Dzymtuos volūdys dīnā

Leave a reply

Naseņ īsadūmuoju, ka volūda aizīt ari tai. Muna mama piec ituo insulta maņ vaira naatbiļd. Jei eisti vaira narunoj, jei var pasaceit tik puors vuordu: “navajag”, “Jezus Marija”, “atbrauce”. Saruna nav īspiejama, partū ka es vaira nasaprūtu, kū jei soka.
Tok manī ir munys mamys i munys babys, jūs mamu, babu volūda. Dzymtuo izlūksne. Kod asu Nagļūs, ar baudu klausūs, kai runoj vītejī. Tei ir muna eistuo volūda – muna baba ir nu tīnis, vyss puorejais ir guojs tikai pa viersu kai iudiņs puori akminim.
Es vakar taišni guoju i nazkū pasaceju bārnim, saprotu – es asu nūcitiejuse mamu. Tī vuordi, intonaceja. Tei ir tei #MātesPlate, maņ cīši patyka, kai nazkod Annele Slišāne beja pasavāruse iz itū myužeigū mamys varu – sovā ziņā “īrunuot” bārnu.


Muni bārni reši kū pasoka latgaliski, partū ka jūs golvonuo volūda vysleidza īt nu apleicīnis, ari nu tētis, nu draugu, nu bārnuduorza, televizora, dzīšmu, radejis, vysu vaira laikam nu gruomotu, partū ka tuos ari es skaitu volūdā, kaidā pīraksteits.
Bet zynu, ka tymā šaļtī, kod dāls grib maņ dasaglaust, jis nūčīpst smolkā bolsā munus vuordus: “Muna sauleite!”
Tys varbyut ir lobuokais, kū es jim varu īdūt vysai dzeivei. Ari tod, kod vaira narunuošu.

Sagatavoti un nosūtīti iesniegumi Veselības inspekcijai un Latvijas Ārstu biedrībai

Leave a reply

Septembris, daudzās skolās tas gan jau sāksies ar sacerējumu rakstīšanu “Kā es pavadīju vasaru.” Te būs manējais sacerējums.
Raksta noslēgumā pievienots manis sagatavotā un šodien nosūtītā iesnieguma teksts. Tas iesniegts LR Veselības ministrijas Veselības inspekcijai un Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai un Aroda tiesai.

Vasarai īpašu plānu nebija.
Bija doma paceļot, jūnijā aizbraucām uz Somiju, ar visiem bērniem aiz Polārā loka, bija labi. Bija doma padzīvot laukos – jūlijā aizbraucām pie mammas uz Mukulēm uz pāris nedēļām, bija labi.
Tikai tas viss pārtrūka vienā vakarā, kad mamma nokrita. Insults.
Tālākā vasara bija murgs. Nedēļas pārvērtās mēnešos. Trūkstošās drēbes bērniem nopirku Viļānu humpalās, jo kaut kā dzīvot vajadzēja un tas bija pēdējais, par ko domāt.
Šis mammas insults ir mainījis pilnīgi visu – no sevi apkopt spējoša un runājoša cilvēka, kas var viens darboties mājās atbilstoši vecumam un fiziskajam stāvoklim, viņa ir kļuvusi par bezpalīdzīgu un kopjamu cilvēku, kas kaut ko dara pats, bet nekad nav zināms, ko dara un ar ko tas beigsies.
Diemžēl mammas nokrišanai, NMPD izsaukšanai un profesionālajai palīdzībai uz vietas sekoja totāla vienaldzība un pat cinisms Rēzeknes slimnīcā, kur atrodas tuvākā Insulta vienība, bet kuras Insulta vienībā mamma nemaz nenonāca. Par spīti neapšaubāmām insulta pazīmēm, dežūrārsts Georgijs Tihonovs neizsauca dežurējošo neirologu un pacienti izrakstīja no slimnīcas – ģimenes ārsta uzraudzībā.
Tonakt mammu pati aizvedu uz Daugavpils slimnīcu. Tur apstiprinājās diagnoze insults. Darīt gan vairs neko nevarēja, jo tik svarīgās pirmās stundas jau bija zaudētas Rēzeknes slimnīcā.
Paldies man nezināmai Rēzeknes slimnīcas medmāsai, kas ieteica šo soli. Paldies tvitera atbalstam – rakstot, zvanot un vēlreiz rakstot man tai naktī, kad biju tik apmulsusi.

Tās nakts piedzīvojumus visērtāk izlasīt šeit: “Ārsts nemaz neapskatīja mammu, tikai papīrus!” Insulta pacientes meitas atmiņas par šausminošo nakti Rēzeknes slimnīcā – tas ir tas pats no naktineica.lv ņemtais teksts, iepriekšējais ieraksts, bet mazliet skaistāk noformēts.

Šodien pabeidzu sagatavot un aizsūtīju sagatavotos iesniegumus LR Veselības ministrijas Veselības inspekcijai, Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai un Aroda tiesai, kur lūdzu izskatīt lietu par Rēzeknes slimnīcas dežūrārsta Georgija Tihonova rīcību manas mātes Emeritas Spergas ārstēšanas laikā un pieļauto paviršību.
Cerībā, ka Valsts Veselības inspekcija un Latvijas Ārstu biedrība, lemjot par šo gadījumu un nākotni reģiona pacientiem, vadīsies pēc labākās sirdsapziņas un objektīviem kritērijiem.
Cerībā, ka sistemātiskais terors pret senioriem (citādi to nenosauktu, ņemot vērā daudzās saņemtās atsauksmes – mūsu ģimenē ar tā bija) mazināsies.

Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece vakar jau pasteidzās paust viedokli “Latvijas Avīzē“. Vairāki izteikumi šai rakstā manī izsauca lielu nesapratni un arī, atzīšos, dusmas. Vēlos tos komentēt.
“Ārste skaidroja, ka medicīnā bieži ir nestandarta situācijas, kurās kļūdīties var ikviens ārsts.” Protams, vārna vārnai acī neknābs. Bet. Tā nebija kļūda, jo kļūdās tas, kurš dara. Tā bija sistēma. Par to liecina daudzas citu cilvēku liecības par Rēzeknes slimnīcā un tostarp Tihonova novārtā pamestiem smagiem slimniekiem. Par to liecina mūsu ģimenes pieredze, kad ārsts tā īsti pat necentās iedziļināties, drīzāk atbrīvoties laikam tak no problemātiska un norakstāma (veca, neārstējama) slimnieka. Ja ārsts pats neveic pacienta primāro apskati? Ja uzticas tikai datortomogrāfijas rādījumam, kur vēl nav redzams svaigais insults? Ja šaubu gadījumā neizsauc dežurējošo neirologu? Ja kolēģei, kas gadījusies telpā, un rosina to darīt, atbild noliedzoši? Ja nav intereses palīdzēt cilvēkam, bet atbrīvoties no bezcerīga slimnieka?
“Pēc pētījumiem medicīniskās kļūdas varbūtību vislabāk novērš laba ārsta un pacienta, kā arī viņa tuvinieku saskarsme, piebilda Aizsilniece. ” Par labu saskarsmi nenosauksi tādu, kur manus izmisīgos mēģinājumus rast palīdzību mammai, kam ir insults ar acīmredzamām pazīmēm (nerunā, labās puses pārejoša paralīze, nesmaida, nekomunicē), sagaidīja ironisks un cinisks ārsta pretspars, ka es tak neesmu ārsts un nevaru noteikt diagnozi. Līdz tam, ka savu balto ārsta halātu centās atdot man, cilvēkam no ielas. Varbūt vajadzēja ņemt to halātu?
“Vai ārsts Tihonovs, konsultējot pacienti, saņēma visu nepieciešamo informāciju?” Vai ārsts šādu informāciju prasīja? Vai ārsts vispār konsultēja pacienti?
“Vai paciente pirms tam bija pietiekami sekojusi savai veselībai? ” Vai Latvijā nav noteikts, ka medicīniskā palīdzība pienākas ikvienam? Jo tad jau arī pašnāvniekus būtu jāatstāj nomirt, jo paši to vēlējušies un noziegušies pret sabiedrību, izvēloties nāvi. Jo nesekošana savai veselībai ir pasīvā pašnāvība, ja jau tā. Tad būtu jāatsakās no dzērāju, narkomānu, pīpmaņu, toksikomānu un bezpajumtnieku ārstēšanas, jo viņi nav sekojuši savai veselībai un izvēlējušies veselībai kaitīgu dzīvesveidu. Tad nebūtu un jāglābj un jāārstē arī šoferi, kas braukuši ar neatbilstošu ātrumu! Jo arī tas ir pasīvā pašnāvība, ja kas.
Šobrīd izskatās, ka LĀB prezidente Aizsilniece jau bruģē ceļu biedrības un ārstu sabiedrības atbildei – paciente pati ir vainīga.
Līdzīgu scenāriju jau ir pieredzējusi arī kāda cita ģimene, kas pēc identiska notikuma, saskaroties ar Tihonova vienaldzību un ģimenes locekles nāvi (citēšu, saglabājot pareizrakstību un stilu: “Tihonovs pat diagnozi ne nolika,pateica veca te nav viesnica neirologa ne bija,pańemam mamma nakti májas.péc laika slikti atkal palíka insults un tad pa slimnìcam 3 menešus un viss.”), ir vērsusies Veselības inspekcijā. Sekas? Citēju: “Pirmà vestule bija ja halatnost Tihonova a tagad raksta ká vińai buket slímibas bija.Nezinam jau ko darit talak vai lai viss paliek.”

Kāpēc tik ilgi vilku gumiju ar šo iesniegumu?
Pirmkārt, gribēju iesniegt pilnu dokumentu paku, ieskaitot arī rehabilitācijas iestāžu atzinumus. Diemžēl mammas diagnoze šobrīd ir arī afāzija – runas traucējums, kura gadījumā raksturīga pilnīgi vai daļēji zudusi spēja saprast cita runu vai iztrūkst savas domas ar vārdiem vai frāzēm; galvas smadzeņu bojājuma izpausme.

Kāpēc tomēr iesniedzu?
Kā jau minēju, šķiet, tviterī, primāri rūpējos par bērniem un mammu – steigties ar iesniegumu neredzēju jēgu, diemžēl. Tomēr iesniedzu – tas bija pienākums pret sabiedrību un citiem potenciālajiem slimniekiem. Patiešām ceru, ka ir iespējams pielikt punktu tam gadiem ilgušajam murgam un vairs necietīs pacienti un viņu ģimenes.
Man nav naida pret šo ārstu. Viņam vēl mūžs jānodzīvo, vecumdienas ar visām slimību izklaidēm vēl priekšā, man ar.
Man ir dusmas pret veselības aizsardzības sistēmu, kas to ir pieļāvusi – gadiem.

