Gada beigas. Visi skrien. Nevienam nav laika. Kaut kur tur ārpus, kur manis nav un varbūt nekad nav bijis un nebūs.
Viss notiek bez manis. Tik jokaini to piefiksēt, jo tikpat labi es varētu būt tikai mākslīgais intelekts, kas kaut ko reflektē sociālajos tīklos, bet visi domā, ka es vēl te esmu. Bet ne velna. Tie ir tikai teksti, ko rada dators. Manis pašas sen vairs nav, jo es izvēlējos citu ceļu un savā vietā atstāju automātisko atbildētāju, kas kaut ko šārē, laiko, reizēm refrešo un atbild.
Atejā lasu vecus “Karogus”, jo man beidzot ir laiks. Smadzenes jādarbina, lai nesakalst.
Izlasīju pāris grāmatas. Neko daudz. Pāris romānu, pāris memuāru un vēl dažas. Piemēram, Starpnozaru mākslas grupas SERDE izdoto burtnīcu par mazdārziņiem. Vienā brīdī piefiksēju, ka prasās kaut ko pasvītrot. Laikam par kurmju iznīdēšanu vai sēklu apstrādāšanu pirms sēšanas, vairs neatceros. No sevis un zemes nekur nespruksi.
Ir diezgan jokaini lasīt labākajā gadījumā lappusi un nākamajā reizē mēģināt atcerēties, kur paliku.
Ir grāmatas, kas iesper pa sirdi. Klusībā atvainojies, ka lasi tādā vietā. No otras puses, citur un citā laikā varbūt nekad neizlasītu.
Sen atpakaļ uz šķūņaugšu, kad es vēl biju viena un man bija viss mans laiks, aiznesu Valentīnas Freimanes “Ardievu, Atlantīda!” – nu tik lasīšu. Kā tad. Aizgāju, atvēru, ar kabatas lukturīti lasīt slinkums un žēl acu, no rīta jau jauna un skaista diena, kā nu gulēsi un puskrēslā kaut ko lasīsi.
Kad Marta man sen atpakaļ sūtīja skaipā sulīgus fragmentus, likās, ka tā grāmata būs pavisam citāda, bet lasīju pa mazam gabaliņam, zināju, ka labo beigu nebūs, ja neskaita to, ka viņa paliks dzīva, jo viņa uzrakstīs šo grāmatu. Tāpat kā Melānija Vanaga “Veļupes krastā” vai citi autori un cita autobiogrāfiskā literatūra – lasi un zini, ka briesmīgi, bet zini arī, ka izdzīvos. Lasīju, bērni kādu brīdi nelauzās pa atejas durvīm un neraudāja, grāmata vēl smaržoja pēc siena un šķūņaugšas, un es sapratu, cik nesen tas ir bijis – kad mums vēl bija govs, kad man vēl neviena nebija un kad man arī laika lasīt nebija, jo bija viss cits.
Vēl es tagad decembra sākumā kaut kur internetā izlasīju rakstu, kā tika iznīcināti Rīgas ebreji. Nespēju ne šārēt, ne laikot, neko nespēju. Tik spilgtas detaļas: knupīši asiņainā sniegā, uz nāves bedrēm ejošas mazas kājeles zābaciņos. Līdz vēmienam un līdz mielēm nepatīkami. Bet kādam tā bija visa dzīve, jo visa dzīve tur un tā arī beidzās.
Ja pašam ir bērni, tas ir neizturami sāpīgi, jo zini, cik liela tādam mazulim ir uzticēšanās pieaugušo pasaulei un cik liela ir vecāku vēlēšanās to mazo nosargāt no visa ļauna. Laist šai pasaulē un lasīt par kārtējo terora aktu, šoreiz Ziemassvētku tirdziņā, un bombardēšanu Alepo, šoreiz tur tālu tālumā.
Neesmu, neesmu es robots un automātiskais atbildētājs. Sēžu pie monitora, teksts rit, es rakstu.
Mazgājot kakainus dibenus un netīras mutes, izdomāju, ka ir viena lieta, ko gribētos Jaunajā gadā – haļava. Visa šogad ir bijis daudz, bet veiksmes un viegluma gan nav. Iemest makšķeri un izvilkt zivi, nevis sēdēt visu gadu pie dīķa un piesūkties ar lūzerību kā izdēdējušai siekstai ūdens malā dūņās.
Ja var sapīties, sapīsies. Ja var nenotikt, nenotiks. Ja var apgāzties, gāzīsies. Ja varētu notikt, nenotiks. Ja varētu atnākt, ies prom.
Skumjas kā pelēka tūte uzvelkas visam pāri. Nu cik var. Kā pret kalnu, lai ko darītu.
Noskurinies, saņemies. Amarillis tūlīt ziedēs. Jāsagatavo eglītei vieta.
Izmazgā virtuvi, saliec gludināšanai mazuļu drēbes, izdomā, kā tiksi galā ar atsūtīto lauku gaili. Piepildīta ikdiena, var aizmirsties – ka kaut ko gribēji, kaut ko cerēji, kaut ko gaidīji. Jau atkal jāzīda. Vai arī beidzot jāsaņemas un jāizmazgā galva.
