Vīntuleiba ekranūs

Itys laiks maņ naz deļkuo atguodynoj tymsū rudini i zīmu, kod raksteju disertaceju. Nav izejis, partū ka poša īleidi, bet apleik mutulim veļās dzeive i vīneigais lūgs iz jū ir datora monitorā i draugiem.lv profils, Skype čats. Vari raksteit, cik daudzi gribi, taipat nasasatiksi.
Tūreiz es beju vīna taida. Kod pasauļs aizguoja nazkur tuoli, a es grymu tekstūs, raudzeju salikt jūs iz zemis i pasaceļt puori kai liduojumā i īraudzeit sakareibys. Ir tik gryuts byut ar distaņci nu tekstu, ka byuteibā jau vari īraudzeit tik pa vuordam voi teikumam, na vysu stuostu voi romanu reizē. Ruodīs, ka īraugi. Ej tyvuok, a vaira naredzi dīdzeņu, kas it kai ruodeja tū kruosu. Nav zaļa. Ir zyli i dzaltoni dīgi saausti vīnā musturī.
Tūreiz es siedieju pi monitora i spruogu zemē nu bezizejis, nu rībuma, nu apnykuma, nu “vajag”, nu spīdīņa, nu sovu i ļaužu gaidu, bet byuteibā – nu vīntuleibys.
Kod esi tu, nav disertacejis. Kod ir disertaceja, nav teve.
Byuteibā tai ir ar kotru lelu dorbu, kas nav pagiunams vīnā vokorā i prosa struoduot regulari i atsasaceit nu vīgluokuos baudys ceļu. Vīgluokuo bauda maņ vysod ir bejuse raksteit.
Niu maņ byutu juopuorskaita Valentina Lukaševiča gruomotys “Pādi navā svāti” makets, jau ir tik tuoli. Bet es suoču raksteit ite. Kai nazkod školā, kod pyrms saceriejuma par Raiņa daiļradi, kam beja vajadzeigs nūteikts skaits vuordu, kū ari gūdeigi saskaiteju i vaira naraksteju, pīraksteju nazyn cik atvārumu sovā kladē, naskaitūt ni vuordu, ni stuņžu, ni teikumu. Partū ka raksteit nu golvys i breivai vysod ir vīgluokais ceļs, na raksteit par nazkū, raugūt nazkū pasaceit. Partū ka vysbīžuok saceit nav kuo voi ari tys nazkas nav tik vīgli nūgiunams garūs teikumūs, byuteiba vysod ir vīnkuorša.

Bet tagad, pandemejis laikā, mes daudzi siežam pi ekranu i asam vīni. Nav tuo dzeivis mutuļa nazkur, partū ka nazkas nūteik, bet nav breiveibys i vīgluma sasatikt bez lela mierķa, bez vajadzeibys. Pat sasateikūt navari nadūmuot, kab tikai naaplipt voi naaplypynuot. Viruss, pat jū nūlīdzūt, eksistej na tikai fiziski, bet ari myusu pruotūs.
Taipat kai ateisti šaļtim vaira dūmoj par Dīvu kai ticeigī, koč tok vajadzātu byut ūtraiž, tai virusa nūlīdzieji pa socialajim teiklim perās vaira kai tī, kas aplīk sovu masku, nūmozgoj rūkys i dora sovu dorbu.
Vīntuleiba pi ekrana otkon tymsā i gryutā rudinī, kod navari sasatikt kluotīnē i vīnkuorši pasasmīt par dzeivi, a juosasateik teiklūs. A kai nūsvieteit svātkus. Kai dabuot vīgluma.

Vakar naktī nūsavieru teatra bolvu “Spēlmaņu nakts”. Nabeju redziejuse nivīnys izruodis nu nūsauktūs, koč na jau pandemejā vaine, bet munā inertumā pierkt izruožu biletus i vokorā trīktīs iz Reigu. Bet gribieju redzēt, kai itaidā kovida laikā ir īspiejams organizēt bolvu – nasasateikūt.
Dreiži byus voi vysmoz byutu juobyut vasalai vērtinei vysaidu goda bolvu, i “Spēlmaņu nakts” lateņu ir pacāluse cīši augši. Parostam vāruotuojam acīs īkrystu varbyut tikai video bez skanis nu LTV. Redzēs, kai cyti tiks golā, dreiži ari literaturys festivals “Prozas lasījumi”.
Maņ patyka it kai vīnkuoršais rysynuojums, zam kuo tehniski ir bejs cīši lels dorbs. Izdūmuot, salikt, palaist.
Viejs kai uortelpys simbols, koč lela daļa filmātūs cylvāku tū vieju taiseja ak jau ar fenu voi vysmoz lopu pyušamū aparatu kai iz Līpuojis teatra skotivis. Mes vysi siežam kotrys sovā ustobā pi sova ekrana, bet viejs myusus apvīnoj. Kai napuorvarama vara, kai viruss.

Zynit, kai skaņ vīntuleiba?
Kai tī klusī leidzjutieju kaucīni teatru skateituoju zālēs, kod apbolvuotūs kolegys raudzeja paust sajiusmu, prīcu i leidza jusšonu, bet tys skanēja kai vylku gaudys.
Vīntuleiba ir cīši gryuta. Ka navys pats esi izavieliejs aizīt nu vysu, bet vysi ir spīsti aizīt cyts nu cyta. Ceru, ka mes muocēsim atīt atpakaļ.

A tu tik daudz nastruodoj

Itūrudiņ maņ daudz laika saguojs byut slimneicā. Varieju pasavērt nu vydspusis, kai izaver NMPD mašyna, lela slimneica i kovida karantina, kod nav rodu pyuļu palatuos, bet nav ari iedīņa nu sātys.
Paļdis Dīvam, maņ pasaveice satikt tikai lobus uorstus. Tys ir daudz.

Apleik guļ cylvāki, kas mudri miers voi kū aizvad iz cytu palatu nūmiert, ka jī mierst par daudz skali. Smierts ir tik intims process, ka juos naruoda. Varbyut lai nadaleipst. Voi iz cytu palatu nakts vydā aizvad tevi, partū ka tu namiersti.
A cytaiž tev vyss ir labi, tu dreiksti pīsaceļt i staiguot. Partū ka tu esi jauna i tev ir nanormali pasaveics. Loterejuos tu parosti ni valna navinnej, a ite esi laimiejuse – vysu dzeivi. Tu esi jauna, tevi syuta iz naskaitamim izmekliejumim. Tev atrūn vaini. Izaruod, ka tei nav tova vaine, ka tai nūtyka.
Nūdaļā tu esi vīneigais pacients, kam ir gon sapruots, gon sovys kuojis. Atpyutys ustobā raugi datikt pi soltaunīka, kas kuortejū reizi ir īkrauts vysaidu modeļu rateņūs i staiguļūs. Tu pajem sovu jogurtu, a bez juo soltaunīkā nav nikuo cyta, partū ka ite tu esi vīneiguo, kas ir spiejeiga da juo daīt i ari saprast, ka pasaulī ir taids jogurts, soltaunīks i īt.
Tu esi palatā, kur apleik vysi guļ. Nu suokuma tu paceļ vysom gultom golvgaļus, sapruovej cjocem spylvynus, īdūd rūkuos lizeikys i paplātis ar zupys i putrys škeivim, tod atsasiesti i ēd sovu zupu. Partū ka ir tik gryuts ēst, ka vysi verās i poši nikuo navar.

Reizem dzeive nūraun stopkranu. Reizem nūraun tai pamateigai i viļcīņs apsastuoj, a reizem tikai parausta i tik piec tam saprūti, ka varēja byut ari vysaiž. Fiziski vyss ir kuorteibā, bet tu esi sajutuse smierti cīši, cīši tyvai kluot i ar tū tev niu byus juodzeivoj vysu dzeivi.
Tū ak jau sauc par posttraumatiskuo stresa sindromu.

Ir bejuši vysaidi rudini, ir bejušys vysaidys dīnys. Ir bejuši 18. novembri, kod esi sātā Mukulēs i mežā salosi sieņs. Ir bejs, ka izsutynoj pādejū mozū kabaci nu sova duorza i esi gotova zīmai. Ir bejs ari jau pyrmais snīgs. Piec agruo reita guojīņa soltumā iz Bruoļu kopim ēd korstus blīņus ar koju draudzinem voi dzer čaju korporacejis dzeivūklī i smejīs ar sovejim. Ar stopim brauc iz Līpuoju nūsaklauseit svātku koncertu bazneicā. Esi īsaļūbiejuse i verīs salutu dabasūs.
Bet ir ari taidys dīnys, kod naktī prasavoj dālam kraklu, spraud pi krakla sorkonboltsorkonū baņteiti, a tī ir tikai audums i audums, bolts i kruosains.

Itūnakt guoju iz kopeja automatu pi veikala, myrguoja leits sejā. Apleik nivīna cylvāka. Juopadora vēļ tys i itys. Bet deļkuo. Iz kuo riekina. Iz sovys veseleibys, iz sova laika, iz sovys saimis riekina.
Naktī bārni beidzūt guļ. Ir nasarausteitais laiks, kod vari dūmuot. Tik dūmojās ni par tū, par kū vajadzātu. Partū ka tovā traukā varbyut ir īkrits pādejais pilīņs i vyss lejās puori – iz goldauta, iz boltuo krakla, iz kruosainuos baņteitis pi juo.
Tu naesi ni veiksmeiga, ni teic ar vysu golā. Vīnā sātā napļauta zuole, ūtrā aizmiersi aizvest pamperus muotei, trešā bārni īt iz bārnuduorzu namozguotom ausim i naprasavuotom drēbem, catūrtā sātā sābri rauga īleist zemisgobolā. Vīnā dorbā katastrofa, ūtrā apdareji, trešā dag termeni. A patīseibā tu gribi raksteit dzeju, tik navari. Atīt pyrmais teikums i vibrej kai kūrpē īkrits akmiņs, a atsasēst pīraksteit tu navari, partū ka pat atejā sekoj kaids ar Mamm-mammm-mammm! Piec šaļts grybātu, bet akmiņs nu kūrpis jau izkrits i palics tik caurums jaunajā zečē.
Virdžineja Vulfa jau seņ ir sarakstejuse gruomotu par sīvītem muokslineicom i rakstneicom. Kab radeitu, jai ir vajadzeiga sova ustoba. Es saceitu – sovs dators, sovs golds. Apleik doncoj bārni, skaņ telepons, a tu roksti.
Roksti i ceri, ka tuo kaidam vajag. Ka kaids puorskaiteits, koč tu roksti latgaliski.

