišu kryumā i kircinej. Nav jau šmuki taidi kryumi kopūs, kai mežā vysleidza, tok sovs aizsorgs nu jūs ir. Ka jau veļ zīd, to pavysam nikaidys vainis. Majā itī rūzeišu kryumi tik breineigi smuordej, ka taišni gaiss soldons. Kai garom īsi, až juonūstuoj. Piečuok, ka puorzīd, to palīkt tik taids rikteigs suseklis, nikaida šmukuma tī nav. Tik tuo lobuma, ka vys zaļš i zaļš stuov.
Babce klymbuoja pa kopu stidzeņu, davylkdama steivū kuoju i rūkā nasdama zylu emāleitu kaneņu. Korsts, maita. Pats juļa vyds, sīna laiks. Otkon juomeklej sīna vedieja. Kaudzēs to tolcuoni sasvīde, vešolys sakruove, a ar tū pošu i aizalaida pa ceļu. Kai brandiņa smoku saūde, tai i tolka pagolam. Kur niu pa pasauli plenderej, cikom jau nauda byus puormeizta i otkon byus juoīt da Babcis dorba i naudys praseitu. A kur jei lai šeilaiks struodnīku raun, ka vyss sīns zam dabasu. Vātra applyukuojuse vešolom viersyunis, vys koč tuos juosacyloj. Nastuovēs jau, nadalepeisi, kai mozuokais viejeņš, tai otkon byus nūst. Vyss sīns saguļs, poša škiunī vesšonys reize. Kurs gudrys cylvāks, tys sīna laikā pats raun, a itī pasauļa pluovi tai i blūdej apleik. Ka nav cylvāku tī, to nav!
Suska, korstumā izkuoruse garu mēli i astis gryndzynu nūlaiduse iz leju, vylkuos nu pakalis. Babce attaisēja okys vuoku, nūklaudzēja vīn, i īsavēre vydā. Suska atsagula iz zemis aizasmylkstādama i aplaide ar mēli sausū dagunu. Gryuts.
Oka kai nu Vosorys svātku izkoltuse pavysam sausa, tai i stuovēja. Kur tev itaidā smiļktī kaida iudiņa lase turēsīs. Spaņs kircinēja pi trešuo kubula, sasaškībs suonim, a lejā naredzēja ni lasis, tik malnu podu. Vys jau puiši zam kopusvātku beja runuojuši, ka oka juoparūk dziļuoka, tik kū tī bļuzneituoji – voi ta jī kū darēs, voi ta tī kaidi racieji. Otkon juomoksoj voi krutka juodūd. Dūmuot, ka pošim nivīna tivinīka te nagulātu, ka vosor poši iudiņa nanastu nu sātys. Vīnys dīnys saiminīki – ar mēli jau gudri pasakuļt. Sasūlēja nazyn kū, niu jau raks, niu jau byus, tok propula ar vysu rakšonu. Kab jūs suņs aplaistu ar škeistu syudu! Babce nūsašpļuove iz zemis i aizcierta vuoku, Suska až sasatryuka.
Piec ituos nakts vieja zori sakrytuši pa vysu zemi, Babcei tik pi laseišonys. Veļ aizvakar jei vysu beja spraunai nūgruobuse, vysys lapenis salasiejuse, pat zuoleitis izraviejuse. Piec ituos nakts vyss dorbs kačam zam astis. Rikteiga nalaime tī kūki. Koč zuodžej i nūst! Cytim kai cytim, cytim kai cylvākim, a Babcis saimei bārzs taišni pa vydu dūbeitem. Rasnys kai blučs, īaudzs kai par apsmīkli. Kai viejs papyuš, tai vysa zeme žogorūs. Da i rudiņ – cyti nūkaš i mīrs, a Babcei cauru rudini da pošu soltumu juoleikoj, cikom vysys lapenis salosa.
Ryžajai Ontūzei kūrmuļs iz grabneicys izdziņs lelu vogu, byus nu sātys juoatnas seiva i juopalej olā. Lai spruodziņs paūž lobuma, lai zyna kai raktīs svieteitā zemē! Dakosuse zemis taipat ar rūku, Babce nūsastuoja i vērēs. Dūbe malna kai nūspruoguse, ni tī puču, ni syunys. Byutu koč kaidu sprostu kopu puču ībakstiejuši, lai nastuov ļaudim par apsmīkli. Voi aplaiduši, lai kops mīreigi nūaug ar syunu. Nā, saboksta nazkaids importa lokstus, ni jī aug, ni kuo. Radinīki atsaroduši.
Ka Ontūze dzeiva beja, varēja koč nūspruogt kai suņs ceļa molā, nivīnam navajadzēja. Kai zam zemis, tai i maņtinīki atsaroda. Pīminekli baileigu pastatēja, taidu blyudzgu, ka Ontūzei pošai byutu da pusauguma. Jei jau i beja izkoltuse i sasaruovuse kai sokuorņs, tok vysleidza. Maņtinīki. Mežu izpuordeve, naudys sarause. Ni prast vaira nasalīk. Lai tī Ontūzis dūbi koč ar zemi nūleidzynoj. Niu stuov kai baile. Ni kūpta, ni nakūpta.
Ontūze poša lobuo. Varēja tok tū mežu Juoņam nūvēlēt – vys jau beja ceriejuse apsaženēt. Pa senim jau i šmuka beja, moti ryži, poša bolta kai drēbe. Tok voi ta pi kaida guoja. Vysaidi izastaiguoja, lyudzēs, prasēja. Zam Brežneva smierts nu nazyn kurīnis atblūdēja nazkaids agronoms, taidu pasiermu golvu, a vys veļ prišs i styprys. Vys braukalēja, braukalēja ar ritineiti da Ontūzis, nazkuo vys cerēja. Bīdākli taidi, zam vacuma īguoduojuši kuozys taiseit! Buobom tik dorba beja, koč spletnis labi panosuoja. Beja pat izprasiejs žyguli nu seļsaveta, vesšūt Ontūzi iz Reigu, iz teatri i nazkur iz Čiuleju muotei ruodēt. Nā, jei navajags. Tai i nūsēdēja kai baka. Vys tuo Juoņa cerēja, gaidēja, ka Babce kai jau vacuoka damiers voi Juoņs nu juos izaškiers. Niu zam zemis obeji, a Babce dzeivoj. I nikaida vaine. Gūvs veļ klāvā i vystu kaida biška. Lai jī īpyuš!
Varēja, varēja tei ryžuo Juoņam tuo meža nūraksteit. Naaizītu nazyn kam, kaidim pasauļa pluovim. Juoņam i bārni, i vyss. Par godu i pats damyra. Nā, šai radinīki. Izkosa nazkaidus muotis pusmuosys unukus i nūrakstēja vysu. Kai aptrokuse.
Kas ta jū kūpe. Na jau tī pa pasauli sagruobuotī unuki. Taipat Juoņs maizi nu piļsātys vede i nazuoli iz Ontūzis pogolma ar izkapti apkaustēja. Labi jau nabeja laist pi vacuos bryutis, tok voi tī vysod leidza izstuoveisi. Suoks veļ ļauds apsasmīt, ka Babcei veira žāl. Da lai jis propulst! Utiņs taids! Jei savylka cīšuok boltū kartona skustu, pajēme zylū kaneņu i guoja tuoļuok.
Sābru Jezupa pīminekļam bezdeleiga izlaiduse syudu, taišni puori vysai prīškai. Tai par reizis pi tuo syuda ar rūku giutīs nasagribēja. Kaida valna piec tūreiz lyka malnu pīminekli, bagaturi atsaroduši. Niu iz tuo malnuo akmiņa kotra smiļkteņa i puteklis radzams. Kur ta veļ putyna syuds.
