Septembris, daudzās skolās tas gan jau sāksies ar sacerējumu rakstīšanu “Kā es pavadīju vasaru.” Te būs manējais sacerējums.
Raksta noslēgumā pievienots manis sagatavotā un šodien nosūtītā iesnieguma teksts. Tas iesniegts LR Veselības ministrijas Veselības inspekcijai un Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai un Aroda tiesai.
Vasarai īpašu plānu nebija.
Bija doma paceļot, jūnijā aizbraucām uz Somiju, ar visiem bērniem aiz Polārā loka, bija labi. Bija doma padzīvot laukos – jūlijā aizbraucām pie mammas uz Mukulēm uz pāris nedēļām, bija labi.
Tikai tas viss pārtrūka vienā vakarā, kad mamma nokrita. Insults.
Tālākā vasara bija murgs. Nedēļas pārvērtās mēnešos. Trūkstošās drēbes bērniem nopirku Viļānu humpalās, jo kaut kā dzīvot vajadzēja un tas bija pēdējais, par ko domāt.
Šis mammas insults ir mainījis pilnīgi visu – no sevi apkopt spējoša un runājoša cilvēka, kas var viens darboties mājās atbilstoši vecumam un fiziskajam stāvoklim, viņa ir kļuvusi par bezpalīdzīgu un kopjamu cilvēku, kas kaut ko dara pats, bet nekad nav zināms, ko dara un ar ko tas beigsies.
Diemžēl mammas nokrišanai, NMPD izsaukšanai un profesionālajai palīdzībai uz vietas sekoja totāla vienaldzība un pat cinisms Rēzeknes slimnīcā, kur atrodas tuvākā Insulta vienība, bet kuras Insulta vienībā mamma nemaz nenonāca. Par spīti neapšaubāmām insulta pazīmēm, dežūrārsts Georgijs Tihonovs neizsauca dežurējošo neirologu un pacienti izrakstīja no slimnīcas – ģimenes ārsta uzraudzībā.
Tonakt mammu pati aizvedu uz Daugavpils slimnīcu. Tur apstiprinājās diagnoze insults. Darīt gan vairs neko nevarēja, jo tik svarīgās pirmās stundas jau bija zaudētas Rēzeknes slimnīcā.
Paldies man nezināmai Rēzeknes slimnīcas medmāsai, kas ieteica šo soli. Paldies tvitera atbalstam – rakstot, zvanot un vēlreiz rakstot man tai naktī, kad biju tik apmulsusi.
Tās nakts piedzīvojumus visērtāk izlasīt šeit: “Ārsts nemaz neapskatīja mammu, tikai papīrus!” Insulta pacientes meitas atmiņas par šausminošo nakti Rēzeknes slimnīcā – tas ir tas pats no naktineica.lv ņemtais teksts, iepriekšējais ieraksts, bet mazliet skaistāk noformēts.
Šodien pabeidzu sagatavot un aizsūtīju sagatavotos iesniegumus LR Veselības ministrijas Veselības inspekcijai, Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai un Aroda tiesai, kur lūdzu izskatīt lietu par Rēzeknes slimnīcas dežūrārsta Georgija Tihonova rīcību manas mātes Emeritas Spergas ārstēšanas laikā un pieļauto paviršību.
Cerībā, ka Valsts Veselības inspekcija un Latvijas Ārstu biedrība, lemjot par šo gadījumu un nākotni reģiona pacientiem, vadīsies pēc labākās sirdsapziņas un objektīviem kritērijiem.
Cerībā, ka sistemātiskais terors pret senioriem (citādi to nenosauktu, ņemot vērā daudzās saņemtās atsauksmes – mūsu ģimenē ar tā bija) mazināsies.
Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece vakar jau pasteidzās paust viedokli “Latvijas Avīzē“. Vairāki izteikumi šai rakstā manī izsauca lielu nesapratni un arī, atzīšos, dusmas. Vēlos tos komentēt.