Voi tu atsasauc Latvejis Rakstnīku savīneibys idejai i reikoj literaturys pasuokumu Latgolā. Taidu pošu, kai Kūrzemē jau nazcik godu taisa Storptautyskuo Rakstnīku sāta i Ventspiļs biblioteka. Partū ka tev ir teksti. Partū ka tu ceri i tici, ka ari cytim ir teksti. Partū ka ir apnics raksteit i byut latgalīšu literaturys geto, kur ir tik gryuts dasarunuot da cytys auditorejis.
Tu guli intensivajā terapejā i sasaraksti par projektu. Partū ka mistiskā veidā nav atjimts telepons. A uorstim, kas sasatrauc par pulsa pauotrynuojumu monitorā, skaidruot, ka tikkū beja napateikams e-posts.
– Beidziet strādāt!
I tu smaidi, i raugi nūturēt sirdi, lai naskrīn. Raugi izavērt normala, adekvata. Ceri, ka naatjims teleponu. Partū ka ir tik gryuts gulēt i vērtīs grīstūs, ka apleik mierst voi dreiž miers. cylvāki. Teleponā ir gruomotys, žurnali, draugi i vysa dzeive.

Te ir tys stopkrans. Beidziet strādāt.
Vēļ precizuok tys ir pasaceits jaunajā Valentina Lukaševiča gruomotā “Pādi navā svāti”, kas izīs dreizumā.
A tu tik daudz nastruodoj.
Dabasu vaļsteibā pījem i tūs,
Kuri guļ zuoleitē
I verās muokūņūs.
Redigieju manuskriptu, skaiteju dzejūļus palatā, kur jau dreikstieju struoduot. Aizsyuteju saimis uorstei itū kadru, jei – Šito visiem vajadzētu turēt pie sienas.

I tod atīt taids 18. novembris, kod atbrauc nu ceļuojuma pa Latveju, nūsaprīcuojuse, cik skaisti izrūtuoti pat mozuokī lauku mīsteni, i puorskaiti cehs.lv, ka kaidam cytam ir bejs prikoleigai pasanirguot par teve organizietu pasuokumu, kas kovida laikā ir saguojs cytaiduoks, nakai beja dūmuots. Ar autoru video tīšsaistē, na tekstu skaitejumim muižā.
Mani puorsteidze komentari nu draugu i paziņu, kod saceju, ka ir suopeigai. Sok, jī taidi ir. Najem golvā. Tys ir jūks.
Školā tū sauc par mobingu. Klasē vysod atsarūn kaids ierglis, kas vāploj pa prīšku i cytim juosasmej leidza voi vysmoz juopasmaida, partū ka tok stileigai. Tys tok beja dūmuots jūks. Jis tok taids ir. Jis naīsadzilinoj, jis laiž pa viersu, īrāc par cytim. Vysim ir skaidrys – jis ir kruts i stileigs, partū ka īrēkt par cytim var tikai kruti i stileigi cylvāki. Nasasmīsi leidza, nūrīs i tevi. Tys, ka tev suop, ir tikai tova attīksme i tova problema. Naīspringsti i smejīs leidza, partū ka tai dora veiksmeigī.

Bārnim vuicu, ka par ūtru smītīs nadreikst. Lobs jūks ir taids, kur vysim ir smīkleigai, na vīns rāc, a cytam suop sirds.
Ruodīs, ka vuicu lītys, kas nader dzeivuošonai itamā dzikaru sabīdreibā.

I eistyn. Juobeidz struoduot. Dabasu vaļsteibā pījem ari bez tuo. Bez vysu tūs tekstu, pasuokumu. Kod esi palatā i miersti, tei ir tikai mīsa.

Par sienim, kači i drūsmi

Rudinī dabasi zami i apsalaiduši. Šudiņ Dvieseļdīna.
2. novembrī sieņu laiks jau seņ cauri, bet ej gar azaru i ļaužu pylna celeņa molā īraugi saulissorgu – cīši vierteigu sieni, kas gorda i svaiga, i karbonadēs. Tik vysi paguojuši garom.
Tai i saīt – tikai zynuotuojam ir īspieja izbaudeit pasauļa bagateibu i garšu. I tam nav sakara ar drūsmi, partū ka i sieņu, i kovida laiks ruoda – drūsme bez zynuošonu ir beistama.

Pa ceļam nu Reigys aizbrauču iz mežu. Nabeja mīra. Pasavērt, varbyut vēļ ir kaidys gailinis. Varbyut saulissorgi kur.
Beja kaida sauve gailiņu, div makaviki. Vīneigū eļksnini i ciucini pamešu augt. Nav tai, ka sieņu nav. A sieņu eisti nav.

Jaunaudzē atrodu beigtu kači. Var redzēt – labi kūpts sātys kustūņs, gaiši palāka siksneņa ap koklu. Īlyku ziņu apleicīnis Feisbuka grupā, mudri viņ atsaroda saimineica. Cylvāks raud. Aizsyuteju biļdi, nui, jūs kačeits. Div godi puikam, lobs kačs beja. Īdevu koordinatis, lai slava myusu dīnu tehnologejom, aizbrauce pakaļ i pajēme apglobuot.

Izaruod, kačs šudiņ nu reita sabraukts. Sābri jau davuši ziņu, ka iz cīma golvonuos īlys nazkas na tai. Bet tok sabrauciejam beja vaļa jimt myrūni nu ceļa, likt mašynā, nazkur vest, izsvīst kai taidu māslu, lai lopsys i suni volkoj. Na apsastuot, nūjimt nu ceļa, nūlikt ceļa molā. Ar cīnu pret radeibu, kas guojuse būjā, pret juos saiminīkim, pret cytim šoperim.

Tāvs mani vuiceja vysod nūstuot i nūnest nu ceļa, ka ir kaids škierslis. Dieli, cegli, maita.
Vēļ atguodoju laikus, kod cylvāki sabrauktū nese molā. Vys rešuok. Piec nazcik sakoltušu blīņu iz ceļa palīk vys vaira i vaira vīnolga.
Nui, poša ari grākoju, braucūt ar mašynu, nasastuoju i cytu nūtrīktūs kustūņus nanūnasu. Tik tod, ka eju kuojom voi braucu ar ritini. Nazkai jau īrosts, vīnaļdzeiba puorjem vysus. Tai jūs tī i satrīkš iz ceļa. Uotrums vaira na tys, kaids beja muna tāva laikā. Mašynu straume. Pošu var sabraukt. I aizbraukt.

Plyka drūsme bez zynuošonu ir glupeiba, beistama sev i cytim. Plyka zynuošona bez drūsmis ir vīnaļdzeiba i bailis.

Sadarbība un vardarbība

Reiz man nozaga velosipēdu. Biju paļāvusies, ka jaunā atslēga un veikala videokameras, kas vērstas uz velonovietni, pasargās. Un tur taču staigā tik daudz cilvēku, tak pie pašas ieejas. Nozaga kā pa sviestu, zibenīgi. Policija atbrauca samērā drīz, aizveda piepīpētā kablukā uz iecirkni. Policists rūpīgi aizpildīja visus papīrus, viņš izrādījās cēlies no Viļāniem. Aprunājāmies. Juta man līdzi. Pēc kāda laika saņēmu vēstuli, ka lieta izbeigta. Patiesībā jau neviens manu velosipēdu nebija meklējis, bet papīriem bija jābūt kārtībā.

Šonedēļ beidzot saņēmām Veselības inspekcijas vēstuli, ļoti garu vēstuli. Pants panta galā, papīrs papīra galā. Jurists bija strādājis no sirds, papīri starp iestādēm bija ceļojuši kārtīgi. Jācer, ka manas mammas pacienta karte jau ir atgriezusies ģimenes ārsta praksē. Jāatbild pusgada laikā kopš iesnieguma saņemšanas, mamma pa to laiku nenomira, nācās sūtīt. Atzinums: “Iesniedzējai tika nodrošināta diagnozei un objektīvajam veselības stāvoklim atbilstoša veselības aprūpe un ārstēšana, kas atbilda klīniskajām vadlīnijām.” Iesniegums noraidīts. Quod erat demonstrandum. Nozieguma sastāvs netika konstatēts, un krimināllieta tika izbeigta. Akurāt kā ar to manu velosipēdu.

Toreiz vēlu vakarā vilkos mājās no policijas pa tumšām ielām un jaunības naivumā ticēju, ka kāds meklēs manu velo. Tas bija tik sen. Pat vēl pērn es patiešām ticēju, ka kāds izvērtēs situāciju, pēc būtības skatīs visu šo skumjo un absurdo lietu un ka mana pēršanās, stress, asaras un sačakarētā pašas veselība palīdzēs citiem insulta pacientiem Latvijā, ka no tā būs ieguvums cilvēkiem Rēzeknē, ka turpmāk kaut kas būs labāk. Tagad – apraudājos, noslaucīju acis un gāju, runāju ar savējiem. Lai iet ratā.
Kaut kas būtisks man ir nozagts vai arī salūzis neatgriezeniski. Es vairs neticu.
Ja tērēt savu laiku, tad eitanāzijas legalizēšanai Latvijā, jo līdzīgi suicidoloģijas teorētiķiem uzskatu, ka lēmums par labprātīgu aiziešanu no dzīves neārstējamas slimības un ciešanu gadījumā ir jāpieņem tad, kad cilvēks ir spēku briedumā, vesels. Faktiski man ir pēdējais brīdis to darīt, vecums tuvojas. Tam būtu jābūt tikpat vienkārši izdarāmam latvija.lv kā atzīmei par orgānu ziedošanu. Neatbalstu pašnāvību kā izeju, bet uzskatu, ka antīkajā pasaulē daudz kas bija prātīgi – arī attaisnot paša izvēlētu cieņpilnu nāvi nepanesamu fizisku ciešanu gadījumā.
Zinot statistiku Latvijā, mēs daudzi agri vai vēlu nonāksim pie insulta. Daļai atteiks rokas, kājas, daļai valoda, daļa gulēs un nereaģēs. Arī ārsti, arī juristi. Slimības nešķiro. Dod Dievs mums katram pretī gudru un cilvēcīgu ārstu, jo insults nav nolemtība. Cinisms gan.