Te lai seko iesnieguma teksts.
Neesmu jurists. Neesmu ārsts. Esmu tikai cilvēks.
Tiešām un naivi ceru, jo mani audzināja mamma, kas tagad pati ir cietusi. No viņas esmu uzzinājusi, kas ir labs ārsts un kā jāattiecas pret pacientu (un, paldies Dievam, šovasar satikusi vairākus šādus Ārstus), kā arī – pret netaisnību ir jācīnās pat tad, ja tas ir naivi, ir jātic labajam, jo labais vienmēr uzvarēs.

Latvijas Republikas Veselības ministrijas Veselības inspekcijai

Latvijas Ārstu biedrības Aroda tiesai

Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai

Ilzes … (pers. k. …)

iesniegums.

Lūdzu izskatīt lietu par Rēzeknes slimnīcas dežūrārsta Georgija Tihonova rīcību manas mātes bijušās Viļānu slimnīcas un poliklīnikas pediatres Emeritas Spergas (pers. k. …) ārstēšanas laikā 18.07.2019. un pieļauto paviršību, pacienti izrakstot no Rēzeknes slimnīcas par spīti neapšaubāmām insulta pazīmēm, vadoties tikai pēc datortomogrāfijas izmeklējumu rezultātiem un neņemot vērā objektīvo pacienta stāvokli un notikušās veselības stāvokļa izmaiņas, kā dēļ viņa tika nogādāta slimnīcā ar NMVD, kā arī neprofesionālo komunikāciju ar pacientes tuviniekiem.

Lemjot par šo gadījumu, aicinu vadīties pēc labākās sirdsapziņas un objektīviem kritērijiem, lai nākotnē novērstu šādus gadījumus un vājas medicīniskās aprūpes un tai izrietošu dramatisku seku veselībai iespējamību potenciālajiem Rēzeknes slimnīcas pacientiem, tai skaitā – tās Insulta vienības apkalpojamā reģiona iedzīvotājiem un jebkuram cilvēkam, kas šajā reģionā atrastos. Ja ceļojat pa Latviju, tas var būt arī jebkurš no jums.

Diemžēl, kā liecina man adresētie privātie ziņojumi sociālajos tīklos, saņemtie zvani un vairāku Rēzeknes slimnīcas pacientu tuvinieku liecības klātienē, tad slimnīcā un tostarp šim ārstam tā ir ierasta prakse, sava veida sistēma, kā atbrīvoties no “liekajiem” pacientiem, pamatā senioriem.

Lūdzu, izskatot lietu, ņemt vērā šo fonu un pazīmes, kas liecina par šādas rīcības sistēmiskumu un regularitāti, lai arī droši vien ne visi rakstītāji un runātāji ir atsaukušies manam mudinājumam par šiem gadījumiem rakstīt iesniegumu Veselības inspekcijai. Atsevišķas vēstules skatīt pielikumā, visas neapkopoju.

Tāpat lūdzu vērtēt situāciju, ka paciente, kam 18.07.2019. plkst. 21.00 ir noticis un vēlāk arī diagnosticēts insults, Insulta vienībā nonāk tikai 19.07.2019. aptuveni starp plkst. 11.03 un 12.15 – teju 15 stundas pēc notikušā insulta.

Ja gan Rēzeknes slimnīcā, gan Daugavpils Reģionālajā slimnīcā ir Insulta vienības, tad kāpēc tās nenodrošina neirologa dežūras klātienē 24 stundas un 7 dienas nedēļā, lai lēmums par šādiem sarežģītiem pacientiem, kam, piemēram, ir neskaidra datortomogrāfijas aina, bet nepārprotamas insulta pazīmes, nepaliktu uz dežūrārsta pleciem un atbildības.

Ja tas nav iespējams finansējuma vai medicīniskā personāla trūkuma dēļ, tad kāda jēga no šīm Insulta vienībām, uz kurām, kā to vairākkārt norādījusi arī NMVD vadītāja Liene Cipule un kas ir redzams arī Veselības ministrijas izplatītajos informatīvajos materiālos, piemēram, plakātos uz slimnīcas sienām, ir jānogādā pacienti atbilstoši to teritoriālajai piederībai un piesaistei noteiktas Insulta vienības apkalpojamai teritorijai.

Situācija, ka, atrodoties noteiktā Latvijas reģionā, cilvēkam ir mazāka iespēja saņemt laicīgu un kvalitatīvu medicīnisko palīdzību, piemēram, insulta gadījumā, jo reģionālās Insulta vienības ir vājāk aprīkotas, zemāk finansētas, bez klātienē dežurējoša ārsta, ir pretrunā ar Latvijas valsts Satversmē noteikto, ka Valsts aizsargā cilvēku veselību, dzīvību un Latvijā cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Vienlaikus aicinu vērtēt situāciju, kāpēc Rēzeknes slimnīcas dežūrārsts Georgijs Tihonovs, pirmkārt, pats neveica pacientes apskati un stāvokļa novērtējumu, tostarp nenotika komunikācija starp ārstu un pacienti (kas, kā liecina pieredze Daugavpils Reģionālās slimnīcas uzņemšanā, bija iespējama par spīti verbālās komunikācijas trūkumam, pacientes stresam un aftāzijai), bet to uzticēja visticamāk medmāsai vai ārsta palīgam, kura identitāte nav zināma, otrkārt, kāpēc šaubu gadījumā veselības stāvokļa novērtēšanai netika pieaicināts dežūrējošais neirologs, kas tobrīd atradās mājas dežūrā, treškārt, kāpēc paciente ar insulta pazīmēm: pazudusi runa, noslīdējusi labā sejas puse, traucētas kustības ķermeņa labajā pusē (ierodoties NMVD, labā puse bija nekustīga, kustības daļēji atjaunojās, atrodoties vairākas stundas Rēzeknes slimnīcā), apgrūtināta vai pat neiespējama komunikācija tika izrakstīta tālākai novērošanai pie ģimenes ārsta.

Iesniegumam pievienoju pielikumus:
(seko 9 pielikumi).
Pielikumi pieejami tikai iesnieguma adresātiem, jo satur sensitīvus datus.

Ar cieņu –

Ilze …

Telefons: …

E-pasts: …

Mammas insults. Notikumu secība

Leave a reply

Lai gan jau ir pagājis gandrīz mēnesis un atmiņa daudz ko izdzēsusi, man datorā bija saglabājie notikumu apraksts. Mazliet noīsināju dzeju un publicēju.

Ceturtdiena, 18. jūlijs

Ap 21.00

Atskan kritiena troksnis.

Mamma ar pārvērstu seju balstās pret dušas telpas durvīm. Labā sejas puse noslīdējusi, labā roka nekustas, uz jautājumiem atbildēt nespēj. Novērtēju situāciju – insults.

21.05

Tante zvana NMPD.

Balstu mammu, bet jūtu, ka viņa paliek arvien smagāka un it kā atslābst, atlaižas. Noguldām uz segas koridorā.

Mammas galva ļengani karājas, viņa mēģina ar veselo roku trīt pamirušo labo roku, kājas, šķiet, vispār nekustas. Mēģina runāt, īd. Skatiens nekonkrēts, sazināties nav iespējams.

Asinsspiediens 195/145.

Tante saka iedot klofazolīnu, mēle karājas.

21.22

Sazvanu ģimenes ārstu konsultatīvo telefonu, paskaidroju situāciju un to, ka ātrie izsaukti, bet prasu padomu.

Ārste pasaka nolikt sānu guļā un ar galvu uz sāniem, lai neaizrijas ar mēli, nenosmok.

Galvu nolieku vēl vairāk uz sāniem.

Nekādas zāles dot navajag.

Nav ne jausmas, kur palikusi klofazolīna tablete un vai mamma vispār var kaut ko norīt.

21.25

NMPD joprojām nav. Zvanu. Brigāde esot ceļā. Esot ļoti daudz izsaukumu.

Ap 21.30

Ierodas NMPD, sagaidu un parādu, pastāstu notikušo. Ārsti ķeras pie darba.

Mammu ierullē nestuvēs, ar tām aiznes līdz īstajām nestuvēm uz riteņiem, aizbrauc pāri āra slieksnim, ka nograb vien. Tante pavadīs māsu uz slimnīcu

Ap 23.20

Zvana tante. Izmisusi. Ārsts esot nekāds, pie pacientes neejot klāt, jēgas nekādas. Neirologa uz vietas nav, būšot tikai sestdien, insulta diagnozes nav, datortomogrāfijas rezultātu nav. Nekas nenotiek, mamma joprojām guļot Uzņemšanas palātas vidū uz pagaidu kušetes uz riteņiem.

Mamma mēģinot celties, bet galīgi nesakarīga uzvedība. Rokai un kājai daļēji atjaunojušās kustības. Mamma kaut kur ejot, bet nerunājot, nevienu neklausot. Esot aizgājusi uz tualeti.

Ārsts tantei esot izteicis komentāru, ka viņa (tante) labi izskatoties. Vai vīrs esot?

23.27

Ieeju tviterī un ierakstu par notikušo – mammai insults, ātrie aizveda uz slimnīcu, nekādas terapijas nav, datortomogrāfijas rezultātus sola no rīta, neirologs varbūt sestdien.

23.41

Turpinu rakstīt publiski. Ka mamma jau slienas kājās, bet nerunā. Ka ārsts runā par ģimenes ārsta uzraudzību, izsaka komplimentus pavadošai personai par izskatu. Ka nekādu palīdzību nemana.

Ap 23.50

Zvana nu jau galīgi izmisusi tante.

Brauc pakaļ! Mamma jāved mājās. Izraksta no slimnīcas.

Tantei nav līdzi maka, jo, baidoties no aplaupīšanas, negribēja naktī iet uz dzīvokli ar mantām, taksis atkrīt. Neviens tak neiedomājās, ka tik slimu cilvēku izraksta.

Tante esot prasījusi, vai tad vismaz kapeļņicu neuzliks. Pēc tam esot uzlikta sistēma, kaut kas pil.

23.57

Rakstu tviterī par to, ka mammu izraksta no slimnīcas. Tikai sapilinās sistēmu un sagatavos izrakstu.