Poša Jezupīne to naguoja iz kopu, vaidēja i braucēja leikū kuoju. Ni tī kuoja jei suopēja, ni kas. Myužam jei Jezupa ļūbiejuse nabeja. Apmuove puisi, apčaravuoja, dzeivuoja kai bagaturka. Niule pučeitis navar iz kopu nūnest. Babce nūsašpļuove. Apčaravuoja i vyss. Taids puiss beja, malnys ūsys, moti viļnim vin, viļnim vin. Kai balā kuoju dacierta, až muzykanti palēce i suoce skaļuok spēlēt. Lobu lobūs meitu izlasēt varēja, nā, pajēme nazkaidu pūra molys gūmeizu.
Suska, izalaiduse iz zemis zam beņča, eļsinēja vin. Kur pruota beja leidza viļktīs, sātys a ni nasorgoj, susātivs taids. Ni tī suņa, ni sorga, kuojis tikkū zemis dasnīdz. Bolss kai čāguonam.
Īraudziejuse, ka saimineica verās, kuce daglaude auss i luncynuoja asti. Zaraza taida, otkon apsabārnuojuse. Akmini koklā i upē. Lai naād lobuma. Cik puorīt laika, tik otkon rasnys vādars. Kur taida jāmusēs. Otkon byus juomeklej cylvāka, kas tū naškeisteibu palaiž zam iudiņa. Jau taišni pasauļam par apsmīkli. Cik tī tuo dorba, a vys nazkai pošai rūka nasaceļ. Cuoli nūkaut cyta dzela, tī koč gale teik, a kū nu ituos spruodziņa sugys.
Jezups vīnā balā beja ar jū tai doncuojs, tai doncuojs, mīdzs pi kryušu, daviļcs tai kluot, ka až elpa aizaruove. Bučuojs, oi, kai bučuojs. Par šmukū Buorbolu sauce, sūlēja, oi, kai sūlēja. Preceiškys, iz bazneicu vesškys. Šmuku sukni sasūlēja, treis bārni saguoduot i mocikletu nūpierkt.
Babce nūglaude pučainuos kleitys prīšku. Vylnonuo kopka otkon nūsatrīpuse, par div dīnys i drēbis nateirys – kū tī dzeraunē izasorguosi nateireibys. Vys kotla dybyns dasamīdz voi nateira lizeika. A kur veļ vysa īšona iz klāvu voi kur. Da i kaida dzeraunē bāda, kas te suņa redz. Tik ka iz kopu jau tai šmukuok vajadzēja. Tok voi ta jei ļaudim ruodeitīs īt voi da sovu nabašnīku. Tim tok pi vīnys vītys, kaida jei sukne mugurā, ka tik plyks čūksts nasarāgoj pret grobu.
Oi, šmuka jei nazkod beja. Šmuka kai puče. Cyskys ni par tīvu, ni rasnu. Vādars gluds, na tai kai niule – kai buca. Ciči tūlaik šmuki stuovēja, puiši kluotyn vīn glaudēs. Kas ta niule. Nūsakuoruši kai pļotkys. Paraugi seši bārni izbaruot!
Jezupa ūsys knībe byudūs, ūde jis tymā balā piec samagona, a nu puiss beja kai ūzuls, kai ūzuls. Bulku bufetā nūpierka. Ar ūgom. I šampānu. Cik taids namoksuoja. Byutu veds iz kryumim, a jei nā i nā. Nu, i kū sadzeivuoja? Juoņam ni naudys, ni saprasšonys. Pi pylna golda ar taidu propuļsi, na tik mežā iz calma. Da i beiguos veļ tyka zam tuo kombaina, pusgoda nūvuorguļuoja pa slimneicom, cikom jau damyra taišni zam Svātku, vysu Adventu izmaituoja.
Tai jau cylvāks moš i lobs, lai jam vīglys smiļkts, a saiminīka tī nabeja. Tepat jau i syut zam zemis, ni jam niule vaira juostruodoj, ni kaida bāda. Lai cyti raunās – ar gūvim i sīnu, sātu i saimisteibu. Tok, ka i dzeivs beja, nikaida lela lobuma tī nabeja. Kai sāda iz mopeda, tai jau verīs, golva nūkust car bārzim. To šahi juospielej, to veļ vysaidys glupuosts. Šahists atsarads. Kū saspēlēja, kū nā. Naudys nikod nabeja.
Jezups koč korstu asni, a nauda jam turējēs. Ir že ļaudim puiši – iz plyka calma bagateibys sarauss. Zam beigu to sasakryta, viezs voi kas jam tī beja. Gultā škeistu laide. Jezupīne staiguoja apblaugžtom acim i tusa vin. Kū tussi voi natussi, vysa sāta jei palyka, monta vaira kai saprasšonys. Na taids bobuļa kokts kai Juoņam – kolhoza laikā pats par saguodnīku struoduoja, tok voi ta veižuoja koč noglys iz sātu atnest. Opiciali jam, vysu opiciali. Tai i daspruoga ar sovu opiciali. Rikteiga groba nabeja naudys nūpierkt, daguoja jimt nazkaidu skaidu plašu, apstīptu ar bryunu drēbi. Da i lai teik. Opiciali. Bārnus jis audzēja? Nu juo olgys tī školys partukam i sorkonajam galstukam nasaguoja. Kab na Babcis vepru naudys, propuluši jī vysi byutu.
Laime taidai Jezupīnei. Īguoja bogotā sātā pi pylna monta kai spruoguse žurka, ni muļtiņa lokota nabeja. Kur jau kaidā bobuļu dzeraunē beja sagruobuota. Pa pusei staraverka voi taipat krīvīte, pa pusei poļačka voi kas tī. Kur taidys jemās. Izlein nu nazynkurīnis i pajem lobuokūs puišus. A Babcei tod jūs kopi juokūp. Da kū tī. Klāvā īīt taida bagaturka nazynuoja, Jezuops pats skrēja i struoduoja. Tik, ka jau beidzamūs gods savuorga, tod Jezupīne mudri vīn lūpus nūlikvidēja. Taida šmuka gūteņa beja. Speideigu spolvu, boltym radzenim. Galē nūdeve. Labi, ka Jezupa acs tuo naredzēja, pa slimneicom gulēja, cikom jau atvede iz sātu damiert.
Da kū jūs tī, nasagryb i dūmuot. Ni tei buoba beja zynuojuse kuo loba, ni redziejuse. Kai Jezups ak jau īruove kur kryumūs i bārna sataisēja, tai i nūprecēja tū spruodzini. Izkoltuse beja kai škeista, ni tī mīsys, ni opoluma. Kai iz gavieņa dzeivuojuse, ni galis, ni pīna redziejuse. Tyka vacuos Knabīnis maizē, tai vīnā zīmā apsavēle kai buca. Iz pavasari to i bārns pīdzyma.
Knabīne vys veļ tūzīm pi saļmu dzīduošonys buobom tusa i žāluojuos, ka Jezupeņa sīva teiruo uomreja, nu golda nasaceļ, cikom galis bļūda tukša. Pa vysu dzerauni skoluoja, ka vadakla nu peisa izvylkta, loba naredziejuse.
Kai jau unuki tyka, to i vece apsamīrēja i beja laimeiga. Ucynuojuos i bazneicā sēdēja kai tronīne – skustu apsiejuse, īsakrātuse pyrmajuos rynduos. Pi oltora pyrmuo skrēja, dūmuot, bazneickungam svieteibys datryuks.