Skumjākais, ka mēs šai valstī esam pamesti vieni. Latvijā šobrīd nav nevienas institūcijas, nav neviena, kas aizstāv pacienta tiesības, nevis izliekas to darot, aizpilda kaut kādu, iespējams, likumā paredzētu caurumu. Minētā Veselības inspekcija ir bezzobaina parodija, kas labākajā gadījumā aizbrauc veikt pārbaudi un pakrata pirkstu, jo ir taisni tāda pati Veselības ministrijas apakšlieta kā slimnīcas un tā tālāk, bet vārna vārnai acī, kā zināms, neknābj. Latvijas Ārstu biedrība ar visām savām Ētikas komisijām nav tiesīga piekļūt pacienta dokumentiem, jo ir tikai biedrība un nevar sadarboties ar Veselības ministrijas instancēm. Plus, lietai nonākot mediju uzmanības lokā, ieslēdzas sistēmas pašaizsardzības mehānisms, vārnas sagrupējas aizstāvībai.

Faktiski medicīnas tiesību jomā mēs esam tikpat beztiesiski kā padomju laikos un esam savas valsts dzimtcilvēki, kas maksās arvien lielākus nodokļus, jo ir taču ārējais aizņēmums, medicīna, izglītība, sociālās funkcijas. Reizēm mums paveiksies tikt pie laba ārsta, visticamāk mums pārsvarā paveiksies tikt pie laba ārsta, jo, kā liecina mana arī pēdējā gada pieredze, labu ārstu ir vairāk. Tas ir, dzīves laikā esmu satikusi tikai divus ciniskus un štruntīgus ārstus, vienu no tiem pērn.
Reizēm mums nepaveiksies. Bet sūdzēties jau nav kam. Nē, nu sūdzēties jau tu vari, bet jēgas nav nekādas. Papīri tiks sarakstīti un parakstīti, bet uz papīra jau viss ir kārtībā.

Gaiļezera slimnīcas Insulta vienībā ir persona, kas sit guļošiem pacientiem. Pacienti, kas stresā vai insulta radītā nemaņā kustina roku, mēģina celties, tiek piesieti pie gultām, pirms tam uzšaujot vai piedraudot. To zina pārējais personāls, bet nav nekādas reakcijas, jo vardarbība mūsu sabiedrībā ir tik ļoti normalizēta.
To labi parāda arī vairāki “Aizliegtā paņēmiena” sižeti. Sit pansionātā, sit bērnudārzā, sit intensīvajā terapijā. Bet vai ko dotu pasūdzēšanās par notikušo?
Vai šī sišana un siešana ir pierādīta? Vai tā vispār ir pierādāma? Vai mutiskā un fiziskā vardarbība dzemdībās ir pierādāma? Slimnīcas dokumentācijā visticamāk viss ir kārtībā – pacients ir saņēmis tādu un tādu terapiju, zāles tādā un tādā devā, izmeklējumi tādi un tādi.

Ar manu mammu tai drausmīgajā jūlija naktī jau arī viss bija kārtībā. Papīros. Viņa nokrita, bija nepārprotamas insulta pazīmes, NMPD aizveda, Rēzeknes slimnīcā veica datortomogrāfiju, kurā vēl nebija redzams, vai išēmiskais process ir noformējies. Ārsts pat īsti nepiegāja klāt, nenovērtēja pacienta stāvokli, neizsauca neirologu, bet ar vieglu roku izrakstīja. Pakaļ ierados es, apvaicājos, vai tas ir normāli un vai tas tiešām nav insults. Saņēmu agresiju, balto ķiteli un apgalvojumu, ka tas nav insults, bet varu vest uz Gaiļezeru. Aizvedu uz Daugavpils slimnīcu. Tas bija insults. Pēc tam Rēzeknes slimnīca steidza glābt savu ādu un finansējumu, preses sekretāre atvainojās. Ārsts nomira.

Stāvot ar auto pie iebrauktuves Dreiliņu aplī, ilgi stāvot un gaidot, es beidzot sapratu, kāpēc mēs šoruden tik spītīgi un agresīvi nelietojam maskas, nospļaujamies par Covid-19 vīrusa profilaksi un gānāmies sociālajos tīklos, izdomājot simtiem argumentu, kāpēc “uzpurņi” nav jāvelk.
Viss ir vienkārši. Mēs esam pieraduši pie vardarbības – ka pakaļa jākustina tikai tad, kad ir sods. Mēs nespējam sadarboties – domāt par citiem, iejusties otra ādā, palīdzēt, pasargāt otru.
Tāpat kā, braucot rotācijas aplī, neieslēdzam vismaz pagrieziena rādītājus, ja ne vispār pārkārtojamies vidējās joslās, lai aplī tiktu gaidošie, tāpat arī nevelkam masku vai uzvelkam to uz zoda. Jo domājam tikai par sevi un savu īslaicīgo ērtību, ne par apkārtējiem, par sabiedrību, sadarbību.
Bailēs no soda tiek piesegta arī paviršība slimnīcās. Sistēma ir perfekti noformējusies un neievainojama, jo samals sīko vienību – ārstu un pacientu, kas pret to iestāsies vai gadīsies pa ceļam.

P. S. Apbrīnoju sektantus un pūļa tracinātājus, kas šobrīd aicina nelikt maskas, vēl vairāk – aunus, kas tam blēj pakaļ. Mēs taču dzīvojam bez pacientu tiesību aizstāvības.
Pārkarstot veselības sistēmai, daudz vairāk būs izdegušo ārstu un pietrūks resursu. Pacienti tiks šķiroti jau oficiāli, jo ir sagatavotas vadlīnijas, atkāpšanās papīrs. Papīros viss būs kārtībā.
Un tu riskē inficēties, potenciāli saslimt un nonākt slimnīcā bezpalīdzīgā stāvoklī? Apbrīnoju naivumu. Man tāda vairs nav.

Voi latgalīšu literatura eksistej?

Piec nedelis asu apsūlejuse runuot par jaunuokū latgalīšu literaturu konfereņcē “Jaunākā literatūra Latvijā I”. Niu suocu dūmuot – a kū ta tī eisti saceit, ka ir atsevišku autoru atseviški teksti, bet nav literaturys kai procesa, nav regulari rokstūšu autoru.

Latgaliski izīt nazcik gruomotu godā. Nu jūs puors ir puorskaitamys i spiej konkurēt ar pasauļa literaturu munā plauktā. Vēļ nazcik daboj “Boņukus” i nominacejis “LaLiGaBa”. Latvejis medejūs – klusums. Latvejis kulturys medejūs – vēļ leluoks klusums.

Publiskajā telpā latgalīšu literaturys tikpat kai nav, ka naskaita atseviškys publikacejis, tys ir, literatura kai eksotika, na rutina i norma. Nav regularitatis, nav atsitīņa nu skaiteituoja. Redaktori namuok skaiteit latgaliski i nūviertēt tekstu, kai ari žāloj sovu auditoreju, kab jai nabyutu juoskaita.

Cik asu syutejuse vysaidom dūmuzeimem, satorim, punktumim, tys ir kai bērt zierņus pret sīnu. Apneikst. Volūda kai Kaina zeime iz pīris – nasamūki i naskaiti latgaliski, tī nikuo sakareiga taipat nav. Tipiskuo kulturys medeja redaktora atbiļde – nikuo nasaprotu, bet forma izaver myusdīneiga. Nu bāc.

Bet varbyut ari sakareigu i profesionalu autoru nimoz nav. Kas struodoj regulari. Kas meklej i daboj īspiejis. Kam tys ir svareigi. Taidu, kam ir kū saceit i kas roksta, roksta, syuta, syuta tekstus, publicejās pi kotrys vareibys. I ite es nadūmoju dzejūleišus ar voi bez myrgojūšom rūzem Facebook voi “nūdevu mežu, izdevu gruomotu”.

Kab sekmēt latgalīšu prozys tapšonu i publicitati, sadarbeibā ar Latvejis Rakstnīku savīneibu šūgod ir rosta īspieja organizēt latgalīšu prozys konkursu: īsyuteit sovus tekstus i skaiteit jūs “Latgolys prozys skaitejumūs“, piec tam div lobuokajim – pīsadaleit literaturys festivalā “Prozas lasījumi” Reigā.

Žureja profesionala. Auditoreja šaura, bet īintereseita. Ir telpys. Paradzāta tīšraide škārsteiklā. Paradzāta publicitate radejā i teiklā. Nui, nav izvārsta plaša reklamys kampaņa ar džingl belz vibracejom teiklūs i medejūs. Bolvā nav žyguļa i būrkuonu maisa. Bolvā ir “tikai” atzineiba par asūšū tekstu, publicitate tekstam i autoram, īspieja sasnīgt plašuoku auditoreju. Nu būrkuonu – duovonu karte nu “Dekoprint“.

Bet tekstu to eisti nav. Šudiņ ir pādejuo tekstu īsyuteišonys dīna. Ir sajimti iz vīnys rūkys pierstu saskaitami pīsacejumi konkursam. Hei!?