Piektdiena, 19. jūlijs

Ap 00.00

Zvana tante. Brauc pakaļ! Ārsts kaut ko ārdās, medmāsas skatās. Māte ceļas un nav valdāma, pati pirmīt bijusi uz tualeti.

Runā? Nē. Mute? Nu tā. Rokas it kā kustas abas. Staigā. Nesakarīga.

Saruna pārtrūkst, jo mamma kaut kur grib iet, tante ķer.

00.33

Esmu pie Rēzeknes slimnīcas.

Tante nāk pretī. Esot jāsagaida, kamēr izpil sistēma. Vestibilā puskrēslā sēž un manī noskatās 3 cilvēki: viens baltā halātā, viens rozā formā, viens kaut kādā biezā ķitelī.

Eju viņiem garām pie mammas. Viņas seja nedzīva, skatiens joprojām neadekvāts, nerunā. Mēģina kaut ko teikt, nav pat nesakarīgu skaņu virknējuma, tikai īdieni.

Eju pie cilvēkiem vestibilā un vaicāju:

– Kurš no jums ir ārsts?

Vīrietis baltajā halātā jau ir gaidījis mani, pielec kājās un uzreiz pāriet pretuzbrukumā.

Kļūst skaidrs – viņš ir pārliecināts, ka tas nav insults, jo datortomogrāfijā insulta nav.

Bet mamma? Viņa joprojām nerunā. Bet pa dienu runāja.

Man no stresa un izmisuma nāk raudiens. Cenšos saglabāt līdzsvaru un nepalikt agresīva. Man nevajag ne ar vienu izrēķināties vai kaut ko pierādīt. Man vajag palīdzību mammai.

Jā, viņš izraksta no slimnīcas. Tas nav insults.

Atkārtoju, ka viņa joprojām nerunā un slikti kustas, sejai viena puse noslīdējusi. Pa dienu normāli runāja, staigāja, bet tagad sabrukusi un nerunā.

Nē, tas nav insults. Datortomogrāfijā nav insulta.

Vairākkārt jautāju:

– Jums tas liekas OK, ka cilvēks vairs nerunā? Jūs viņu vienkārši rakstāt ārā? Ar insultu?

Izraksts jau esot gatavs un atdots. Seko komentāri par to, ka, ja jau es esmu ārsts un visu tik labi zinu, lai lasu izrakstu. Izteiksme ironiska, jo es, protams, neesmu ārsts.

Abas pārējās personas vestibilā klusē un neiejaucas, viens no viņiem, ražena paskata vīrietis vatētā ķitelī, izskatās aizmidzis. Koridorā parādās vēl pāris sieviešu rozā formās. Pazūd klusējot, kaut ko pasaka viena otrai un izgaist.

Šķiet, sarunājamies tikai mēs ar ārstu. Nu jau kliedzam. Man izmisums, ārsts nokaitināts par nepiekāpību.

Uzzinu, ka man nav nekādu tiesību apšaubīt viņa lēmumu, jo neesmu ārsts. Palieku pie sava – tas ir insults.

Neesot insults. Insulta slimnieki guļ, a te tak staigā. Izsmejošā tonī – kamerās tas viss esot bijis labi redzams.

Ieminos par kaut kādu sistēmu, ārsts izsmejoši uzsver, ka nevis kaut kādu, bet es jau tāpat neko nesapratīšu, jo tak neesmu ārsts. Ā, es esot ārsts? Nu, tad lai skatos izrakstu!

Paņemu no tantes izrakstu. Visvairāk interesē diagnoze. Protams, tur nav rakstīts “insults”, bet abreviatūra HCVN. Datortomogrāfijas aprakstā tiešām neparādās insults, bet išēmisks kas tur un rētaudi, kā arī vēl vesela virkne terminu. Jā, es neesmu ārsts. Bet papīri ir tīri.

Tikai mamma joprojām nerunā un labā sejas puse nošļukusi, kustības kokainas un rīcība neloģiska.

Vaicāju, ko tad tagad ar viņu darīt un kur vest. Ārsts iesaka Gaiļezeru.

Jā, es ļoti labi zinu, kur ir Gaiļezers. Vismaz 3 stundas ceļā.

Bet kāpēc Gaiļezeru? Ja jau cilvēks ir vesels un izrakstāms mājās? Sanāk, ka uz vietas Rēzeknē vairs nav pieejams neirologs – tātad uz vietas nav iespējams novērtēt, vai ir insults. Dežūrārsts neiedziļinās, nejēdz diagnosticēt vai arī negrib krāmēties ar vecu cilvēku. Esmu apmulsusi, ko darīt tālāk, bet nešaubos par diagnozi. Ārsts uzvelkas arvien vairāk.

Māte klausās to visu lērumu, saruna notiek tieši pie viņas palātā, īd, krata galvu un mēģina nokāpt no kušetes uz riteņiem, izraut sistēmu, tante viņu tur. Viņa saprot notiekošo un ir pārbijusies, grib prom.

Esmu joprojām iekšā mammas palātā, ārsts stāv tās durvīs un turpina apgalvot, ka tas nav insults.

Neatkāpjos no pārliecības, ka viņš dara nepareizi, izrakstīdams insulta pacientu. Vēlreiz pārvaicāju, vai, viņaprāt, ir OK – cilvēks, kas pirms dažām stundām ir staigājis un normāli sarunājies, tagad knapi kustas un nerunā. Vai tiešām tas ir OK?

Ārsts turpina stāstīt, ka pacients ir nododams ģimenes ārsta uzraudzībā. Nosauc nepieciešamos izmeklējumus, kas ģimenes ārstam būtu jāveic vai kam būtu jābūt jau veiktiem – tobrīd pat necenšos iedziļināties to nosaukumos.

Prasu – vai tad tiešām tagad nakts vidū viņu ārstēs ģimenes ārsts?

Jā. Vai tad es nezinot, ka ģimenes ārsts strādā 24 stundas diennaktī?

Tiešām? Ģimenes ārsts strādā visu diennakti?

Jā, visu diennakti!

Apšaubu, ka mammas ģimenes ārstei var zvanīt 24 stundas diennaktī.

Ārsts ir novests līdz baltkvēlei. Velk nost halātu un nāk man virsū.

Esmu apjukusi. Viņš laikam ir pabeidzis un ies prom? Saruna beigusies?

(Tante vēlāk atzīstas, ka tobrīd ir pārliecināta – ārsts man sitīs.)

Ārsts dod man savu balto halātu. Ja jau esi ārsts, lūdzu!

Atkāpjos un saku, ka neesmu nekāds ārsts. Tante cenšas iejaukties – nav diploma.

Ārsts apgriežas iet prom, bet joprojām notiek kaut kāda bezjēdzīga vārdu pārmaiņa. Neatkāpjos no pārliecības par insultu, viņš paliek pie sava.

Izmisumā novēlu aizejošajam ārstam jaukas vecumdienas un lai viņam kā pacientam visi vecumā satiktie ārsti ir tikpat ieinteresēti kā tagad pats kolēģei. Lai jau veicas. Tikai brīdinu, ka arī viņš reiz būs vecs un slims pensionārs. Tāpat kā mana mamma, kas arī reiz bija ārsts.

00.46

Zvanu ģimenes ārstu konsultatīvajam telefonam. Skaidrs, ka mammas ģimenes ārste guļ, un skaidrs, ka neviens ģimenes ārsts nestrādā diennakti. Tāpēc jau ir šis telefons.

Gaidu savienojumu 3.15 minūtes, nesagaidu.

Mamma plēš sev nost brunčus. Nesaprotu, ko viņa grib. Mēģina kaut ko pateikt, nav ne valodas, ne žestu. Beigās pielec – grib uz tualeti.

Medmāsa atnes pīli (vai kā nu to sauc).

Viss notiek pie plaši atvērtām durvīm, tieši pret durvīm. Mēģinu pievērt durvis, tas neizdodas. Medmāsa, redzēdama situāciju, atnes palagu, ar ko piesegt.

Ap 00.55

Galvā haoss. Saukt 113, lai ved uz Gaiļezeru? No Rēzeknes slimnīcas. Nav jau taksis.

Man jāiet samaksāt 18,50 eur. Laikam tak par tantes izprasīto sistēmu. Čekā gan parādās tikai 4,27 – par ārsta apskati.

Vēlāk tante pastāstīs, ka sākumā, kad viņas atbraukušas, ārsts nemaz neesot nācis klāt mammai, kaut ko bļaustījies ar māsiņām un ar kaut kādu apčurājušos dzērāju vai bomzi. Klāt nebiju, nezinu. Tikai jokaina tā apskate sanākusi – pacienta veselības stāvokli novērtējusi medmāsa, ārsts klāt nav gājis. Šķiet, pacientu viņš īsti nemaz nav redzējis, tikai datortomogrāfijas apraksta izdruku.

Prasu medmāsai, kas iekasē naudu un laikam ir palikusi te vienīgā. Ko man tagad darīt. Kur man viņu vest.

Medmāsa iesaka Jēkabpili vai Daugavpili. Sameklē un iedod Daugavpils slimnīcas telefonu.

01.01

Zvanu Daugavpils reģionālajai slimnīcai.

Izstāstu apmēram mammas stāvokli un izsaku aizdomas par insultu.

Protams, izskan mudinājums saukt ātros. Baidos, ka noliks klausuli, atklāju – ka esam Rēzeknes slimnīcā, bet jau ar izrakstu no tās.

Balss klausulē mainās, iešot pasaukt dežūrārstu.

Īsumā visu notikušo izstāstu ārstam. Viņai situācija nepatīk, izklausās pēc insulta. Zvanīs neirologam, kas ir mājas dežūrā, atzvanīs.

01.16

Zvana Daugavpils slimnīcas dežūrārsts.

Neirologa ieteikums – var vest tagad uzreiz, kamēr vēl ir nodaļā, bet diez vai mēs vairs paspēsim, lai būtu Daugavpilī laikus. Saprotu, ka runa ir par trombolīzi.

Mamma ir nokritusi ap 21.00, tagad ir pagājušas jau 4 stundas. Vēl vismaz pusotra stunda ceļā.

Vēl variants – vest no rīta, lai 8 jau būtu tur. Jo principā steigas jau vairs nav, kā saprotu.

Cits variants – no rīta iebraukt pie ģimenes ārsta pēc nosūtījuma un tad doties uz slimnīcu.