“Ārste skaidroja, ka medicīnā bieži ir nestandarta situācijas, kurās kļūdīties var ikviens ārsts.” Protams, vārna vārnai acī neknābs. Bet. Tā nebija kļūda, jo kļūdās tas, kurš dara. Tā bija sistēma. Par to liecina daudzas citu cilvēku liecības par Rēzeknes slimnīcā un tostarp Tihonova novārtā pamestiem smagiem slimniekiem. Par to liecina mūsu ģimenes pieredze, kad ārsts tā īsti pat necentās iedziļināties, drīzāk atbrīvoties laikam tak no problemātiska un norakstāma (veca, neārstējama) slimnieka. Ja ārsts pats neveic pacienta primāro apskati? Ja uzticas tikai datortomogrāfijas rādījumam, kur vēl nav redzams svaigais insults? Ja šaubu gadījumā neizsauc dežurējošo neirologu? Ja kolēģei, kas gadījusies telpā, un rosina to darīt, atbild noliedzoši? Ja nav intereses palīdzēt cilvēkam, bet atbrīvoties no bezcerīga slimnieka?
“Pēc pētījumiem medicīniskās kļūdas varbūtību vislabāk novērš laba ārsta un pacienta, kā arī viņa tuvinieku saskarsme, piebilda Aizsilniece. ” Par labu saskarsmi nenosauksi tādu, kur manus izmisīgos mēģinājumus rast palīdzību mammai, kam ir insults ar acīmredzamām pazīmēm (nerunā, labās puses pārejoša paralīze, nesmaida, nekomunicē), sagaidīja ironisks un cinisks ārsta pretspars, ka es tak neesmu ārsts un nevaru noteikt diagnozi. Līdz tam, ka savu balto ārsta halātu centās atdot man, cilvēkam no ielas. Varbūt vajadzēja ņemt to halātu?
“Vai ārsts Tihonovs, konsultējot pacienti, saņēma visu nepieciešamo informāciju?” Vai ārsts šādu informāciju prasīja? Vai ārsts vispār konsultēja pacienti?
“Vai paciente pirms tam bija pietiekami sekojusi savai veselībai? ” Vai Latvijā nav noteikts, ka medicīniskā palīdzība pienākas ikvienam? Jo tad jau arī pašnāvniekus būtu jāatstāj nomirt, jo paši to vēlējušies un noziegušies pret sabiedrību, izvēloties nāvi. Jo nesekošana savai veselībai ir pasīvā pašnāvība, ja jau tā. Tad būtu jāatsakās no dzērāju, narkomānu, pīpmaņu, toksikomānu un bezpajumtnieku ārstēšanas, jo viņi nav sekojuši savai veselībai un izvēlējušies veselībai kaitīgu dzīvesveidu. Tad nebūtu un jāglābj un jāārstē arī šoferi, kas braukuši ar neatbilstošu ātrumu! Jo arī tas ir pasīvā pašnāvība, ja kas.
Šobrīd izskatās, ka LĀB prezidente Aizsilniece jau bruģē ceļu biedrības un ārstu sabiedrības atbildei – paciente pati ir vainīga.
Līdzīgu scenāriju jau ir pieredzējusi arī kāda cita ģimene, kas pēc identiska notikuma, saskaroties ar Tihonova vienaldzību un ģimenes locekles nāvi (citēšu, saglabājot pareizrakstību un stilu: “Tihonovs pat diagnozi ne nolika,pateica veca te nav viesnica neirologa ne bija,pańemam mamma nakti májas.péc laika slikti atkal palíka insults un tad pa slimnìcam 3 menešus un viss.”), ir vērsusies Veselības inspekcijā. Sekas? Citēju: “Pirmà vestule bija ja halatnost Tihonova a tagad raksta ká vińai buket slímibas bija.Nezinam jau ko darit talak vai lai viss paliek.”