Labi, jūs storpā vystycamuok atsarass vysmoz vīns, kas varēs latgalīšu literaturu puorstuovēt Reigā. Bet nazkai jūceigai. Ka ir proza, nav kur skaiteit. Ka ir kur skaiteit, nav prozys. Kod ta lai skaita? I kū?

Pyrms desmit godu raksteju, ka latgalīšu literatura ir literatura bez skaiteituoju, partū ka saškalta auditoreja, puortraukumi tradicejā, nav skaiteišonys pīredzis, bla-bla.

Šudiņ es soku, ka latgalīšu literatura ir literatura bez rakstnīku. Bet literatura bez rakstnīku ir kai beņčeits bez kuoju. Dieļs.

P. S. Ite 5. ryndkūpā ir atrūnams konkursa nūlykums. Teoretiski laiks vēļ ir – da pusnakšu.

Dzymtuos volūdys dīnā

Naseņ īsadūmuoju, ka volūda aizīt ari tai. Muna mama piec ituo insulta maņ vaira naatbiļd. Jei eisti vaira narunoj, jei var pasaceit tik puors vuordu: “navajag”, “Jezus Marija”, “atbrauce”. Saruna nav īspiejama, partū ka es vaira nasaprūtu, kū jei soka.
Tok manī ir munys mamys i munys babys, jūs mamu, babu volūda. Dzymtuo izlūksne. Kod asu Nagļūs, ar baudu klausūs, kai runoj vītejī. Tei ir muna eistuo volūda – muna baba ir nu tīnis, vyss puorejais ir guojs tikai pa viersu kai iudiņs puori akminim.
Es vakar taišni guoju i nazkū pasaceju bārnim, saprotu – es asu nūcitiejuse mamu. Tī vuordi, intonaceja. Tei ir tei #MātesPlate, maņ cīši patyka, kai nazkod Annele Slišāne beja pasavāruse iz itū myužeigū mamys varu – sovā ziņā “īrunuot” bārnu.


Muni bārni reši kū pasoka latgaliski, partū ka jūs golvonuo volūda vysleidza īt nu apleicīnis, ari nu tētis, nu draugu, nu bārnuduorza, televizora, dzīšmu, radejis, vysu vaira laikam nu gruomotu, partū ka tuos ari es skaitu volūdā, kaidā pīraksteits.
Bet zynu, ka tymā šaļtī, kod dāls grib maņ dasaglaust, jis nūčīpst smolkā bolsā munus vuordus: “Muna sauleite!”
Tys varbyut ir lobuokais, kū es jim varu īdūt vysai dzeivei. Ari tod, kod vaira narunuošu.

Sagatavoti un nosūtīti iesniegumi Veselības inspekcijai un Latvijas Ārstu biedrībai

Septembris, daudzās skolās tas gan jau sāksies ar sacerējumu rakstīšanu “Kā es pavadīju vasaru.” Te būs manējais sacerējums.
Raksta noslēgumā pievienots manis sagatavotā un šodien nosūtītā iesnieguma teksts. Tas iesniegts LR Veselības ministrijas Veselības inspekcijai un Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai un Aroda tiesai.

Vasarai īpašu plānu nebija.
Bija doma paceļot, jūnijā aizbraucām uz Somiju, ar visiem bērniem aiz Polārā loka, bija labi. Bija doma padzīvot laukos – jūlijā aizbraucām pie mammas uz Mukulēm uz pāris nedēļām, bija labi.
Tikai tas viss pārtrūka vienā vakarā, kad mamma nokrita. Insults.
Tālākā vasara bija murgs. Nedēļas pārvērtās mēnešos. Trūkstošās drēbes bērniem nopirku Viļānu humpalās, jo kaut kā dzīvot vajadzēja un tas bija pēdējais, par ko domāt.
Šis mammas insults ir mainījis pilnīgi visu – no sevi apkopt spējoša un runājoša cilvēka, kas var viens darboties mājās atbilstoši vecumam un fiziskajam stāvoklim, viņa ir kļuvusi par bezpalīdzīgu un kopjamu cilvēku, kas kaut ko dara pats, bet nekad nav zināms, ko dara un ar ko tas beigsies.
Diemžēl mammas nokrišanai, NMPD izsaukšanai un profesionālajai palīdzībai uz vietas sekoja totāla vienaldzība un pat cinisms Rēzeknes slimnīcā, kur atrodas tuvākā Insulta vienība, bet kuras Insulta vienībā mamma nemaz nenonāca. Par spīti neapšaubāmām insulta pazīmēm, dežūrārsts Georgijs Tihonovs neizsauca dežurējošo neirologu un pacienti izrakstīja no slimnīcas – ģimenes ārsta uzraudzībā.
Tonakt mammu pati aizvedu uz Daugavpils slimnīcu. Tur apstiprinājās diagnoze insults. Darīt gan vairs neko nevarēja, jo tik svarīgās pirmās stundas jau bija zaudētas Rēzeknes slimnīcā.
Paldies man nezināmai Rēzeknes slimnīcas medmāsai, kas ieteica šo soli. Paldies tvitera atbalstam – rakstot, zvanot un vēlreiz rakstot man tai naktī, kad biju tik apmulsusi.

Tās nakts piedzīvojumus visērtāk izlasīt šeit: “Ārsts nemaz neapskatīja mammu, tikai papīrus!” Insulta pacientes meitas atmiņas par šausminošo nakti Rēzeknes slimnīcā – tas ir tas pats no naktineica.lv ņemtais teksts, iepriekšējais ieraksts, bet mazliet skaistāk noformēts.

Šodien pabeidzu sagatavot un aizsūtīju sagatavotos iesniegumus LR Veselības ministrijas Veselības inspekcijai, Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai un Aroda tiesai, kur lūdzu izskatīt lietu par Rēzeknes slimnīcas dežūrārsta Georgija Tihonova rīcību manas mātes Emeritas Spergas ārstēšanas laikā un pieļauto paviršību.
Cerībā, ka Valsts Veselības inspekcija un Latvijas Ārstu biedrība, lemjot par šo gadījumu un nākotni reģiona pacientiem, vadīsies pēc labākās sirdsapziņas un objektīviem kritērijiem.
Cerībā, ka sistemātiskais terors pret senioriem (citādi to nenosauktu, ņemot vērā daudzās saņemtās atsauksmes – mūsu ģimenē ar tā bija) mazināsies.

Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece vakar jau pasteidzās paust viedokli “Latvijas Avīzē“. Vairāki izteikumi šai rakstā manī izsauca lielu nesapratni un arī, atzīšos, dusmas. Vēlos tos komentēt.
“Ārste skaidroja, ka medicīnā bieži ir nestandarta situācijas, kurās kļūdīties var ikviens ārsts.” Protams, vārna vārnai acī neknābs. Bet. Tā nebija kļūda, jo kļūdās tas, kurš dara. Tā bija sistēma. Par to liecina daudzas citu cilvēku liecības par Rēzeknes slimnīcā un tostarp Tihonova novārtā pamestiem smagiem slimniekiem. Par to liecina mūsu ģimenes pieredze, kad ārsts tā īsti pat necentās iedziļināties, drīzāk atbrīvoties laikam tak no problemātiska un norakstāma (veca, neārstējama) slimnieka. Ja ārsts pats neveic pacienta primāro apskati? Ja uzticas tikai datortomogrāfijas rādījumam, kur vēl nav redzams svaigais insults? Ja šaubu gadījumā neizsauc dežurējošo neirologu? Ja kolēģei, kas gadījusies telpā, un rosina to darīt, atbild noliedzoši? Ja nav intereses palīdzēt cilvēkam, bet atbrīvoties no bezcerīga slimnieka?
“Pēc pētījumiem medicīniskās kļūdas varbūtību vislabāk novērš laba ārsta un pacienta, kā arī viņa tuvinieku saskarsme, piebilda Aizsilniece. ” Par labu saskarsmi nenosauksi tādu, kur manus izmisīgos mēģinājumus rast palīdzību mammai, kam ir insults ar acīmredzamām pazīmēm (nerunā, labās puses pārejoša paralīze, nesmaida, nekomunicē), sagaidīja ironisks un cinisks ārsta pretspars, ka es tak neesmu ārsts un nevaru noteikt diagnozi. Līdz tam, ka savu balto ārsta halātu centās atdot man, cilvēkam no ielas. Varbūt vajadzēja ņemt to halātu?
“Vai ārsts Tihonovs, konsultējot pacienti, saņēma visu nepieciešamo informāciju?” Vai ārsts šādu informāciju prasīja? Vai ārsts vispār konsultēja pacienti?
“Vai paciente pirms tam bija pietiekami sekojusi savai veselībai? ” Vai Latvijā nav noteikts, ka medicīniskā palīdzība pienākas ikvienam? Jo tad jau arī pašnāvniekus būtu jāatstāj nomirt, jo paši to vēlējušies un noziegušies pret sabiedrību, izvēloties nāvi. Jo nesekošana savai veselībai ir pasīvā pašnāvība, ja jau tā. Tad būtu jāatsakās no dzērāju, narkomānu, pīpmaņu, toksikomānu un bezpajumtnieku ārstēšanas, jo viņi nav sekojuši savai veselībai un izvēlējušies veselībai kaitīgu dzīvesveidu. Tad nebūtu un jāglābj un jāārstē arī šoferi, kas braukuši ar neatbilstošu ātrumu! Jo arī tas ir pasīvā pašnāvība, ja kas.
Šobrīd izskatās, ka LĀB prezidente Aizsilniece jau bruģē ceļu biedrības un ārstu sabiedrības atbildei – paciente pati ir vainīga.
Līdzīgu scenāriju jau ir pieredzējusi arī kāda cita ģimene, kas pēc identiska notikuma, saskaroties ar Tihonova vienaldzību un ģimenes locekles nāvi (citēšu, saglabājot pareizrakstību un stilu: “Tihonovs pat diagnozi ne nolika,pateica veca te nav viesnica neirologa ne bija,pańemam mamma nakti májas.péc laika slikti atkal palíka insults un tad pa slimnìcam 3 menešus un viss.”), ir vērsusies Veselības inspekcijā. Sekas? Citēju: “Pirmà vestule bija ja halatnost Tihonova a tagad raksta ká vińai buket slímibas bija.Nezinam jau ko darit talak vai lai viss paliek.”