Ārste pēc sarunas ar neirologu man pa telefonu ieskicē potenciālo iemeslu, kāpēc Rēzeknes datortomogrāfijā nekas neparādās. Iespējams, tas ir iepriekšējā vecā insulta turpinājums, atbalss, paasinājums. Cits variants – iespējams, iepriekšējā insulta radītie rētaudi liedz saskatīt jauno insultu.

Tomēr runas traucējami ir pietiekami svarīgs un neapstrīdams simptoms. Beidzot kāds to pasaka.

Ap 01.20

Brauksim mājās.

Mammai, izrādās, nav apavu. Neviens no mums par to nav padomājis.

Vienās zeķēs viņa neapturami laužas no slimnīcas. Kliedzu, lai nekur neiet ārā, vismaz piedzīšu pie trepēm mašīnu. Neklausa. Tante viņu tur.

Paralēli pašvaldības policisti un medmāsas skaidrojas ar apčurājušos bomzi vai dzērāju. Pie trepēm policijas auto.

Mamma kāpj iekšā mašīnā, neklausa. Viņa ir tik stipra un tik sveša, nerunājama. Esmu pārbijusies. Liekas, ka viņa vems – rīstās.

01.30

Zvana ārsts Andris Skride, kas pamanījis epopeju tviterī. Prasa, kā veikta datortomogrāfija – ar kontrastvielu vai bez. Kā es to varu zināt, nav ne jausmas. Viņš zvanīšot uz Rēzeknes slimnīcu.

Diezgan vienlaicīgi tantei piezvana kāda Rēzeknes slimnīcas medmāsa un prasa, vai mēs braucam uz Daugavpili.

Ap 01.45

Mājās izlaižu no mašīnas tanti, mamma laužas ārā no auto, vispār neklausās manī. Zibenīgi pazūd savā gultā. Man plāns pa taisno startēt uz Daugavpili izgāžas.

Sāku šaubīties. Varbūt patiešām – celties 7, braukt uz Viļāniem pie ģimenes ārsta, tālāk caur Preiļiem uz Daugavpili.

02.07

Piezvana Andris Skride. Kaut ko runā. Neko neatceros.

Lasu viņam priekšā izrakstu, saņemtos medikamentus, diagnozi. Smadzenēs no stresa vate.

02.21

Pārlasu iedotos papīrus. Kaut kāds Georgijs Tihonovs. Neko neizsaka.

Apzinos – ar varu es mammu nekur nedabūšu. Viņa ir stipra, pārbijusies, neadekvāta un smaga.

Eju uz guļamistabu. Mamma knosās un mēģina kaut ko teikt, bet neko nevar saprast, arī tante neguļ.

Asinsspiediens 145/105. Mamma raušas kājās, iet pie zāļu plaukta, plēš vaļā vienu iepakojumu, otru, rokas neklausa, mūs neklausās un nesadarbojas. Tante jau esot viņai pēc atbraukšanas no slimnīcas iedevusi spiediena zāles, tagad vairs nevajag.

Mamma cīnās par zālēm. Panikā rauju visas pakas prom un nesu prom. Mamma kaut ko mēģina teikt. Tante tausta pulsu, ejot kā šujmašīna. Dzersi Digoksīnu, to tu meklēji? Jā, to. Iedzer. Joprojām mēģina tikt pie spiediena zālēm.

Ap 02.30

Pakojamies. Braucam uz Daugavpili.

Mamma pretojas. Izdodas pārliecināt, klausa.

04.05

Piebraucam pie Daugavpils slimnīcas.

Dežūrārste mūs atpazīst, seko pacienta apskate. Ar manu mammu runā. Viņa atbild – piekrītoši māj ar galvu vai purina galvu. Viņa visu saprot. Mamma nomierinājusies, reaģē adekvāti.

Elektrokardiogramma, analīzes. Nekādas zāles dot nevar, jo viss jau ir sadots.

Mammu paturēs Observācijas nodaļā. Mantas nekādas nevajag.

Ap plkst. 8-9 nāks neirologs un skatīsies.

Ja viņi nezvana plkst. 8-9, man jāpiezvana plkst. 10.

Pavadu mammu līdz gultai. Ārste mierina – tur Rēzeknē viņai bija stress, tāpēc mājās tās zāles tā rāva un ķēra. Bet viņa visu saprot. Paldies Dievam.

06.35

Sēžu mašīnā, pilsēta mostas. Iegūglēju, kas ir tas Rēzeknes ārsts.

Ceru ieraudzīt standarta gānīšanos sudzibas.lv – ņe tak pasmatrel, oral, neejiet pie šitā daktera. Kā parasti – par jebkuru ārstu.

Ieraugu informāciju par identisku rīcību, izrakstot mājās slimu cilvēku, un tam sekojušu vīrieša nāvi, tiesas procesu. Nereāli. Ataust prātā visi stāsti par Rēzeknes slimnīcu un uzņemšanu – to veco cilvēku nepaņēma, no pat nepaskatījās, to tuvinieki pielauza paņemt slimnīcā. Te nu viņa ir – realitāte. Tagad arī mūsu saimē.

9.58

Zvanu uz slimnīcu.

Vēl gaidot analīzes. Piezvaniet pēc stundas.

11.03

Zvanu uz slimnīcu. Neirologa slēdziens vēl nav bijis. Piezvaniet pēc stundas vai pusotras.

Atraksta Andris Skride. Var nojaust, ka viņš ir nobažījies par to, ka joprojām nekas nenotiek.

Piezvana LTV. Viņu jautājumi – gan par bezdarbību Rēzeknē, gan laika vilkšanu Daugavpilī.

Pārāk agri esmu atslābusi.

Ap 12.15

Ierodos slimnīcā. Observācijas palātā mammas nav, gulta tukša. Aizvesta uz Neiroloģiju.

Atrodu mammu, pie viņas ārste, liek uzgaidīt. Ārste pasauc aprunāties. Nekā iepriecinoša, protams. Insults.

Laiks ir gājis un pagājis. Šobrīd runa par stabilizēšanu, rehabilitāciju. Visticamāk runas traucējumi paliks. Viņi te Daugavpilī nevar piedāvāt runas rehabilitologu, bet Rēzeknē esot, pieejamas arī mājas vizītes, bet sīkāk pie ģimenes ārsta, ar viņa nosūtījumu.

Klausos un saprotu – tā nu tas tagad būs. Sazin kā vēl būs.

Bet ir tik patīkami un atvieglojoši, ka ārsts paskaidro notiekošo. Es neesmu ārsts un arī nebūšu, bet gribu zināt, kas notiek un ar ko rēķināties, kā palīdzēt savai mammai.

Malnuo na byuteiba

Leave a reply

Īsliedžu i izsliedžu. Navaru pasavērt tū “Černobiļu”.

Tys beja skaists saulains pavasara vokors, kai piec leita. Saule jau laidēs iz leju, i tikū saplaukušuo Buravina izavēre tik skaista i lela. Mežs, kū es vēļ bīži piec tam redzieju sapynūs, tikai sapynā tī vysod pa vydu beja sāta. Voi vasali sātu kvartali, kur nivīna nabeja.
Pīaugušī stuovēja pi Seņuka sātys vuortu i runuoja – kas niu byus. Ka ak jau byus juopījem tīnīnis buorini. Ka juodzer jods. Ka ak jau vysi miersim.
Tūvosor naļuove īt uorā leitā. Naļuove ēst namozguotys ūgys. Skrīt pa pļaņčkom.
Dūmuot, ka tūs radioaktivūs putekļus, kas īt puori iz Zvīdreju, leits nūsystu lejā. Dūmuot, ka iudiņs nūmozgoj vysu.
Es siedieju iz vacūs salīkamūs kūka trepu, kam beja izbaliejuši sorkoni pakuopīni nu dieleišu, kas īlaisti brusuos, i myzuota kūka atspaidi sasysti A burta veidā. Siedieju iz pakuopīņa, apleik miļzeigys i tymsi sorkonys ūgys, aplejušys leitā ar lelom lasem. Siedieju, iežu gotovūs kiršus i saprotu, ka smierts īīt manī ar kotru kimūsu, ka es agri voi vieli nūmieršu, ka nabyus nikuo. Bet ka navaru atsasaceit, partū ka jau seņ ir par vieli.
Tuos ūgys tik gordys. Vāsys leita lasis dasadur munom lyupom, baba ak jau guļ i naredz. I smierts ir kotrā ūgā. Jūceiga sajiuta, kod tev tikū ir palykuši 8 godi.
Es bīži atguodoju. Kai jemu tuos aplejušuos ūgys i apsazynoju, ka ādu smierti. Ka nu ituos šaļts ir īsasliedzs stuņdinīks.
Bet tū vokoru pi Seņuka sātys vuortu es ari bīži pīmiņu. Tik skaists pavasara vokors. Saule. Putyni. Svaiga zuoleite. Vysa vosora vēļ byus. Sābri satykti.
Tik lelī puorsabeiduši i ar taidu kai nūlemteibu runoj, ka vyss ir cauri. Nivīns nikuo nazyna. Tik vysi jau zyna, ka tī nazkur ir izspruodzs atomreaktors i ka syudi ir leli, ka jau vaļdeiba pasaceja.
Es dūmuoju par tim bārnim, kas atbrauks. Kur mes jūs liksim.

Es vierūs monitorā. Pyrmū reizi eistā slimneicā. Es vīna poša. Vīna poša ar myrušu bārnu. Osorys jau beja izrauduotys, atguoju bez emoceju. Kas juodora, juodora.
Uorstīne vēļ cereigi otkon i otkon brauceja munu vādaru ar aparatu. Želeja saļdeja mīsu, cikom sasyla i apryma. Jei spīde vīnā punktā i meklēja.
Malnā monitorā bolti pleči, nazkas kustīs. Jei verās, verās i soka, ka tys ir cīši nūpītni. Ka navar byut klaidu. Ka varbyut. Ka juosaver.
Tys, kam es jau beju davuse vuordu, pluovuoja nakusteigi. Sirds nasasyta. Jis it kai bāga nu aparatu. Kai varžu kurkuļu masa, kū raugi izceļt nu iudiņa, bet kas izsleid nu pierstu i otkon īkreit muorkā.
Leidz jei pīsacēle. Vērēs vēļ monitorā. Izdrukuoja tūs plečus. Mirs. Mīrs.
Jei saceja, ka nasaprūt, kas nūteik. Otkon i otkon. Tik daudz. Mīra nav i nabyus.
Naatguodoju juos izskota, naatguodoju juos vacuma, naatguodoju juos vuorda voi precizi juos saceitūs vuordu. Tikai nūgurumu bolsā, bezcereibu i boltū kiteli.
Kū var gribēt. Mums puori puorguoja tei Černobiļa. Mes vysys te bejom.