Kāpēc tik ilgi vilku gumiju ar šo iesniegumu?
Pirmkārt, gribēju iesniegt pilnu dokumentu paku, ieskaitot arī rehabilitācijas iestāžu atzinumus. Diemžēl mammas diagnoze šobrīd ir arī afāzija – runas traucējums, kura gadījumā raksturīga pilnīgi vai daļēji zudusi spēja saprast cita runu vai iztrūkst savas domas ar vārdiem vai frāzēm; galvas smadzeņu bojājuma izpausme.
Kāpēc tomēr iesniedzu?
Kā jau minēju, šķiet, tviterī, primāri rūpējos par bērniem un mammu – steigties ar iesniegumu neredzēju jēgu, diemžēl. Tomēr iesniedzu – tas bija pienākums pret sabiedrību un citiem potenciālajiem slimniekiem. Patiešām ceru, ka ir iespējams pielikt punktu tam gadiem ilgušajam murgam un vairs necietīs pacienti un viņu ģimenes.
Man nav naida pret šo ārstu. Viņam vēl mūžs jānodzīvo, vecumdienas ar visām slimību izklaidēm vēl priekšā, man ar.
Man ir dusmas pret veselības aizsardzības sistēmu, kas to ir pieļāvusi – gadiem.
Te lai seko iesnieguma teksts.
Neesmu jurists. Neesmu ārsts. Esmu tikai cilvēks.
Tiešām un naivi ceru, jo mani audzināja mamma, kas tagad pati ir cietusi. No viņas esmu uzzinājusi, kas ir labs ārsts un kā jāattiecas pret pacientu (un, paldies Dievam, šovasar satikusi vairākus šādus Ārstus), kā arī – pret netaisnību ir jācīnās pat tad, ja tas ir naivi, ir jātic labajam, jo labais vienmēr uzvarēs.
Latvijas Republikas Veselības ministrijas Veselības inspekcijai
Latvijas Ārstu biedrības Aroda tiesai
Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai
Ilzes … (pers. k. …)
iesniegums.
Lūdzu izskatīt lietu par Rēzeknes
slimnīcas dežūrārsta Georgija Tihonova rīcību manas
mātes bijušās Viļānu slimnīcas un poliklīnikas pediatres
Emeritas Spergas (pers. k. …)
ārstēšanas laikā 18.07.2019. un pieļauto paviršību, pacienti
izrakstot no Rēzeknes slimnīcas par spīti neapšaubāmām insulta
pazīmēm, vadoties tikai pēc datortomogrāfijas izmeklējumu
rezultātiem un neņemot vērā objektīvo pacienta stāvokli un
notikušās veselības stāvokļa izmaiņas, kā dēļ viņa tika
nogādāta slimnīcā ar NMVD, kā arī neprofesionālo komunikāciju
ar pacientes tuviniekiem.
Lemjot par šo gadījumu, aicinu
vadīties pēc labākās sirdsapziņas un objektīviem kritērijiem,
lai nākotnē novērstu šādus gadījumus un vājas medicīniskās
aprūpes un tai izrietošu dramatisku seku veselībai iespējamību
potenciālajiem Rēzeknes slimnīcas pacientiem, tai skaitā – tās
Insulta vienības apkalpojamā reģiona iedzīvotājiem un jebkuram
cilvēkam, kas šajā reģionā atrastos. Ja ceļojat pa Latviju, tas
var būt arī jebkurš no jums.
Diemžēl, kā liecina man adresētie
privātie ziņojumi sociālajos tīklos, saņemtie zvani un vairāku
Rēzeknes slimnīcas pacientu tuvinieku liecības klātienē, tad
slimnīcā un tostarp šim ārstam tā ir ierasta prakse, sava veida
sistēma, kā atbrīvoties no “liekajiem” pacientiem, pamatā
senioriem.