Tyka i Knabīnei, i Jezupīnei, tyka i Babcei. Vīna meita dokturka Preiļūs. Jaunuokuos meitys īsaprecēja Reigā. Treis dāli kai nūlaseiti. Maklādams naatrassi. Vīns to nūsadzēre, ūtram sīva krīvīte. Za to jaunuokais krīva laikā izavuicēja par prīšknīku i sēdēja raikomā. Niule sorgs metala skladā, sātā ar sīvu audzej vuškys i vad iz Reigu kaidam tī kazaku restoranam deļ šašlyka. Tys napropuļs. Nu Juoņa ašņa tī nav ni smokys, Babcis parodā pasadevs. Pat avīzē beja tics.
Gostūs pi muotis gon nivīns naīt, unuku tože nalaiž. Ni dāli, ni tei dokturka, ni reidzuonītis. A lai jī īt dierstu. Iz bieru monta dalēt to atskrīs vysi, a Babce paruodēs. Mat jim tai! Sātu i zemi bazneicai, gūvi nūdūs kautuvē bieru naudai. Lai jī vysi sēd plykim čūkstim, lai sēd! Plyku pakšu naatstuos.
Babce paplēse smolkuos zuoleitis tīpat pi krysta, raudzēja nu zyluos kanenis palīt iudiņa, a tī vaira nabeja ni lasis. Vysu lobumu salēja Juoņam iz dūbis. Tī jau i saulē taišni, dag vyss uorā. Ka nalaisteisi, naklemssi kasdīnys, to da rudiņa boltuo smiļkts tik paliks, vysa plykuo smylga izdegs, kur ta veļ samtineitis. Kū ta ļauds runuos. Ka Buorbola pavysam apsalaiduse. Kuorteibai juobyut. Lai tys Juoņs kaids beja, ļaudim nav juoredz. Kai šmuki dzeivuoja, tai obeji šmuki i nūmiers.
Babce špļuove zuolēs i raudzēja nūtreit malnū Jezupa akmini. Valna bezdeleiga, skrīdama i pliuteidama. Voi cytur dierst navarēja, ka taišni iz akmiņa juolaiž! Da kū tī, valns, laiks tik korsts, saule sutynoj, da i slīku mutē nicik nabeja, vyss izkaļts. Pārkiuņs voi kas te byus, gryuts kai eļnē. Da zemis i mīdz.
Koja kai jau nūtryna, vys lobuok nakai beja. Atsakuopuse nūstyn i nūraususe svīdrus bīzuos vylnys kopkys pīdurknē, Babce redzēja, ka pīmineklis, korstajā juļa saulē mudri nūkolsdams, vys matās palāks i palāks. Syuds beja iztrīpts par vysu. Byus pret vokoru juosavalk iz kopim otkon šai kai tai. Juopagiun kaneņā iudiņs deļ tūs besa Juoņa puču i Jezupa pīminekļa. Vys jau ar lupotu i iudini tei naškeisteiba nūītu nūst. Syuds vīn tī beja, na jau greidys kruosa.
Vot Ļoļukam, tivejuo gatara večam, gon pavasar pīminekli nūlēja ar greidys kruosu. Vot tei beja dzela! Dzeivē jis beja lels spruodziņs, par bolkom naudys gatarī namoksuoja. Cik ļaudim mežu izzoga, veļ krutku voi kū jis tī nu Krīvejis vede i tierguoja, ļauds dzeršonā pavede, cik apmierdēja ar sovu dzāraklu. Buobys dzeivam kluot natyka, koč i luodēja kai piedejū suni, a pīmineklis vys vīnu reitu speidēja kai nūļakavuots. Vysa zeme smirdēja, pīsasyukuse ar kruosu. Sīva teirēja, teirēja, da beiguos pastatēja jaunu akmini. Kū tī valna izteireisi, ka kotrā dūbeitē kruosa īsasyukuse. Kai jau pīmineklis, naleidzons i grumbains akmiņs.
Jaunais pīmineklis cik cikom stuovēja naaiztykts, tok Ļoļuka obroza sīva jimā vaira nabeja koluse. Ak jau beja bais naudys zemē izsvīst. Naz, kur jī tū aplītū akmini lyka. Nateireibys skaudzē aiz vuorteņu naredzēja. Byus kur dziļuok īvāluši voi aizvaduši kur nakur, lai nav ļaudim zam ocu. Navar jau kopu monta pa pasauli vozuot, a īstuosti tu jim. Kas jau iz lela nasās, tī izdūmoj sovu lykumu.
Tok tū skotu, Babcei saguoja smīklys. Pīmineklis bryunā kruosā, nu reita až speidēja. Vysi kopi smirdēja piec ellis kruosys i remonta. I Ļoļuks car speideigū kruosu būlej sovys teļa acs, aplaists kai ar škeistu suņa syudu. Kura jau buoba pa nakti beja jāmusēs, vylks jū zyna, a pīminekli tik piec pušdīņu apstīpe ar plēvem, kab ļauds nasabūleitu. Tok vysi i tai zynuoja. Voi ta ļaudim mēlis nav, vysu izskoluos, vysys peļu ūlenis pa parapeju roznosuos. I naapsagiusi, kai vyss pasauļs runuos.
Grāks, ka gūvs tūreiz beja juoīt puorsītu i iz pušdīņu slauktu. Tai Babce byutu vysu dīnu kopūs nūsiediejuse i smolkai nūsavāruse, kū tei Ļoļuka sīva tī jemās. Kasēja pīminekli nu suoku ar nazkaidu bļaku, smyrdynuoja acetonu, lomuojuos i pa mabilku bļaustējēs. Nazkaidi puiši veļ tuos plēvis bobikā atvede, smējēs, nazkū tārgavuoja. Ļolicīne kai aizarēce, tai vysi aizlepestēja nu kopu kai zači. Nā, deļ tuo cyrka vīn beja tolka sēdēt. Kur taida breinuma veļ radzātu, ka na kopūs.
Babce sagruobuoja skalinī bārza zareņus, lopys, zuolis, vacuos pučis, dastompuoja. Puorvylkuse ar gruobekli par smiļktim, nūleidzynuojuse sovus pādus, nese prūm. Otkon tī nakryškuoni sasvīduši nateireibu kopūs. Cik roksta i lomojās, ka juosvīž kryumūs aiz kopu vuorteņu, a vys kaids luopurs vālej tepat kopūs. Vucyni taidi.
Gūvs ak jau byus izāduse zuoli, juopuorsīn iz duorzeņa pusi. Tī taida spraunuoka zuoleite paauguse. Juopaškyn runkuļu lopys, lai jau lūpam teik. Vys kaidu litri vaira īdūs. Pret vokoru, ka vāsuoks messīs, juonūīt da kopu ar tū iudiņa konu. Kaida mačalka voi kas juopajem. Kai cytaiž tuo pīminekļa nūteireisi.
Babce izklymbuoja car kopu vuortim, izkratēja skaudzē skalini, izmauce iz alkiunis i īlyka jimā vydā zylū iudiņa kaneņu. Aizgrīzuse ar druoti vuorteņus, jei puormete krystu. Kotram sova vīta – nabašnīkim i dzeivajim.
Nūsytuse nu kuoju kopu smiļkti, Babce sapruovēja kartona skustu, aizmete kopkys pūgys i aizguoja iz sātys pusi. Suska vylkuos pakaļ, rasnais vādars leiguojuos pi kotra sūļa. Ka ni reit, to pareit byus kucalāni. I kur taidā korstā vosorys laikā sadūmuojuse apsabārnuot, kuce taida.
Olūts: LaKuGa.lv