Maņ ir div bārni. Munam pyrmajam bārnam dreiž byutu vuorda dīna. I es navaru nūsavērt tuo seriala. Partū ka maņ nav ziņkuoreibys i nav interesis.
Mes tok vysi tepat bejom. Ar vysom tom emāleitajom kaneņom, dušlagim, miskastis spanim i žygulim.


Zīmyssvātki, Muorys dīna

Leave a reply

Kod grybu īīt sovā dīnrokstā, kotru reizi nūmainu paroli. Niu to nasaguoja nūmaineit, partū ka dators beja tys pats (beidzūt asu nūsaceitai privatiziejuse vīnu nu veira datoru) i parole beja saglobuota.
Tys par tū, cik bīži es rokstu. Koč raksteit rokstu bīži – pruotā. Koč parosti ir gona ar tviteri – taišni tik apmāram zeimu ir gona eisai nūstuošonai.

Itū īrokstu par kompetom gribieju raksteit decembrī, a nikai nasaguoja. Atlyku, atlyku. Da i, ruodīs, vaira nabeja svareigai. Laiks īt i šmuki aizmiež vysu.

Šudiņ nūsvieru bārnu soldonumu kulis. Atlykumu. 1649 grami. Kai 1949. gods.
20. godu symta cylvāka bāda. Mes par daudzi dzeivojam 40. godūs. Nivīns cyts laiks nav īsasprīds pruotā. Varbyut 1993. gods, kod vaira suoču raksteit dīnysgruomotys. 1997. godā beidzēs bierneiba.
Nazkai saguojs beidzamā laikā skaiteit daudz par izsyuteišonom, pādejais beja Klīdzieja stuostu kruojums “Cilvēki uz tilta”, kur skaiteju stuostu “Seši kalni” i rauduoju. Na jau tik talanteigs teksts (dīzgon solkons i paradzams), bet tei dūma – beja tev pīci bārni, sasajuti nazcik bogots, a, hop, laiki mainuos, varys jem, palīc vīns zam vacuma.
Pīļaunu, ka 1949. gods kai vizuals tāls maņ izraisa vaira emoceju kai 1918. Verdzeiba pret breiveibu? Tok jau nā. Lobais ir pošsaprūtams i juoskandynoj šai voi tai, a trauma kai pyve izlein nu nazyn kurīnis.

Ni muna, ni, cik zynu, veira saime nabeja izsyuteita. Nivīns bodā nanūmyra. Tok tei kruošona, taupeišona, vuokšona, likšona, kraušona. Kai ceļūt sev nu monta kolnu aizsardzeibu pret nadīnu.
Es nazkai skaiteju, ka vīna paziņa dūmuoja, kū lai izvuorej ēst saimei vakareņom, naudys kaids vīns voi div eiro. Nā, jī nabeja nabogi, tik taida šaļts – mašyna saremoņteita, olga veiram nav samoksuota, bārnu naudys vēļ nav īguojušys. Voi nazkai tai. Nauda byus. A niu ir labi ka eiro, kas salaseits pa sumceņom i kārmynim.
Nu kai. Pajem buļbys, ozbora putruomus, tušonku, zierņus, pupys – tik tik juopajem nu skapa. Veikalā kriejumu. I gotovs.
Nā, jai nav nikuo. Tik puspaka auzu puorslu.
Kai.
Kai var byut sātā tikai puspaka auzu puorslu. Tys nav īspiejams. Būrkuoni? Buļbys? Mylti, gryudi, makaroni. Tok vysod ir.
Nā, nav.

Te es saprotu. Tei ir dzymtys viesture. Sātā vysod ir juobyut puortykai deļ vairuoku dīnu, deļ seve, deļ īnuocieja. Tī ir dzymtys viesturis nūspīdumi munā pruotā.
Es navaru nanūpierkt makaronus, ka zynu – ir palykušys tik div treis pacenis, tū vīnu bārni naād, ūtra ilgi juovuorej, trešuo garī makaroni. A mož i vysys četrys, vēļ tī zierņu makaroni, kuo nivīns naād. Kod lācys voi zierni cauri, juonūpierk nu jauna. Partū ka nikod nazyni, kod īsagribēs taišni lācu voi zierņu.
Voi, pareizuok sokūt, nikod nazyni, kas byus. Ka pa rūkai ir iedīņs, vys drūsuok.
Piec tam dūmoj, kai izlītuot ar pruotu, kai naizsvīst. Bet kasdīnys buferam ir juobyut. A ja nu. Lai ir.

Zynit, deļkuo munu babu i juos saimi naizsyuteja 1949. goda 25. martā?
Vīns, jī ar dzedu zynuoja, jau beja salykuši sumkys. Drēbis, sukari. Tuos sumkys tai i nūstuovēja – mienešim, varbyut godim. (Naz, kurā šaļtī jī sasajuta tik drūsi, ka var atlikt atpakaļ skapī drēbis, izkraut lizeikys, bļūdenis.) Ūtrs, jī kara laikā pajēme pi seve bežancus. Nivīns maņ nasaceja uzvuordus, bet krīvi nazkur nu tīnis. Dzeivuoja piertī. Trešs, jī vysod labi baruoja struodnīkus. Kod 30. godu beiguos cēle myura klāvu, staraveri myurinīki īraudzeja, ka mozuokais bārns īkreit seiva dūbē, skrēja, izruove. Mama izdzeivuoja. Bet jau i da tuo babai beja svareigai labi pabaruot i padzirdeit kotru, kas ir juos sātā. Jei poša taiseja samogonu, vuoreja i cepe.
Atguoja 1949. gods, jūs naizvede. Izaruodeja, ka pi sarokstu taiseišonys beja ni to tūs bežancu tāvs, ni to vīns nu tūs klāva myurinīku. Izstreipuoja Spiergys, īraksteja nazkurūs cytus.
Taida legenda. Kas zyna, kai tī beja. Nivīns tok naredzēja. Bet izdzeivuoja i muna mama, i juos vacuokuo muosa, i jaunuokuo, kas beja dzymuse viņ 1948. goda augustā.

Nu. I kai lai es niu izsvīžu tūs 1649 gramus jau apbeliejušūs kompetu? Bārnu Zīmyssvātku kulis, pavysam beja 3 kilogrami. Jī nasaraun ēst kompetu (pareizuok sokūt, ir izlasejuši pa sovam pruotam gorduokuos, i tei nav šokolade), es raugu naēst.
Pārņ Zīmyssvātku kompetys jau laiceigai atdevu lobdareibai. Niu jau par vieli, šokolade bolta.
Ir Muorys dīna. Ir izsyuteitūs dīna. A es sveru bārnu Zīmyssvātku kuleišu kompetys i dūmoju, cik dzeiveibu byutu izgluobts, ka ituos niu nivīnam navajadzeiguos kulis varātu aizsyuteit tī puori laikam, tī puori tyukstūšom kilometru. Tam bārnam, kas tī nūmyra nu nadaiesšonys, tai muotei, kas atdeve sovu kimūsu bārnim.

Par gulēšanu kopā

Leave a reply

Kopā gulēšana nav panaceja visam un nenozīmē, ka attiecības ar mammu būs vienkāršas līdz pat abu vecumdienām. Bet. Es tagad saprotu, ka tā ir investīcija… mazbērniem.

Kad visa par daudz un gribas tos sīkos uzspert gaisā, un vēl viņš iemiegot lien klāt, knosās, grozās.
Bāc. Es atceros, kā pati līdu zem mammas segas, lielā ķermeņa siltumu, padomju vatēto deķi, tā šķirba tur augšā, kur sega nostiepjas virs mums abām un atstājas no kakla. Vēl pavisam klusiņām murd TV, mamma kā siena priekšā ekrānam, iet kaut kāda LIELO filma, ko nevajag redzēt.
Protestēju, pāris reižu mēģinu pacelties un paskatīties. Tur jāj ar zirgiem, runā, kliedz, skrien, garlaicīgi un bez deķa arī auksti.
Ierušinos atpakaļ un skatos, kā uz sienas laistās TV zilganā gaisma – gaišāk, tumšāk, gaišāk. Tapetes izgaismojas, mans ķēpājums, plaisiņas, gultasveļai ir viegla pūciņa pa virsu, ja skatās ar vienu aci.
No mammas nāk karstums, aizmiegu.

“Čuči, čuči!” un viņš nomierinās, sāk elpot lēnāk. Miegs kā salda migla atnāk pie mums abiem, jo ir tik laba sajūta, ka joprojām ar bērnu esmu viens, kad iemiegam.
Varbūt tā ir tā saite, intuīcija, kas man bija ar manu mammu līdz pat savu bērnu piedzimšanai – zināt, ka tūlīt piezvanīs, zināt, kā man vai viņai iet. “Es jau zynuoju, ka nazkas na tai.” “Es redzieju tevi sapynā. Vyss labi?”

Viņš aizmieg, miegā pieglaužas, es jau esmu klāt viņa vai viņas bērniem – kuram nu todien gribējies gulēt ar mammu.

Un tad diena, kad trinas, trinas un paziņo: “Savā vietā!”, pārlieku uz gultiņu, ierušinās, sasedzu. Čuči.
Citu dienu: “Savā vietā nē! Mammu!”, un pidžammains dibens raušas lielajā gultā, iekārtojas un smaida.

Cik tad ilgi. Tas viss ir tik īss mirklis – melnbaltā padomju TV gaisma uz sienas gaišāk, tumšāk. Un te jau LED televizors, plazma un Wi-fi signāls.

 

Prom

3 Replies

Es neesmu instamamma, un mana dzīve nav perfekta.
Brīžam liekas, ka mana dzīve ir nepanesams un nepavelkams vezums ar tik daudziem saskaitāmajiem, ka nezini, pie kura gala ķerties, jo, lai pie kura gala to darītu, nepabeigsi, jo atskanēs: “Mamma!” un tad uzstājīgāks: “Mamma!” Bet tad jau lavīna no kalna lejā. Staigā, pacel kaut ko, noliec, sakārto, nomazgā, bet no tā nekas nemainās, jo otrā galā jau atkal kaut kas gāžas, atskan brēciens, jāglābj.
Vienā brīdī visa par daudz, paķer kasti vai maisu un samet visu. Prom, no acīm prom, lai atkal var elpot. Bet maisi krājas. Izmest žēl, paturēt nevar.
Tāpat kā tos 20 gan jau par blatu dabūtos padomju ziepju gabalus no opja mājām.