Kāpēc tik ilgi vilku gumiju ar šo iesniegumu?
Pirmkārt, gribēju iesniegt pilnu dokumentu paku, ieskaitot arī rehabilitācijas iestāžu atzinumus. Diemžēl mammas diagnoze šobrīd ir arī afāzija – runas traucējums, kura gadījumā raksturīga pilnīgi vai daļēji zudusi spēja saprast cita runu vai iztrūkst savas domas ar vārdiem vai frāzēm; galvas smadzeņu bojājuma izpausme.

Kāpēc tomēr iesniedzu?
Kā jau minēju, šķiet, tviterī, primāri rūpējos par bērniem un mammu – steigties ar iesniegumu neredzēju jēgu, diemžēl. Tomēr iesniedzu – tas bija pienākums pret sabiedrību un citiem potenciālajiem slimniekiem. Patiešām ceru, ka ir iespējams pielikt punktu tam gadiem ilgušajam murgam un vairs necietīs pacienti un viņu ģimenes.
Man nav naida pret šo ārstu. Viņam vēl mūžs jānodzīvo, vecumdienas ar visām slimību izklaidēm vēl priekšā, man ar.
Man ir dusmas pret veselības aizsardzības sistēmu, kas to ir pieļāvusi – gadiem.

Te lai seko iesnieguma teksts.
Neesmu jurists. Neesmu ārsts. Esmu tikai cilvēks.
Tiešām un naivi ceru, jo mani audzināja mamma, kas tagad pati ir cietusi. No viņas esmu uzzinājusi, kas ir labs ārsts un kā jāattiecas pret pacientu (un, paldies Dievam, šovasar satikusi vairākus šādus Ārstus), kā arī – pret netaisnību ir jācīnās pat tad, ja tas ir naivi, ir jātic labajam, jo labais vienmēr uzvarēs.

Latvijas Republikas Veselības ministrijas Veselības inspekcijai

Latvijas Ārstu biedrības Aroda tiesai

Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai

Ilzes … (pers. k. …)

iesniegums.

Lūdzu izskatīt lietu par Rēzeknes slimnīcas dežūrārsta Georgija Tihonova rīcību manas mātes bijušās Viļānu slimnīcas un poliklīnikas pediatres Emeritas Spergas (pers. k. …) ārstēšanas laikā 18.07.2019. un pieļauto paviršību, pacienti izrakstot no Rēzeknes slimnīcas par spīti neapšaubāmām insulta pazīmēm, vadoties tikai pēc datortomogrāfijas izmeklējumu rezultātiem un neņemot vērā objektīvo pacienta stāvokli un notikušās veselības stāvokļa izmaiņas, kā dēļ viņa tika nogādāta slimnīcā ar NMVD, kā arī neprofesionālo komunikāciju ar pacientes tuviniekiem.

Lemjot par šo gadījumu, aicinu vadīties pēc labākās sirdsapziņas un objektīviem kritērijiem, lai nākotnē novērstu šādus gadījumus un vājas medicīniskās aprūpes un tai izrietošu dramatisku seku veselībai iespējamību potenciālajiem Rēzeknes slimnīcas pacientiem, tai skaitā – tās Insulta vienības apkalpojamā reģiona iedzīvotājiem un jebkuram cilvēkam, kas šajā reģionā atrastos. Ja ceļojat pa Latviju, tas var būt arī jebkurš no jums.

Diemžēl, kā liecina man adresētie privātie ziņojumi sociālajos tīklos, saņemtie zvani un vairāku Rēzeknes slimnīcas pacientu tuvinieku liecības klātienē, tad slimnīcā un tostarp šim ārstam tā ir ierasta prakse, sava veida sistēma, kā atbrīvoties no “liekajiem” pacientiem, pamatā senioriem.

Lūdzu, izskatot lietu, ņemt vērā šo fonu un pazīmes, kas liecina par šādas rīcības sistēmiskumu un regularitāti, lai arī droši vien ne visi rakstītāji un runātāji ir atsaukušies manam mudinājumam par šiem gadījumiem rakstīt iesniegumu Veselības inspekcijai. Atsevišķas vēstules skatīt pielikumā, visas neapkopoju.

Tāpat lūdzu vērtēt situāciju, ka paciente, kam 18.07.2019. plkst. 21.00 ir noticis un vēlāk arī diagnosticēts insults, Insulta vienībā nonāk tikai 19.07.2019. aptuveni starp plkst. 11.03 un 12.15 – teju 15 stundas pēc notikušā insulta.

Ja gan Rēzeknes slimnīcā, gan Daugavpils Reģionālajā slimnīcā ir Insulta vienības, tad kāpēc tās nenodrošina neirologa dežūras klātienē 24 stundas un 7 dienas nedēļā, lai lēmums par šādiem sarežģītiem pacientiem, kam, piemēram, ir neskaidra datortomogrāfijas aina, bet nepārprotamas insulta pazīmes, nepaliktu uz dežūrārsta pleciem un atbildības.

Ja tas nav iespējams finansējuma vai medicīniskā personāla trūkuma dēļ, tad kāda jēga no šīm Insulta vienībām, uz kurām, kā to vairākkārt norādījusi arī NMVD vadītāja Liene Cipule un kas ir redzams arī Veselības ministrijas izplatītajos informatīvajos materiālos, piemēram, plakātos uz slimnīcas sienām, ir jānogādā pacienti atbilstoši to teritoriālajai piederībai un piesaistei noteiktas Insulta vienības apkalpojamai teritorijai.

Situācija, ka, atrodoties noteiktā Latvijas reģionā, cilvēkam ir mazāka iespēja saņemt laicīgu un kvalitatīvu medicīnisko palīdzību, piemēram, insulta gadījumā, jo reģionālās Insulta vienības ir vājāk aprīkotas, zemāk finansētas, bez klātienē dežurējoša ārsta, ir pretrunā ar Latvijas valsts Satversmē noteikto, ka Valsts aizsargā cilvēku veselību, dzīvību un Latvijā cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Vienlaikus aicinu vērtēt situāciju, kāpēc Rēzeknes slimnīcas dežūrārsts Georgijs Tihonovs, pirmkārt, pats neveica pacientes apskati un stāvokļa novērtējumu, tostarp nenotika komunikācija starp ārstu un pacienti (kas, kā liecina pieredze Daugavpils Reģionālās slimnīcas uzņemšanā, bija iespējama par spīti verbālās komunikācijas trūkumam, pacientes stresam un aftāzijai), bet to uzticēja visticamāk medmāsai vai ārsta palīgam, kura identitāte nav zināma, otrkārt, kāpēc šaubu gadījumā veselības stāvokļa novērtēšanai netika pieaicināts dežūrējošais neirologs, kas tobrīd atradās mājas dežūrā, treškārt, kāpēc paciente ar insulta pazīmēm: pazudusi runa, noslīdējusi labā sejas puse, traucētas kustības ķermeņa labajā pusē (ierodoties NMVD, labā puse bija nekustīga, kustības daļēji atjaunojās, atrodoties vairākas stundas Rēzeknes slimnīcā), apgrūtināta vai pat neiespējama komunikācija tika izrakstīta tālākai novērošanai pie ģimenes ārsta.

Iesniegumam pievienoju pielikumus:
(seko 9 pielikumi).
Pielikumi pieejami tikai iesnieguma adresātiem, jo satur sensitīvus datus.

Ar cieņu –

Ilze …

Telefons: …

E-pasts: …

Mammas insults. Notikumu secība

Lai gan jau ir pagājis gandrīz mēnesis un atmiņa daudz ko izdzēsusi, man datorā bija saglabājie notikumu apraksts. Mazliet noīsināju dzeju un publicēju.

Ceturtdiena, 18. jūlijs

Ap 21.00

Atskan kritiena troksnis.

Mamma ar pārvērstu seju balstās pret dušas telpas durvīm. Labā sejas puse noslīdējusi, labā roka nekustas, uz jautājumiem atbildēt nespēj. Novērtēju situāciju – insults.

21.05

Tante zvana NMPD.

Balstu mammu, bet jūtu, ka viņa paliek arvien smagāka un it kā atslābst, atlaižas. Noguldām uz segas koridorā.

Mammas galva ļengani karājas, viņa mēģina ar veselo roku trīt pamirušo labo roku, kājas, šķiet, vispār nekustas. Mēģina runāt, īd. Skatiens nekonkrēts, sazināties nav iespējams.

Asinsspiediens 195/145.

Tante saka iedot klofazolīnu, mēle karājas.

21.22

Sazvanu ģimenes ārstu konsultatīvo telefonu, paskaidroju situāciju un to, ka ātrie izsaukti, bet prasu padomu.

Ārste pasaka nolikt sānu guļā un ar galvu uz sāniem, lai neaizrijas ar mēli, nenosmok.

Galvu nolieku vēl vairāk uz sāniem.

Nekādas zāles dot navajag.

Nav ne jausmas, kur palikusi klofazolīna tablete un vai mamma vispār var kaut ko norīt.

21.25

NMPD joprojām nav. Zvanu. Brigāde esot ceļā. Esot ļoti daudz izsaukumu.

Ap 21.30

Ierodas NMPD, sagaidu un parādu, pastāstu notikušo. Ārsti ķeras pie darba.

Mammu ierullē nestuvēs, ar tām aiznes līdz īstajām nestuvēm uz riteņiem, aizbrauc pāri āra slieksnim, ka nograb vien. Tante pavadīs māsu uz slimnīcu

Ap 23.20

Zvana tante. Izmisusi. Ārsts esot nekāds, pie pacientes neejot klāt, jēgas nekādas. Neirologa uz vietas nav, būšot tikai sestdien, insulta diagnozes nav, datortomogrāfijas rezultātu nav. Nekas nenotiek, mamma joprojām guļot Uzņemšanas palātas vidū uz pagaidu kušetes uz riteņiem.