zeme vece

.

kod nabejs zamūs iudiņu krostūs
aizleiguos laika laivys i aizness
i otkon zeme grīzsīs ar iudini kūpā
i otkon es dūmuošu otkon par tevi
par laivom, kas aiznas i aiznas
i otkon zeme laissīs i atsalaiss
iudiņa steigys viļksīs jai puori
i otkon zeme byus iudiņa izgrauzta
zeme byus krunkaina vece
i otkon laiks aizzuodžēs laipys
kas aizvad iz viņu krostu i aiznas
i otkon vysi, kas napaspēs aizīt
puorīt jom sausā i puorīt aiz laika
sasasēss laika laivuos i maus
i otkon aizleiguos laika laivys i aizness
iz viņa iudiņa krostim i aizness
i otkon zeme ar iudini kūpā
sasajauks dubļu jauktivī malnā
i otkon zeme byus krunkaina vece
jei sēdēs iudiņa krostā i kauks
i otkon juos grumbainūs byudus
apjims laika i nalaika skusts
i juos moti siermi i gryuti
nu iudiņa izmierkuši i steivi
i otkon juos moti kai iudiņa zuolis
leiguosīs, laissīs i skars leigonuos laika laivys
i otkon juos leiguos iz viņu krostu
pa iudinim gryutim i malnim i aizness
i otkon jūs purni atsadūrs krostā
glumā i leigonā, izmierkušā i slapņā
i otkon jūs purni puoršliuks jam puori
i otkon i otkon pa iudinim malnim
a zeme kai vece grumbainim byudim
nūrauss osorys kaulainim pierstim
i sēdēs zamūs i leigonūs iudiņu krostūs
i otkon jei sauks, i jei cerēs i byus
i ļauds nu aizviņu krostu laissīs i maus
i laissīs nu krostu malnā i dyuņainā upē
pa laika izgrauztom osoru stygom
a zeme kai vece gaidēs aiz laika
kod laika laivys atleiguos gryutys i atness
kū laiku laikim ir nasušys prūm

Olūts: LaKuGa.lv

Sv. Speerx i duovonys

Dzeive ir lela duovona.

Par veļti īdeve, a vysu myužu naatsapierksi.

Paceļšona. Monitors

.

Varbyut dzeivei eistyn nav nikaida tolka. Nivīns nu juos nav aizguojs dzeivs, i nivīnam jei nav nasuse nikuo vaira kai smierti i aizmiersteibu.