Nez, kaut kad pienāks tāds laiks, kad es būšu nolietojusi visus vecāku savāktos krājumus. Dvieļus ar visām birkām, palagus ar iedzeltējušām locījuma vietām, ziepes, traukus.
Izmest žēl, paturēt nevar. Labdarībai ir atdoti maisu maisi, kalni. Bet dzīve tikai viena. Pat padaloties ar citiem, tā ir tikai viena dzīve.

Kad es biju maza, mani besīja mammas pacienti, jo viņai priekš viņiem vienmēr bija laiks. Atceros, ka sēdēju ātrās palīdzības mašīnā pa vidu. Uz tā karstā bleķa paaugstinājuma, kur apakšā bija laikam motors.
Ar šoferi bijām sagaidījuši mammu no izsaukuma, bet viņa atnāca ar svešu bērnu, ko turēja klēpī. Tam bērnam bija sarkanas drēbes, zem zoda sasieta flaneļa cepurīte, viņš elpoja krākdams, katra ieelpa un izelpa skanēja, mašīna rūca, es sēdēju blakus, bet ne klēpī.
Sapratu, ka tam bērnam ir bail, ka viņš ir mazs, slims, bez savas mammas. Bet nespēju aizmirst šo mirkli.

Vēlāk es sapratu, ka mamma ir laba ārste. Ne par velti sveši cilvēki pie viņas skrien no citiem rajoniem un arī ārpus darba laika.
Atviegloti sapratu – kad man būs bērni, ne par ko nebūs jāsatraucas, jo viņa visu zina un palīdzēs. Citus ārstus nevajadzēs. Bet, ja arī vajadzēs, viņa tikai pateiks, ka ir ārsts, un viss atrisināsies, visas durvis atvērsies.
Neko nejēdzu no medicīnas, neko nesapratu no sistēmas, jo pati tak neslimoju un slimnīcā biju gulējusi tikai ārsta kabinetā, mammas dežūras naktī klausoties, kā pagalmā iebrauc ātrie un skan balsis, gaismas uz griestiem, telefona zvans, mamma aiziet, es aizmiegu.

Ziniet, tas bija tāds trieciens, kad, gaidot meitu, mammai pēkšņi bija insults. Mana pasaule apgāzās, un uz kājām tā nostājusies nav joprojām.
Viņa ir, bet viņas vairs nav. Brīžam liekas, ka tas ir svešs cilvēks, ar ko vairs īsti nav par ko runāt. Viņa staigā, ravē dārzu, dzer kafiju, ignorē ārstu norādījumus, ir piedzīvojusi jau trīs insultus, bet pat smarža ir cita. Viņa vairs nekomandē. Laikam neko nezina par bērnu slimībām.
Tagad ar visu šā kā tā galā jātiek man pašai, cenšoties saprast, kā funkcionē medicīnas sistēma Latvijā, kā tikt pie ārsta, kā saglabāt veselību, lai nevajadzētu ārstus. Galu beigās – samaksāt, lai tikai miers un nav jāgaida mūžība.
Laiku pa laikam dzirdu par vienaudžu kaitēm un atviegloti nopūšos, ka līdz šim lielākā vajadzība meklēt kādu ir bijusi vāja redze, sastrutojis pirksts vai grūtniecība.

Gandrīz pirms nedēļas atbraucu no laukiem. Atviegloti atpakaļ savā dzīvē. Neko nekārtot, neko nemēzt, tikai savas lietas, sava kārtība. Gribēju ielikt burkā tomātus, vīrs ar bērniem beidzot izgāja ārā.
Paspēju noblanšēt, pilna izlietne peld ar karstiem un sasprēgājušiem tomātiem, krāsnī sterilizējas burkas. Vīrs ir atpakaļ, meitiņa raud. Neveiksmīgs kritiens, sāp roka, raudas nepāriet. Trīs gadus vecs bērns apstiprina, ka jābrauc uz slimnīcu. Pa ceļam nokomentē: “Kauli kaput, rokas nav.”
Mierinu, ka gan jau roka būs, ārsti darīs visu, lai būtu labi. Pat tad, ja sāpēs tai brīdī, pēc tam būs labāk. Viņi darīs visu, lai nākotnē būtu labāk. Kaut kas jau ir jārunā, un es tiešām tam ticu, jo kā citādi.

Vienības gatves Bērnu slimnīcā ir svētdienas vakars. Kāds ir vēmis, kādam sasists deguns, kādam uzpampusi piere.
Samērā ātri tiekam cauri ar formalitātēm, gaidām ārstu. Liekas, varbūt tiešām pupu mizas. Tikai roku meita nekustina, ta jau nebūs par velti brauciens.
Rentgens. Meita raud, tikko rentgenologe  kustina roku un cenšas nolikt fotografēšanai vajadzīgā stāvoklī.
Ārsts pēc brīža apliecina, ka ir problēma. Tā nav viltus trauksme. Izmežģījums.
Kas jādara, jādara. Ārste cenšas ielocīt elkoni vietā, mans pacietīgais bērns raud un komandē: “Beidz!” Ir skaļi. Liekas, ka man klēpis karsts. Tomēr slapjš nav.
Beidzot tiek atzīts, ka laikam vietā ir. Bet roka tāpat karājas.
Aizejam prom no visiem, meita it kā nomierinās, bet roku nekustina vispār un kategoriski aizliedz pieskarties, izvairās no tēmas. Neko neēd, izdzer tikai suliņu. Iet laiks, apskatāmies mašīnu modelīšu kolekciju, prasās mājās.
Izsauc ārsts, prasa, vai ir labāk. Atbildu, ka principā ir sliktāk. Ārste pavelkas uz bērna čīkstoņu un raudulīgumu, sāk komentēt, ka mājās netiks, kamēr nebūs skaidrs, vai var pakustināt roku. Bērns nav ēdis, nāk miegs, nesadarbojas, nekustina arī veselo roku. Māsiņa aiziet.
Sarunājam, ka braucam mājās. Jēgas nekādas, jo nav pat skaidrs, vai tā roka kustas. Ja rīt nekustas, brauciet pie tiešas pieejamības ķirurga. Ir pusnakts. Meita mašīnā aizmieg, ienesu iekšā un nolieku gulēt.

No rīta bērns kā bērns, tikai roka kā nopļauta. Nekustas.
Braukt atpakaļ? Bet kur likt otru? Rinda gan jau gara. Viens pa klēpi, otrs pa klēpi, nonesīs visu, nenoķeršu. Atkal divgadnieks ļims. Gaidīt tiešas pieejamības ķirurgu? Tas ir vakarā. Skriet kaut kur? Bet kur?
Ieminos meitai, sāk raudāt, sit ar kāju pie zemes. Tā parasti nemēdz būt, sarunāt neko nevar. Tēmu slēdzu. Lai nomierinās.
Sagaidu vīru no darba, un aizbraucam uz Gaiļezera novietni. Vairākkārt tiek pārprasīts, vai braucam pie CITA ārsta uz CITU slimnīcu.
Ķirurgs uzmet aci bērnam, atrod rentgenu (lai slava datorlaikmetam un vienotajām sistēmām) un paziņo, ka plīsis spieķkauls, plīsums augšējā daļā. Tas sakrīt ar bērna teikto par sāpju lokalizāciju.
Izmežģījuma tur nav, jo tad berns roku turētu citādi. Roku viņa tur tieši tapat kā visu laiku – ļengana lupatiņa.
Ģipsis. Divas nedēļas. Apvaicājos, vai tas nekas, ka plīsuma vietā tūska. Nekas. Uzliks tikai no vienas puses, no augšas saites.
Asaras gaužas, jo esot bail. Sarunājam, ka raudāt var, tikai lai rociņu tur mierīgi. Esot dikti bail.
Izejam no kabineta. Sāp? Jā, sāp, bet “man bija ļoti bail”. Baltie halāti atmiņā iegravēti labi.
Atpakaļceļā meita mašīnā dzied. Paldies Dievam. Miers.

Nākamajā dienā tūska ir sasniegusi plaukstu. Mēģinu sarunāt pakustināt pirkstus, ar grūtībām tiekam pie rezultāta – tas ir bērns un spītīgs bērns. Jā, kustas.
Pa ceļam no bibliotēkas ieejam pie ģimenes ārsta, māsiņa apliecina, ka viss kartībā, tikai pagriež vaļīgāk saiti pie plaukstas. Bērns kliedz kā kauts. Laižamies.

Pēc divam dienām man liekas, ka nu gan nav riktīgi. Plauksta ka pankūka, krāsa ar liekas cita. Kustināt it kā kustina, bet pēc garas pierunāšanas.
Aiztriecamies vēlreiz uz Gaiļezera novietni, šoreiz ar abiem. Gan jau nenonesīs slimnīcu.
Principa pēc nelieku auto maksas stāvvietā. Lai iesālās, bet tas nav normāli. Šauras vietas, bērnus izņemt nevar (nez, pie lielveikaliem ģimenes stāvvietas ir platākas, bet te, kur brauc tikai ar bērniem, šaurs kā pastala), mistiskie aparāti, negribu dot naudu “pisnesmenim”, kam ka tik peļņa.
Skaidrs, ka slimnīca apzināti tiek nolaista, lai to slēgtu. Rīgas dome nejēdz sakārtot auto stāvvietas. Nu kas traucē Juglas ielā pretī slimnīcai stihisko parkingu sakārtot – paralēli brauktuvei stāvvietas vecāku auto. Ja jau esošajās stāvvietas ir uz privātās zemes, kur pēkšņi kāds sadomājis grābt piķi. Nemaksāšu un viss.
Nu jau trešais ķirurgs uzmet aci tam pašam svētdienas rentgenam un konstatē, jā, ir plīsums. Aleluja. Diviem domas sakrīt.
Atgriež vaļā saites pie plaukstas, pie augšdelma, pārsien vēlreiz. Nu gan vajadzētu noiet tūskai. Tik nēsājiet kaklā.

Vakara meitas krusttēvs, Bērnu slimnīcas ārsts, brīnās, kāpēc roka karājas lakatiņā. Tak ta ir ierasta prakse, ka pakar marlē, kam kakla daļā sagatavots polsteris. Atnes parādīt dēla saiti. Pirmo reizi ko tādu redzu.