Mamma mēģinot celties, bet galīgi nesakarīga uzvedība. Rokai un kājai daļēji atjaunojušās kustības. Mamma kaut kur ejot, bet nerunājot, nevienu neklausot. Esot aizgājusi uz tualeti.

Ārsts tantei esot izteicis komentāru, ka viņa (tante) labi izskatoties. Vai vīrs esot?

23.27

Ieeju tviterī un ierakstu par notikušo – mammai insults, ātrie aizveda uz slimnīcu, nekādas terapijas nav, datortomogrāfijas rezultātus sola no rīta, neirologs varbūt sestdien.

23.41

Turpinu rakstīt publiski. Ka mamma jau slienas kājās, bet nerunā. Ka ārsts runā par ģimenes ārsta uzraudzību, izsaka komplimentus pavadošai personai par izskatu. Ka nekādu palīdzību nemana.

Ap 23.50

Zvana nu jau galīgi izmisusi tante.

Brauc pakaļ! Mamma jāved mājās. Izraksta no slimnīcas.

Tantei nav līdzi maka, jo, baidoties no aplaupīšanas, negribēja naktī iet uz dzīvokli ar mantām, taksis atkrīt. Neviens tak neiedomājās, ka tik slimu cilvēku izraksta.

Tante esot prasījusi, vai tad vismaz kapeļņicu neuzliks. Pēc tam esot uzlikta sistēma, kaut kas pil.

23.57

Rakstu tviterī par to, ka mammu izraksta no slimnīcas. Tikai sapilinās sistēmu un sagatavos izrakstu.

Piektdiena, 19. jūlijs

Ap 00.00

Zvana tante. Brauc pakaļ! Ārsts kaut ko ārdās, medmāsas skatās. Māte ceļas un nav valdāma, pati pirmīt bijusi uz tualeti.

Runā? Nē. Mute? Nu tā. Rokas it kā kustas abas. Staigā. Nesakarīga.

Saruna pārtrūkst, jo mamma kaut kur grib iet, tante ķer.

00.33

Esmu pie Rēzeknes slimnīcas.

Tante nāk pretī. Esot jāsagaida, kamēr izpil sistēma. Vestibilā puskrēslā sēž un manī noskatās 3 cilvēki: viens baltā halātā, viens rozā formā, viens kaut kādā biezā ķitelī.

Eju viņiem garām pie mammas. Viņas seja nedzīva, skatiens joprojām neadekvāts, nerunā. Mēģina kaut ko teikt, nav pat nesakarīgu skaņu virknējuma, tikai īdieni.

Eju pie cilvēkiem vestibilā un vaicāju:

– Kurš no jums ir ārsts?

Vīrietis baltajā halātā jau ir gaidījis mani, pielec kājās un uzreiz pāriet pretuzbrukumā.

Kļūst skaidrs – viņš ir pārliecināts, ka tas nav insults, jo datortomogrāfijā insulta nav.

Bet mamma? Viņa joprojām nerunā. Bet pa dienu runāja.

Man no stresa un izmisuma nāk raudiens. Cenšos saglabāt līdzsvaru un nepalikt agresīva. Man nevajag ne ar vienu izrēķināties vai kaut ko pierādīt. Man vajag palīdzību mammai.

Jā, viņš izraksta no slimnīcas. Tas nav insults.

Atkārtoju, ka viņa joprojām nerunā un slikti kustas, sejai viena puse noslīdējusi. Pa dienu normāli runāja, staigāja, bet tagad sabrukusi un nerunā.

Nē, tas nav insults. Datortomogrāfijā nav insulta.

Vairākkārt jautāju:

– Jums tas liekas OK, ka cilvēks vairs nerunā? Jūs viņu vienkārši rakstāt ārā? Ar insultu?

Izraksts jau esot gatavs un atdots. Seko komentāri par to, ka, ja jau es esmu ārsts un visu tik labi zinu, lai lasu izrakstu. Izteiksme ironiska, jo es, protams, neesmu ārsts.

Abas pārējās personas vestibilā klusē un neiejaucas, viens no viņiem, ražena paskata vīrietis vatētā ķitelī, izskatās aizmidzis. Koridorā parādās vēl pāris sieviešu rozā formās. Pazūd klusējot, kaut ko pasaka viena otrai un izgaist.

Šķiet, sarunājamies tikai mēs ar ārstu. Nu jau kliedzam. Man izmisums, ārsts nokaitināts par nepiekāpību.

Uzzinu, ka man nav nekādu tiesību apšaubīt viņa lēmumu, jo neesmu ārsts. Palieku pie sava – tas ir insults.

Neesot insults. Insulta slimnieki guļ, a te tak staigā. Izsmejošā tonī – kamerās tas viss esot bijis labi redzams.

Ieminos par kaut kādu sistēmu, ārsts izsmejoši uzsver, ka nevis kaut kādu, bet es jau tāpat neko nesapratīšu, jo tak neesmu ārsts. Ā, es esot ārsts? Nu, tad lai skatos izrakstu!

Paņemu no tantes izrakstu. Visvairāk interesē diagnoze. Protams, tur nav rakstīts “insults”, bet abreviatūra HCVN. Datortomogrāfijas aprakstā tiešām neparādās insults, bet išēmisks kas tur un rētaudi, kā arī vēl vesela virkne terminu. Jā, es neesmu ārsts. Bet papīri ir tīri.

Tikai mamma joprojām nerunā un labā sejas puse nošļukusi, kustības kokainas un rīcība neloģiska.

Vaicāju, ko tad tagad ar viņu darīt un kur vest. Ārsts iesaka Gaiļezeru.

Jā, es ļoti labi zinu, kur ir Gaiļezers. Vismaz 3 stundas ceļā.

Bet kāpēc Gaiļezeru? Ja jau cilvēks ir vesels un izrakstāms mājās? Sanāk, ka uz vietas Rēzeknē vairs nav pieejams neirologs – tātad uz vietas nav iespējams novērtēt, vai ir insults. Dežūrārsts neiedziļinās, nejēdz diagnosticēt vai arī negrib krāmēties ar vecu cilvēku. Esmu apmulsusi, ko darīt tālāk, bet nešaubos par diagnozi. Ārsts uzvelkas arvien vairāk.

Māte klausās to visu lērumu, saruna notiek tieši pie viņas palātā, īd, krata galvu un mēģina nokāpt no kušetes uz riteņiem, izraut sistēmu, tante viņu tur. Viņa saprot notiekošo un ir pārbijusies, grib prom.

Esmu joprojām iekšā mammas palātā, ārsts stāv tās durvīs un turpina apgalvot, ka tas nav insults.

Neatkāpjos no pārliecības, ka viņš dara nepareizi, izrakstīdams insulta pacientu. Vēlreiz pārvaicāju, vai, viņaprāt, ir OK – cilvēks, kas pirms dažām stundām ir staigājis un normāli sarunājies, tagad knapi kustas un nerunā. Vai tiešām tas ir OK?

Ārsts turpina stāstīt, ka pacients ir nododams ģimenes ārsta uzraudzībā. Nosauc nepieciešamos izmeklējumus, kas ģimenes ārstam būtu jāveic vai kam būtu jābūt jau veiktiem – tobrīd pat necenšos iedziļināties to nosaukumos.

Prasu – vai tad tiešām tagad nakts vidū viņu ārstēs ģimenes ārsts?

Jā. Vai tad es nezinot, ka ģimenes ārsts strādā 24 stundas diennaktī?

Tiešām? Ģimenes ārsts strādā visu diennakti?

Jā, visu diennakti!

Apšaubu, ka mammas ģimenes ārstei var zvanīt 24 stundas diennaktī.

Ārsts ir novests līdz baltkvēlei. Velk nost halātu un nāk man virsū.

Esmu apjukusi. Viņš laikam ir pabeidzis un ies prom? Saruna beigusies?

(Tante vēlāk atzīstas, ka tobrīd ir pārliecināta – ārsts man sitīs.)

Ārsts dod man savu balto halātu. Ja jau esi ārsts, lūdzu!

Atkāpjos un saku, ka neesmu nekāds ārsts. Tante cenšas iejaukties – nav diploma.

Ārsts apgriežas iet prom, bet joprojām notiek kaut kāda bezjēdzīga vārdu pārmaiņa. Neatkāpjos no pārliecības par insultu, viņš paliek pie sava.

Izmisumā novēlu aizejošajam ārstam jaukas vecumdienas un lai viņam kā pacientam visi vecumā satiktie ārsti ir tikpat ieinteresēti kā tagad pats kolēģei. Lai jau veicas. Tikai brīdinu, ka arī viņš reiz būs vecs un slims pensionārs. Tāpat kā mana mamma, kas arī reiz bija ārsts.

00.46

Zvanu ģimenes ārstu konsultatīvajam telefonam. Skaidrs, ka mammas ģimenes ārste guļ, un skaidrs, ka neviens ģimenes ārsts nestrādā diennakti. Tāpēc jau ir šis telefons.

Gaidu savienojumu 3.15 minūtes, nesagaidu.

Mamma plēš sev nost brunčus. Nesaprotu, ko viņa grib. Mēģina kaut ko pateikt, nav ne valodas, ne žestu. Beigās pielec – grib uz tualeti.

Medmāsa atnes pīli (vai kā nu to sauc).

Viss notiek pie plaši atvērtām durvīm, tieši pret durvīm. Mēģinu pievērt durvis, tas neizdodas. Medmāsa, redzēdama situāciju, atnes palagu, ar ko piesegt.

Ap 00.55

Galvā haoss. Saukt 113, lai ved uz Gaiļezeru? No Rēzeknes slimnīcas. Nav jau taksis.

Man jāiet samaksāt 18,50 eur. Laikam tak par tantes izprasīto sistēmu. Čekā gan parādās tikai 4,27 – par ārsta apskati.