Tālākais teksts ir fikcija. Tā neesmu es.
Tas ir fragments no nekad neuzrakstītā un visticamāk arī neuzrakstāmā romāna, ko sāku kā spēli, kad man bija laikam 20-22 gadi.
Drīz tā būs puse mūža, un es ar bažām vēroju, kā viss tolaik rakstītais piepildās. Brīžam atceros, atveru failu, palasu un pabrīnos. Privātai lietošanai, egoistu literatūra.
Kaut kas ir nožēlojami beidzies, bet nebeigsies nekad. Kur kādā veidā tos pavedienus esmu izlaidis no rokām – neba nu grožus (kučierim vienmēr esmu bijis par muļķu, jo neesmu uzdrošinājies), drīzāk visparastāko lāpāmo diegu. Ja varētu izlāpīties un aiziet pa kanti uz priekšu, uz to saulaino rītdienu. Ja kaut vai izdotos tai noticēt.
Kaut kas svešs ir manī, es vairs nespēju ticēt un iet pa ūdens virsu, es pat peldēt vairs neuzdrīkstos – rokas it kā kustas, bet kājas grimst dibenā, ķermenis nostājas vertikāli un velk uz leju. Nogurums – no dzīves vai dzīvošanas.
Varbūt arī agrāk nekam neesmu bijis derīgs, vienkārši gadījies pa ceļam, paķerts līdzi, parauts debesīs kā tukša celofāna kulīte pavasara vējā, kas siltām strūklām ceļ augšup meiteņu matus, svārkus un domas. Viss pārējais pēc tam ir haotiska lidošana te pretī zemei, te debesīm, bet no manis paša labi ja atkarīgs tik daudz kā čaukstēt.
Man pašam ir jāatbild, nemeklējot palīdzību nekur ārpus. Es pats esmu gājis uz to. Neapzināti vai ar visu prātu un no visas sirds. Pats esmu ļāvis notikt. Pats atvēzējies un kaut ko svarīgu iemetis dzelmē.
Mēs paši lemjam savas dzīves, tikai pa laikam to darām ļoti pavirši un varbūt vissvarīgākās lietas atstājam citu rokās. Vissvarīgākajās vietās mēs klusējam, kaut būtu vajadzējis ja ne kliegt, tad vismaz jāsaka balsī. Mums pašiem būtu jātur groži, bet mēs pat ļaujam izjūgt zirgus. Mums pašiem būtu jābūt sev drošinātājiem, karabīnēm, drošības siksnām un jostām, bet mēs savas virves nepiesienam ne pie kā un laižamies gar klints malu savā ikdienā kā nebūtībā.
Savējo nav. Nav priecīgā bara, kur tērgāt par nebūtiskiem niekiem. Nū, mēs vienkārši esam aizņemti, iebraukuši katrs savās sliedēs. Tas ir noticis. Darbs, mājas, ģimene. Izvēļu laiks ir beidzies. Varbūt tā bija jaunība.
Kaut kāda izvēļu summa ir radījusi to, kas ir mana dzīve un no kurienes ir arvien mazāk un mazāk izeju, un kurā pieejamo iespēju daudzums drīz būs izsmelts. Ne jau dzīve būs beigusies. Vienkārši viņa te tā būs un būs jānodzīvo līdz galam – tā, kā tā ir. Necenšoties neko ne mainīt, ne uzlēkt augstāk par sevi vai cerot uz kaut ko, ko gribētu pienākam, bet kas nepienāks nekad.
Jo ātrāk man izdosies pierast, jo skaistāka būs mana dzīve. Samierināties ar pārbāztu trolejbusu un braukt, jo mašīnas līzingam nepietiek uzņēmības rauties sazin cik darbos un arī lielas vajadzības nav. Uz kurieni tad es brauktu: darbs – mājas, mājas – darbs?
Samierināties ar darba ēdnīcu un izvēlēties: mājas kotlete, karbonāde, vistas šķiņķis, mednieku desiņas, gulašs, piedevās rīsi, griķi un kartupeļi. Saldajā maizes zupa vai ķīselis ar kremu.
Samierināties ar darba datoru, kas pa laikam mēdz uzkārties. Ar kolēģiem samierināties. Ar skatu pa logu. Ar smaku kāpņu telpā. Ar kaimiņu balsīm aiz sienas.
Ja arī ar sevi izdotos samierināties un dzīvot nost. Līdz rītdienai. Ja izdotos nedomāt. Bet es laikam meklēju to, kā nav, un meklēju nepareizajā vietā.
Par tām skaistajām nākotnes iespējām domāju. Par iespējām, kas skaisti iecerētas, jo tā piederas saldajā un skaistajā dzīvē, bet kas ir nokancelētas, jo kaut kādas izvēles tur atpakaļ pagātnē izdarītas nepareizi un ceļa nav vai arī tas ved citur.
Tev nebūs. Jo tev nav. Ja tev būtu, tev jau būtu.