Varbyut eistyn nav nikuo. Nikuo cyta kai kasdīnys dzeivuošona, dīga viļkšona i dīna nu dīnys tymā pošā īšonā i skrīšonā, raugūt dabuot vaira, sasnīgt i izdareit. Apdareit vysus dorbus, kab reizi byutu mīrs.
Tik mīra to nav nikod. Cikom jau smierts.
Kas par tū, ka kaida vuords ir īraksteits enciklopedejuos – juo poša to nivīns taipat naatguodoj. Kas par tū, ka par gūdu kaida mūkom ir izcalts pīmineklis voi aiz cīna par juo goreigū dzeivi voi piekšņū i nagaideitū smierti ir pastateits krysts. Juo poša to nivīns nazyna i napīmiņ. Kurs gon cyts tuo varātu, ka ni jis pats, a juo poša to nav. Palykuse tik juo gore, smierts i vuords. A cik ir taidu, nu kuru napalīk nikuo – ni plyka bolsa, ni atbaļsīņa, ni rokstu zeimis.
Tys, kas nūteik pa vydu storp dzimšonu i smierti, ir nabeidzamu najaušeibu vērtine, kam nav nikaida sakara ni ar seceibu, ni kaidim cālūnim voi sakareibom. Vyss ir paradzams, koč i mainuos. Vyss ir tys pats, kas jau ir bejs.
Nabyus nikuo jauna. Partū ka nikuo jauna nav bejs. Tikai vacais grīžās iz riņča i apžylbynoj kai opola spīgeļu bumba dzeraunis diskotekā. Ļauds to tī poši, tik cyta gaismys dzierksts atsasyt nu bumbys suonu i atspeid jūs sejuos. Bumba to tei poša, tik ļauds jau cyti – piec šaļts jau cyti. Jau piec šaļts jī ir redziejuši vaira i pīdzeivuojuši vaira.
Tik kas ir tys, kas šaļtim kai dasadur, kai dasamīdz – pajem aiz rūkys i vad, pajem aiz driebu i nūtur. Kas dzeivi pataisa dzeivu. Kas vysu sagrīž kuojom gaisā. Dasadur, paceļ i nas.
Dorbs, dorbs, dorbs, dorbs, dorbs.
Reita kopeja, dokumentu skaudze. Intervejis, analize, secynuojumi, atskaitis. Pušdīnis. Sekretare atnasuse vysu mane praseitū, iz golda dokumentu skaudze. Vokors, aiz lūga satimss, kūku zori atspeid pogolma lampuos i dzaltonzylajā snīga ānā vibrej kūku atspeidumi. Žaluzeju streipis iz muna lūga. Mašynu guņs iz īlys. Kolega atnasuse sovus papeirus. Apstruoduojuse. Paļdis. Iz kotra nu jūs vajadzeiga muna departamenta viza. Copy-paste. Dokumentu skaudze. Atļuove, zeimūgs, paroksts. Copy, paste.
Muns paroksts nazkod beja šmuks, niu palics tikai kuoss. Ka es parokstu dokumentus, kuoša golā ir punkts i streipe. Ka es īsapierku “Rimi”, punkta golā nalīku. Laiks ir nauda. Punkts kuoša golā ir laiks.
Laiks sasaruovs seikuos šaļteņuos: mūdynuotuojs, reita radeja, drēbis, trepis, tei īla, itei īla, pītura, trolejbuss atsaleigoj gryuts i pībuozts, tei īla, itei īla, dorba pogolms, dežuranta acs lūgā, atslāga, lobais reits, reita kopeja, reita avīze monitorā, dokumentu skaudze, eposti, viestulis, sarunys, pušdīnis, dokumentu skaudze, sarunys, piecpušdīnis kopeja, ziņu i izklaidis portali, klienti, čats, vokora kopeja, atslāga, dežurants, tei īla, itei īla, veikals, trolejbuss, tei īla, itei īla, trepis, sāta, vokora radeja, vokora kina datorā, mīgs kai muokiuņs, zūbu birste, ateja, gulta i vaira nikuo – soldona aizmiersteiba da reita.
A pa kuru laiku paīt dzeive. Kod tod es asu es. Voi tod, kod es dasaduru pi cytu, vot tod, kod dzeive dasadur maņ. Trolejbusā, iz īlys. Dorbā, čatā. Voi varbyut vokora kinā. A varbyut vīnu šaļti pyrms aizmigšonys, kod īguodoju tū, kuo nav bejs i nabyus – tū dzeivi, kū es asu izdūmuojuse, a kam nabyus nūtikt nikod, partū ka maņ tam nav ni laika, ni drūsmis.
Kasdīnys laika nūsisšona, kasdīnys sarunys i kasdīnys vīns i tys pats. Tikai es, kas atsaspīgeleju i atspeidu jūs vysu acīs, brillēs i monitorūs. Klienti, kolegys i vysi draugi onlainā datora teiklā.
Teiklys, virtualī ļauds, virtualī sveicīni, virtualuo es. Munā draugu profilā ir seši symti treisdesmit deveni draugi. Es pazeistu leluokū daļu nu jūs. Patīseibā es pazeistu vēļ daudz cytu cylvāku, tik na vysus jūs es asu satykuse teiklā. Maņ apleik ir tik daudz ļaužu, ka grybādama navaru atguoduot jūs vysu. Iz īlys es jūs nasveicynuotu, a teiklā mes asam draugi.
Rutina. Taida vīnaldzeiba, ka varātu vyss pasauļs pagaist i nikas nanūtyktu. Nu tuo nasamaineitu nikas.
Ka par pasauļa lītom naraksteitu ziņu portalūs, es tai ari nikod naīsaguoduotu, ka taids pasauļs ir. Tai ari nikod naizzynuotu, ka aiz tuos īlys, ituos īlys, pogolma, kvartala, veikala i dorba ir nazkas cyts. Voi ari – ka tī nivīna nav. Nikuo nav. Nikuo taida, kuo es jau nabyutu redziejuse.
Tikai naz nu kurīnis atīt virtualuos viestulis, pīna pakys veikalā i jogurts ar zemneicom i samazynuotu tauku saturu. A taida pasauļa varbyut nimoz nav – tikai iz muna pelis pakluojeņa izvylktys kontinentu konturys, kū maņ īvuicēja jau školā. A varbyut tī beja mali. Jī samaluoja par pasauli. Varbyut pasauļs eistyn beidzās tiuleņ aiz tuos vītys, kur es asu bejuse i redziejuse poša. A puorejū jī samaloj.
Nu kur ta ir tys pasauļs. Nav nikuo taida. Pasauļa nav jau niule. Ir tikai dorbs, dorbs, dorbs. Muns dators i es. Es iz biroja krāsla i vyss plašais Dīva pasauļs 17 collu monitorā.
Monitorā ir vysa muna dzeive. Es poša tī asu i laistūs tik i tik reižu sekuņdē. Verūs iz pasauļa caur stykla sīnu boltā plastmasa ramā. Kod munam dorba datoram daliks škeistūs kristalu monitoru, es mīreiga i gluda vieršūs pasaulī i pasauļs grīzsīs ap mani, šveiksteidams mp3 bolsā, myrdzādams jpg i flash obrozūs.
Es sev nūpierku jaunu ritini. 18 uotrumi. Prīkšys i pakalis bremzis. Amortizatori. Japaņu puornasumi. Mehanismi nu kaida tī metala. Myuža garanteja. Pasyutieju teikla veikalā i samoksuoju teikla bankā.
Tikai es nazynu, kod i iz kurīni es braukšu ar tū ritini. Munam biroja krāslam ir 5 ritini i šyupeļkrāsla režims. Munam sātys krāslam i 5 ritini i specialais mugurys bolsts ar 7 pozicejom. Kam maņ dzeļža ritiņs ar 18 uotrumim i puornasumim.
Kod atguoju nu dorba iz sātu, jū atvede. Precis pīguode beja īkļauta ritiņa cenā. Specialā lūdzeņā beja juoīroksta pīguodis datums i laiks. Pierkūt teiklā, ir juomoksoj mozuok, partū ka jim navajag realu veikalu. Jim ir tikai nūlyktova nazkur tuoli nu centra, kur mozuoka nūmys moksa. Tikpat labi kai veikalā preci var apsavērt i monitorā. Svareiga tikai ekrana izškirtspieja. Cik mudrys procesors. Operativuos atminis lelums. Teiklā ir vyss. Veikali, bankys i kazino, lotareja i spēlis, avīzis, radeja i muokslys galerejis.
Tik īlu te nav, pa kū braukt ar ritini. Tikai kod ta es braukšu ar tū ritini i iz kurīni. Tik iz kurīni lai es brauktu. Vyss, kuo maņ vajag, ir tepat.
Kod daīs tī laiki, kū es asu izdūmuojuse – tymā eisajā šaļteņā pyrms aizmigšonys. Kod ta es braukšu, ka nav laika pat paēst. Kod ta es dzeivuošu, ka nav laika pat sataiseit ēst.
Mes vysi esim teiklā. Jau seņ.
Es asu četru banku kliente. Maņ ir mašynys tīseibys. Maņ ir mobilais telefons ar pastuoveigū pīslāgumu. Jūs antenys zyna, kur es asu. Klaida ir nazcik metru. Es asu nūfiļmeita nazyn cik slāptajuos i radzamajuos kameruos, es globojūs nazyn cik nūvāruošonys kameru arhivūs. Munu ašņa i meizolu analizu dati ir jūs sistemā. Vysi muni dati ir datorā. Varbyut es vysa tī asu.
Muni dati ir nazyn cik kartotekuos. Es poša asu nazkur sadaleita i laikam nikod natikšu kūpā – ka vīneigi kaidā megaprocesorā, kur satak vysa informaceja.