Ejiet jūs visi. Skaidrs, ka es esmu atbildīga par savu bērnu. Skaidrs, ka atkal Kļava varēs gudri …irst, ka tikai lohi vecāki nespēj nosargāt savus bērnus, ka tikai vecāku kļūdas vairo bērnu sāpes, ka tādiem atņemt bērnus. Vai varbūt pēdējo vairs ne Kļava, bet interneta komentētāji.

Bet man ir tik ļoti žēl, it kā kaut ko svarīgu būtu palaidusi garām.
Pirms braukšanas prom no laukiem uz Viļānu atkritumu šķirošanas punktu aizvedām makulatūru. Tur bija arī pediatrijas grāmatas.
Es neesmu ārsts. Ja mani bērni gribēs studēt, kam viņiem 60-80 gadus vecas smirdīgas grāmatas.
Bet likās, ka tā aiziet arī daļa manas bērnības. It kā pieeaugot, it kā atdaloties, it kā izloboties no sargājošās čaulas.

Brētliņas un vannas putas

2 Replies

Bērnībā viss bija labāk. Bet nupat pārliecinājos, ka manai mammai bija taisnība. Viņa nespēja saprast manu apsēstību ar “dzērāju konserviem” – apceptas brētliņas tomātu mērcē.

Tikko, 3 naktī, 40 gadu vecumā, sapratu iemeslu, ieraugot atvērtu “Kaijas” konservu. Mūsdienu, metāla bundžā. Uz mani no sulā peldošiem zivtiņu galvu trīsstūrīšiem sērīgi lūkojās brētliņu acis.
Apēdu, protams. Bet atcerējos visu – tās acis, galvas, vēl mitrs, mammas tikko noslaucīts virtuves galds starp izlietni un ledusskapi. Drīz būs ēst.
Uz plaukta lielais radio ar grozāmo kloķi un dzelteno priekšu. Uz ledusskapja importa rozā konču kārba ar sazin kādu laiku dāmām uz vāka, ar marli, zeļonku, pipeti un acu skalojamo trauciņu, blakus taloni zaļajā keramikas šķīvītī. Kafijas ir kaut kur pazuduši, vecāki paspējuši par to saplēsties un salabt, jo gan jau aiz ledusskapja. Mamma jau ir atnākusi no darba un vāra plikus kartupeļus, galda vidū atvērts konservs uz dzīvokļa šķīvīša, smaržo pēc tā dzīvokļa, ģimenes, savas istabas, savas dzīves.

Mēs nesen esam pārvākušies uz trīsistabu dzīvokli.
Man ir sava istaba, sava gulta, savs galds, pat savas durvis uz lodžiju. Tā laikam ir vienīgā reize manā mūžā, kad man ir sava un tikai mana istaba. Nekad tā vairs nav bijis, jo vienmēr tikai savs kakts, gultasvieta, tikai kaut kas īrēts vai dalīts ar vecākiem, draugiem,vīru, bērniem.

No tā dzīvokļa mēs izvācāmies, kad sākās Persijas līča karš.
Pa vakariem sākām braukt uz laukiem. Pēc tam jau pa taisno no skolas un darba uz laukiem. Avīzes sāka iznākt uz slikta papīra, bija diskusijas, vai skolās vajadzīga forma, un tas likās tik neticami – kā bez formas uz skolu.

Pēc vairākiem gadiem es mēģināšu dzīvot tai tukšajā dzīvoklī viena, iešu džinsenēs uz skolu. Viena celšos no rīta, viena iešu uz skolu, viena iepirkšos, viena gatavošu vakariņas, mācīšos, zagšu laiku ar “Glābējzvanu”.
Tas bija tik grūti – noturēties un nelasīt “Apvāršņa” grāmatas, bet bioloģiju, ķīmiju, fiziku. Taču es lasīju, būros cauri ģenētikai, lasīju citas grāmatas, es gribēju būt ārsts. Vēl trakāk – mani patiešām interesēja visas tās dabas lietas, šūnu uzbūve un dalīšanās, iedzimtība.

Kaut kas salūza. Bioloģijā nekad netiku pie labām atzīmēm, uz olimpiādēm sūtīja citus. Učenei laikam kaut kas nepatika. Pēc tam man nepatika viņa.
Vienīgais triumfa brīdis – viņa klasē pēc tam stāsta, cik grūti ir bijis tai olimpiādē, dod piemērus, uzdod jautājumus un es zinu. Atbildu, lai arī pēc stundām neesmu gājusi pie viņas un gatavojusies. Tāds rūgts un ļoti īslaicīgs triumfs, viņa zibenīgi nomaina tēmu.
Taču tad es jau atkal dzīvoju laukos pie mammas. Nemācos, skatos TV. Mamma ar dzīšanu dzen pie grāmatām. Kaut kā pabeidzu skolu.

Dzīvot vienai nebija viegli. Neiespējami ar tas nebija. Sešpadsmit gadu un visa atbildība vienai. Nekādu izklaižu, tikai mācības.
Lai gan ir tik grūti pamosties no rīta – pat tad, ja mehāniskais modinātājs ir ielikts bleķa bļodā ar krievu rubļiem un dakšām. Latvijas himna no rīta radio skan tik auksti, ārā melna nakts. Vakarā jātaisa ēst, nekas nesanāk. Nav laika izmācīties, nāk miegs. Vecāku istaba tik tumša un auksta, uz tukša atpūtas krēsla atzveltnes sen izmazgātas drēbes, ko vairs nav iespējams izgludināt, pārkaltušas. Drēbju skapī viņu drēbes, ko ikdienā nevajag. Ieeju un ātri mūku ārā, uz virtuvi, uz dzīvojamo istabu, uz savu istabu.
Dzīvojamā istabā Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēles” plauktā virs televizora, divi eksemplāri, vienam vāks pelēkāks, tā mazā sarkanā grāmatiņa par Maskavu, Ojāra Vācieša dzeja. Jaunsudrabiņa kopotie raksti aiz durtiņām augstāk, tos es esmu izlasījusi vēl pirmajās klasēs, vēl vecajā vienistabas dzīvoklī. Tāpat kā dabas grāmatas, kas saliktas kreisajā pusē.
Labajā pusē televizoram smukās grāmatas un Pēterītis, sešgadnieka galvaskauss, ko mamma nopirkusi no ceļa taisītājiem vēl studiju laikā, bet neesot īsti bijis labs, deguna kauli izbirzuši, patiesībā jau vēl skrimšļi. Kad esmu viena, aizlieku viņam priekšā reprodukciju grāmatu, tad noņemu. Pēterīti esmu cilājusi sazin cik reižu, iztaustījusi visas rievas, izpētījusi dīgstošos zobus – vēl tad, kad manējos slēpa smaganas un piena zobi tikai kustējās. Zinu stāstus. Viss mammas kurss vārījis kojās katliņā savus galvaskausus, pēc kārtas vienā katliņā. Izberzuši, pēc tam kartupeļus.

Kartupeļi piedeguši, kamēr skatījos grāmatas.
Laiks iet uz priekšu, jāmācās, joprojām esmu badā. Televizors fonā murd, visas gaismas sadegtas.
Aizkari ciet, jo pa TV stāstīja, ka reiz vienās mājās pie aizvērta tumša loga parādījies balts vīrietis. Spoks. Iztēlojos, kā viņš parādās vecāku istabas logā. Pelēkā plašķī. Vairs tur neeju.

Man liekas, es joprojām atceros katru lietu tai dzīvoklī.
Vannas istabā švamme kaķīša formā, strīpainais dvielis mammai, man tas ar puķēm, mans pakaramais jau sen par zemu, Uldis uzdāvināja.
Tēva bārdas skujamā bļodiņa, birste, žiletes. Pieliekamajā koka grebšanas instrumenti. Neviens nekad neko nav grebis. Stāv.

Pēc tam dzīvoklim atslēdz elektrību, jo dārgi, nevar samaksāt.
Siltais ūdens jau sen atslēgts, jo tāda vairs nav nevienam.
Draud atslēgt apkuri, jo iedzīvotāji nevar samaksāt.
Kāpņu telpā pie griestiem parādās pirmais pleķis.

Reizēm pēc stundām atnāku uz dzīvokli, sēžu un tad skrienu uz pēdējo autobusu. Reizēm jau ir tumšs, virtuvē ir gaisma no ielas laternas.
Ja varētu palikt, tagad gan es mācētu dzīvot. Mācīties, mosties, taisīt ēst. Visu izmācītos. Paspētu uz agleni astoņos no rīta. Ar autobusu no laukiem skolā esmu tikai pusdeviņos. Stunda jau gandrīz cauri.
Tikai nav elektrības. Un kā lai pasaka mammai.

Vecāki nolemj dzīvokli pārdot.
Jaunie pircēji ievācas, pirms mēs esam prom. Dzīvojamā istabā pa vidu gaišajai sienai izurbj caurumus un pieskrūvē neglītu un nejēdzīgu skapīti. Viņiem ir melns Ford Scorpio, viņš ir šī laika veiksminieki.
Jaunais laiks ir skarbs. Ārsti vairs nevienam nav vajadzīgi. Mammas alga ir tik smieklīga, ka cepam maizi mājās – veikalā nopirkt dārgi. Miltus maļ mājās no saviem rudziem, lopu dzirnavas īsti nesamaļ, paliek veseli graudi. Tas nav labi. Uz skolu kautrējos nest to maizi, lai gan pusdienas skolas ēdnīcā dikti plānas, ēst gribas kā elle. Mana vidusskolas sajūta – baisi gribas ēst.
Kopš tiem laikiem mamma vairs nekad nav cepusi maizi. Un es veikalā nevaru apstāties – vajag visu.

Mana istaba ir pēdējā, kur sanestas visas mantas. Gaidu vedējus, par pirmo honorāru esmu nopirkusi banānus. Ēdu vienu pēc otra. Sen vairs negribas, bet jāēd. Par dienasgrāmatas publikāciju “Draugā” sanāca gandrīz divi kilogrami. Mizas glumas, ēdu kā ziepes. Jaunie iemītnieki sarunājas istabā.
Ja varētu, es ieslēgtos savā istabā.