Lūdzu, izskatot lietu, ņemt vērā
šo fonu un pazīmes, kas liecina par šādas rīcības sistēmiskumu
un regularitāti, lai arī droši vien ne visi rakstītāji un
runātāji ir atsaukušies manam mudinājumam par šiem gadījumiem
rakstīt iesniegumu Veselības inspekcijai. Atsevišķas vēstules
skatīt pielikumā, visas neapkopoju.
Tāpat lūdzu vērtēt situāciju,
ka paciente, kam 18.07.2019. plkst. 21.00 ir noticis un vēlāk arī
diagnosticēts insults, Insulta vienībā nonāk tikai 19.07.2019.
aptuveni starp plkst. 11.03 un 12.15 – teju 15 stundas pēc
notikušā insulta.
Ja gan Rēzeknes slimnīcā, gan
Daugavpils Reģionālajā slimnīcā ir Insulta vienības, tad kāpēc
tās nenodrošina neirologa dežūras klātienē 24 stundas un 7
dienas nedēļā, lai lēmums par šādiem sarežģītiem pacientiem,
kam, piemēram, ir neskaidra datortomogrāfijas aina, bet
nepārprotamas insulta pazīmes, nepaliktu uz dežūrārsta pleciem
un atbildības.
Ja tas nav iespējams finansējuma
vai medicīniskā personāla trūkuma dēļ, tad kāda jēga no šīm
Insulta vienībām, uz kurām, kā to vairākkārt norādījusi arī
NMVD vadītāja Liene Cipule un kas ir redzams arī Veselības
ministrijas izplatītajos informatīvajos materiālos, piemēram,
plakātos uz slimnīcas sienām, ir jānogādā pacienti atbilstoši
to teritoriālajai piederībai un piesaistei noteiktas Insulta
vienības apkalpojamai teritorijai.
Situācija, ka, atrodoties noteiktā
Latvijas reģionā, cilvēkam ir mazāka iespēja saņemt laicīgu un
kvalitatīvu medicīnisko palīdzību, piemēram, insulta gadījumā,
jo reģionālās Insulta vienības ir vājāk aprīkotas, zemāk
finansētas, bez klātienē dežurējoša ārsta, ir pretrunā ar
Latvijas valsts Satversmē noteikto, ka Valsts aizsargā
cilvēku veselību, dzīvību un Latvijā cilvēka tiesības tiek
īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.
Vienlaikus aicinu vērtēt
situāciju, kāpēc Rēzeknes slimnīcas dežūrārsts Georgijs
Tihonovs, pirmkārt, pats neveica pacientes apskati un stāvokļa
novērtējumu, tostarp nenotika komunikācija starp ārstu un
pacienti (kas, kā liecina pieredze Daugavpils Reģionālās
slimnīcas uzņemšanā, bija iespējama par spīti verbālās
komunikācijas trūkumam, pacientes stresam un aftāzijai), bet to
uzticēja visticamāk medmāsai vai ārsta palīgam, kura identitāte
nav zināma, otrkārt, kāpēc šaubu gadījumā veselības stāvokļa
novērtēšanai netika pieaicināts dežūrējošais neirologs, kas
tobrīd atradās mājas dežūrā, treškārt, kāpēc paciente ar
insulta pazīmēm: pazudusi runa, noslīdējusi labā sejas puse,
traucētas kustības ķermeņa labajā pusē (ierodoties NMVD, labā
puse bija nekustīga, kustības daļēji atjaunojās, atrodoties
vairākas stundas Rēzeknes slimnīcā), apgrūtināta vai pat
neiespējama komunikācija tika izrakstīta tālākai novērošanai
pie ģimenes ārsta.
Iesniegumam pievienoju pielikumus:
(seko 9 pielikumi).
Pielikumi pieejami tikai iesnieguma adresātiem, jo satur sensitīvus datus.
Ar cieņu –
Ilze …
Telefons: …
E-pasts: …