Kab maņ nabejs telefona, maņ nabyutu dorba: dzeivūkļa kredita, veseleibys polisis, jaunūs mebeļu ar ergonomiskū atpyutys zonu, muzykys kolekcejis CD matricuos, pylna soltaunīka i syltuo iudiņa vannā. Kab maņ nabejs dorba, maņ nabyutu telefona ar videokameru i mp3 atskaņuotuoju, dzeivūkļa kredita, veseleibys polisis, jaunūs mebeļu ar ergonomiskū atpyutys zonu, muzykys kolekcejis CD matricuos, pylna soltaunīka i syltuo iudiņa vannā. Kab maņ nabejs dzeivūkļa kredita, maņ nabyutu telefona ar videokameru i mp3 atskaņuotuoju, veseleibys polisis, jaunūs mebeļu ar ergonomiskū atpyutys zonu, muzykys kolekcejis CD matricuos, pylna soltaunīka i syltuo iudiņa vannā.
Atguojuse iz sātu, īsliedžu datoru. Palaižu teikla radeju. Maņ pateik, ka skaņ radeja, cikom nūsavalku, apsamaucu sātys drēbēs i īeimu dušā. Var izzynuot kū ta jaunu, muzyka skaņ pa vysu sātu, īt maņ cauri i atsagrīž – pasauļa bolsi i atbolsi.
Kotru reizi es raugu palaist cytu radeju. Maņ gon ir puors mīluokūs teiklavītu. Vīna radeja nu Novosibirska nazkur Krīvejā, puors stacejis nu Amerikys. Jūka piec asu klausiejusēs i Balkanu radejis. Patīseibā tok vyss ir vīns. Muzyka vysā pasaulī skaņ vīnaiž – vīnys i tuos pošys grupys, zvaigznis, hiti i dzīduotuoji. Atsaškir tikai diktoru bolsi i volūdys. Tok ak jau i jī runoj vīnu i tū pošu.
Pasauļs ir tik mozs, i jis car teikla dzeislu satak munā procesorā i tumbuos. Es asu dalykuse ausi pi pasauļa sirds, a jei vysur pukst vīnaiž. Pulss vīnaids i kuojā, i golvā.
Monitorā myrgoj reklamys, burti i aicynuojumi. Jem, sajem, pajem. Giuņ, nūgiuņ, īgiusti. Epostā nivīns naroksta.
Pyrms stuņdis vēļ beju dorbā, kas gon taids varātu byut nūtics. Ka vīneigi kaids cyts kaidā cytā pasauļa styurī, atguojs nu dorba iz sātu, ir nūliems apsavaicuot, kai īt. Tok kuram tys varātu interesēt. Tikpat, cik maņ dalis par cytu dzeivem, tik kaida dale par munejū. Cik es kaidam asu vaicuojuse, kai īt, tik atvaicuos i maņ. Cik mani tys interesiejs, tik interesēs i kaidu cytu.
Vīnaldzeiba ir ituo pasauļa anestezeja, kab jis nasuoktu laksteit taidim pošim reklamu burtim, monitorā klīgdams – muna dzeive, muna dzeive, muna vīneiguo dzeive.
Iz ponnys salīku veikala pusfabrikatus. Vystys fileja, buļbu meicinis i nazkaidi korstī salati ar kuopustim i vēļ nazkū ružovu. Kab maņ bejuse mikroviļņu kruosns, es īlyktu ar vysu plastmasa trauku i āstu nu juo – tai, kai tys vyss ir salykts. Niu es jemu uorā i līku iz ponnys. Sorkonūs paļmu eļļā meicinis apsacap ar bryunu gorūzeņu, vysta izsyut i apdag nu apakšys bryuna, meicinis sasajauc ar kuopustim, vystys uoda atsadola i ījiukst meicinēs. Dagrīžu Spanejis tomatus i Pūlejis ogūrčus. Kropi ir nu Igaunejis syltumneicu. Nazkas nu realuos dzeivis dasadur – pavasara smuords, koč aiz lūga ir zīma. Bolts i bolts. Snīga kluojīņs pogolmā, apsnyguši zori. Da i vyss taidā gorā. Aizsnidzs, apsalaids i solts.
Es nimoz nasaveru uorā. Kaida atškireiba. Zīma ir i palīk zīma. Da i pogolmā ir tymss. Ari ladapučis garom i izspūrkšušom steigom iz ituo lūga naaug. Da i kam vajadzeigs. Plastmasys lūga rama breineigi izolej syltumu i mitrumu. Naizīt ni mitruma lasis, ni syltuma kapeikys. Tik zyla gaisma nu uorīnis, kas atsadur iz žaluzeju i nūkreit iz palūdzis. A kuknē vyss dzaltons i gaišs. Ite muns pasauļs, ite es. Ite navajag nikuo cyta.
Es salīku iedīni iz škīva i aizeimu iz ustobu. Atsasāstu pi datora. Izrubeju radeju. Diktors runoj nazkaidā slavu mēlē i apsaraun pusziļbē. Kas maņ gar jū. Pelei nazkaids gļuks. Laikam byus jounūpierk jauna. Īslādzu kinu. Nazkaida ni to itaļu, ni spāņu kina par ļūbisteibu. Piļsāta, dzeļžaceļa slīdis. Vīntuleiba. Reits metro voi kaidā tī stacejā. Svaiduos atkrytumi. Nazkaidi kruosaini syudi. Grafiti. Veirīts. Najaušs sekss. Munys vakarenis atdzīst, cikom ādu. Es otkon asu aizmiersuse par sovu dzeivi.
Ari sātā maņ ir dators. Bez juo navar. 17 collu LCD monitors, tumbu stereosistema iz golda i pi sīnys – breineigs kinozala efekts. Minimali leidzekli, a skaņ tai, ka prīca. Bezvodu tastatura – var pajimt kliepī, ka naktī gribīs čatuot. Var dalikt austenis i staiguot pa dzeivūkli – vyss skaņ i īt maņ leidza. Procesors īsakuortuojs golda nišā, juo navar i redzēt. Es asu redziejuse ari mozuokus, tok ite jis maņ šai kai tai namaisa. Lai stuov, cikom nūpierkšu jaunu. Jaudeiguoku. Vīnu šaļti dūmuoju puorīt iz portativū datoru, tod saprotu, ka maņ pateik muns monitors – ar sudobra maleņu i malnu asketisku ramu. Jimā ir nazkas taids. Pat nazynu pasaceit, kas eistyn – nazkas šmuks. Pi sova datora jau pīrosts. Kai pi cylvāka.
Nu vysa datora maņ patīseibā vysu vaira pateik monitors i procesora uotrums. Jis atsasauc kotrai munai kusteibai, jis zibineigi izpylda munys komandys i vīgli saņ nazkur zam golda. Jis nikod narunoj maņ pretim. Tik šaļtim izmat lūgus, kur pasoka, kū dūmoj par tū voi itū darbeibu. Sovā ziņā tei ir saruna, kū īprogrammiejs kaids cyts – kū saceit taidā voi itaidā situacejā.
Tok maņ ruodīs, ka muns dators ir dzeivs. Jis nikod nadora maņ puori. Jis nasakar, nasastuoj, nastreikoj, naaprej munus dorbus. Kai paklauseigs suņs voi zyrgs jis īt maņ pi rūkys i pīsadola vysā, kas es asu.
Pi sātys datora es struodoju, kod maņ nav juobyut dorbā. Voi ari izalīku, ka struodoju – siežu teiklā i gaidu, kod maņ kaids atraksteis. Es asu izsluopuse dzeivis, a storp mani i dzeivi vysod byus škeistūs kristalu sīna.
Maņ ir jauns monitors, nūpierku par tū dorbu, kū taisieju zam Juoņadīnys. Ar treis reizis leluoku izškirtspieju. Niu es varu vērtīs vysys kinys i spēlēt vysys spēlis. Vysus obrozus es varu vērtīs da beidzamuo pikseļa. Monitors ir puorkluots ar antistatisku kuortu. Jis atgryuž putekļus – putekli ir vysur, tik na iz monitora.
Kab munai dzeivei byutu taida kuorta.
Kab kaids dasadūrtu. Nikuo daudz – tik pīskuorīni. Vīnu šaļti dzeiveibys.
Kab kas daītu i nūgluosteitu. Īteitu skustā i nastu. Pacaltu iz rūku i nastu. Pacaltu i nūturātu. Kab koč šaļti vyss byutu pa eistam.
Es jau otkon asu vysu izdūmuojuse. Kai vysod.
Izsluopuse vierūs monitorā – kur jei ir, tei muna dzeive. Munu profilu šudiņ vārušīs septeni cylvāki. Mani nainteresej nivīns nu jūs. Kai guojuši, tai ari aizīs – svešinīki i teikla pluovi. Bankys kontā īguojuse nauda par papyldus projekta stuņdem. Interneta izsūlē digitalajai kamerai suokuma cena 5 lati. Papyldus atminis karte i sumceņa nu eistys uodys.
Niu es taisu vīnu dorbu par kanalizaceju. Tys ir nazkaids sadarbeibys projekts. Jim vajag iztulkuot skaudzi papeiru. Maņ ruodīs, es dreiži zynuošu vysu par biologiskajom atejom, divejaidu syudu atdaleišonu, jūs komposteišonu i izmontuošonu, par meizolu savuokšonu atseviški. Tys ir tikai dorbs.
Ka kas pacaltu iz rūku i nūturātu. Ka kas panastu koč gabaleņu iz prīšku. Ka kas dasadūrtu i pacaltu iz rūku. Nūgluosteitu. Dasadūrtu ar syltu i eistu rūku. Pi mane dasadūrtu.
Nav nikuo. Tikai vīntuleiba. Napuoreimūša vīntuleiba, seši symti treisdesmit deveni draugi i monitors.
Dzeivoj. Raugūt izalikt, ka vyss ir kuorteibā.
Ka tu es jauna, skaista i veiksmeiga. Ka tova dzeive ir lobuokais, kas iz ituo pasauļa ir bejs. Ka tu poša dzeivoj sovu dzeivi.
Tik ka kas dasadūrtu. Ar syltu i mīreigu rūku. Nikuo daudz – tikai sajust dzeivu cylvāku. Sevi sajust. I ka kas pajimtu iz syltu i stypru rūku. Pacaltu i nastu.
Īsadūmoj. Tu tiuleņ aizmigsi, pasamūssi i tod dzeivuosi pa eistam. Tu lieneņom aizmigsi, nadūmojūt nikuo, a dzeive poša atīs da teve. I tod vyss byus pa eistam. Vyss byus i byus, i byus, byus i byus.
.
Olūts: LaKuGa.lv