Vēlāk tante pastāstīs, ka sākumā, kad viņas atbraukušas, ārsts nemaz neesot nācis klāt mammai, kaut ko bļaustījies ar māsiņām un ar kaut kādu apčurājušos dzērāju vai bomzi. Klāt nebiju, nezinu. Tikai jokaina tā apskate sanākusi – pacienta veselības stāvokli novērtējusi medmāsa, ārsts klāt nav gājis. Šķiet, pacientu viņš īsti nemaz nav redzējis, tikai datortomogrāfijas apraksta izdruku.

Prasu medmāsai, kas iekasē naudu un laikam ir palikusi te vienīgā. Ko man tagad darīt. Kur man viņu vest.

Medmāsa iesaka Jēkabpili vai Daugavpili. Sameklē un iedod Daugavpils slimnīcas telefonu.

01.01

Zvanu Daugavpils reģionālajai slimnīcai.

Izstāstu apmēram mammas stāvokli un izsaku aizdomas par insultu.

Protams, izskan mudinājums saukt ātros. Baidos, ka noliks klausuli, atklāju – ka esam Rēzeknes slimnīcā, bet jau ar izrakstu no tās.

Balss klausulē mainās, iešot pasaukt dežūrārstu.

Īsumā visu notikušo izstāstu ārstam. Viņai situācija nepatīk, izklausās pēc insulta. Zvanīs neirologam, kas ir mājas dežūrā, atzvanīs.

01.16

Zvana Daugavpils slimnīcas dežūrārsts.

Neirologa ieteikums – var vest tagad uzreiz, kamēr vēl ir nodaļā, bet diez vai mēs vairs paspēsim, lai būtu Daugavpilī laikus. Saprotu, ka runa ir par trombolīzi.

Mamma ir nokritusi ap 21.00, tagad ir pagājušas jau 4 stundas. Vēl vismaz pusotra stunda ceļā.

Vēl variants – vest no rīta, lai 8 jau būtu tur. Jo principā steigas jau vairs nav, kā saprotu.

Cits variants – no rīta iebraukt pie ģimenes ārsta pēc nosūtījuma un tad doties uz slimnīcu.

Ārste pēc sarunas ar neirologu man pa telefonu ieskicē potenciālo iemeslu, kāpēc Rēzeknes datortomogrāfijā nekas neparādās. Iespējams, tas ir iepriekšējā vecā insulta turpinājums, atbalss, paasinājums. Cits variants – iespējams, iepriekšējā insulta radītie rētaudi liedz saskatīt jauno insultu.

Tomēr runas traucējami ir pietiekami svarīgs un neapstrīdams simptoms. Beidzot kāds to pasaka.

Ap 01.20

Brauksim mājās.

Mammai, izrādās, nav apavu. Neviens no mums par to nav padomājis.

Vienās zeķēs viņa neapturami laužas no slimnīcas. Kliedzu, lai nekur neiet ārā, vismaz piedzīšu pie trepēm mašīnu. Neklausa. Tante viņu tur.

Paralēli pašvaldības policisti un medmāsas skaidrojas ar apčurājušos bomzi vai dzērāju. Pie trepēm policijas auto.

Mamma kāpj iekšā mašīnā, neklausa. Viņa ir tik stipra un tik sveša, nerunājama. Esmu pārbijusies. Liekas, ka viņa vems – rīstās.

01.30

Zvana ārsts Andris Skride, kas pamanījis epopeju tviterī. Prasa, kā veikta datortomogrāfija – ar kontrastvielu vai bez. Kā es to varu zināt, nav ne jausmas. Viņš zvanīšot uz Rēzeknes slimnīcu.

Diezgan vienlaicīgi tantei piezvana kāda Rēzeknes slimnīcas medmāsa un prasa, vai mēs braucam uz Daugavpili.

Ap 01.45

Mājās izlaižu no mašīnas tanti, mamma laužas ārā no auto, vispār neklausās manī. Zibenīgi pazūd savā gultā. Man plāns pa taisno startēt uz Daugavpili izgāžas.

Sāku šaubīties. Varbūt patiešām – celties 7, braukt uz Viļāniem pie ģimenes ārsta, tālāk caur Preiļiem uz Daugavpili.

02.07

Piezvana Andris Skride. Kaut ko runā. Neko neatceros.

Lasu viņam priekšā izrakstu, saņemtos medikamentus, diagnozi. Smadzenēs no stresa vate.

02.21

Pārlasu iedotos papīrus. Kaut kāds Georgijs Tihonovs. Neko neizsaka.

Apzinos – ar varu es mammu nekur nedabūšu. Viņa ir stipra, pārbijusies, neadekvāta un smaga.

Eju uz guļamistabu. Mamma knosās un mēģina kaut ko teikt, bet neko nevar saprast, arī tante neguļ.

Asinsspiediens 145/105. Mamma raušas kājās, iet pie zāļu plaukta, plēš vaļā vienu iepakojumu, otru, rokas neklausa, mūs neklausās un nesadarbojas. Tante jau esot viņai pēc atbraukšanas no slimnīcas iedevusi spiediena zāles, tagad vairs nevajag.

Mamma cīnās par zālēm. Panikā rauju visas pakas prom un nesu prom. Mamma kaut ko mēģina teikt. Tante tausta pulsu, ejot kā šujmašīna. Dzersi Digoksīnu, to tu meklēji? Jā, to. Iedzer. Joprojām mēģina tikt pie spiediena zālēm.

Ap 02.30

Pakojamies. Braucam uz Daugavpili.

Mamma pretojas. Izdodas pārliecināt, klausa.

04.05

Piebraucam pie Daugavpils slimnīcas.

Dežūrārste mūs atpazīst, seko pacienta apskate. Ar manu mammu runā. Viņa atbild – piekrītoši māj ar galvu vai purina galvu. Viņa visu saprot. Mamma nomierinājusies, reaģē adekvāti.

Elektrokardiogramma, analīzes. Nekādas zāles dot nevar, jo viss jau ir sadots.

Mammu paturēs Observācijas nodaļā. Mantas nekādas nevajag.

Ap plkst. 8-9 nāks neirologs un skatīsies.

Ja viņi nezvana plkst. 8-9, man jāpiezvana plkst. 10.

Pavadu mammu līdz gultai. Ārste mierina – tur Rēzeknē viņai bija stress, tāpēc mājās tās zāles tā rāva un ķēra. Bet viņa visu saprot. Paldies Dievam.

06.35

Sēžu mašīnā, pilsēta mostas. Iegūglēju, kas ir tas Rēzeknes ārsts.

Ceru ieraudzīt standarta gānīšanos sudzibas.lv – ņe tak pasmatrel, oral, neejiet pie šitā daktera. Kā parasti – par jebkuru ārstu.

Ieraugu informāciju par identisku rīcību, izrakstot mājās slimu cilvēku, un tam sekojušu vīrieša nāvi, tiesas procesu. Nereāli. Ataust prātā visi stāsti par Rēzeknes slimnīcu un uzņemšanu – to veco cilvēku nepaņēma, no pat nepaskatījās, to tuvinieki pielauza paņemt slimnīcā. Te nu viņa ir – realitāte. Tagad arī mūsu saimē.

9.58

Zvanu uz slimnīcu.

Vēl gaidot analīzes. Piezvaniet pēc stundas.

11.03

Zvanu uz slimnīcu. Neirologa slēdziens vēl nav bijis. Piezvaniet pēc stundas vai pusotras.

Atraksta Andris Skride. Var nojaust, ka viņš ir nobažījies par to, ka joprojām nekas nenotiek.

Piezvana LTV. Viņu jautājumi – gan par bezdarbību Rēzeknē, gan laika vilkšanu Daugavpilī.

Pārāk agri esmu atslābusi.

Ap 12.15

Ierodos slimnīcā. Observācijas palātā mammas nav, gulta tukša. Aizvesta uz Neiroloģiju.

Atrodu mammu, pie viņas ārste, liek uzgaidīt. Ārste pasauc aprunāties. Nekā iepriecinoša, protams. Insults.

Laiks ir gājis un pagājis. Šobrīd runa par stabilizēšanu, rehabilitāciju. Visticamāk runas traucējumi paliks. Viņi te Daugavpilī nevar piedāvāt runas rehabilitologu, bet Rēzeknē esot, pieejamas arī mājas vizītes, bet sīkāk pie ģimenes ārsta, ar viņa nosūtījumu.

Klausos un saprotu – tā nu tas tagad būs. Sazin kā vēl būs.

Bet ir tik patīkami un atvieglojoši, ka ārsts paskaidro notiekošo. Es neesmu ārsts un arī nebūšu, bet gribu zināt, kas notiek un ar ko rēķināties, kā palīdzēt savai mammai.

Malnuo na-byuteiba

Īsliedžu i izsliedžu. Navaru pasavērt tū “Černobiļu”.