Joprojām naktī sapņos atgriežos tai dzīvoklī. Joprojām ir 1995. gads.
Joprojām sapņos es ar prieku un milzīgu atvieglojumu saprotu, ka tas viss ir tikai izdomāts, man ir atslēgas, tas joprojām ir mans dzīvoklis. Es esmu mājās.
Savas istabas tapetes – auduma raksts kakao krāsā – mēģinu atrast veikalos, reiz gandrīz izdodas, bet tomēr tā ir sveša siena un sveša smarža.
Aiz dusmām metu ārā visus vecāku sataupītos padomju krāmus. Ja nav, lai nav.
Atrodu kaut kādu pilnīgo štruntu un taupu. Vannas putas “Badusan”, tās man joprojām ir puspudelīte. Esmu vēl pāris reižu iegājusi vannā, to smaržu nav iespējams aizmirst.
Tas radio ar dzelteno priekšu joprojām ir, tikai himnu vairs sen neatskaņo. Tāpat kā mani sarkanie gumijnieki. Cik maza es toreiz vēl biju, kad Persijas līcī un Kuveitā vēl nebija kara.

Tikai tagad, kad no laukiem atbraucu uz Ulbroku, ieeju dzīvoklī, ir atkal tā smarža. Nedefinējama dzīvokļa smarža – tīrība, svaigums un gaiss bez pelējuma, krāsns smakas, mitruma, mazliet pēc kanalizācijas un karstām caurulēm. Aiz loga spiedz svīres, tāpat kā toreiz tur bērnībā. Ar basām kājām stāvu uz linoleja, un tā ir mana bērnības sajūta. Nevis laukos uz dēļu grīdas, nevis Ulmaņlaika gultā. Jo bērnība – tā ir bezrūpība un laimīgas ģimenes sajūta. Man tā ir bijusi tai dzīvoklī.
Joprojām nav vasaras, kad braucot pa Viļāniem, nenobraucu gar to trīsstāvu māju. Viss ir mainījies. Es negribētu tur dzīvot, jo manas mājas un mantas jau sen ir citur. Bet.

Īstās brētliņas tomātu mērcē ir. Stikla burkās. Tā ir tā garša.
Tur gan nav to galvu trīsstūrīšu.
Tā vienmēr. Vairs nekad nebūs iespējams apvienot visu, kas ir svarīgs. Ne brētliņu garšu un formu. Ne to dzīvokli, tās mantas, to laiku un šo dzīvokli, šīs mantas, šo laiku. Nerunājot nemaz par lauku mājām. Visām trim.

Nez, kā tas ir, kad ir tikai viena māja un viena dzīve.

Vīnys buobys! S prazdņičkom!

1 Reply

Pavasars it kai byutu, it kai nabyutu. Snīga da besa, a saule jau sylda nu vysa spāka. Nav švaki. Lobuok snīgs martā, ni dubli februarī.
Zīma gols golā saguoja šmuka, koč i pošuos beiguos. Juocer, ka i vosora taida byus.
Bet naba par laika apstuoklim es raksteitu 3 naktī. Koč i Naktineica ir nakšuneica.

Šudiņ sīvīšu dīna beja. Voi vakar.
Beja tik vysaiduokys pīredzis.

Nu reita ar viļteibu i uzleimem dabuoju meitu iz duorzeņu. Izlyku dālam muļtiku i paiežu brūkaškys. A tod jau aizguoja rikteigs skriejīņs. Sataiseit bārnim ēst, pastruoduot pi datora, izmēzt greidys, nūlikt vīnu gulātu, aizskrīt pakaļ ūtram iz duorzeņu, sagaideit ōmi, nūteireit mašynu.
I tod DZEIVE! Radeja mašynā skali, partū ka nav juodzierd, kū kaids čīpst. Sastrāgumā var nauzatraukt par tū, ka kaids apsavems. Var nasabeit, ka jam nūkriss soska pakalis siedeklī voi plastmasa ponijs nu tuos nanormali duorguos iudiņa pudelis, kū jai obligati vajadzēja, partū ka viersā ponijs.
Koč bess ruovs itūs vysus marketinga guru, kas nu mane rauga nūplēst naudu par lītom, par kū maņ suokumā ruodīs, ka bārni navarēs iztikt, a piečuok bārnim ruodīs, ka jī naiztiks. Suocūt nu vysaidu bārnkūpeibys pribambasu, bez kuo myusu babys vāsai iztyka (muns favorits ir konteiners izlītuotajim pamperim – taids kai spaņs ar plēvi, kurā ītyn nateiruos auteņbikseitis), beidzūt ar kruosainim plastmasa syudim i muļtiku varūnim VYSUR. Kas byutu bārnu apakšbiksis bez Elzys voi sintetiskuo suleņa bez tūs zylūs voi dzaltonūs, minjonu, pokemonu, maņ (pagaidom) nav ideju, kai jūs vysus sauc. Meita pylnā puorlīceibā stuosta, ka “Sesame Street” ir bīdākli, muna škola.

Nu suokuma beju Zvīdrejis viestnīceibā iz Wikigap pasuocīni, kur sasatyka sīvītis, kas beja rakstejušys Wikipedejis škierkļus par Latvejis sīvītem. Kai jau tys goduos, ari Latvejis Wikipedejā dominej roksti par veirīšim, ari autori vaira ir veirīši – 8. marta cīneigs secynuojums i reiceiba maineit tū.
Pasuokums beja tikpat smolks kai tuos mikroskopiskuos kanape maizeitis. Gordys, bet kai ūda vazumi. Telpā beja cīši daudz jaudeigu sīvīšu, a gols golā apsarunuoju ar div vīneigajim veirīšim, ka naskaita vīsmeili, kas nosuoja tuos ūda atraugu maizeitis.
Nasaceišu “hop”, partū ka zynu sevi – kū vaira muldi, tū gols golā rezultats īt lieņuok voi vyspuor naatīt. Ka saīs, zynuos vysi. Ka nā, piec godu es poša dūmuošu, kas te beja dūmuots.
Bet maņ jau seņ vajadzēja koč kaidu gryudīni dzeivuot na tikai mamys dzeivi. Rutina ir loba bārnim, bet pīaugušu cylvāku jei paralizej. Maņ pat dators ir lyuznis nu īprīkšejuos dzeivis. Obeji datori. Vysmoz 7-10 godi vaci! Antikvariats.

Piec tam aizguoju iz Zvaigznis gruomotneicu i nūpierku skaudzi gruomotu sev i bārnim. Aizguoju iz Ivetys Ratinīkys gruomotys “tikko & tikai” prezentaceju. Juos dieleņš nūpieteja mani ar vēļ dyumakainu pa pusei na ituo pasauļa aci, sasavībe moza bārna vībšonūs, paknikstēja. Apbreinojami mīreigs bārns, gols golā aizmyga.
Lai maņ pīdūd tuos, kam nav bārnu, bet mozs bierneņš ir poša lobuokuo sīvītis rūta. Na jau cacka, grabuļs voi pīlykums, bet guņteņa, kas aizdadz sīvīti. Nagulātuos nakts, nasukuotī, namozguotī moti, pīna smoka – tys ir štrunts. Varbyut tei ir dzeiveiba, atbiļdeiba, mīlesteiba, tok našmuku mamu nav.
Nu sirds dziļuma i da aušu prīca par Ivetu. Guoju pa īlu i smaideju. Navar atjimt pīredzis, a bārns i gruomota – tei ir skaista i loba pīredze.

Īkuopu autobusā, kab braukt piec mašynys, a tī pa div siedeklim īsakriets vecs. Golva pyžyks, ap koklu šai tai apsvīsts šaļs. Tik malna kača tryukst, gotovuo Gunara Bierzeņa karikatura! Biški īsiļs, pļuopeigs. Vys aicynuoja kaidu atsasēst sev sūpluok – iz krāsla naass pīšpļauts! Reklama!
Autobusa šopers brauce kai itāļs – strauji bremzejūt, strauji suocūt gaitu, a pats golvonais – taurejūt kai dulla zylūņmuote. To jam kaids maisa, to na tī īlein, to bremzej navītā, to tyulojās, to vīnkuorši duraks. Tu-tuuuuuu!
Bierzeņa večam par tū beja vīdūklis: “Odni baby! Mužykov seičas voopšče ņetu!” Jis apsavēre apleik, voi vysi dzierdēja. Taišni tai – vysi. Jis runu adresēja puišam ar papeirūs īteitim puču veikšim. Apleik kai iz grāka vīnys buobys. Jis konsekventai runuoja ar tū puisi, a tys ignorēja. “Raņše sem ļet nado bylo učitsa, štobi vodzitj avtobus! A seičas…” jis atmete ar rūku. “Odni baby!” Jis beja vēļ konkretuoks: “Ņekomu ņe avtobus vodzitj, ņe vojevatj!”
Īkuope div mužyki. Izaruod, pyrmajam pazinis. Jiusmeigai sasavasaluoja: “S prazdņičkom!” Vecs ar tikpat lelu prīcu i sajiusmu: “S prazdņičkom i vas!”
Nūmiert cylvāks navar, kab kaids juo naradzātu. Autobusā pabraukt navar, kab kaids pazeistams naīkuoptu. Ot dzeive…
Teoreju par buobom jis izstuosteja i jim. Ari jī izavēre kai izkuopuši nu laika mašynys – vīnam bryuns, ūtram malns mieteļs i tipiskys veirīšu capuris, kū atguodoju nu bierneibys. Vīnam beja zūbi, ūtram tikai daži.
A te kontrole. Draugi spruka uorā kai prusaki, paspēja. Nanūgiva. Vecs palyka. Jau dūmuoju, byus problemys. Kontrolīrei ari profesionaluo acs tū saceja, mudri pasauce apsorgu. A večam beja e-talons. I attaiseita odekolona buteleite. Troinoj.
Jis na tikai beja atbraucs laika mašynā nu munys bierneibys i atness sveicīni 8. martā, a ari kulturalai īdzēre odekolonu. Skaisti.
Gon jau policeja nikuo navar padareit, par tū ka sabīdryskuos vītuos navar atsarast ar attaiseitu alkoholiskuo dzierīņa buteli, a par odekolonim nikas nav saceits. Cylvāks-muzejs.

Izkuopu i dalyku sūli, kab pasavērt. Ziņkuoreiba nadeve mīra. Autobusa šopers beja veirīts.

Viersroksts

Leave a reply

Muns laiks. Beidzūt ir laiks sev. Pusnakts. Laika vairs nav, mīgs īt.
Nazkū gribieju pyrms puors dīnu raksteit, bet atrodu pārnejuo goda īrokstu ite i saprotu, ka nikas jau nav izamainejs. Tik bārni leluoki, vaira spielejās kūpā, smejās kupā, pūdus guož kūpā.
Ir labi, ka nagaida nikuo. Ka ļaun rutinai apēst laiku.
It kai varātu dzeivuot, tok voi ta nadzeivoju.

IMG_20160402_163200