Anastaseja, trešuo acs i policeja

Publiceits ite.

Piektdiena, 18. aprīlis 2008 16:22

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

Piec tolkys Tievanānūs iz Reigu braucem a stopim.
Aizguojom pi Izmieginuojumu i selekcejis stacejis kantora, kū izcēle 80. godūs i ceļšonys laikā tautā īsauce par synagogu.

Ka labi īsaver, eistyn izaver piec bazneicys – simetriska, taida kai oltora daļa, tūrņs. Ir pat taids kai portiks i taidi kai kontraforsi.

Cikom cēle, vyspuor navarēja saprast, ar kū tys beigsīs – byus tūrņs voi nā, liks krystu voi naliks. Ka naliks (i parkū iz kantora lai lyktu), ak jau byus synagoga. Vysmoz tai sprīde vītejī katuoli.

Izaretuojom iz ceļa. Kam jau bais, tī pa puoram. Saguoja, ka es palyku stopēt vīna poša. Cytaiž nikai navarēja sasadalēt.

Vīnam braukt garlaiceigi. Sevišķi, ka ilgi juostuov iz ceļa. A kū padareisi.

Pyute baileigs až zīmys viejs, i speidēja pavasara saule. Nu vīnys pusis solu zemē, a nu ūtrys – korsts. Sasagrīžu pret ceļu suonyskai, kab vieja pusē byutu mugursumka, a saulis pusē palyktu leluokuo mīsys plakne. Tok vysleidza beja solts piec suņa. Drausmeigi.
Stuovējem pi sātys, kur sauleitē pi pundamenta gulēja div kači. A kači taidi nikuo. Interesni. Vīns bryuns, ūtrys malns.

Bryunajam kačam golvā beja pavasars! Kai jis mauruoja!!! Paguļ, paguļ, a tod ka laiž bolsu! Až cauri dvēselei izīt. Taida suope…


Nu susedu pusis puori pļaveņai pa kiulu atguoja vēļ puoreits malnūs kaču. Vīns pa prīšku, ūtrys tecenim nu pakalis. Kab tik naatpalikt!

Šaļteņu pasabļaustēja vysi treis, a tod tī div otkon nūguoja paceļu. Nu suoku vīns nu jūs izkuope iz pogroba i atsasāda kai pīmineklis. Saulē pat damyga. Puori ceļam iz upismolu aizalaide i tys, kas pirmeņ tecenim rikšuoja pakaļ ūtrajam. Izleida car statiņa apakšu i aizluopuoja pelēs.

A bryunais tai klīdze, tai klīdze! Až šārpys par kaulim guoja. A nu vysys sirds!

Malnais vys gulēja jam sūplok i klausējēs, damīdzs acs. Laikam cīši patyka.

Piec lobys šaļts pi mane apsastuoja mašyna. Vysa aizmugure aizkrauta ar kastem i maisim, a prīškā vīta atsaroda.

Vecs atbreivuoja vītu, izsvīde iz pakalis siedekļa nazkaidu paltraku – skaudzē pi kastu i cytu parpalu. Nūslaucēja putekļus nu siedekļa. Braukuši!


Atstuoju puorejūs stopejam i poša aizalaiž ceļā.

Mašyna Vikteram beja normala – iz prīšku kustēja, koč i šaļtim īsagrabēja i īsačeikstēja. Da i cīši mudri jis nabrauce. Apdzyna i vīglī, i furgoni.
Sudobra kruosys Audi 80. Voi varbyut bolts? Zynu tik, ka ar streipem iz suonu.

Braucem jau kaidu stuņdi. Jau vysa kuo beja puorrunuots, a juobrauc vēļ čut ni divtik.

Vikters pagrīze radeju, a tī ni besa nabeja. Kasešu jam nabeja, aizmierss sātā.

– Voi tu zyni Anastaseju? – jis pieški pavaicuoja. Až atlaide gāzis pedali.
Es Anastasejis nazynuoju.

Vikters sajiusmā suoce stuosteit.


– Anastaseja dzeivoj mežā pi Novosibirska, jei ir dāls Vladimirs. Vēļ jai ir veirīts Vladimirs.

Es vierūs iz ceļa i nikuo nasacieju, a šopers laikam nūdūmuoja, ka es nazynu, par kū ir runa.