Tys beja skaists saulains pavasara vokors, kai piec leita. Saule jau laidēs iz leju, i tikū saplaukušuo Buravina izavēre tik skaista i lela. Mežs, kū es vēļ bīži piec tam redzieju sapynūs, tikai sapynā tī vysod pa vydu beja sāta. Voi vasali sātu kvartali, kur nivīna nabeja.
Pīaugušī stuovēja pi Seņuka sātys vuortu i runuoja – kas niu byus. Ka ak jau byus juopījem tīnīnis buorini. Ka juodzer jods. Ka ak jau vysi miersim.
Tūvosor naļuove īt uorā leitā. Naļuove ēst namozguotys ūgys. Skrīt pa pļaņčkom.
Dūmuot, ka tūs radioaktivūs putekļus, kas īt puori iz Zvīdreju, leits nūsystu lejā. Dūmuot, ka iudiņs nūmozgoj vysu.
Es siedieju iz vacūs salīkamūs kūka trepu, kam beja izbaliejuši sorkoni pakuopīni nu dieleišu, kas īlaisti brusuos, i myzuota kūka atspaidi sasysti A burta veidā. Siedieju iz pakuopīņa, apleik miļzeigys i tymsi sorkonys ūgys, aplejušys leitā ar lelom lasem. Siedieju, iežu gotovūs kiršus i saprotu, ka smierts īīt manī ar kotru kimūsu, ka es agri voi vieli nūmieršu, ka nabyus nikuo. Bet ka navaru atsasaceit, partū ka jau seņ ir par vieli.
Tuos ūgys tik gordys. Vāsys leita lasis dasadur munom lyupom, baba ak jau guļ i naredz. I smierts ir kotrā ūgā. Jūceiga sajiuta, kod tev tikū ir palykuši 8 godi.
Es bīži atguodoju. Kai jemu tuos aplejušuos ūgys i apsazynoju, ka ādu smierti. Ka nu ituos šaļts ir īsasliedzs stuņdinīks.
Bet tū vokoru pi Seņuka sātys vuortu es ari bīži pīmiņu. Tik skaists pavasara vokors. Saule. Putyni. Svaiga zuoleite. Vysa vosora vēļ byus. Sābri satykti.
Tik lelī puorsabeiduši i ar taidu kai nūlemteibu runoj, ka vyss ir cauri. Nivīns nikuo nazyna. Tik vysi jau zyna, ka tī nazkur ir izspruodzs atomreaktors i ka syudi ir leli, ka jau vaļdeiba pasaceja.
Es dūmuoju par tim svešajim Černobilis bārnim, kas atbrauks. Kur mes jūs liksim.

Es vierūs monitorā. Pyrmū reizi eistā slimneicā. Es vīna poša. Vīna poša ar myrušu bārnu munā vādarā. Osorys jau beja izrauduotys, atguoju bez emoceju. Kas juodora, juodora.
Uorstīne vēļ cereigi otkon i otkon brauceja munu vādaru ar aparatu. Želeja saļdeja mīsu, cikom sasyla i apryma. Jei spīde vīnā punktā i meklēja.
Malnā monitorā bolti pleči, nazkas kustīs. Jei verās, verās i soka, ka tys ir cīši nūpītni. Ka navar byut klaidu. Ka varbyut. Ka juosaver.
Tys, kam es jau beju davuse vuordu, pluovuoja nakusteigi. Sirds nasasyta. Jis it kai bāga nu aparatu. Kai varžu kurkuļu masa, kū raugi izceļt nu iudiņa, bet kas izsleid nu pierstu i otkon īkreit muorkā.
Leidz jei pīsacēle. Vērēs vēļ monitorā. Izdrukuoja tūs plečus. Mirs. Mīrs.
Jei saceja, ka nasaprūt, kas nūteik. Otkon i otkon. Tik daudz. Mīra nav i nabyus.
Naatguodoju juos izskota, naatguodoju juos vacuma, naatguodoju juos vuorda voi precizi juos saceitūs vuordu. Tikai nūgurumu bolsā, bezcereibu i boltū kiteli.
Kū var gribēt. Mums puori puorguoja tei Černobiļa. Mes vysys te bejom.

Maņ ir div bārni. Munam pyrmajam bārnam dreiž byutu vuorda dīna. I es navaru nūsavērt tuo seriala. Partū ka maņ nav ziņkuoreibys i nav interesis.
Mes tok vysi tepat bejom. Ar vysom tom emāleitajom kaneņom, dušlagim, miskastis spanim i žygulim.


Zīmyssvātki, Muorys dīna

Kod grybu īīt sovā dīnrokstā, kotru reizi nūmainu paroli. Niu to nasaguoja nūmaineit, partū ka dators beja tys pats (beidzūt asu nūsaceitai privatiziejuse vīnu nu veira datoru) i parole beja saglobuota.
Tys par tū, cik bīži es rokstu. Koč raksteit rokstu bīži – pruotā. Koč parosti ir gona ar tviteri – taišni tik apmāram zeimu ir gona eisai nūstuošonai.

Itū īrokstu par kompetom gribieju raksteit decembrī, a nikai nasaguoja. Atlyku, atlyku. Da i, ruodīs, vaira nabeja svareigai. Laiks īt i šmuki aizmiež vysu.

Šudiņ nūsvieru bārnu soldonumu kulis. Atlykumu. 1649 grami. Izaver kai pa pusei apgrīzts 1949. gods.
20. godu symta cylvāka bāda. Mes par daudzi dzeivojam tī paguotnē, vys tik vēļ 20. g. s. 40. godūs. Nivīns cyts laiks maņ tai nav īsasprīds pruotā, koč mane tod nabeja. Munys saimis bailis i šausmys īt leidza. Varbyut deļ mane tikpat traumatisks beja 1993. gods, kod vaira suoču raksteit dīnysgruomotys. 1997. godā beidzēs bierneiba.
Nazkai saguojs beidzamā laikā skaiteit daudz par izsyuteišonom, pādejais beja Klīdzieja stuostu kruojums “Cilvēki uz tilta”, kur skaiteju stuostu “Seši kalni” i rauduoju. Na jau tik talanteigs teksts (dīzgon solkons i paradzams), bet tei dūma – beja tev pīci bārni, sasajuti nazcik bogots, a, hop, laiki mainuos, varys jem, palīc vīns zam vacuma.
Pīļaunu, ka 1949. gods kai vizuals tāls maņ izraisa vaira emoceju kai 1918. Verdzeiba pret breiveibu? Tok jau nā. Lobais ir pošsaprūtams i juoskandynoj šai voi tai, a trauma kai pyve izlein nu nazyn kurīnis.

Ni muna, ni, cik zynu, veira saime nabeja izsyuteita. Nivīns bodā nanūmyra. Tok tei kruošona, taupeišona, vuokšona, likšona, kraušona. Kai ceļūt sev nu monta kolnu aizsardzeibu pret nadīnu.
Es nazkai skaiteju, ka vīna paziņa dūmuoja, kū lai izvuorej ēst saimei vakareņom, naudys kaids vīns voi div eiro. Nā, jī nabeja nabogi, tik taida šaļts – mašyna saremoņteita, olga veiram nav samoksuota, bārnu naudys vēļ nav īguojušys. Voi nazkai tai. Nauda byus. A niu ir labi ka eiro, kas salaseits pa sumceņom i kārmynim.
Nu kai. Pajem buļbys, ozbora putruomus, tušonku, zierņus, pupys – tik tik juopajem nu skapa. Veikalā kriejumu. I gotovs.
Nā, jai nav nikuo. Tik puspaka auzu puorslu.
Kai.
Kai var byut sātā tikai puspaka auzu puorslu. Tys nav īspiejams. Būrkuoni? Buļbys? Mylti, gryudi, makaroni. Tok vysod ir.
Nā, nav.

Te es saprotu. Tei ir dzymtys viesture. Sātā vysod ir juobyut puortykai deļ vairuoku dīnu, deļ seve, deļ īnuocieja. Tī ir dzymtys viesturis nūspīdumi munā pruotā.
Es navaru nanūpierkt makaronus, ka zynu – ir palykušys tik div treis pacenis, tū vīnu bārni naād, ūtra ilgi juovuorej, trešuo garī makaroni. A mož i vysys četrys, vēļ tī zierņu makaroni, kuo nivīns naād. Kod lācys voi zierni cauri, juonūpierk nu jauna. Partū ka nikod nazyni, kod īsagribēs taišni lācu voi zierņu.
Voi, pareizuok sokūt, nikod nazyni, kas byus. Ka pa rūkai ir iedīņs, vys drūsuok.
Piec tam dūmoj, kai izlītuot ar pruotu, kai naizsvīst. Bet kasdīnys buferam ir juobyut. A ja nu. Lai ir.

Zynit, deļkuo munu babu i juos saimi naizsyuteja 1949. goda 25. martā?
Vīns, jī ar dzedu zynuoja, jau beja salykuši sumkys. Drēbis, sukari. Tuos sumkys tai i nūstuovēja – mienešim, varbyut godim. (Naz, kurā šaļtī jī sasajuta tik drūsi, ka var atlikt atpakaļ skapī drēbis, izkraut lizeikys, bļūdenis.) Ūtrs, jī kara laikā pajēme pi seve bežancus. Nivīns maņ nasaceja uzvuordus, bet krīvi nazkur nu tīnis. Dzeivuoja piertī. Trešs, jī vysod labi baruoja struodnīkus. Kod 30. godu beiguos cēle myura klāvu, staraveri myurinīki īraudzeja, ka mozuokais bārns īkreit seiva dūbē, skrēja, izruove. Mama izdzeivuoja. Bet jau i da tuo babai beja svareigai labi pabaruot i padzirdeit kotru, kas ir juos sātā. Jei poša taiseja samogonu, vuoreja i cepe.
Atguoja 1949. gods, jūs naizvede. Izaruodeja, ka pi sarokstu taiseišonys beja ni to tūs bežancu tāvs, ni to vīns nu tūs klāva myurinīku. Izstreipuoja Spiergys, īraksteja nazkurūs cytus.
Taida legenda. Kas zyna, kai tī beja. Nivīns tok naredzēja. Bet izdzeivuoja i muna mama, i juos vacuokuo muosa, i jaunuokuo, kas beja dzymuse viņ 1948. goda augustā.

Nu. I kai lai es niu izsvīžu tūs 1649 gramus jau apbeliejušūs kompetu? Bārnu Zīmyssvātku kulis, pavysam beja 3 kilogrami. Jī nasaraun ēst kompetu (pareizuok sokūt, ir izlasejuši pa sovam pruotam gorduokuos, i tei nav šokolade), es raugu naēst.
Pārņ Zīmyssvātku kompetys jau laiceigai atdevu lobdareibai. Niu jau par vieli, šokolade bolta.
Ir Muorys dīna. Ir izsyuteitūs dīna. A es sveru bārnu Zīmyssvātku kuleišu kompetys i dūmoju, cik dzeiveibu byutu izgluobts, ka ituos niu nivīnam navajadzeiguos kulis varātu aizsyuteit tī puori laikam, tī puori tyukstūšom kilometru. Tam bārnam, kas tī nūmyra nu nadaiesšonys, tai muotei, kas atdeve sovu kimūsu bārnim.