– Nu, veirīts. Kotrai sīvītei že vajag veirīti. Vot i jai beja veirīts Vladimirs. Juos veirīts… Nu, ar kū bārnus taisa…

Vikters paskaidruoja deļ mane jau kai deļ pādejuos duričkys.

– Nu kustūnis Anastasejai ir tik viļcine ar vylcalānu, luocine i kozys. A luocine kaida strāšna. Oi, oi, oi… Lela i sirdeiga, tok klausa Anastasejai kai kačalāns!

Jau īsadūmuoju, kai tei luocine glaužās Anastasejai pi kuoju.

– A pats golvonais!

Vikters īvylka elpu i pasagrīze pret mani.

Es až apkrytu i niu nu sirds vierūs ceļa, kab jis naībrauktu pretejā jūslā.

– Anastaseja ir senejūs gudreibu globuotuoja!

Niu Vikters gaidēja munys reakcejis, a es tik muovu ar golvu. Lai tik stuosta.

Vikters saprota, ka es jam tycu i klausūs viereigai. Jis tik runuoja tuoļuok.

– Anastaseja ir gudreibys globuotuoja. Tyukstūšom godu vacys gudreibys, kas puorīt nu vīna da ūtra i nikur ni nu kaidu gruomotu juos navar īsavuiceit. Tik cylvāks nu cylvāka. Taidu kai jei vaira nav.

Itū Vikters nūsacēja i ar apbreinu, i ar izredzeiteibu. Ka jis tože zyna, ka taida dzela ir.

Es tik klausiejūs. Kotru reizi stopejūt nasagoda tik lobi šoperi.
– Kod Anastasejai pīdzyma dāls Vladimirs, jei četri godi dzeivuoja olā prūm nu vysa pasauļa i vuicēja sovu bārnu poša tai, kai i vajag vuiceit. Tāva nalaide kluot a ni, kab jis mozuo Vladimira nasamaituotu ar sovom tehnokratiskajom zynuošonom.

Ite Vikters pavaicuoja, cik maņ godu.

Až apjuku, bet pasacieju par laikam pīci mozuok. Lai tycamuoks stuosts, ka asu studente, kas brauc iz lekcejom. Šoperim navajag saceit taisneibys, cytaiž jī nikod natic. Ka maloj, tod izadūd lobuok i dzeivuok.

Vikters atzyna, ka ar mani jau ir cauri. Taipat kai ar jū. Mes asam jau pagaisuši cylvāki. Taidi vaira jauna pasauļa naizceļs. Tū dzelu ir juosuoc nu mozūtnis.

– Eistam cylvākam taidys pasauļa zynuošonys nav vajadzeigys. Ni fizika, ni kīmeja, ni politekonomeja voi marksisms.

Ite es až ni pīkrytu. Nikuo nazynu par marksismu. Zynu, ka nazkas strāšnys, tik maņ, paļdis Dīvam, taida natyka.

– Juos samaitoj vysu jusšonu. Partū tūs senejūs gudreibu globuotuoju ir tik moz. Ir gryuts nūsorguot senejū byuteibu.

Vikters pacēle bolsu i runuoja nu sirds.
– Piec četru godu tāvs atguoja pi dāla ar vysaidom duorgom bārnu cackom. Tok jau cylvāks loba gribēja. A dāls pasacēja, ka jam taidu māslu navajag. Vot, redz kaida gudreiba!

Vikters runuoja nu sirds, až rūkys guoja pa gaisu. Kur tī ruļs, kur mašyna, kur ceļš.

Es tik vierūs, kab mašyna nanūskrītu nu ceļa. Vierūs i pīkreitūši muovu ar golvu.

– Kai to, kai to.

Viktes jau vyss beja sovā stuostā.

– Tāvs prosa dālam: “Cik ir div reiz div?” A dāls pasaver iz juo i atsoka: “Ite maņ tev laikam byutu juoatsoka, ka div reiz div ir četri. Tok maņ rībās taida skaiteišona. Maņ pateik dzeivuo matematika: vīns i vīns ir treis – tāvs i muote ir tāvs, muote i bārns. Tei ir eistuo skaiteišona!”

Itymā vītā Vikteram až aizlyuza bolss.

– Padumaješ, – jis verās iz mane i soka. – Padumaješ, kaida ir tei senejuo gudreiba! Ite myusim školā īdzenej, ka div reiz div ir četri i cauri. A kas ta zyna, cik tys ir. Varbyut tyukstūša – div truši i trusīnis, div vabalis i div vabalis. Bess ta zyna, cik tī trušu voi vabaļu saīt!

Vikters namīreigai tryna rūkuos styuri. Jis vyss beja puorjimts ar itū dzelu.

Es tik vierūs iz ceļa.

Vēļ Vikters maņ pastuostēja par trešū aci.
– Tys ir tai, ka ar vīnu, nu, tū trešū aci redz lobuok i tuoļuok nakai mes ar sovom obejom. Saceisim, redz vysu, kas nūteik aiz kolna voi meža!

Jis ar rūku ruodēja kryumūs, kur taišni beja nūsaglobuojuse nazkaida pussakrytuse dzeraunis budonka, a tuos sātys pogolmā stuovēja glauna mašyna. Beja atvaduši nazkaidu lelu kasti, laikam velismašynu.
– Beja eksperiments: oklus bārnus trenēja, kab jim atsateisteitu trešuo acs. I saguoja! Izvad iz skotuvis puiku, aizsīn jam obejis acs, a par metri div treis pastota gruomotu, a jis skaita! i nikaidu triku voi uoveišonuos!

Vikters beja nu sirds puorlīcynuots, jis beja atrads idealu klauseituoju.

Es tik muovu ar golvu i kai popugaiļs atkuortuoju: “Kai to, kai to”, “Nui”, “Aha”, “Mmmm” i taidā gorā.

Kaida maņ tī dzela, redzēja tī oklī voi nā. I deļkam oklajism aizsēja acs, kab jī radzātu. Ka tik šmuki runoj i brauc tī, kur vajag.

A tod myusus apturēja ceļu policeja.
Izaruod, Vikteram pošam nabeja trešuos acs. Jis nabeja īsaviers, ka ceļa molā stuov policejis mašyna, ka tī ir diveji policisti. Vīns vīnā ceļa pusē, ūtrys pi mašynys. Ka jī staigoj ceļam puori. Jī nasaglobuoja a ni.
Policisti beja lobi. Jī Vikteram pasacēja, ka itai nadreikst dareit. Ir juobrauc ar atļautū uotrumu i pa ceļu navar skrīt. Vyss kas var nūtikt.

Izrakstēja breidynuojumu i palaide braukt.

Es tik nikai nasaprūtu i pa šai dīnai. Kaidā veidā Vikters beja pasamaniejs braukt par daudz mudri, ka myusus apdzyna vysi, kas viņ spēja kustēt. Maņ jau ruodējēs, ka mes pa ceļu vadamīs kai ar gūvi – lieni i pamazeņam, kab da ceļa gola varātu paspēt izstuosteit vysu.


Voi varbyut eistineibā mes liduojom.
Voi varbyut policejis radari nikuo nasaprota nu myusu goreiguo liduojuma.

.

Olūts: www.diena.lv

Back to top